Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

APUSTUĻU DARBI

1. nodaļa

1 Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma 2 līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. 3 Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. 4 Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. 5 Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. 6 Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" 7 Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. 8 Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." 9 To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. 10 Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. 11 Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." 12 Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu. 13 Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. 14 Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem. 15 Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū - tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku, sacīja: 16 "Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus. 17 Jo tas bija pieskaitīts mums un saņēmis to pašu kalpošanu. 18 Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. 19 Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums. 20 Jo psalmu grāmatā ir rakstīts: viņa māja lai paliek par postažu, lai neviens tur nedzīvo; un lai cits dabū viņa uzrauga pilnvaras. 21 Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, 22 sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku." 23 Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju. 24 Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: "Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis 25 uzņemties kalpošanu un apustuļa darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā." 26 Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.

2. nodaļa

1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; 2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, 3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, 4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; 6 kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. 7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? 8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - 9 partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, 11 krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." 12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" 13 Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." 14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; 15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. 18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. 19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. 20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. - 22 Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt, 23 To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. 24 Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā. 25 Jo Dāvids par Viņu saka: Tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. 26 Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. 27 Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. 28 Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. - 29 Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. 30 Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. 31 Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. 32 Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. 33 Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat. 34 Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku, 35 tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. - 36 Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā." 37 Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: "Brāļi, ko lai mēs darām?" 38 Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. 39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." 40 Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: "Izglābieties no šīs samaitātās cilts!" 41 Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; 42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. 43 Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. 44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; 45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, 47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.

3. nodaļa

1 Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. 2 Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. 3 Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. 4 Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." 5 Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. 6 Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" 7 Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, 8 un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. 9 Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; 10 tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. 11 Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. 12 To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: "Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā? 13 Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja Viņu atbrīvot; 14 bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu, 15 bet dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki. 16 Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā. 17 Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi. 18 Bet, ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka Viņa Svaidītajam jācieš, to Viņš tā arī piepildījis. 19 Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti 20 un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu, 21 kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti. 22 Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums Pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausait visās lietās, ko Tas uz jums runās. 23 Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. - 24 Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši. 25 Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. - 26 Jums vispirms Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no Sava ļaunuma."

4. nodaļa

1 Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, 2 sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. 3 Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. 4 Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. 5 Nākamajā dienā sapulcējās viņu vadoņi, vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē, 6 tāpat augstais priesteris Anna un Kajafa, Jānis, Aleksandrs un visi, kas bija no augsto priesteru cilts. 7 Un, tie viņus savā vidū nostatījuši, pratināja: "Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?" 8 Tad Pēteris, Svētā Gara pilns, tiem sacīja: "Tautas vadoņi un vecaji, 9 ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, 10 tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. 11 Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. 12 Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." 13 Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu, 14 un, redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt. 15 Pavēlējuši tiem atstāt sinedriju, viņi apspriedās savā starpā, sacīdami: 16 "Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo, ka tiešām brīnums caur tiem noticis, tas visiem ir zināms, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt; 17 bet lai tas ļaužu starpā tālāk neizpaužas, mēs tiem stingri piekodināsim nerunāt vairs šinī Vārdā ne ar vienu cilvēku." 18 Tos ieaicinājuši, viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus Vārdā. 19 Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: "Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; 20 jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši." 21 Tiem vēlreiz piedraudējuši un nevarēdami izdomāt, kā tos sodīt, viņi tos atlaida ļaužu dēļ, jo visi teica Dievu par to, kas bija noticis, 22 jo šis cilvēks, kam dziedināšanas brīnums bija noticis, bija vairāk kā četrdesmit gadu vecs. 23 Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši. 24 To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī, 25 kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības? 26 Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. - 27 Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, 28 lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek. 29 Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, 30 Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā." 31 Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. 32 Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. 33 Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. 34 Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto 35 un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja. 36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis, 37 pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.

5. nodaļa

1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu 2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. 3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? 4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam." 5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. 6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja. 7 Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. 8 Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu." 9 Bet Pēteris viņai sacīja: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi." 10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. 11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja. 12 Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. 13 No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja. 14 Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, 15 tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. 16 Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. 17 Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, 18 apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā. 19 Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: 20 "Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!" 21 To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu tos atvest. 22 Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja: 23 "Mēs atradām cietumu rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām." 24 Kad Tempļa sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis. 25 Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: "Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis." 26 Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem, 27 un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja: 28 "Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums." 29 Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. 30 Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka; 31 Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. 32 Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa." 33 To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt. 34 Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu brīdi izvest ārā, 35 un sacīja sinedrijam: "Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem. 36 Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. 37 Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti. 38 Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; 39 bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!" 40 Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus Vārdā, atlaida. 41 Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu. 42 Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.

6. nodaļa

1 Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. 2 Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. 3 Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; 4 bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu." 5 Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu, 6 un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas. 7 Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi. 8 Bet Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā. 9 Tad piecēlās daži no tā sauktās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu, 10 bet tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja. 11 Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: "Mēs esam dzirdējuši, ka viņš zaimo Mozu un Dievu." 12 Tie saskubināja ļaudis, vecajus un rakstu mācītājus un, viņam uzbrukuši, satvēra to un veda sinedrija priekšā. 13 Viņi atveda viltus lieciniekus, kas sacīja: "Šis cilvēks nemitas runāt pret svēto vietu un bauslību; 14 jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis." 15 Un visi, kas sēdēja sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam.

7. nodaļa

1 Augstais priesteris jautāja: "Vai tas tā ir?" 2 Bet viņš atbildēja: "Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs Savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotāmijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Hāranā, 3 un sacīja viņam: aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu. - 4 Tad viņš, aizgājis no kaldeju zemes, apmetās Hāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat, 5 un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija. 6 Bet Dievs tā runāja: tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu; 7 bet to tautu, kam viņi vergos, Es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos Man šinī vietā. - 8 Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja Īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un Īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus. 9 Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu 10 un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku. 11 Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtiku. 12 Jēkabs, dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz. 13 Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi. 14 Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles. 15 Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira, 16 un tika pārvesti uz Sihemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Hamora bērniem Sihemā. 17 Bet, kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās, 18 tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja. 19 Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi. 20 Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā; 21 un, kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu. 22 Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrībās, viņš bija varens vārdos un darbos. 23 Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus. 24 Un, redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti. 25 Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata. 26 Nākamajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīdams: vīri, jūs esat brāļi; kāpēc jūs viens otram darāt pāri? 27 Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28 Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?- 29 Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiāna zemē, tur viņš dzemdināja divi dēlus. 30 Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. 31 To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un, kad viņš piegāja to aplūkot, Tā Kunga balss atskanēja: 32 Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. - Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot. 33 Bet Tas Kungs viņam sacīja: noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme! 34 Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu grūtības Ēģiptē, Es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģipti. - 35 Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi? - Dievs ir sūtījis kā vadoni un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā. 36 Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus. 37 Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels Pravieti, tāpat kā mani. - 38 Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums. 39 Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, 40 sacīdami Āronam: darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes. - 41 Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upurus un priecājās par savu roku darbu. 42 Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus? 43 Jūs esat nesuši Moloha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles. - 44 Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā Tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, mjlai viņš to celtu pēc redzētā parauga. 45 To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu arī ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām; 46 tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt mājokli Jēkaba Dievam. 47 Salamans uzcēla Viņam namu. 48 Bet Visuaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka: 49 debesis ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsit, saka Tas Kungs, vai kur ir Mana dusas vieta? 50 Vai Mana roka nav to visu darinājusi? - 51 Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. 52 Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši, 53 jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši." 54 Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to. 55 Bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas 56 un sacīja: "Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas." 57 Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka 58 un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls. 59 Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: "Kungs Jēzu, pieņem manu garu." 60 Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: "Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!" To sacījis, viņš aizmiga.

8. nodaļa

1 Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam. Tanī dienā izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzālemē; un visi izklīda pa Jūdejas un Samarijas novadiem, izņemot apustuļus. 2 Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. 3 Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīrus un sievas, un nodeva tos cietumā. 4 Bet izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evaņģēliju. 5 Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. 6 Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. 7 Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; 8 un liela līksmība valdīja tanī pilsētā. 9 Kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šinī pilsētā līdz tam bija nodarbojies ar buršanu un uztraucis Samarijas ļaudis, sacīdams, ka esot liels vīrs. 10 Viņam pieķērās visi, mazi un lieli, sacīdami: "Šis ir tā sauktais lielais Dieva spēks." 11 Bet tie tāpēc viņam pieķērās, ka viņš jau ilgu laiku tos ar burvestībām bija apstulbinājis. 12 Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus Vārdu, tie likās kristīties, vīri un sievas. 13 Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un, redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš izbijās. 14 Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, 15 kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, 16 jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. 17 Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. 18 Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu, 19 sacīdams: "Dodiet man šo spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu." 20 Bet Pēteris tam sacīja: "Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu. 21 Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. 22 Tāpēc atgriezies no šī ļaunuma un lūdz To Kungu, vai šī tavas sirds iedoma tev nevarētu tikt piedota, 23 jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu." 24 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs esat runājuši." 25 Tad, Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas miestos. 26 Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: "Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš." 27 Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt. 28 Un ceļā uz mājām viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. 29 Gars Filipam sacīja: "Ej klāt un turies līdztekus šiem ratiem." 30 Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: "Vai tu arī saproti, ko tu lasi?" 31 Bet viņš atbildēja: "Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca?" Un viņš lūdza Filipu iekāpt un sēsties viņam līdzās. 32 Rakstu nodaļa, ko viņš lasīja, bija šī: "Viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, un, kā jērs apklusis cirpēja priekšā, Viņš neatver Savu muti. 33 Viņa pazemošanās dēļ sods Viņam atlaists: kas izskaidros Viņa cilti? Jo Viņa dzīvība ir no zemes paņemta projām." 34 Galminieks Filipam jautāja: "Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Par sevi pašu vai par kādu citu?" 35 Filips, ar šo vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. 36 Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: "Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?" 37 Bet Filips sacīja: "Ja tu no visas sirds tici, tad to var." Un viņš atbildēja: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." 38 Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. 39 Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. 40 Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā.

9. nodaļa

1 Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera 2 un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. 3 Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, 4 un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" 5 Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā; 6 celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara." 7 Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami. 8 Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā. 9 Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. 10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un Tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: "Ananija!" Viņš atbildēja: "Še es esmu, Kungs!" 11 Tas Kungs viņam sacīja: "Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauls; viņš lūdz Dievu 12 un parādībā ir redzējis vīru, vārdā Ananija, ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal kļūtu redzīgs." 13 Bet Ananija atbildēja: "Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē; 14 un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc Tavu Vārdu." 15 Bet Tas Kungs viņam sacīja: "Ej, jo viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. 16 Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš." 17 Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: "Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara." 18 Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. 19 Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā 20 un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls. 21 Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: "Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?" 22 Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. 23 Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt. 24 Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu; 25 bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē. 26 Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis. 27 Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā. 28 Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā. 29 Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. 30 Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu. 31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. 32 Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. 33 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. 34 Pēteris viņam sacīja: "Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!" Un viņš tūdaļ cēlās. 35 Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga. 36 Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja. 37 Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. 38 Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. 39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. 40 Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: "Tabita, celies augšā!" Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. 41 Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. 42 Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam. 43 Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.

10. nodaļa

1 Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā, 2 ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu. 3 Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: "Kornēlij!" 4 To redzēdams, viņš pārbijās un sacīja: "Kas ir, Kungs?" Bet tas viņam atbildēja: "Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. 5 Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. 6 Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā." 7 Kad eņģelis, kas ar viņu runāja, bija aizgājis, viņš atsauca divi vergus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi bija pie viņa, 8 un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi. 9 Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. 10 Būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts, 11 un viņš redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē. 12 Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess. 13 Un balss runāja uz viņu: "Celies, Pēteri, kauj un ēd!" 14 Bet Pēteris sacīja: "Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts." 15 Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: "Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!" 16 Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs. 17 Pēterim neziņā esot, ko nozīmē šī parādība, ko viņš bija redzējis, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, uzmeklējuši Sīmaņa namu, stāvēja pie vārtiem 18 un stiprā balsī vaicāja, vai tur mājojot Sīmanis, ar pievārdu Pēteris. 19 Kad Pēteris šo parādību pārdomāja, Gars viņam sacīja: "Redzi, trīs vīri tevi meklē. 20 Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!" 21 Pēteris, nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: "Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?" 22 Bet tie atbildēja: "Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi." 23 Ieaicinājis, viņš tos uzņēma. Bet nākamajā dienā viņš devās ceļā kopā ar tiem, un daži brāļi, kas bija no Jopes, gāja viņam līdzi. 24 Otrā dienā viņi nonāca Cezarejā; Kornēlijs, saaicinājis savus radiniekus un tuvākos draugus, viņus jau gaidīja. 25 Pēterim ieejot, Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām. 26 Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: "Celies, arī es esmu tikai cilvēks!" 27 Un, ar to sarunādamies, viņš gāja iekšā un redzēja daudz sapulcējušos. 28 Viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar citas tautas cilvēku vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. 29 Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?" 30 Kornēlijs sacīja: "Priekš četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, man savā namā Dievu lūdzot, piepeši kāds vīrs spožās drēbēs stāvēja manā priekšā 31 un sacīja: Kornēlij, Dievs paklausījis tavas lūgšanas un pieminējis tavas dāvanas. 32 Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris; tas mājo ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras." 33 Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko Tas Kungs tev pavēlējis. 34 Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: "Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, 35 bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo. 36 Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: Tas ir Kungs pār visiem. 37 Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis, 38 ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. 39 Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. 40 Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties 41 ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. 42 Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. 43 Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu." 44 Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. 45 Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem, 46 jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja: 47 "Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?" 48 Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus Vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu.

11. nodaļa

1 Apustuļi un brāļi Jūdejā dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu. 2 Kad Pēteris nonāca Jeruzālemē, apgraizītie viņam pārmeta, 3 sacīdami: "Tu esi gājis pie neapgraizītajiem un ar tiem ēdis." 4 Bet Pēteris sāka tiem pēc kārtas stāstīt, sacīdams: 5 "Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un garā aizrauts redzēju parādību: kādu ietvaru nonākam, kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. 6 To aplūkodams un vērodams, es redzēju četrkājainus dzīvniekus, zvērus un rāpuļus virs zemes un putnus zem debess. 7 Es dzirdēju arī balsi man sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! 8 Bet es sacīju: nemūžam, Kungs, jo nekas aizliegts vai nešķīsts nekad nav nācis manā mutē. 9 Balss no debesīm otrreiz man atbildēja: ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu. 10 Tas notika trīs reizes, un viss atkal tika uzvilkts debesīs. 11 Un redzi, tai pašā brīdī trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja nama priekšā, kurā mēs bijām. 12 Gars man sacīja, lai es nešaubīdamies tiem ejot līdzi. Arī šie seši brāļi man nāca līdzi, un mēs iegājām šī vīra namā. 13 Tas mums stāstīja, kā viņš redzējis eņģeli savā namā stāvam un sakām: sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. 14 Tas tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti. 15 Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums. 16 Es atcerējos Tā Kunga vārdu, ko viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu. 17 Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?" 18 To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: "Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā." 19 Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kuras cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem. 20 Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. 21 Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie Tā Kunga. 22 Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiohiju. 23 Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga. 24 Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots Tam Kungam. 25 Barnaba devās uz Tarsu meklēt Saulu un, to atradis, veda uz Antiohiju. 26 Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem. 27 Tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antiohiju. 28 Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā. 29 Un mācekļi apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā. 30 To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.

12. nodaļa

1 Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. 2 Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. 3 Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. 4 Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. 5 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. 6 Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. 7 Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: "Celies ātri augšā!" Un važas nokrita no viņa rokām. 8 Eņģelis viņam sacīja: "Apjozies un apauj kājas!" Viņš tā darīja. Un tas turpināja: "Apvelc savas drēbes un seko man!" 9 Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. 10 Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. 11 Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." 12 To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. 13 Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties; 14 un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. 15 Tie viņai sacīja: "Tu esi traka." Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: "Tas ir viņa eņģelis." 16 Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās. 17 Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā Tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņš sacīja: "Pasakait to Jēkabam un brāļiem!" Un izgājis viņš devās uz citu vietu. 18 Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis. 19 Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur. 20 Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes. 21 Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā. 22 Bet ļaudis sauca: "Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!" 23 Tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira. 24 Bet Tā Kunga vārds auga un izplatījās. 25 Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdzi Jāni, ar pievārdu Marks.

13. nodaļa

1 Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. 2 Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" 3 Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. 4 Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru. 5 Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu. 6 Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus. 7 Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva vārdu. 8 Bet Elima - zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. 9 Bet Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns viņu uzlūkojis, 10 sacīja: "Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos ceļus? 11 Redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli." Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, viņš meklēja, kas viņu vestu pie rokas. 12 Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību. 13 Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 14 No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un, sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās. 15 Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: "Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!" 16 Pāvils piecēlās un ar roku mājis, sacīja: "Israēlieši un jūs, dievbijīgie, klausaities! 17 Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un tautu paaugstinājis svešumā Ēģiptes zemē un no turienes ar paceltu roku tos izvedis. 18 Tuksnesī Viņš tos uzturējis ap četrdesmit gadu, 19 izdeldējis septiņas tautas Kānaānas zemē un viņiem zemi devis īpašumā. 20 Ap četri simti piecdesmit gadu pēc tam Viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam. 21 Tad viņi lūdza ķēniņu, un Dievs viņiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamīna cilts, četrdesmit gadu; 22 un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu. 23 No viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam sūtījis Pestītāju Jēzu. 24 Pirms Viņa atnākšanas Jānis visai Israēla tautai bija sludinājis grēku nožēlas kristību. 25 Savu mūža darbu pabeidzis, Jānis sacīja: es neesmu tas, par ko jūs mani turat; bet viens nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt. 26 Brāļi, Ābrahāma cilts bērni, un jūs, kas bīstaties Dieva, mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. 27 Jo Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi, Viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru sabatu nolasa. 28 Un, neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts Viņu notiesā. 29 Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā. 30 Bet Dievs Viņu uzmodinājis no mirušiem. 31 Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā. 32 Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis, 33 kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.- 34 Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solītos svētumus, kas nezudīs.- 35 Tāpēc arī citā vietā teikts: Tu Savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību.- 36 Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību. 37 Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību. 38 Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu, 39 ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots. 40 Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas sacīts praviešu rakstos: 41 raugait, pulgotāji, un brīnaities un iznīkstiet, jo Es daru darbu jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsit, ja kāds jums to stāstītu." 42 Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus. 43 Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu prosēlitu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. 44 Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu. 45 Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami. 46 Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: "Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. 47 Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam." 48 Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti. 49 Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu. 50 Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām. 51 Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju. 52 Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.

14. nodaļa

1 Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi. 2 Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem. 3 Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām. 4 Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem. 5 Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem, 6 viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni. 7 Tur viņi sludināja evaņģēliju. 8 Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. 9 Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, 10 sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja. 11 Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: "Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums." 12 Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. 13 Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. 14 Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami 15 un sacīdami: "Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā; 16 kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus; 17 jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku." 18 To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. 19 Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris. 20 Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi. 21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju, 22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā. 23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt. 24 Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā 25 un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju. 26 No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši. 27 Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. 28 Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.

15. nodaļa

1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti." 2 Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi. 3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku. 4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis. 5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: "Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību." 6 Apustuļi un vecaji sapulcējās apspriest šo jautājumu. 7 Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: "Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu. 8 Un Dievs, siržu pazinējs, tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, tāpat kā mums, 9 un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību. 10 Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? 11 Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi." 12 Viss pulks klusēja un klausījās, kad Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pagānu vidū. 13 Kad viņi bija beiguši runāt, Jēkabs atbildēja, sacīdams: "Brāļi, uzklausait mani! 14 Sīmanis stāstīja, kā Dievam pirmo reizi labpaticis ļaudis no pagāniem pievienot Savam Vārdam. 15 Un ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts: 16 pēc tam Es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo mājokli; kas tanī sagāzies, to Es atjaunošu un to atkal uzcelšu, 17 lai pārējie cilvēki meklē To Kungu un visas tautas, pār kurām Mans Vārds ir piesaukts, saka tas Kungs, kas to dara 18 zināmu no mūžības. - 19 Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva, 20 bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas. 21 Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās." 22 Tad apustuļi un vecaji līdz ar visu draudzi nolēma sūtīt no sava vidus izvēlētus vīrus kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju: Jūdu, ar pievārdu Barsaba, un Sīlu, vīrus, kas izcēlās starp brāļiem, 23 un ar viņu roku rakstīt: "Apustuļi un vecaji sūta brāļu sveicienu brāļiem Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā, kas bijuši pagāni. 24 Tā kā mēs esam dzirdējuši, ka daži no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, jūs ar vārdiem samulsinājuši, padarīdami šaubīgas jūsu dvēseles, 25 tad mēs vienprātīgi nospriedām sūtīt pie jums izvēlētus vīrus līdz ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvilu, 26 cilvēkiem, kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdam. 27 Mēs esam sūtījuši Jūdu un Sīlu, kas to pašu arī vārdos pasacīs. 28 Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: 29 sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!" 30 Atlaisti viņi nonāca Antiohijā un, draudzi sapulcējuši, nodeva vēstuli. 31 Kad viņi to lasīja, draudze priecājās par labo pamācību. 32 Bet Jūda un Sīla, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja. 33 Kad viņi kādu laiku tur bija palikuši, brāļi viņus ar miera sveicienu atlaida pie tiem, kas viņus bija sūtījuši. 34 Bet Sīla nolēma palikt tur. 35 Bet Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem, mācīdami un sludinādami Tā Kunga vārdu. 36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!" 37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks; 38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi. 39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru. 40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai. 41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.

16. nodaļa

1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet tēvs bija grieķis. 2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību. 3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi, un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis. 4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši. 5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās. 6 Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. 7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. 8 Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā. 9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!" 10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju. 11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli 12 un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas dienas. 13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām. 14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. 15 Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: "Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!" Un viņa mūs gauži lūdza palikt. 16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā atnesa saviem kungiem daudz peļņas. 17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: "Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu." 18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies atpakaļ, sacīja garam: "Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās." Un tas izgāja tanī pašā brīdī. 19 Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas valdes, 20 un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: "Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, 21 sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt." 22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm. 23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. 24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. 25 Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. 26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. 27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. 28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: "Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit." 29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā 30 un, izvedis tos ārā, sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" 31 Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." 32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. 33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. 34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam. 35 Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: "Atbrīvo šos cilvēkus!" 36 Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: "Pilsētas pārvaldnieki sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!" 37 Bet Pāvils viņiem sacīja: "Tie mūs, romiešus, bez tiesas sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved." 38 Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās, dzirdēdami, ka viņi ir romieši. 39 Un tie atnāca, viņiem atvainojās un izveduši lūdza iziet no pilsētas. 40 Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.

17. nodaļa

1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga. 2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem, 3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu." 4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu. 5 Bet jūdi, sadusmoti un sabiedrojušies ar dažiem nelietīgiem klaidoņiem, saskrēja barā un radīja nemieru pilsētā un, apstājuši Jazona namu, meklēja viņus, lai vestu pūļa priekšā. 6 Bet, tos neatraduši, viņi Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas valdes priekšā, kliegdami: "Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit; 7 tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir Ķēniņš - Jēzus." 8 Viņi uztrauca ļaudis un pilsētas valdes vīrus, kas to dzirdēja. 9 Bet, dabūjuši gandarījumu no Jazona un pārējiem, viņi tos atbrīvoja. 10 Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā. 11 Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot. 12 Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sievu un vīru. 13 Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka arī Berojā Pāvils sludina Dieva vārdu, viņi nāca arī uz turieni, uztraukdami un samulsinādami ļaudis. 14 Brāļi tūdaļ sūtīja Pāvilu prom, lai viņš ietu uz jūru, bet Sīla un Timotejs palika tur. 15 Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdzi pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa. 16 Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. 17 Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. 18 Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: "Ko šis pļāpa grib teikt? - un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs." Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. 19 Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: "Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? 20 Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir." 21 Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. 22 Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. 23 Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. 24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. 25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; 26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, 27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. 28 Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. 29 Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. 30 Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. 31 Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." 32 Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: "Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim." 33 Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. 34 Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.

18. nodaļa

1 Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā. 2 Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem. 3 Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji. 4 Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus. 5 Kad Sīla un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus. 6 Bet, kad tie pretojās un zaimoja, viņš, drēbes izkratījis, tiem sacīja: "Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem." 7 Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai. 8 Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja Tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti. 9 Bet naktī Tas Kungs parādībā Pāvilam sacīja: "Nebīsties, bet runā un neciet klusu. 10 Jo Es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā." 11 Viņš tur palika gadu un sešus mēnešus, mācīdams Dieva vārdu viņu vidū. 12 Kad Gallions bija prokonsuls Ahajā, jūdi visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā, 13 sacīdami: "Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam." 14 Kad Pāvils gribēja sākt runāt, Gallions jūdiem sacīja: "Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas, 15 bet, ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs." 16 Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla. 17 Bet pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis. 18 Bet Pāvils palika tur vēl labu laiku un, atvadījies no brāļiem, pārcēlās uz Sīriju, un līdz ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenhrejās bija apcirpis savu galvu, jo viņš bija devis solījumu. 19 Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem. 20 Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja, 21 bet atvadījās, sacīdams: "Nākamie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums." Viņš aizbrauca no Efezas, 22 un, nonācis Cēzarejā, viņš aizgāja un apsveica draudzi un devās uz Antiohiju. 23 Kādu laiku tur palicis, viņš aizgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Frīģiju, stiprinādams visus mācekļus. 24 Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. 25 Tas bija mācīts Tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. 26 Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvila viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu. 27 Kad viņš gribēja iet uz Ahaju, brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem; tur nonācis, viņš daudz palīdzēja tiem, kas ar Dieva žēlastību bija kļuvuši ticīgi. 28 Jo viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.

19. nodaļa

1 Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, 2 viņš tiem sacīja: "Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?" Tie viņam atbildēja: "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir." 3 Viņš jautāja: "Ar kādu kristību jūs esat kristīti?" Tie atbildēja: "Ar Jāņa kristību." 4 Bet Pāvils sacīja: "Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum." 5 To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā. 6 Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. 7 Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru. 8 Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību. 9 Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams Tiranna skolā. 10 Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi. 11 Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, 12 tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja. 13 Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: "Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina." 14 Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. 15 Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: "Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?" 16 Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievārēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama. 17 Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu. 18 Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus. 19 Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu. 20 Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā. 21 Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma." 22 Aizsūtījis uz Maķedoniju divi savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā. 23 Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ. 24 Jo kāds vīrs, vārdā Demetrijs, sudrabkalis, kas no sudraba darināja Artemīdas tempļus un sagādāja amatniekiem diezgan lielu peļņu, 25 sapulcējis tos un visus, kas ar to pašu amatu nodarbojās, sacīja: "Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība. 26 Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. 27 Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule." 28 To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca: "Varena ir efeziešu Artemīda!" 29 Un visu pilsētu pārņēma nemiers. Visi traucās uz teātri, raudami līdzi maķedoniešus Gaju un Aristarhu, Pāvila ceļabiedrus. 30 Kad Pāvils gribēja iet pūlī, mācekļi viņam neļāva; 31 bet arī daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa, brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri. 32 Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā. 33 Bet Aleksandrs, ko jūdi bija izraudzījuši, saņēma no pūļa pamācības; un viņš māja ar roku, gribēdams ļaužu priekšā sacīt aizstāvēšanās runu. 34 Kad tie manīja, ka viņš ir jūds, visi vienā balsī sāka kliegt, saukdami ap divi stundas: "Varena ir efeziešu Artemīda!" 35 Bet pilsētas rakstvedis pūli nomierināja, sacīdams: "Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemīdas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja? 36 Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties. 37 Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji. 38 Ja Dēmetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi sūdz cits citu. 39 Bet, ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē. 40 Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot." To sacījis, viņš sapulci atlaida.

20. nodaļa

1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā. 3 Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Sīriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. 4 Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims. 5 Tie, papriekš izgājuši, gaidīja mūs Troadā. 6 Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas. 7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij. 8 Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu. 9 Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs. 10 Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: "Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā." 11 Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku - līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja. 12 Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās. 13 Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām. 14 Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu. 15 No turienes aizbraukuši, mēs nākamajā dienā nonācām pret Hiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākamajā dienā nonācām Milētā. 16 Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasarassvētku dienā nokļūt Jeruzālemē. 17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus. 18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, 19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. 20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, 21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. 22 Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, 23 tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. 24 Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. 25 Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. 26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. 27 Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. 28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. 30 No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. 31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. 32 Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. 33 Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. 34 Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. 35 Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt." 36 Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu. 37 Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, 38 visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.

21. nodaļa

1 Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā, nākamajā dienā Rodā un no turienes Patarā; 2 un, atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju, mēs iekāpām un aizbraucām. 3 Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Sīriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava. 4 Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 5 Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu. 6 Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. 7 Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu. 8 Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā, un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa. 9 Viņam bija četras meitas, jaunavas, kuras pravietoja. 10 Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, 11 ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: "Tā saka Svētais Gars: tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās." 12 Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. 13 Bet Pāvils atbildēja: "Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt." 14 Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: "Tā Kunga prāts lai notiek." 15 Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi; 16 arī daži mācekļi no Cēzarejas nāca mums līdzi un noveda mūs mājvietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa. 17 Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma. 18 Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt. 19 Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis. 20 To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: "Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; 21 bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām. 22 Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. 23 Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. 24 Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības. 25 Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības." 26 Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākamajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja Templī un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris. 27 Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu Templī, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu, 28 saukdami: "Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus Templī un sagānījis šo svēto vietu." 29 Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis Templī. 30 Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no Tempļa ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas. 31 Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta. 32 Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist. 33 Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis. 34 Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē. 35 Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest ļaužu uzmākšanās dēļ, 36 jo ļaužu pulks sekoja, saukdams: "Nost viņu!" 37 Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mītnē, viņš komandierim jautāja: "Vai man ir atļauts tev ko teikt?" Tas atbildēja: "Vai tu proti grieķiski? 38 Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?" 39 Bet Pāvils sacīja: "Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm." 40 Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebreju valodā uzrunāja.

22. nodaļa

1 "Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!" 2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: 3 "Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien; 4 šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīrus un sievas, 5 kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecaju padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt. 6 Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, 7 es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas Tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacīja: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. 9 Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Tad es jautāju: ko lai es daru, Kungs? - Bet Tas Kungs man sacīja: celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. 12 Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, 13 atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! - Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, 14 bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, 15 lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. 16 Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu! 17 Atgriezies Jeruzālemē, es, Templī Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts 18 un redzēju Viņu. Viņš man teica: steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani! 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. 20 Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. 21 Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!" 22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!" 23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, 24 komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. 25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?" 26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis." 27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā." 28 Bet komandieris turpināja: "Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības." Pāvils sacīja: "Bet es tāds jau esmu piedzimis." 29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. 30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.

23. nodaļa

1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: "Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai." 2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti. 3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: "Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?" 4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: "Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?" 5 Pāvils atbildēja: "Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku." 6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ." 7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās. 8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst. 9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?" 10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē. 11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: "Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā." 12 Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu. 13 To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. 14 Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: "Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši. 15 Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk." 16 Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. 17 Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: "Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams." 18 Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: "Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms." 19 Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: "Kas tev man ziņojams?" 20 Jauneklis sacīja: "Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrija priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt. 21 Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu." 22 Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: "Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis." 23 Viņš ataicināja divi virsniekus un sacīja: "Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. 24 Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa." 25 Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli: 26 "Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu. 27 Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; 28 un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā. 29 Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas. 30 Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu." 31 Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu. 32 Nākamajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk un paši atgriezās karaspēka mītnē. 33 Nonākuši Cēzarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā. 34 Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas, 35 sacīja: "Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši," - un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.

24. nodaļa

1 Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu. 2 Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams: 3 "Ļoti cienījamais Fēlikss, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē. 4 Bet, lai tevi pārāk ilgi neapgrūtinātu, es tevi lūdzu: uzklausi mūs savā laipnībā īsu brīdi. 5 Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis 6 un arī mēģinājis Templi sagānīt. Viņu mēs notvērām. 8 Tu pats, visas lietas izklaušinājis, varēsi no viņa uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam." 9 Arī jūdi pievienojās, sacīdami, ka tas tā esot. 10 Pāvils, saņēmis no zemes pārvaldnieka zīmi runāt, atbildēja: "Zinādams, ka tu daudz gadu esi šīs tautas tiesnesis, es droši aizstāvos. 11 Jo tev ir iespējams pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es esmu atnācis Jeruzālemē Dievu lūgt; 12 un tie mani nav redzējuši nedz Templī uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā; 13 tie arī nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz. 14 Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos. 15 Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās. 16 Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. 17 Bet pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu. 18 Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķīstāmies Templī, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa. 19 Tiem vajadzēja būt tavā priekšā un sūdzēt, ja viņiem kas būtu pret mani. 20 Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā, 21 kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!" 22 Tā kā Fēlikss šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: "Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu." 23 Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu. 24 Pēc dažām dienām Fēlikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete. Viņš sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību uz Kristu Jēzu. 25 Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu, tad Fēlikss pārbijies sacīja: "Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu." 26 Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu; tādēļ tas bieži sūtīja pēc viņa un ar viņu runāja. 27 Kad divi gadi bija pagājuši, Porcijs Fēsts kļuva Fēliksa pēctecis. Bet Fēlikss, gribēdams jūdiem kaut ko pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā.

25. nodaļa

1 Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi. 2 Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa, 3 izlūgdamies viņa labvēlību pret Pāvilu, lai viņš sūtītu to uz Jeruzālemi, jo tiem bija slepens nodoms viņu ceļā nonāvēt. 4 Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils atrodoties apsardzībā Cēzarejā un ka viņš pats gribot drīz doties turp. 5 "Kas no jums var," viņš sacīja, "lai nāk līdzi un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to." 6 Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. 7 Kad tas bija ieradies, no Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt. 8 Bet Pāvils aizstāvējās: "Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru." 9 Fēsts, gribēdams jūdiem pa prātam darīt, atbildēja Pāvilam, sacīdams: "Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai tevi tur manā priekšā tiesā par šīm lietām?" 10 Bet Pāvils sacīja: "Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. 11 Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru." 12 Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: "Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet." 13 Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cēzarejā apsveikt Fēstu. 14 Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: "Še ir kāds vīrs, ko Fēlikss atstājis cietumā. 15 Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā; 16 tiem es atbildēju: romiešiem nav paražas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties. 17 Kad viņi te bija sanākuši, es nevilcinājos un nākamajā dienā, uz tiesneša krēsla sēdēdams, pavēlēju atvest šo vīru. 18 Sūdzētāji, apstājuši viņu, tomēr nepierādīja vainu nekādos pārkāpumos, kā es biju gaidījis. 19 Bet tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka Viņš esot dzīvs. 20 Tā kā es šo strīdus lietu nepazinu, es sacīju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi un tur par šīm lietām tikt tiesāts, 21 bet, kad Pāvils prasīja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, tiekāms viņu sūtīšu pie ķeizara." 22 Agripa sacīja Fēstam: "Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt." Fēsts atbildēja: "Rīt tu viņu dzirdēsi." 23 Nākamajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest 24 un sacīja: "Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairākums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. 25 Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. 26 Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. 27 Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu."

26. nodaļa

1 Agripa sacīja Pāvilam: "Tev ir atļauts aizstāvēties." Tad Pāvils izstiepa roku un teica aizstāvēšanās runu: 2 "Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz, 3 jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu paražas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt. 4 Visi jūdi pazīst manu dzīvi no mazām dienām, kā tā no paša sākuma risinājusies manas tautas vidū un Jeruzālemē, 5 pazīdami mani jau sen, tā ka tie varētu liecināt, ka esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizejs. 6 Un tagad mani tiesā par cerību, ka Dievs piepildīs apsolījumu, ko Viņš mūsu tēviem devis, 7 ko mūsu divpadsmit ciltis cer iemantot, bez mitēšanās Dievam kalpodamas nakti un dienu. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. 8 Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos? 9 Man pašam gan šķita, ka man vajag nacarieša Jēzus Vārdam noteikti pretoties. 10 To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. 11 Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās. 12 Iedams ar tādu nolūku uz Damasku ar augsto priesteru atļauju un pilnvarām, 13 es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus. 14 Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. 15 Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? - Tas Kungs atbildēja: Es esmu Jēzus, ko tu vajā. 16 Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos, 17 lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu 18 atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā. 19 Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs, 20 bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzālemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi. 21 Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt. 22 Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši, 23 ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu Savai tautai un pagāniem." 24 Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: "Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!" 25 Bet Pāvils sacīja: "Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus, 26 jo par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī. 27 Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici." 28 Bet Agripa sacīja Pāvilam: "Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti." 29 Pāvils atbildēja: "Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām." 30 Tad ķēniņš un zemes pārvaldnieks, un Bernīke, un visi, kas pie viņiem sēdēja, piecēlās 31 un aizgāja, runādami savā starpā: "Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas." 32 Bet Agripa Fēstam sacīja: "Šo cilvēku varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru."

27. nodaļa

1 Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. 2 Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes, bija ar mums. 3 Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt. 4 No turienes aizbraukuši, mēs braucām Kipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī. 5 Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfīliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā. 6 Tur virsnieks atrada Aleksandrijas kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. 7 Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. 8 Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta. 9 Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, 10 sacīdams: "Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām." 11 Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. 12 Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem. 13 Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. 14 Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni. 15 Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. 16 Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu. 17 To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem. 18 Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas. 19 Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. 20 Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. 21 Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: "Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. 22 Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. 23 Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, 24 sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. 25 Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. 26 Mūs izmetīs kādā salā." 27 Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. 28 Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. 29 Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. 30 Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, 31 Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: "Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti." 32 Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. 33 Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: "Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. 34 Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs." 35 To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. 36 Visi iedrošināti arī sāka ēst. 37 Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. 38 Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā. 39 Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi. 40 Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. 41 Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja. 42 Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu. 43 Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, 44 bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.

28. nodaļa

1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite. 2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts. 3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. 4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot." 5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. 6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. 7 Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. 8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. 9 Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. 10 Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo. 11 Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi. 12 Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas. 13 No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un, kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos. 14 Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā. 15 Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. 16 Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja. 17 Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: "Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu paražām un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās. 18 Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu. 19 Bet, tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu. 20 Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ." 21 Bet tie viņam sacīja: "Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz arī kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt. 22 Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas." 23 Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. 24 Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja. 25 Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: "Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem, 26 sacīdams: ej pie šiem ļaudīm un saki: dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit. 27 Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos un Es tos nedziedinātu.- 28 Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs." 30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, 31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us