Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Hrvatski jezik
hr
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

JEREMIJAS GRĀMATA

1. nodaļa

1 Jeremijas, Hilkijas dēla, runas; viņš cēlies no priesteru kārtas Anatotā, Benjamīna zemē. 2 Pār viņu nāca Tā Kunga vārds Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, dienās viņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā, 3 un tāpat tas nāca pār viņu joprojām arī Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, dienās līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, arī Josijas dēla, vienpadsmitā valdīšanas gada tecējumam, kas izbeidzās ar Jeruzālemes iedzīvotāju aizvešanu gūstā šā gada piektajā mēnesī. 4 Pār mani nāca Tā Kunga vārds, kas man sacīja: 5 "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām." 6 Tad es atbildēju: "Ak, Kungs, mans Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!" 7 Bet Tas Kungs man sacīja: "Nesaki: es esmu jauns, - jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. 8 Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!" saka Tas Kungs. 9 Un tad Tas Kungs izstiepa Savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: "Redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē. 10 Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm - izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt." 11 Atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds, kas man sacīja: "Ko tu redzi, Jeremija?" Es atbildēju: "Es redzu mostošos mandeļkoka zaru ar ziediem." 12 Tad Tas Kungs sacīja uz mani: "Tu redzēji pareizi: Es esmu nomodā par Savu vārdu, lai tas piepildītos!" 13 Tad atskanēja vēlreiz Tā Kunga vārds un man sacīja: "Ko tu redzi?" Es atbildēju: "Es redzu verdošu katlu, kas ar savu priekšpusi vērsts no ziemeļiem uz dienvidiem." 14 Tad Tas Kungs sacīja uz mani: "No ziemeļu puses izplūdīs ļaunums, virdams pār visiem zemes iedzīvotājiem. 15 Jo redzi, Es saukšu visas ziemeļvalstu ķēniņu zemju ciltis no ziemeļiem, saka Tas Kungs, lai tās nāk un lai katrs valdnieks ceļ savu troni Jeruzālemes vārtu priekšā un arī visapkārt tās mūriem, kā arī ap visām Jūdas pilsētām. 16 Tad Es spriedīšu tiesu pār viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši, upurējuši citiem dieviem un pielūguši savu roku darinājumus. 17 Bet tu apjoz savus gurnus, celies un sludini tiem visu, ko Es tev pavēlēšu! Nebīsties no tiem, lai Man tevi nav jāizbiedē viņu priekšā! 18 Jo zini, šodien Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes iedzīvotājiem. 19 Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!" saka Tas Kungs.

2. nodaļa

1 Tad atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds: 2 "Ej un kliedz Jeruzālemei ausīs: tā saka Tas Kungs: Es atceros tevi, kad tu vēl plauki jaunības košumā un degi līgavas mīlestībā un sekoji Man tuksnesī, posta zemē. 3 Jo Israēls toreiz bija veltīts Tam Kungam, tie bija Viņa augļu pirmaji; visi, kas no viņa gribēja ko paņemt sev, noziedzās, ļaunums nāca pār tiem," saka Tas Kungs. 4 Klausaities Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams un visas Israēla nama ciltis! 5 Tā saka Tas Kungs: "Vai tad jūsu tēvi atrada kādu netaisnību Manī, ka tie atkrita no Manis, sekoja beznozīmīgiem elkiem un kļuva tukši? 6 Tie neprasīja: kur ir Tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs izvadīja tuksnesī cauri tukšai, klajai un aizu pārklātai zemei, cauri tumsai un sausumam, cauri zemei, kur nestaigā neviens ceļinieks un kur neviens arī nedzīvo? 7 Kad Es jūs ievedu auglīgajā zemē, lai jūs baudītu tās augļus un labumus, tad jūs ienācāt un padarījāt nešķīstu Manu zemi, sagandējāt to un pārvērtāt Manu īpašumu par riebuma pilnu vietu! 8 Priesteri neprasīja: kur ir Tas Kungs? Bauslības sargi Mani nepazina, tautas vadītāji atkrita no Manis, pravieši sludināja Baala vārdā un sekoja elkiem, kas taču nevar palīdzēt. 9 Tādēļ Es vēl iešu ar jums tiesā un ar jūsu bērnu bērniem, saka Tas Kungs, 10 brauciet uz kitejiešu krastiem un pārliecinieties; sūtiet uz Kedaru, izziniet sīki un pārbaudiet, vai tas jebkad ir kur noticis, 11 ka kāda tauta būtu mainījusi savus dievus - un tie nav pat dievi! Bet Mana tauta ir pārmainījusi savu vareno Dievu pret bezspēcīgiem elkiem! 12 Šausminieties par to, debesis, un drebiet un sastingstiet izbrīnā!" saka Tas Kungs. 13 "Jo Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni! 14 Vai tad Israēls ir vergs vai īpašnieka mājā dzimis dzimtcilvēks? Kādēļ tad viņš ir pamests izlaupīšanai? 15 Lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savu balsi un posta viņa zemi, viņa pilsētas ir nodedzinātas; tur neviens vairs nedzīvo. 16 Arī Nofas un Tapanhes ēģiptiešu ļaudis ir noganījuši tavu pakausi. 17 Vai tu nedari to pats sev, jo tu atstāj To Kungu, savu Dievu, un pie tam katru reizi tai laikā, kad Viņš gribēja tevi vadīt pa pareizo ceļu? 18 Un tagad - kādēļ tev jāskrien uz Ēģipti dzert Šihoras ūdeni; kādēļ tev jāskrien uz Asīriju, lai dzertu Eifratas upes ūdeni? 19 Tavs paša ļaunums tev kļuvis par nelaimi, un tava neuzticība ieved tevi sodā. Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības!" tā saka Dievs, Tas Kungs Cebaots. 20 "Jo no seniem laikiem tu esi kratījis nost savu jūgu un rāvis kopā savas saites un sacījis: es negribu tā pakļauts būt! - Nē, un tomēr uz visiem augstajiem pakalniem un zem visiem zaļajiem kokiem tu noliecies elku kalpībā kā netikle. 21 Un tomēr Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi! 22 Jebšu tu mazgātos ar sārmu un lietotu ziepju vai cik daudz, tavs noziegums tomēr kā netīrumu traips paliks Manā priekšā!" saka Dievs Tas Kungs. 23 "Kā tu vari sacīt: es neesmu aptraipījusies, neesmu kalpojusi Baaliem? - Palūko tur ielejā, ko tu tur esi darījusi, tu kustīgā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida. 24 Un meža ēzeļu māte, kas apradusi ar tuksnesi, tvīkst kārībā. Kas var mazināt viņas dzimuma iekāres degsmi? Kas viņu meklē, tam nav tālu jāmeklē; viņas meklēšanās laikā tas viņu atradīs bez pūlēm. 25 Piesargi savas kājas, ka tu nepaliec bez kurpēm, un savu rīkli, ka tai nav jāmokās slāpēs! Bet tu saki: velti! Man patīk sveši mīļākie, un es tiem sekošu! 26 Kā zaglis, kad tas pienākts zādzībā, stāv nokaunējies, tā jākaunas Israēla namam, viņa ķēniņiem un dižkungiem, viņa priesteriem un praviešiem, 27 tiem, kas saka malkas gabalam: tu esi mans tēvs! - un akmenim: man tev jāpateicas par manu dzīvību! - Un Man tie pagriezuši muguru un ne vaigu. Bet, kad tiem uznāk nelaime, tad tie sauc: celies un palīdzi mums! 28 Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev pats darināji? Lai tie ceļas, ja tie var tev palīdzēt vajadzības brīdī! Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu. 29 Kādēļ jūs sūdzaties par Mani? Jūs taču visi esat neuzticībā atkrituši no Manis!" saka Tas Kungs. 30 "Velti Es esmu sitis jūsu bērnus, tie manu pamācību nav pieņēmuši un nav nekā no tās mācījušies. Un zobens aprija jūsu praviešus kā plēsīgs lauva. 31 Ak jūs izvirtuļu cilts! Ņemiet jel vērā Tā Kunga vārdu! Vai tad Es esmu bijis Israēlam par tuksnesi vai par tumsas zemi? Kāpēc tad Mana tauta saka: mēs esam brīvi, mēs neatgriezīsimies vairs pie Tevis! 32 Vai tad jaunava aizmirst savu rotu un līgava savu grezno jostu? Bet Mana tauta ir Mani aizmirsusi jau kopš senām dienām! 33 Cik veikli tu proti iekārtoties, lai nodibinātu mīlas sakarus! Tādēļ tu savos ceļos esi pieradusi pat pie nozieguma. 34 Pat pie tavu drēbju vīlēm pielīp nabagu nenoziedzīgu ļaužu asinis, kurus tu nebūt neesi pārsteigusi tieši ielaušanās gadījumā. 35 Un tu tomēr saki: es esmu nevainīga! Viņa dusmas lai novēršas no manis! - Redzi, Es tevi saukšu pie atbildības tieši šo tavu vārdu dēļ, ka tu apgalvo: es neesmu grēkojusi! 36 Kādēļ tu tā steidzies mainīt savas valsts vadīšanas ceļus? Arī ar Ēģipti tu tāpat paliksi kaunā, kā tu paliki kaunā ar Asuru. 37 Arī no turienes tu aiziesi, rokas virs galvas sasizdama, jo Tas Kungs tos ir pametis, uz kuriem tu paļāvies, ar tiem tev nelaimēsies."

3. nodaļa

1 Un Viņš turpināja: "Kad vīrs atlaiž savu sievu un tā iziet pie cita vīra, vai viņš var atkal to ņemt atpakaļ? Vai tāda zeme netiktu sagandēta? Bet tu esi netikla bijusi ar daudziem, taču atgriezies atkal pie Manis!" saka Tas Kungs. 2 "Pacel savas acis un raugies uz kailajām kalnu virsotnēm. Kur tu neesi tapusi apsmieta? Tu sēdēji viņu dēļ ceļmalā kā arābs tuksnesī un apgānīji zemi ar savu netiklību, izlaidību un ļaunprātību! 3 Kaut gan Es tev aizturēju agro lietu un arī vēlais lietus nenolija, tu tomēr paturēji netiklas sievas cieto pieri un nesakaunējies. 4 Jāatzīst, ka no šā laika tu Mani gan piesauci, sacīdama: mans tēvs! Tu esi manas jaunības draugs! 5 Vai tad Viņš vienmēr dusmosies, vai tad Viņa bardzība paliks mūžīgi? - Redzi, tā tu runā, bet dari ļaunu, un tā tas paliek." 6 Tas Kungs sacīja tālāk uz mani ķēniņa Josijas dienās: "Vai tu redzēji, ko Israēls, šī neuzticīgā sieva, ir darījusi? Viņa kāpa visos augstajos kalnos, gāja zem visiem zaļajiem kokiem un nodevās tur netiklībai. 7 Es gan domāju, ka viņa, to visu nodarījusi, atgriezīsies pie Manis, bet tā neatgriezās. Viņas neuzticīgā māsa Jūda to arī skaidri redzēja. 8 Bet, kaut gan tā redzēja, ka Es atlaidu neuzticīgo sievu Israēlu viņas netiklības dēļ un tai devu šķiršanās rakstu, Jūda, viņas neuzticīgā māsa, neņēma to pie sirds, bet gan gāja un tāpat nodevās netiklībai. 9 Tā notika, ka viņa ar savu vieglprātīgo izvirtību padarīja zemi nešķīstu, jo viņa pārkāpa laulību ar akmeni un ar koku. 10 Tomēr viņas neuzticīgā māsa Jūda nav pie Manis atgriezusies no visas sirds, bet tikai liekuļodama!" saka Tas Kungs. 11 Tad Tas Kungs man sacīja: "Atkritēja sieva Israēls ir mazāk noziedzīga nekā tās neuzticīgā māsa Jūda. 12 Ej un sludini šos vārdus virzienā uz ziemeļiem un saki: atgriezies, Israēl, tu atkritēja, tā saka Tas Kungs, tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! 13 Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu, un šurpu turpu skraidījusi pie svešiem dieviem zem katra zaļa koka, bet Manu balsi jūs neklausījāt, saka Tas Kungs. 14 Atgriezieties, jūs atkritēji bērni, tā saka Tas Kungs, jo jūs esat Mans īpašums, un Es jūs atvedīšu Ciānā - vienu no katras pilsētas un divi no katras cilts. 15 Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, kas jūs ganīs ar saprātu un gudrību. 16 Kad jūs vairosities un piepildīsit zemi tamjnīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nemjsacīs: redzi, Tā Kunga derības šķirsts! - Un tas vairs nevienam nenāks prātā, un to arī vairs nepieminēs un nemeklēs un arī nekad vairs no jauna nedarinās. 17 Tanī laikā sauks Jeruzālemi par Tā Kunga troni, un tur saplūdīs visas tautas Tā Kunga Vārda dēļ un nestaigās vairs pēc savas ietiepīgās un ļaunās sirds domām. 18 Tanīs dienās Jūdas nams ies kopā ar Israēla namu, un tie nāks kopā no ziemeļu zemes uz to zemi, ko Es jūsu tēviem devu par mantojumu. 19 Es gan domāju, Es tevi pieņemšu dēla vietā un piešķiršu tev brīnišķīgu zemi, pašu vērtīgāko visas cilvēku pasaules īpašumu! Un Es domāju, ka jūs Mani sauksit par tēvu un no Manis neatkāpsities. 20 Bet vai! Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Israēla nams!" saka Tas Kungs. 21 Klau! Kalnu augstienēs sadzirdamas raudas, nemitīgas Israēla bērnu vaimanas un žēlabas, tāpēc ka tie staigājuši greizus ceļus un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu. 22 "Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! Es centīšos griezt jūsu atkrišanu atkal par labu!" - "Jā! Patiesi, šeit mēs esam, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. 23 Tiešām, tikai maldi ir trokšņainie svētki un kalpošana uz pakalniem un kalniem! Patiesi, tikai Tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir Israēla pestīšana! 24 Kauna elka tēls ir aprijis jau kopš mūsu jaunības to, ko ieguvuši mūsu tēvi - viņu avis un vēršus, viņu dēlus un meitas! 25 Mēs esam iegrimuši kaunā, un mūsu negods apsedz mūs! Jo mēs grēkojām pret To Kungu, mūsu Dievu, mēs paši un mūsu tēvi, no savas jaunības līdz šai dienai un neklausījām Tā Kunga, mūsu Dieva, balsi!"

4. nodaļa

1 "Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no Manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!" saka Tas Kungs. 2 "Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tad citas tautas Viņā tiks svētītas un būs Viņā pagodinātas." 3 Jo tā sacīja Tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: "Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos! 4 Apgraizieties Tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai Manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas, tā ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo ļauno darbu dēļ!" 5 Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē: "Bazūnējiet un sauciet stiprā balsī, un sakiet: pulcējieties, un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!" 6 Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu. 7 Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo. 8 Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: ak, Tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums! 9 "Tanī dienā," saka Tas Kungs, "saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs un pravieši izbīsies." 10 Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, Tu esi pieļāvis šo tautu un Jeruzālemi smagi maldināt, ka sacīja: jums būs miers! - Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!" 11 Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: "Svelmains vējš no kailajiem kalniem tuksnesī brāžas virsū Manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai, 12 vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!" 13 Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši! 14 Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tevī mājos nelietīgas domas? 15 Klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Danas, un posta vēsts nāk no Efraima kalniem. 16 Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: "Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām! 17 Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi, tādēļ ka tā bijusi pretestīga pret Mani, saka Tas Kungs, 18 tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķeras tev pie dzīvības." 19 Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. 20 Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis! 21 Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas? 22 Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. 23 Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! 24 Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! 25 Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! 26 Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! 27 Jo tā saka Tas Kungs: "Visa zeme kļūs par tuksnesi, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. 28 Tādēļ sēro zeme un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos un ka Man tā nebūs žēl." 29 No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo. 30 Bet tu, varmācību pārcietusī un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības! 31 Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplezdama: cik man mjgrūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!

5. nodaļa

1 Eita un pastaigājiet pa Jeruzālemes ielām, palūkojiet, apjautājieties un pameklējiet, vai jūs tur atradīsit kādu, kas dara pēc taisnības, ir uzticīgs un patiess un domā par ticību,- tad Es tai piedošu! 2 Un, jebšu tie arī apliecina, sacīdami: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tie zvēr nepatiesi. 3 Ak, Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties. 4 Tad es domāju: tādi ir tikai mazie nabaga ļaudis, tie ir neprātīgi, jo tie nepazīst Tā Kunga ceļus un sava Dieva prasības. 5 Es iešu pie lielajiem un runāšu ar tiem; tie taču pazīs Tā Kunga ceļu, sava Dieva prasības. - Bet taisni tie visi ir šo jūgu nokratījuši un savas saites sarāvuši! 6 Tādēļ tos plēsīs lauva, kas nāk no meža, tuksneša vilki tos nomāks, leopards glūnēs uz viņiem pilsētu priekšā, tas saplosīs visus, kas no turienes izies laukā. Jo daudz ir viņu grēku, un viņu pārkāpumi ir dažādi. 7 "Kāpēc Es to tev lai piedodu? Tavi bērni ir Mani atstājuši un zvēr pie tiem, kas nav dievi. Kaut gan Es esmu viņus paēdinājis, tie pārkāpj laulību un skrien netiklības namā. 8 Kā iekarsuši ērzeļi tie blandās apkārt, un ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas. 9 Vai Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es to tādai tautai kā šī lai nepiemeklētu dusmās? 10 Kāpiet uz tās mūriem un graujiet tos, bet nesagraujiet tos pavisam! Nogrieziet tās vīnogu stīgas, jo tās nepieder vairs Tam Kungam. 11 Israēla nams un Jūdas nams palikuši Man pavisam neuzticīgi un rīkojušies pret Mani necienīgi, saka Tas Kungs, 12 tie aizliedza To Kungu un sacīja: Viņš nav nekas! Mums nekas ļauns nenotiks, mēs neredzēsim ne zobena, ne bada! 13 Arī pravieši runā vējā, Tā Kunga vārds nav pie viņiem. Lai viņiem vēja liktenis!" 14 Tādēļ arī saka Tas Kungs Dievs Cebaots: "Tāpēc ka jūs šādu vārdu sludināt, Es likšu Savus vārdus kā uguni tavā mutē un šo tautu padarīšu par malku, ka tā to aprīs! 15 Redzi, Es atvedīšu un iecelšu pār jums, Israēla nams, tautu no tālienes, saka Tas Kungs, stipru tautu, kuras valoda tev ir sveša, un tu nesaproti, ko tā runā. 16 Tās bultu maksts ir kā atvērts kaps, tie visi ir varonīgi karotāji. 17 Tā apēdīs tavu ražu un tavu maizi; tā iedzīs nāvē tavus dēlus un tavas meitas, aprīs tavus vēršus un sīklopus, noplūks kailu tavu vīna un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz kurām tu paļāvies, tā izpostīs ar zobenu. 18 Bet arī tanīs dienās, saka Tas Kungs, Es negribu jūs pavisam iznīcināt. 19 Un, kad jūs jautāsit: kādēļ Tas Kungs, mūsu Dievs, mums to visu darījis? - tad atbildiet tiem: kā jūs esat Mani atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tā jūs kalposit svešiem tādā zemē, kas jums nepieder!" 20 Sludiniet to Jēkaba namam, nesiet šo vēsti Jūdas zemei un sakiet: 21 "Klausies jel, tu negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis, bet kas tomēr nedzird! 22 Mani jūs negribat bīties un Manā priekšā bijībā zemoties, saka Tas Kungs, tā priekšā, kas licis smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj, lai gan tie krāc, tie tomēr neiet pāri robežai. 23 Šai tautai ir ietiepīga un nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši; 24 tie nekad nav savā sirdī domājuši: bīsimies To Kungu, mūsu Dievu, kas mums dod lietu, agro un vēlo, katru savā laikā, kas ļauj ieturēt mums par svētību noliktās pļaujas laika nedēļas! 25 Jūsu noziegumi to aizkavēja, un jūsu grēki laupīja jums svētību. 26 Jo Manas tautas vidū ir bezdievji, kas slepus uzglūn citiem, zagdamies kā putnu ķērēji; viņi izliek valgus un gūsta cilvēkus. 27 Kā putnu sprosts pildās ar putniem, tā pildās viņu nami ar netaisnu mantu; tā tie kļuvuši lieli un bagāti. 28 Tie ir kļuvuši apaļi un trekni, viņu nelietība iet pāri par mēru, tie neturas pie taisnības, tie neiestājas par bāriņu lietām, lai tiem palīdzētu vajadzībā, un neizdod nabagiem viņu tiesu. 29 Vai Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos dusmās tādai tautai?" 30 Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē: 31 pravieši sludina melus, un priesteri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk. Bet ko tad jūs darīsit, kad viss ies uz beigām?

6. nodaļa

1 Bēdziet, Benjamīna bērni, no Jeruzālemes, pūtiet tauri Tekoā un paceliet karogu Bet-Keremā! Jo nelaime draud no ziemeļiem un liels posts: 2 Es izdeldēšu mīlīgo, izlutināto Ciānas meitu. 3 Tai uzbruks gani ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels tai visapkārt teltis un noganīs katrs savu tiesu. 4 "Taisieties uz karu pret viņiem! Celieties, iesim vēl dienas vidū! Bēdas mums! Vakars jau metas, un ēnas paliek garas. 5 Celieties, iesim naktī un sagrausim viņu skaistos namus!" 6 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: "Cērtiet kokus un celiet valni ap Jeruzālemi! Šai pilsētai jātop sodītai, jo tanī viscaur valda varmācība! 7 Kā aka pastāvīgi izverd vēsu un tīru ūdeni, tā šī pilsēta liek no sevis nemitīgi virt savam ļaunumam, tur dzird notiekam varasdarbus un netaisnību; ievainojumi un brūces Man tur pastāvīgi ir acu priekšā. 8 Tas tev par biedinājumu, Jeruzāleme, lai Manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tevi nav jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!" 9 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Kas Israēlā vēl atlicis, tas jānolasa kā atlikušie augļi no vīnakoka! Ķeries pie darba kā vīnogu lasītājs un darbojies nemitīgi kā vīnakoku kopējs gar to stīgām!" 10 Jā! Ko Es lai uzrunāju un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to arī dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, Tā Kunga vārds tiem ir kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams! 11 Mani pilda Tā Kunga dusmu kvēle, tikai ar pūlēm es varu savaldīties! "Lai izlīst tā pār bērniem uz ielas un kopā ar tiem arī pār visu jaunekļu pulku, jo tā skars vīrus un sievas, vecus un tos, kas pilnas mūža dienas jau nodzīvojuši. 12 Viņu nami pāries citu īpašumā kopā ar tīrumiem un sievām, ja Es izstiepšu Savu roku pret šīs zemes iedzīvotājiem!" saka Tas Kungs. 13 "Jo tie visi, no jaunākā līdz vecākajam, ir mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem. 14 Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! - kur miera nav. 15 Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, nosarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tie kritīs, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!" saka Tas Kungs. 16 Tā saka Tas Kungs: "Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: mēs negribam pa to staigāt! 17 Tad Es iecēlu sargus pār tiem un atgādināju viņiem: klausaities taures skaņās! Bet tie atbildēja: mēs negribam klausīties! 18 Tādēļ klausaities, tautas, un ņemiet vērā, sapulcētie, kas ar tiem notiks! 19 Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz Maniem vārdiem, un tie ir atmetuši Manus baušļus. 20 Kam Man tās dārgās kvēpināmās vielas, kas nāk no Sabas, un smaržīgās niedres no tālajām zemēm? Jūsu dedzināmie upuri Man neiet pie sirds." 21 Tādēļ saka Tas Kungs: "Redzi, Es likšu šai tautai piedauzības akmeņus ceļā; tēvi un dēli klups kopā pār tiem, kaimiņš ar kaimiņu kopā aizies bojā!" 22 Tā saka Tas Kungs: "Redzi, nāk tauta no ziemeļu zemes, un stipras tautas milzīgs karaspēks ceļas no attālākā zemes gala. 23 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir briesmīgi un nežēlīgi, viņu radītais troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj ar zirgiem, būdami apbruņoti kā karavīri, un virzās pret tevi, Ciānas meita!" 24 Kad mēs par viņiem dzirdējām, tad nolaidās mums rokas, mūs pārņēma bailes un sāpes kā dzemdētāju sievu. 25 Neeita laukā un nestaigājiet pa lauku ceļiem, jo tur draud ienaidnieka zobens, briesmas visapkārt! 26 Ak, manas tautas meita, apvelc sēru drēbes un nometies pelnos! Sēro kā par vienīgo dēlu smagās sērās! Jo piepeši nāks postītājs pār jums! 27 "Es iecēlu tevi par Savas tautas kā par kāda metāla lējuma pārbaudītāju, lai tu uzzinātu, izpētītu un pārbaudītu tās dzīves ceļus. 28 Tie visi ir pretestības pilni nemiernieki, viņi staigā apkārt un nodarbojas ar apmelošanu; tie ir rupjš vara un dzelzs sakausējums, tie visi ir nekaunīgi nelieši." 29 Plēšas gan pūta, bet no uguns iznāca tikai alva; kausētājs bija velti kausējis, sārņi nebija ļāvušies sevi atšķirt. 30 Tāpēc viņus sauc par bezvērtībā aizmestu sudrabu, jo Tas Kungs tos ir aizmetis projām.

7. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju, un Tas Kungs sacīja tā: 2 "Nostājies Tā Kunga nama vārtos un sludini skaļā balsī: klausaities Tā Kunga vārdu, visi no Jūda, kas jūs ieejat pa šiem vārtiem pielūgt To Kungu! 3 Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums ļaušu dzīvot šinī vietā! 4 Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: tas ir Tā Kunga nams, Tā Kunga nams, Tā Kunga nams! 5 Jo tikai tad, ja jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu, 6 kad jūs neapbēdināsit svešinieku, bāreni un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā, un nekalposit citiem dieviem sev pašiem par postu, 7 tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem. 8 Bet redzi, jūs paļaujaties uz viltus vārdiem, kas nekam neder! 9 Vai tad jums bija zagt, nokaut, laulību pārkāpt, nepatiesi zvērēt un kvēpināt Baalam, un kalpot citiem dieviem, kas jums sveši? 10 Un tad jūs nākat un stājaties Manā priekšā šinī namā, kas nosaukts Manā Vārdā, un sakāt: mēs esam glābti! - un turpināt darīt visas šīs negantības. 11 Vai tad šis nams, kas nes Manu Vārdu, kļuvis jūsu acīs par slepkavu bedri? Tiešām, arī Es to redzu, saka Tas Kungs. 12 Eita taču uz Manu svēto vietu, kas ir Šīlo, kur iesākumā mājoja Mans Vārds, un raugait, par ko Es to esmu pārvērtis Savas Israēla tautas ļaunuma dēļ! 13 Bet tādēļ ka jūs darījāt visus tos pašus darbus, tā saka Tas Kungs, un, kaut gan Es vienmēr uz jums runāju, jūs Mani neklausījāt un, lai gan Es jūs saucu, jūs Man neatbildējāt, 14 tad Es darīšu šim namam, kas nes Manu Vārdu un uz ko jūs paļaujaties, un šai svētai vietai, ko Es devu jums un jūsu tēviem, tāpat kā Es Šīlo darīju: 15 Es jūs atstumšu no Sava vaiga, kā Es atstūmu visus jūsu brāļus, visu Efraima dzimumu! 16 Bet tu neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem Manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu. 17 Vai tad tu neredzi, ko tie dara Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās? 18 Bērni salasa malku, un tēvi iekurina uguni; sievas mīca maizi, lai ceptu raušus debesu ķēniņienei. Tie nes dzeramos upurus svešiem dieviem, lai Mani sakaitinātu. 19 Bet vai viņi sāpina ar to Mani, saka Tas Kungs, vai ne drīzāk paši sevi sev par kaunu?" 20 Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Manas dusmas un Mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu, pār cilvēkiem un lopiem un meža kokiem un zemes augļiem, tā degs un neizdzisīs!" 21 Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Lieciet tomēr klāt savus dedzināmos upurus pie saviem kaujamiem upuriem un ēdiet to gaļu! 22 Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, 23 bet Es tiem devu šādu pavēli: klausait Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit Mana tauta; staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas! 24 Bet tie Man neklausīja un savas ausis neatvēra; tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu. 25 Gan Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ik dienas visus Savus kalpus praviešus, 26 taču viņi Mani neklausīja un Man nepievērsa savas ausis, bet bija ietiepīgi un izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi. 27 Un, ja tu viņiem arī visu to teiktu, viņi tomēr uz tevi neklausīsies, un, ja tu viņiem arī bargāk uzsauktu, viņi tev neatbildēs. 28 Tad saki tiem: lūk, tauta, kas neklausa Tā Kunga, sava Dieva, balsi un neļaujas biedināt sevi. Uzticīgā paļāvība ir pagalam, un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē! 29 Nocērp savus skaistos galvas matus, savu diženo galvas rotu, tu Ciānas meita, met tos projām un dziedi sēru dziesmu kailajos kalnos! Jo Tas Kungs ir pametis un atstūmis to tautu, pret kuru vērstas Viņa dusmas! 30 Jo Jūdas bērni darīja, kas ļauns Manās acīs, tā saka Tas Kungs, tie nostatīja savus negantos elkus tai namā, kas nes Manu Vārdu, lai to apgānītu, 31 un uzcēla Tofetam altāri Ben-Hinomas ielejā, lai tur ziedotu savus dēlus un meitas, ko Es neesmu pavēlējis un kas Man nekad nevarēja nākt prātā. 32 Tādēļ redzi, nāks diena, tā saka Tas Kungs, kad nerunās vairs par Tofetu un par Ben-Hinomas ieleju, bet par slepkavošanas ieleju. Tofetā būs kapsēta, jo citur nekur tai vietas nebūs. 33 Šīs tautas miroņi noderēs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un neviens tos netraucēs un nedzīs projām. 34 Un Es darīšu galu priekam un jautrībai Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kā arī līgavaiņa gavilēm un līgavas līksmajām dziesmām; jo šai zemei jākļūst par tuksnesi!"

8. nodaļa

1 "Tanī laikā," tā saka Tas Kungs, "izmetīs Jūdas ķēniņu un lielkungu kaulus, priesteru un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus no kapiem, 2 un tos izsviedīs ārā un izkaisīs pa lauku, lai pār tiem spīd saule, mēness un viss zvaigžņu pulks, ko tie mīlēja, kam tie kalpoja un sekoja, ko tie meklēja un pielūdza; tos vairs nesavāks un neapglabās, tie kļūs par mēslojumu zemei. 3 Un visi, kas no šās ļaunās cilts vēl pāri palikuši, gribēs labāk mirt nekā dzīvot, lai arī kādā malā tie atrastos, kur Es tos būšu aizdzinis, saka Tas Kungs Cebaots. 4 Saki vēl tiem: tā saka Tas Kungs: kad cilvēks pakrīt, vai tad viņš neceļas vairs augšā? Un, kad tas novērsies no ceļa, vai tad viņš negriežas vairs atpakaļ? 5 Kādēļ šī tauta Jeruzālemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem un liedzas atgriezties? 6 Es esmu noklausījies un novērojis: tie nerunā patiesību, nav neviena, kas nožēlotu savu nekrietnību un teiktu: ko es esmu darījis? - Nē! Visi drāžas savā trauksmē tikai uz priekšu līdzīgi zirgam, kas satrakots traucas kaujā. 7 Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst Tā Kunga tiesas kārtību! 8 Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? - Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem. 9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir? 10 Tādēļ Es došu viņu sievas citiem, viņu tīrumus citiem īpašniekiem, jo tie visi, mazi un lieli, ir mantas kāri; no pravieša līdz priesterim tie visi nododas meliem un krāpšanai. 11 Tie grib pavirši dziedināt Manas tautas meitas dziļo brūci un saka: miers, miers! - kur taču miera nav. 12 Viņiem būs jāpaliek kaunā, jo tie darījuši nelietību. Tomēr tie nebūt nekaunas, un nosarkt viņi vairs nemāk. Tādēļ tie kritīs, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!" - tā saka Tas Kungs. 13 "Es viņus savākt savākšu," saka Tas Kungs, "vīnogas nepaliks pie vīnakoka, nedz vīģes pie vīģes koka, arī to lapas novītīs, un Es sūtīšu ļaudis, kas viņus aizvedīs prom!" 14 Ko tad mēs vēl kavējamies? Pulcējieties, dosimies steigšus stiprajās pilsētās, lai tur mirtu! Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolēmis nāvi un mūs dzirdinājis ar indīgu dzērienu, tāpēc ka mēs esam grēkojuši pret To Kungu. 15 Mēs cerējām un ceram joprojām uz mieru, bet nekas labs nenāk; mēs gaidījām, mēs būsim glābti, bet piedzīvojām tikai vēl vairāk zaudējumu un baiļu. 16 No Danas puses jau dzirdama viņu zirgu sprauslāšana, visa zeme trīc no viņu ērzeļu zviegšanas. Jā, viņi tuvojas un noēd zemi pliku un aprij tās bagātību, izēd tukšas pilsētas un atstāj badā to iedzīvotājus. 17 "Jo redzi, Es sūtu jums virsū čūskas un odzes, vārdošana pret tām nepalīdz, tās jūs tomēr sakodīs!" saka Tas Kungs. 18 Skumjas nospiež mani, mana sirds ir slima! 19 Klau! Manas tautas meitas vaimanu balss atskan no tālas zemes: vai tad Tas Kungs nav vairs Ciānā? Vai Ciānas ķēniņa tur vairs nav? - "Kādēļ viņi Mani sarūgtinājuši ar saviem dievekļiem, ar beznozīmīgiem svešas zemes elkiem?" 20 "Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!" 21 Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis, izbailes mani pārņēmušas! 22 Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs arī neviena ārsta? Kāpēc tad manas tautas meita vēl nav dziedināta? 23 Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos!

9. nodaļa

1 Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās! Jo tās locekļi visi ir laulības pārkāpēji, krāpnieku pūlis. 2 "Viņi sasprindzina savu mēli kā stopu, ar meliem, ne ar patiesību viņi kļuvuši vareni un valda kā kungi pār zemi, jo tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst!" saka Tas Kungs. 3 "Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujieties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo. 4 Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar. 5 Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!" - tā saka Tas Kungs. 6 Tādēļ Tas Kungs Cebaots arī saka: "Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar Savas tautas meitu? 7 Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus. 8 Vai tad Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?" 9 Man jāraud un jāskumst par kalniem, jādzied sēru dziesma par tuksneša ganībām, jo tās ir par kailatnēm kļuvušas, neviens tur vairs nestaigā; ganāmpulka balss tur nav dzirdama; putni ir aizskrējuši; lopi tās atstājuši, aizgājuši! 10 "Arī Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi, šakāļiem par mājokli, un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!" 11 Kas ir tik gudrs, ka to var saprast, un kam Tā Kunga mute sacījusi, ka tas varētu paskaidrot, kādēļ zeme gājusi bojā un stāv izkaltusi un kaila kā tuksnesis, kur neviens nestaigā? 12 Tas Kungs ir sacījis: "Tādēļ ka tie atmeta Manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja Manu balsi un nedzīvoja pēc tās, 13 bet turējās pie savas nepakļāvīgās sirds un kalpoja baaliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem, 14 tādēļ, saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu, 15 un Es izklīdināšu tos citu tautu starpā, ko nedz tie, nedz viņu tēvi nepazina, un likšu, lai tiem pa pēdām seko vajātājs zobens, kamēr Es tos nebūšu iznīcinājis!" 16 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Ņemiet to vērā un aiciniet žēlotājas raudu sievas, lai tās nāk, pasauciet gudrās sievas, lai arī tās atnāk 17 un steigšus uzsāk par mums žēlabu pilnu sēru dziesmu, ka mūsu acis un skropstas izplūst asarās un mūsu acu vāki pildās bagātīgi ar mitrumu!" 18 Klau! Sēru dziesmas atskan no Ciānas: "Ak, kā mēs esam izpostīti, kādas varmācības esam pārcietuši un cik dziļā kauna pilnā pazemojumā esam krituši! Jo mums jāatstāj šī zeme; mūsu mitekļus mums nolīdzināja līdz ar zemi!" 19 Klausaities, sievas, Tā Kunga vārdu, un lai jūsu ausis uzņem Viņa mutes vārdu! Mācait savām meitām žēlabu pilnu sēru dziesmu un cita citai kapa dziesmu: 20 "Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos, ir aizrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!" 21 Sludini: "Tā saka Tas Kungs: līķi gulēs kā mēsli tīrumā un kā kūļi aiz pļāvēja, un neviens tos nepacels!" 22 Tā saka Tas Kungs: "Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! 23 Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs. 24 Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es saukšu pie atbildības visus, kas apgraizīti, un arī neapgraizītos: 25 Ēģipti un Jūdu, Edomu, Amona bērnus un Moābu, un visus, kam ap deniņiem apcirpti mati, kas dzīvo tuksnesī. Jo visas citas tautas ir neapgraizītas, bet visam Israēla namam ir neapgraizīta sirds!"

10. nodaļa

1 Klausaities to vārdu, ko Tas Kungs jums liek sludināt, Israēla nama ļaudis! 2 Tā saka Tas Kungs: "Nepieradiniet sevi citu tautu dzīves veidam, neļaujiet sevi iebiedēt debess zīmēm, no kā viņas bīstas! 3 Jo citu tautu elka dievu iestādījumi un svinīga kalpošana tiem ir tikai tukši nieki: elks pats jau ir tikai mežā cirsts koka gabals, tas ir lietpratēja rokas ar cirvi un grebli izveidots koka darinājums. 4 Viņš to izgrezno ar sudrabu un zeltu, piestiprina ar naglām, tās iesizdams ar āmuru, lai tas nešķobās. 5 Tie ir kā putnu biedēkļi sakņu dārzā, tie nerunā, tie jānes rokās, jo tie paši nestaigā. Nebīstaities no tiem, jo tie nevar kaitēt, bet arī ko labu darīt nav viņu varā." 6 Bet neviena nav tāda kā Tu, ak, Kungs! Tu esi liels, un liels ir Tavs Vārds ar savu spēku! 7 Kas Tevi lai nebītos, Tu tautu ķēniņš? Tiešām, tas Tev nākas, jo starp visiem tautu gudrajiem visās viņu valstīs nav neviena tāda kā Tu. 8 Tie visi kopā ir negudri un nezinīgi; visa elku gudrība ir - koka gabals. 9 Plāni izkalta sudraba plāksne no Taršišas un zelts no Ufasas, viss kopā koktēlnieka un zeltkaļa darbs; zilā un sarkanā purpura tērpā visi šie veidojumi ir veiklu sava aroda pratēju darināti. 10 Bet Tas Kungs patiesi ir Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš, zeme dreb no Viņa dusmām, un tautas nevar pastāvēt Viņa bardzībā. 11 Tā jums tiem būs sacīt: "Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un apakš debess!" 12 Viņš, Tas Kungs, radīja zemi ar Savu spēku, lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar Savu gudrību un izplēta pār visu debesis ar Savu atziņu. 13 Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm, 14 kā sastindzis tad stāv katrs cilvēks izbrīnā, nevarēdams nekā no visa tā saprast. Un jākaunas tad ikvienam zeltkalim par savu darināto tēlu, jo tikai māns ir viņa izlietais elks, nekāda dzīvība tajā nemīt. 15 Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie, smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi, tad viņiem ir gals. 16 Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa; nē, Viņš ir visu lietu radītājs, un Israēls ir Viņa mantojuma cilts, Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds. 17 Savāc savu mantas nastu kopā, Ciānas meita, no visas zemes, tu, kas sēdi aplenkuma grūtībās. 18 Jo tā saka Tas Kungs: "Es izmetīšu šoreiz iedzīvotājus laukā no zemes un tos nolikšu smagā stāvoklī, lai tie nāk pie atzīšanas!" 19 Bēdas man manas nelaimes dēļ! Sitiens, kas mani ķēris, ir smags! Bet es saku: tās ir manas ciešanas, man tās jānes. 20 Mana telts ir sagrauta, visas telts saites sarautas. Mani bērni mani atstājuši, to vairs man nav; nav neviena, kas turpmāk uzceltu manu telti un pārklātu to ar telts segu. 21 Jo mani gani ir bijuši apmāti un nav meklējuši To Kungu, tādēļ tiem nebija panākumu, un viss viņu ganāmais pulks ir izklīdis. 22 Klau! Kas dzirdams? Redzi, tuvojas liela dunoņa no ziemeļu puses, lai izpostītu Jūdas pilsētas, padarītu tās par mitekli tuksneša zvēriem! 23 Es zinu, Kungs, ka cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu. 24 Pārmāci mani, Kungs, bet ar žēlastību un ne Savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini! 25 Izlej Savas dusmas pār tām tautām, kas Tevi nepazīst, un pār tām ciltīm, kas nepiesauc Tavu Vārdu! Jo tie Jēkabu aprijuši, viņu galīgi apēduši un viņa druvas nopostījuši!

11. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, kas no Tā Kunga nāca pār Jeremiju: 2 "Uzklausait šīs derības vārdus un pasludiniet tos Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem. 3 Un tu saki tiem: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: nolādēts lai ir ikviens, kas neizpilda šīs derības noteikumus, 4 ko Es uzliku jūsu tēviem par pienākumu tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes, no lielā dzelzs cepļa, un tiem sacīju: paklausiet Manai balsij un dzīvojiet tā, kā Es jums pavēlu, tad jūs būsit Mana tauta un Es būšu jūsu Dievs, 5 lai Es varētu izpildīt zvērestu, ko Es devu jūsu tēviem, proti, piešķirt viņiem zemi, kur piens un medus tek, kā tas ir līdz šai dienai!" Tad es atbildēju un sacīju: "Tiešām, Kungs! Lai notiek tā!" 6 Tad Tas Kungs sacīja man: "Dari Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās šos vārdus zināmus un saki: uzklausait šīs derības vārdus un rīkojieties saskaņā ar tiem! 7 Jo Es jūsu tēviem noteicu tai dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, un tos esmu vienmēr pamācījis līdz šai dienai, sacīdams: paklausiet Manai balsij. 8 Bet tie Man neklausīja un neatvēra savas ausis, bet staigāja ikviens pēc savas ļaunās sirds nepielaidības. Tādēļ Es piepildīju viņu vidū visus šās derības draudu vārdus, ko Es tiem biju pavēlējis un ko tie nebija turējuši." 9 Un vēl Tas Kungs teica: "Es zinu, ka pastāv tieša sazvērestība Jūdas vīru un Jeruzālemes iedzīvotāju starpā. 10 Tie ir krituši atpakaļ savu sentēvu grēkos, kas neklausīja Maniem vārdiem. Tie skrēja pakaļ citiem dieviem, lai tiem kalpotu. Israēla nams un Jūdas nams pārkāpa Manu derību, ko Es noslēdzu ar viņu tēviem." 11 Tādēļ Tas Kungs saka: "Redzi, Es sūtīšu tiem nelaimi, no kuras tie nevarēs glābties, un, kad tie brēks un Mani piesauks, izlūgdamies Manu palīdzību, Es tos neklausīšu. 12 Un, kad Jūdas pilsētas un Jeruzālemes iedzīvotāji ies pie tiem dieviem, kam tie upurējuši, un kliegs pēc palīdzības, tad tie nevarēs viņiem palīdzēt viņu nelaimē. 13 Jo, cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu; cik Jeruzālemē ielu, tik altāru jūs esat cēluši kauna elkiem, altārus, lai kvēpinātu Baalam. 14 Bet tu nelūdz par šo tautu, nenāc ar vaimanām un aizlūgumu par tiem, jo Es neklausīšu tos, kad tie Mani piesauks savā nelaimē! 15 Ko tad meklē Mans mīļais Manā namā? Varbūt tie grib īstenot savus ļaunos nodomus? Vai tad solījumi un upuru gaļa iznīcinās tevī tavu ļaunprātību, ka tu tad varētu gavilēt? 16 Par nepārtraukti zaļojošu eļļas koku ar skaistiem augļiem - tā Tas Kungs kādreiz tevi nosauca. Bet lielā troksnī Viņš tagad pielicis tam uguni, un tā zari lūst. 17 Jo Tas Kungs Cebaots, kas tevi dēstījis, nolēmis pār tevi nelaimi tā ļaunuma dēļ, ko Israēla nams un Jūdas nams darījuši, Baalam upurēdami, lai Mani sarūgtinātu." 18 Tas Kungs man to atklāja, un es to zinu. Tu man toreiz parādīji viņu nodomus. 19 Es biju kā nevainīgs jērs, ko ved kaušanai, un nezināju, ka viņi perina pret mani ļaunus nodomus: iznīcināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu! 20 Bet Tu, Kungs Cebaot, taisno soģi, kas pārbaudi sirdis un īkstis, liec man redzēt Tavu pret viņiem vērstu atriebību, jo es Tev pavēlu savu dzīves ceļu. 21 Tādēļ Tas Kungs saka par Anatotas vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības un saka: "Nesludini Tā Kunga Vārdā, ja negribi mirt no mūsu rokām!" 22 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaots: "Redzi, Es likšu viņiem to nožēlot, un Es tos sodīšu: viņu jaunekļus aprīs zobens, viņu dēli un meitas nomirs badā! 23 No tiem nekas nepaliks pāri, jo Es sūtīšu nelaimi pār Anatotas vīriem viņu piemeklēšanas gadā!"

12. nodaļa

1 Tev, Kungs, taisnība, ja es gribētu tiesāties ar Tevi. Tomēr es gribu reiz par tiesas lietām ar Tevi runāt. Kāpēc bezdievjiem viņu ceļš labi izdodas un visiem krāpniekiem labi klājas? 2 Tu tos iedēstīji, tie iesakņojas, tie aug un atnes augļus. Tu esi tuvu viņu mutei, bet tālu viņu sirdīm. 3 Bet Tu, Kungs, mani pazīsti labi jo labi, Tu redzi un zini, kāda ir mana sirds Tavā priekšā. Aizvāc viņus projām kā avis kaušanai un novēli viņus jau laikus tai dienai, kad viņi būs spiesti izbeigt savas dzīves gaitas! 4 Cik ilgi tad lai sēro zeme un novīst zāle visur laukā? Cik ilgi vēl iedzīvotāju ļaunprātības dēļ lai aiziet bojā lopi un putni? Jo šie ļaudis saka: Viņš neredzēs, kā mums beigās klāsies! 5 Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem? Un, ja tu jūties drošs tikai miera zemē, ko tad tu darīsi Jordānas biezokņos? 6 Tiešām, pat tavi brāļi, radi un visa tava dzimta no tēva puses ir tev neuzticīgi, jā, pat viņi, jo arī viņi raidīja tev pakaļ skaļā balsī naida pilnus saucienus. Tādēļ neuzticies tiem, pat ja tie ar tevi laipni runātu! 7 "Es atteicos no Sava nama, Es pametu Savu mantas tiesu un nodevu Savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās. 8 Mans mantojums Man kļuvis kā lauva mežā, tas pacēla rūkdams savu balsi pret Mani, tādēļ Es to nevarēju neienīst. 9 Vai tad Mans mantojums Man kļuvis par raibu putnu, ka tam citi putni krīt virsū no visām pusēm? Šurp, pulcējieties kopā, visi lauku zvēri, nāciet un ēdiet! 10 Daudzi gani ir postījuši Manu vīnadārzu un saminuši Manu tīrumu, tie padarījuši Manu jauko tīrumu par kailu noru. 11 Tie pārvērtuši to par tuksnesi, nopostīts tas skumst Manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas. 12 Pāri visiem kailajiem tuksnešaino ganību pauguriem nākuši postītāji; Tam Kungam ir zobens, tas rij no viena zemes gala līdz otram, nav glābiņa nevienam dzīvam radījumam. 13 Viņi sēja kviešus, bet pļauj ērkšķus, viņi piespiedās ar visiem spēkiem, bet bez panākuma. Tā palieciet tad arī kaunā ar savu ražu Tā Kunga liesmojošo dusmu priekšā!" 14 Tā teica Tas Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kas aizskāruši to mantojumu, ko Es devu Savai Israēla tautai par īpašumu: "Redzi, Es tos izraušu no viņu zemes tāpat, kā Es izrauju Jūdas namu no viņu vidus! 15 Kad Es tos būšu izrāvis, Es par tiem atkal apžēlošos un tos vedīšu atpakaļ katru savā mantojumā, katru savā zemē. 16 Kad tie būs mācījušies Manas tautas ceļu, ka tie zvērēs pie Mana Vārda - tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! - tāpat kā tie bija pieradinājuši Manu tautu zvērēt Baala vārdā, tad tie taps novietoti Manas tautas vidū. 17 Bet, ja tie neklausīs, tad Es izdeldēšu tādu tautu, iznīcināšu to līdz pašiem pamatiem uz mūžīgiem laikiem!" saka Tas Kungs.

13. nodaļa

1 Tas Kungs tā man sacīja: "Ej un pērc sev linu jostu un apjoz ar to savus gurnus, bet sargi to no ūdens!" 2 Tad es nopirku pēc Tā Kunga pavēles tādu jostu un apjozu to ap saviem gurniem. 3 Tad vēlreiz man atskanēja Tā Kunga vārds: 4 "Ņem jostu, ko tu nopirki un ko tu nēsā ap saviem gurniem, ej pie Eifratas upes un paslēp to tur kādā klints plaisā!" 5 Tad es gāju un paslēpu jostu Eifratas malā, kā Tas Kungs man bija pavēlējis. 6 Pēc ilgāka laika Tas Kungs man atkal sacīja: "Celies, ej pie Eifratas un ņem jostu, ko tu tur pēc Manas pavēles paslēpi!" 7 Tad es devos pie Eifratas un izraku jostu tai vietā, kur es to biju paslēpis. Bet, redzi, tā bija samaitāta un nederēja vairs nekam! 8 Tad notika Tā Kunga vārds un man sacīja: 9 "Tā saka Tas Kungs: tāpat Es sagraušu Jūdas un Jeruzālemes lielo augstprātību! 10 Šī ļaunā tauta, kas negrib klausīt Maniem vārdiem, bet staigā pēc savas sirds ietiepības un skrien pakaļ citiem dieviem, lai tiem kalpotu un tos pielūgtu,- tā būs kā šī josta, kas nekam vairs neder. 11 Jo, kā josta aptver cieši vīra gurnus, tā Es ļāvu visam Israēla namam un visam Jūdas namam cieši turēties pie Manis, saka Tas Kungs, lai tie būtu Mana tauta, Man par godu, par slavu un jaukumu, bet tie Mani neklausīja. 12 Saki tiem šādus vārdus: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: visas krūzes pilda ar vīnu. Kad tie tev sacīs: vai tad mēs to nezinām, ka visas krūzes pilda ar vīnu? - 13 tad atbildi tu tiem: tā saka Tas Kungs: redzi, Es pildīšu visus šīs zemes iedzīvotājus, kā ķēniņus, kas sēd Dāvida tronī, tā arī priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvotājus ar dzēruma reibumu. 14 Un likšu tad viņiem satriekt sevi citam pret citu - un pie tam vienlaicīgi kā tēviem, tā dēliem, tā saka Tas Kungs, Es nesaudzēšu nevienu, Es nesajutīšu arī nekādas līdzcietības, un nekāda žēlsirdība neatturēs Mani, lai Es viņus neiznīcinātu!" 15 Klausaities un ņemiet vērā! Neesiet augstprātīgi, jo pats Tas Kungs tā runājis! 16 Dodiet Tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms krēsla metas un pirms jūsu kājas atsitas tumsā pret kalniem, un jūs tad gaidāt uz gaismu, bet Viņš to padara par visdziļāko tumsu un pārvērš par vistumšāko mākoņu sabiezējumu! 17 Bet, ja jūs to neklausīsit, tad mana dvēsele slepenībā raudās aiz sāpēm par jūsu augstprātību, un manas acis pārplūdīs asarām, tādēļ ka Tā Kunga ganāmais pulks tiek aizvests gūstā. 18 Saki ķēniņam un ķēniņienei: "Zemojieties, sēdieties jo zemu, jo jūsu goda vainags nokritis no jūsu galvas. 19 Dienvidzemes pilsētas ir noslēgtas, un nav neviena, kas tās atvērtu. Viss Jūda ir aizvests gūstā, aizvests pavisam!" 20 Pacel savas acis, Jeruzāleme, un raugies, kā viņi no ziemeļiem virzās šurp. Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis? 21 Ko tu teiksi, kad Viņš iecels tev par kungiem tos, ko tu pati biji pie sevis pieradinājusi kā draugus? Vai neuznāks tev sāpes kā sievai, kas dzemdē? 22 Un, kad tu tad savā sirdī domāsi: kādēļ mani skārušas šādas ciešanas?- tad zini, ka tavu daudzo noziegumu dēļ tavu svārku apakšmala ir pacelta un tavas kājas ar varu atsegtas. 23 Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem. 24 "Tādēļ Es tos izkaisīšu kā pelavas, kas izput tuksneša vējā. 25 Tā ir tava daļa, tā tiesa, ko Es esmu tev nolēmis," saka Tas Kungs, "tādēļ ka tu Mani esi aizmirsusi un uzticējusies meliem. 26 Tad Es arī atrotīšu tavu svārku apakšmalu un to pacelšu pār tavu vaigu, ka tavs kaunums top redzams. 27 Es redzēju tavu laulības pārkāpšanu, Es dzirdēju tavu nešķīstas iekāres pilno braulīgo zviegšanu, Es novēroju tavas netiklības negantību ar visām tās šausmām kalnos un klajumā! Bēdas tev, Jeruzāleme! Vai tad tu negribi būt šķīsta? Cik ilgi tas tā vēl turpināsies?"

14. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds Jeremijam lielā sausuma laikā. 2 "Jūda sēro, tās pilsētu vārtos stāv iztvīkuši un nonīkuši cilvēki, tie guļ pie zemes sēru tērpos un skumjās, un augšup pret debesīm paceļas Jeruzālemes vaidi! 3 Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet, kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdeni un atgriežas ar tukšiem traukiem; tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu. 4 Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu. 5 Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāles barībai. 6 Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakāļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma. 7 Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs Sava Vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. 8 Ak, Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti? 9 Kādēļ Tu gribi būt kā tāds, kas vīlies, kā varonis, kas nevar palīdzēt? Tu taču esi mūsu vidū, Kungs, un mēs esam nosaukti pēc Tava Vārda. Neatstāj mūs!" 10 Tā saka Tas Kungs par šo tautu: "Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju. Bet Tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad Tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus." 11 Un Tas Kungs vēl man sacīja: "Tu neaizlūdz par šo tautu, lai tiem labi klātos! 12 Kad tie gavē, Es neuzklausu viņu piesaukšanu, kad tie atnes dedzināmos un ēdamos upurus, Es tos nepieņemu ar laipnību. Vislabāk Es tos iznīcinātu ar zobenu, badu un mēri!" 13 Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, redzi, pravieši tiem saka: jūs neredzēsit zobena, un bads jums neuznāks; Es jums došu ilgstošu svētību šinī vietā!" 14 Tas Kungs man atbildēja: "Pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis, nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!" 15 Tādēļ Tas Kungs saka tā: "Tie pravieši, kas sludina Manā Vārdā, kaut gan Es tos neesmu sūtījis, un apgalvo, ka neskaršot šo zemi ne zobens, ne arī tajā būšot bads, tie mirs no zobena un bada! 16 Un tauta, kurai tie sludina, gulēs Jeruzālemes ielās, tie būs krituši no bada un zobena, viņi paši un viņu sievas, viņu dēli un meitas, un neviens tos neapglabās. Tā Es izliešu sodu par viņu ļaunumu pār tiem! 17 Bet tu saki tiem šo vārdu: manas acis plūst pāri no asarām dienām un naktīm un neatrod miera! Jo jaunava, manas tautas meita, ir ļoti satriekta, tā ir saņēmusi smagu sitienu un nedziedināmu ievainojumu. 18 Eju es uz lauka, es redzu tur ar zobenu nokautus; eju es pilsētā, es redzu tur badā mērdētus ļaudis! Pravieši un priesteri staigā pa zemi, ko tie pavisam nepazīst." 19 Vai tad Tu Jūdu pavisam esi pametis? Jeb vai Tev Ciāna apnikusi? Kādēļ Tu mūs esi tā sitis, ka mums nav vairs nekādas dziedināšanas? Mēs gaidām glābšanu, bet nav nekā laba, gaidām dziedināšanu, bet, redzi, ir tikai izbailes! 20 Ak, Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību, arī mūsu tēvu noziegumu, ka mēs pret Tevi esam grēkojuši. 21 Nepamet mūs Sava Vārda dēļ, lai Tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc Savu derību ar mums! 22 Vai tad ir tautu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs, mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu to visu esi darījis.

15. nodaļa

1 Tomēr Tas Kungs man sacīja: "Jebšu arī Mozus un Samuēls nostātos Manā priekšā, Mana sirds nepiegrieztos šai tautai. Raidi tos projām no Mana vaiga, lai tie iet! 2 Un, kad tie tev jautās: kurp mums jāiet? - tad atbildi tiem: tā saka Tas Kungs: kas nāvei lemts, lai iet nāvē! Kas zobenam lemts, lai krīt zobenam! Kas badam lemts, lai cieš badu! Kas cietumam lemts, lai iet cietumā! 3 Jo Es tos piemeklēšu ar četrējādiem iznīcības veidiem, saka Tas Kungs, ar zobenu nokautiem, suņu saplosītiem, putnu apakš debess un zvēru laukā aprītiem un iznīcinātiem tapt, 4 un Es tos pārvērtīšu par biedinātāju paraugu visām pasaules valstīm un nodošu tos tām izmantošanai Jūdas ķēniņa Hiskijas dēla Manases dēļ par to, ko viņš Jeruzālemē darījis. 5 Ak, kas gan tev rādīs līdzjūtību, Jeruzāleme! Un kas tevi žēlos, un kas nāks pie tevis apjautāties, kā tev labi klājas? 6 Tu pati esi Mani atstājusi, saka Tas Kungs, un Man pagriezusi muguru, tādēļ Es pacēlu Savu roku pret tevi un tevi satriecu, Man ir apnicis bezgalīgi par tevi apžēloties! 7 Tādēļ Es tos izvētīju ar vētekli pa zemes vārtiem, atņēmu bērnus Savai tautai un to satriecu, bet tie tomēr nenovērsās no saviem ļaunajiem ceļiem! 8 Viņu atraitņu ir vairāk nekā smilšu jūrmalā. Es uzsūtīšu viņu jaunekļu mātēm dienas vidū žņaudzējus, Es iedvesīšu tām piepeši bailes un briesmu sajūtu. 9 Māte, kas dzemdējusi septiņus dēlus, aiziet bojā sērās un izlaiž savu garu. Tās saule norietējusi vēl dienas laikā. Tā bija pārsteigta un apkaunota. Un, kas no tiem vēl atlicis, tos Es nodošu zobena varā, viņiem no ienaidniekiem bēgot!" - tā saka Tas Kungs. 10 Bēdas man, ka tu, māt, mani esi dzemdējusi vīru ienaidam un nemieram visā pasaulē! Es neesmu nevienam naudu aizdevis, ne no viena es neesmu neko aizņēmies, un tomēr visi mani lād! 11 Tas Kungs sacīja: "Tiešām, Es tev došu spēku labam darbam, tiešām, Es rīkošos tā, ka tavs ienaidnieks nelaimes un pārbaudījuma laikā griezīsies pie tevis un lūgs tevi! 12 Vai tad dzelzi var salauzt, ziemeļu dzelzi un varu? 13 Tavu īpašumu un tavas bagātības Es atdošu izlaupīšanai un izvazāšanai bez atlīdzības to tavu grēku dēļ, ko tu esi nodarījis visos savas zemes novados; 14 un Es tevi nodošu tavu ienaidnieku verdzībā tādā zemē, ko tu nepazīsti, jo Manas bardzības uguns ir iedegusies pret jums un deg joprojām." 15 Tu to pats zini, Kungs, - piemini mani, aizstāvi mani un atriebies par mani maniem vajātājiem! Aiz lēnprātības pret tiem nenomāc mani! Tu zini, ka es Tevis dēļ ciešu nievas un paļas! 16 Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, Kungs Dievs Cebaot! 17 Es nekad neesmu sēdējis zobgaļu un pēlēju sabiedrībā, lai sevi uzjautrinātu; Tavas rokas vadīts, es sēdēju vientulībā, jo Tu mani pildīji ar nepatiku. 18 Kādēļ manas sāpes ir bez gala un mana brūce tik dziļa, ka tā nav dziedināma? Vai tad Tu gribi man būt kā maldinātājs strauts, kā ūdens plūdums, uz ko nevar paļauties? 19 Tādēļ Tas Kungs man sacīja tā: "Ja tu piegriezīsies Man, tad Es tevi paturēšu pie Sevis, lai tu Man no jauna drīkstētu kalpot; ja tu izšķirsi patiesi vērtīgo no niecīgā, tad tu būsi it kā Mana mute. Lai tie tad griežas pie tevis un ne tu pie viņiem. 20 Tad Es tevi darīšu pret šo tautu par augsti uzceltu un stipru vara mūri, ka tie, ja tie tev uzbruktu, tevi nepārspēs, jo Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, tevi glābtu un tev piešķirtu uzvaru," - tā saka Tas Kungs. 21 "Es tevi glābšu no ļauno rokas un tevi atsvabināšu no varmāku dūres!"

16. nodaļa

1 Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: 2 "Neņem sev sievu, lai tev nav ne dēlu, ne meitu šinī vietā!" 3 Jo tā saka Tas Kungs par tiem dēliem un tām meitām, kas piedzims šinī vietā, un par tām mātēm, kas tos dzemdēs, un par tiem tēviem, kas tos dzemdinās šinī zemē: 4 "Tie mirs ar nāvīgām un ciešanu pilnām kaitēm, un tos neapraudās un neapglabās, tie būs par mēsliem klajam laukam! Zobens un bads tos aprīs, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem laukā!" 5 Vēl Tas Kungs pavēlēja tā: "Neej sēru namā un nepiedalies sēru sanāksmēs, lai tiem parādītu līdzjūtību! Jo Es atrāvu šai tautai Savu mieru, Savu žēlastību un mīlestību, saka Tas Kungs. 6 Tā nomirs šai zemē lieli un mazi un netiks apglabāti, neviens tos neapraudās, un neviens viņu dēļ nesagraizīsies un nenocirps matus līdz ādai. 7 Arī nesniegs nevienam sēru maizi, lai to iepriecinātu mirušā dēļ. Nevienam nedos dzert sēru kausu iepriecinājumam viņa mirušā tēva vai mātes dēļ. 8 Neej namā, kur notiek dzīres, pie tiem sēdēt, ar tiem kopā ēst un dzert! 9 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: tik tiešām, šai vietā Es apklusināšu jūsu dienās jūsu acu priekšā visu skaļāko prieku un jautrību, visas līgavaiņa gaviles un visas līgavas dziesmas! 10 Kad tu pasludināsi šai tautai visus šos vārdus un tie tev jautās: kāpēc Tas Kungs draud mums ar šo lielo nelaimi, un kas ir mūsu noziegums? Un kur ir mūsu grēks, ar ko mēs esam apgrēkojušies pret To Kungu, mūsu Dievu? - 11 tad atbildi tu tiem: tāpēc, ka jūsu tēvi Mani atstājuši, saka Tas Kungs, un skrējuši pie citiem dieviem, tiem kalpojuši un tos pielūguši, bet Mani atstājuši un Manus baušļus nav turējuši. 12 Un jūs tāpat grēkojat un vēl vairāk kā jūsu tēvi; jūs staigājat ikviens pēc savas sirds nepakļāvības un Mani neklausāt. 13 Tādēļ Es jūs izraidīšu no šīs zemes tādā zemē, ko jūs nepazīstat un ko nepazina arī jūsu tēvi; tur jūs varat kalpot citiem dieviem dienām un naktīm, tādēļ ka Man pret jums vairs nav nekādas žēlastības! 14 Redzi, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, kad nesacīs vairs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! - 15 bet sacīs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! - jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem. 16 Es sūtīšu daudz zvejnieku, saka Tas Kungs, tie tos ķers kā zivis; tad Es sūtīšu daudz mednieku, un tie viņus gūstīs pa visiem kalniem, pa visiem pakalniem un klinšu aizām, 17 jo Manas acis redz visus viņu ceļus, viņi Man nav apslēpti, un viņu noziegums nav apslēpts Manu acu priekšā. 18 Vispirms Es divkārtīgi tiem atmaksāšu par viņu noziegumu un grēku, tādēļ ka tie apgānījuši Manu zemi ar savu šausmīgo elka dievu līķiem un piepildījuši Mana mantojuma tiesu ar savām negantībām." 19 Ak, Kungs, mans spēks, mana stiprā pils un mans patvērums bēdās! Pie Tevis nāks tautas no pasaules galiem un sacīs: "Tiešām, tie ir tikai māņi, kas bija mūsu tēviem, nebūtnīgi, neīsti dievekļi, kas nevar palīdzēt! 20 Vai tad var cilvēks sev darināt dievus? Tie taču nav īsti dievi!" 21 "Tādēļ redzi, Es šoreiz tos vedīšu pie atziņas, Es tiem parādīšu Savu roku un Savu varu. Tad tie atzīs, ka Mans vārds ir: Tas Kungs."

17. nodaļa

1 Jūdas grēki ir uzrakstīti ar dzelzs rakstāmo un ierakstīti ar dimanta smaili viņu sirds plāksnēs un uz viņu altāru ragiem. 2 Un kā savus bērnus viņi piemin savus altārus un Ašēras tēlus zem zaļajiem kupli salapojušiem kokiem augstajos pakalnos. 3 "Savu kalnu, kas tīrumā, tavu īpašumu un visu tavu mantu un bagātības Es atstāju izlaupīšanai, arī tavus elku kalnus to grēku dēļ, kas nodarīti visos tava apgabala novados. 4 Tā tu pazaudēsi savas vainas dēļ savu mantojuma tiesu, ko Es tev biju novēlējis, un Es tevi nodošu tavu ienaidnieku rīcībā par vergu tādā zemē, ko tu nepazīsti! Jūs iededzinājāt Manu dusmu uguni, kas degs mūžīgi." 5 Tā saka Tas Kungs: "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! 6 Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. 7 Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs! 8 Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus." 9 Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? 10 "Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna." 11 Kā irbe, kas perē olas, ko tā pati nav dējusi, tā ir tāds cilvēks, kas sakrāj mantu, bet netaisnā ceļā. Pašā dzīves vidū viņam tā jāatstāj, un beigās viņš stāv kā plānprātiņš. 12 Tu esi godības tronis, augsts no paša sākuma, mūsu svētuma vieta! 13 Tu, Israēla cerība, ak, Kungs! Visi, kas Tevi atstāj, paliks kaunā! Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši To Kungu, dzīvības ūdens avotu. 14 Dziedini mani, ak, Kungs, tad es būšu izdziedināts; palīdzi man, tad ir palīdzēts! Jo Tu esi mana slava. 15 Redzi, viņi saka: "Kur tad ir Tā Kunga draudu vārds? Lai taču tas piepildītos!" 16 Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus Tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, Tu to zini! Kas nāca no manas mutes, tas ir atklāts Tavā priekšā. 17 Novērs man briesmas, neatstāj mani pavisam bez cerībām, Tu esi mans patvērums ļaunā dienā! 18 Lai mani vajātāji paliek kaunā, bet ne es! Lai tie krīt izmisumā, bet ne es! Lai nāk pār tiem nelaimes diena un satriec tos ar divkāršu postu un iznīcību! 19 Tas Kungs tā man sacīja: "Ej un nostājies tajos tautas dēlu vārtos, pa kuriem iziet un ieiet Jūdas ķēniņi, un visos pārējos Jeruzālemes vārtos. 20 Un saki tiem: klausaities Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un visi Jūdā, un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas ieejat pa šiem vārtiem!" 21 Tas Kungs tā sacīja: "Sargaities savas dvēseles dēļ sabatā nest kādu nastu un to ienest pa Jeruzālemes vārtiem! 22 Nenesiet ārā nastas arī no saviem namiem sabatā un nedariet nekādu darbu sabatā, bet svētījiet svēto dienu, kā Es pavēlēju jūsu tēviem! 23 Bet tie Mani neklausīja un neatdarīja savas ausis, tie bija nepakļāvīgi, neklausīja Mani un nepieņēma mācību. 24 Ja jūs Mani klausīsit, tā saka Tas Kungs, un nenesīsit sabatā nastas pa šās pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā, 25 tad ķēniņi un lielkungi, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šīs pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota. 26 Un nāks no Jūdas ciemiem un pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjamīna zemes, un no lejas novadiem, un no kalniem, un no dienvidiem ļaudis un nesīs dedzināmos upurus, kaujamos un ēdamos upurus un smaržīgas kvēpināmās zāles un uzstāsies ar pateicības upuriem Tā Kunga namā. 27 Bet, ja jūs Mani neklausīsit, lai svēto dienu svētītu, un nesīsit nastas sabatā un tās nesīsit iekšā pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es iededzināšu uguni pilsētas vārtos, tā aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs!"

18. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga: 2 "Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!" 3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu. 4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika. 5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja: 6 "Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?" saka Tas Kungs. "Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams. 7 Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai, 8 bet, ja šī tauta, pret kuru bija vērsti Mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis. 9 Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatīgi iedēstīt un izveidot, 10 bet, ja tā tad dara, kas ir ļauns Manās acīs, un neklausa Manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu. 11 Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: tā saka Tas Kungs: redzi, Es gatavoju jums nelaimi, un Man ir kāds nodoms pret jums. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi! 12 Bet tie atbildēs: velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds! 13 Tādēļ tā saka Tas Kungs: apjautājieties pie citām tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības! 14 Vai tad Libanona sniegs jebkad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi? 15 Bet Mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām, 16 lai tā padarītu savu zemi par atbaidošu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu. 17 Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem Savu skatu viņu bojāejas dienā!" 18 Tie sacīja: "Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!" 19 Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi! 20 Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju Tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem Tavas dusmas! 21 Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobenu nogalināti! 22 Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi karapulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu un manām kājām slepeni izliktu valgus. 23 Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neatlaid tiem viņu grēkus Tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ Tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem Savā bardzības tiesā!

19. nodaļa

1 Tas Kungs man sacīja tā: "Ej un nopērc no podnieka māla krūzi, tad ņem kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem 2 un ej uz Ben-Hinomas ieleju, kas ir pie Šķembeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es tev sacīšu. 3 Klausaities Tā Kunga vārdu, jūs Jūdas ķēniņi un jūs Jeruzālemes iedzīvotāji! Tā sacīja Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu, ka ikvienam, kas to dzirdēs, ausis skanēs! 4 Par sodu, tādēļ ka tie Mani atstājuši, šo vietu negodā likuši, tur upurējuši citiem dieviem, kurus nepazina ne viņi, ne viņu tēvi, ne Jūdas ķēniņi, un šo vietu aptraipījuši ar nevainīgām asinīm, 5 jo tie Baalam cēluši altārus un tam nesuši savus bērnus kā dedzināmo upuri, ko Es nekad neesmu pavēlējis un kas Man nekad nav nācis prātā, - 6 tādēļ redzi, nāks dienas, tā saka tas Kungs, ka šo vietu nesauks vairs par Tofetu, nedz arī par Ben-Hinomas ieleju, bet gan par slepkavības jeb par žņaugšanas ieleju. 7 Tad Es iznīcināšu šinī vietā Jūdas un Jeruzālemes gudrību: tie kritīs no ienaidnieka zobena, no to rokas, kas tīko pēc viņu dzīvības, un Es atstāšu viņu miesas par barību un ēsmu putniem apakš debess un zvēriem laukā. 8 Un šo pilsētu Es padarīšu par atbaidošu vietu un par apsmieklu, tā ka ikvienu, kas tur ies garām, pārņems šausmas, un viņš tomēr par viņu mokām smiesies. 9 Es likšu tiem ēst savu dēlu un meitu miesas, tie ēdīs ikviens sava tuvākā miesu tai postā un bēdās, ar ko tos spaidīs viņu ienaidnieki un tie, kas tiecas pēc viņu dzīvības. 10 Tad sadauzi krūzi to vīru acu priekšā, kas tevi pavadīja, 11 un saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots: tāpat Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams. Un Tofetā apraks miroņus, tāpēc ka citur kapa vietas nebūs. 12 Tā Es rīkošos ar šo vietu un tās iedzīvotājiem, saka Tas Kungs, šo pilsētu Es padarīšu kā Tofetu. 13 Un Jeruzālemes nami un Jūdas ķēniņu nami būs tikpat nešķīsti kā Tofeta, un proti, visi tie nami, uz kuru jumtiem ļaudis kvēpinājuši visam debesu pulkam un nesuši dzeramos upurus svešiem dieviem." 14 Kad Jeremija atgriezās no Tofetas, kurp Tas Kungs viņu bija sūtījis pravietojuma pasludināšanai, viņš nostājās Tā Kunga nama pagalmā un sacīja visai tautai: 15 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu pār šo pilsētu un pār visām tai piederīgām apdzīvotām vietām visu to nelaimi, par kuru Es runāju! Jo tie ir nocietinājuši savu pakausi un neklausījās Manus vārdus."

20. nodaļa

1 Kad priesteris Pašhurs, Īmera dēls, dzirdēja Jeremiju šos vārdus izsakām, 2 tad viņš lika nopērt Jeremiju un ielika to siekstā cietumā, kas bija Benjamīna vārtos, tie bija augšējie Tā Kunga namā. 3 Kad otrā rītā Pašhurs izlaida Jeremiju no siekstas, Jeremija sacīja viņam: "Tas Kungs sauks turpmāk tavu vārdu ne Pašhurs, bet Magor Misabib 4 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es tevi darīšu par briesmām tev pašam un visiem taviem draugiem! Tie kritīs no ienaidnieka zobena, tavām acīm to redzot. Visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņa rokās, viņš tos izvedīs uz Bābeli un tos nokaus ar zobenu. 5 Es nodošu arī visu šās pilsētas bagātību un īpašumu, un visus dārgumus, un visu Jūdas ķēniņu mantu viņu ienaidnieku rokās. Viņi visu to izlaupīs un aizvedīs uz Bābeli. 6 Un tu, Pašhur, un visi tava nama iedzīvotāji, jūs kritīsit gūstā, tevi aizvedīs uz Bābeli, tur tu nomirsi, un tur tevi apglabās un tāpat arī visus tavus draugus, kam tu sludināji melus!" 7 Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! 8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! 9 Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! 10 Es dzirdu daudzus jau čukstam: visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu! Apsūdzēsim viņu! - Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties! 11 Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem mjbūs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams! 12 Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem Savu atriebību, jo es Tev uzticu savu lietu. 13 Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas! 14 Nolādēta lai ir tā diena, kad es piedzimu! Tā diena, kad māte mani dzemdēja, lai paliek bez svētības! 15 Nolādēts lai ir tas vīrs, kas atnesa manam tēvam vēsti, paziņodams: tev piedzima dēls! - un viņu ar to iepriecināja. 16 Šim vīram lai klājas tā kā tām pilsētām, ko Tas Kungs iznīcināja bez žēlastības. Lai tās rītā agri dzird vaimanas un pusdienas laikā kara troksni! 17 Kāpēc Tu tomēr nenogalināji mani jau mātes miesās! Tā būtu manas mātes klēpis mans kaps, un viņas miesas būtu palikušas mūžam grūtas! 18 Kādēļ man bija jānāk no mātes miesām pasaulē, lai redzētu grūtumus un sirdēstus un pavadītu savas mūža dienas ar kaunu?

21. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga, kad ķēniņš Cedekija sūtīja Pašhuru, Malkijas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie Jeremijas un lika tam sacīt: 2 "Runā tu ar To Kungu mūsu dēļ! Jo Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs aplencis. Varbūt Tas Kungs darīs atkal ar mums kādu brīnumu kā citkārt, ka šis no mums aiziet!" 3 Tad Jeremija tiem sacīja: "Atbildiet Cedekijam tā: 4 tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: redzi, kara ieročus, kas jūsu rokās, ar kuriem jūs līdz šim cīnījāties pret Bābeles ķēniņu un pret kaldejiem, kas jūs aplenkuši, un cīnījāties ārpus mūriem, tos Es gribu pagriezt uz otru pusi un tos visus vienkopus ievest pilsētā. 5 Un Es pats karošu ar jums ar paceltu roku un stipru elkoni, ar bardzību, cīņas degsmi un lielā niknumā. 6 Un Es nogalināšu visus šai pilsētā dzīvojošos cilvēkus un lopus, tie mirs nāvīgā visu iznīcinātājā sērgā! 7 Pēc tam, saka Tas Kungs, Es nodošu Jūdas ķēniņu Cedekiju līdz ar viņa kalpiem un tautu, kuri būs pāri palikuši pilsētā no mēra, no zobena un bada, Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, rokā un to rokā, kas tiecas pēc viņu dzīvības, lai viņus nokauj ar zobenu bez žēlastības, tos netaupa un nesaudzē! 8 Bet tautai šeit saki: tā saka Tas Kungs: redzi, Es lieku jums priekšā izvēlēties dzīvības vai nāves ceļu: 9 kas paliek še pilsētā, tie mirs no zobena, no bada vai mēra, bet, kas iziet un padodas kaldejiem, kas jūs apsēduši, tie paliks dzīvi un nokļūs drošībā, 10 jo Es esmu pagriezis Savu vaigu pret šo pilsētu tai par postu un ne par svētību, tā saka Tas Kungs, tā tiks nodota Bābeles ķēniņa rokās, un tas to nodedzinās ar uguni! 11 Jūdas ķēniņa namam saki: klausaities Tā Kunga vārdu! 12 Tā saka Tas Kungs: tu Dāvida nams! Noturiet katru rītu taisnu tiesu un izglābiet apspiesto no varmākas rokas, lai Manas dusmas neuzliesmo kā uguns un nedeg nedzēšamas jūsu ļauno darbu dēļ! 13 Es celšos pret tevi, kas tu dzīvo ielejā, tu klajuma klints, tā saka Tas Kungs. Jūs sakāt: kas mums varētu uzbrukt vai ielauzties mūsu mājokļos? 14 Redzi, Es jūs piemeklēšu pēc jūsu darbu augļiem, tā saka Tas Kungs, Es iededzināšu uguni viņas mežā, tā aprīs visu viņas apkārtni!"

22. nodaļa

1 Tas Kungs man pavēlēja: "Noej Jūdas ķēniņa namā un saki tur šo vārdu: 2 klausies, Jūdas ķēniņ, Tā Kunga vārdu, tu, kas sēdi uz Dāvida troņa, tu un tavi kalpi, un tava tauta, kas ieiet pa šiem vārtiem! 3 Tā saka Tas Kungs: uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas, neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, neizlejiet šinī vietā nenoziedzīgas asinis! 4 Tikai tad, ja jūs patiesi izpildīsit šos norādījumus, pa šā nama vārtiem ies iekšā ķēniņi, kas sēd uz Dāvida troņa, brauks ar ratiem un jās uz zirgiem, viņi paši un viņu kalpi, un viņu tauta. 5 Bet, ja jūs neizpildīsit šos norādījumus, tad Es esmu zvērējis pie Sevis, tā saka Tas Kungs, ka šī pils kļūs par drupu kaudzi!" 6 Jo tā saka Tas Kungs par Jūdas ķēniņa pili: "Tu Man esi Gileāda, Libanona galva un virsotne, bet tiešām Es tevi darīšu par tuksnesi un pilsētas par neapdzīvotām, 7 un Es gribu laist darbā pret tevi postītājus, ikvienu ar viņa ieročiem un darbarīkiem; tie nocirtīs tavus skaistos ciedru kokus un tos sadedzinās! 8 Kad daudzas tautas ies garām šai pilsētai un cits citam jautās: kādēļ Tas Kungs tā darījis šai lielajai pilsētai? - 9 tad tiem atbildēs: tādēļ, ka tie atstājās no Tā Kunga, sava Dieva, derības, kļuva Viņam neuzticīgi, kalpoja citiem dieviem un tos pielūdza." 10 Neraudiet par mirušo un nenožēlojiet to, bet raudiet par to, kas aiziet, jo tas nekad neatgriezīsies atpakaļ un neredzēs vairs savu dzimto zemi. 11 Jo tā Tas Kungs ir sacījis par Jūdas ķēniņu Šalumu, Josijas dēlu, kurš valdīja pēc sava tēva Josijas un aizgāja no šīs vietas: "Viņš nenāks nekad vairs šurp atpakaļ, 12 bet nomirs tai zemē, kurp Es to aizvedu gūstā, un neredzēs vairs savas zemes." 13 Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savas istabas ar nepatiesību! Tāpat arī tam, kas savam tuvākam liek strādāt bez atlīdzības un tam atrauj viņa algu, 14 kas saka: es celšu lielu namu ar plašām un ērtām telpām, kam skaisti logi, kas izgreznots ar ciedru koka plāksnēm un izkrāsots sarkanā krāsā! 15 Vai tava ķēniņa vara un ķēniņa valsts tev liekas pastāvam tikai tāpēc, ka tev patīk ciedru koksne un tu jūsmo par to? Vai tad tavs tēvs neēda un nedzēra? Bet viņš augsti turēja tiesu un taisnību, ievēroja tās dzīvē, un tādēļ viņam labi klājās. 16 Viņš aizstāvēja nabago un cietēju, un viss gāja labi. "Vai tas nenozīmē Mani patiesi atzīt?" saka Tas Kungs. 17 Turpretī tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest. 18 Tādēļ tā saka Tas Kungs par Jūdas ķēniņu Jojakīmu, Josijas dēlu: "Par viņu nesēros, tik tiešām nē, un neteiks: ak, mans brāli! Ak, viņa brāļa mīlestība! Par viņu neskums un nesacīs arī, tik tiešām nē: ak, žēlīgo valdniek! Tu lielais un diženais! 19 Nē! Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu, to izmetīs tālu ārpus Jeruzālemes vārtiem!" 20 Kāp Libanona kalnājā un sauc skaļā balsī! Pacel savu balsi Basanā! Sauc no Abarimkalna! Jo satriekti ir visi tavi mīluļi, ak, Jeruzālemes tauta! 21 Es runāju uz tevi, kad tu vēl dzīvoji neaptumšotā laimē, bet tu Man atbildēji: es negribu par to neko dzirdēt! Tāds bija tavs paradums no pašas jaunības, ka tu neuzklausīji Manu balsi un neievēroji Manus vārdus. 22 Vējš izklīdinās visus tavus vadītājus ganus, un tavi mīluļi aizies gūstā! Jā, tad tu paliksi kaunā un vīlusies stāvam visa sava ļaunuma dēļ! 23 Tu tagad dzīvo uz Libanona ciedru koku pavēnī. Kā tu vaimanāsi, kad tev uzies ciešanas un sāpes, un žņaugi kā sievai, kas dzemdē! 24 "Tik tiešām, ka Es dzīvoju!" saka Tas Kungs. "Ja Jūdas ķēniņš Konja, Jojakīma dēls, būtu arī zīmoggredzens Manā labajā rokā, Es tevi tomēr norautu no turienes 25 un tevi nodotu to rokā, kas tīko pēc tavas dzīvības, un to rokā, no kā tev bailes, un proti, Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, un kaldeju rokā. 26 Un Es tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, izraidīšu trimdā svešā zemē; kur jūs neesat dzimuši, tur jūs mirsit! 27 Bet tanī zemē, kurā tie ilgojas atgriezties, tie nekad vairs neatgriezīsies!" 28 Vai tad šis vīrs Konja ir kā nicināms sadauzāms māla trauks jeb kā lieta, kas nevienam nepatīk? Kādēļ tas aizdzīts trimdā un arī tā dzimums tādā zemē, ko tie nepazīst? 29 Ak, zeme, zeme, zeme! Uzklausi Tā Kunga vārdu! 30 Tā saka Tas Kungs: "Pierakstiet šo vīru kā tādu, kas ir un paliks bez bērniem, - vīru, kam dzīvē nekad nekas neizdosies! Nevienam no viņa dzimuma neizdosies sēdēt uz Dāvida troņa un vēlreiz valdīt pār Jūdu!"

23. nodaļa

1 "Bēdas tiem ganiem, kas Manas ganības avis ļauj nomaitāt un tām izklīst!" saka Tas Kungs. 2 Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, tā noteicis par ganiem, kas gana manu tautu: "Jūs esat tie, kas izklīdinājāt Manas avis, tās izdzenājāt un nerūpējāties par tām; tādēļ Es jūs saukšu pie atbildības jūsu kopējās ļaunās rīcības dēļ!" saka Tas Kungs. 3 "Bet Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. 4 Tad Es iecelšu pār tām ganus, kas tās ganīs, ka tām nav ilgāk jābīstas un jāuztraucas un ka neviena nepazūd!" - tā saka Tas Kungs. 5 "Redzi, nāks dienas," tā saka Tas Kungs, "kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! 6 Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība. 7 Tādēļ redzi, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, tad nesacīs vairs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! - 8 bet sacīs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas pārveda Israēla nama dzimumu no ziemeļu zemes un visām zemēm, kur Es tos biju izkaisījis, atpakaļ mājās, lai tie atkal dzīvo savā zemē!" 9 Par praviešiem: mana sirds ir manī salauzta, visi mani locekļi dreb, es esmu kā piedzēries, kā tāds, ko vīns pārvarējis Tā Kunga un Viņa svēto vārdu priekšā! 10 Ak, zeme ir laulības pārkāpēju pilna! Visa zeme cieš galīgi nomākta bēdās zem lāsta smaguma. Ganību ielejas ir izkaltušas, jo zemes ļaužu dzīve un visi viņu centieni ir ļauni un viņu rīcības veids ir negodība. 11 "Tiešām, tiklab pravieši, kā priesteri ir zemiski; pat Savā namā Es sastapu viņu ļaunprātību!" - tā saka Tas Kungs. 12 "Tādēļ viņu gaita būs pa slidenu ceļu tumsā: tie atsitīsies pret kaut ko un kritīs, jo Es viņiem uzsūtīšu nelaimi; Es gribu viņiem likt pārdzīvot īstas piemeklēšanas gadu!" saka Tas Kungs. 13 "Jau Samarijas praviešos Es novēroju nelietību: tie sludināja nākotni Baala vārdā un maldināja Manu Israēla tautu. 14 Bet Jeruzālemes praviešos Es ieraudzīju tiešām ko šausmīgu: laulības pārkāpšanu un dzīvi vienos melos, un tie pabalsta ļaundarus viņu rīcībā, lai neviens neatgriežas no sava ļaunuma. Tie visi Man ir kā Sodoma un tās iedzīvotāji kā Gomoras ļaudis!" 15 Tādēļ Tas Kungs Cebaots saka par šiem praviešiem: "Es tos paēdināšu ar vērmelēm un dzirdināšu ar indīgu dzērienu, jo no Jeruzālemes praviešiem izlaidība un nelietība ir izplatījusies pa visu zemi!" 16 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Neklausait pravieša vārdus, ko tie jums sludina par nākotni! Tie jūs tikai maldina, tie sludina pašu izdomātas parādības un ne Tā Kunga uzdevumā. 17 Viņi saka allaž tiem, kas Mani ienīst: Tas Kungs ir sacījis, ka jums labi klāsies! - Un tiem, kas savas sirds nepielaidībā un nepakļāvībā staigā, viņi saka: jūs nekāda nelaime neskars! 18 Bet kas tad ir bijis Tā Kunga padomē, ka viņš būtu redzējis un dzirdējis Viņa vārdu? Kas ir Viņa vārdu uztvēris un tiešām dzirdējis?" 19 Redzi, saceļas Tā Kunga vētra, sāk plosīties Viņa bardzība, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! 20 Nemitēsies Tā Kunga gailošās dusmas, iekāms Viņš nebūs tām licis izpausties visā pilnībā un nebūs piepildījis Savas sirds domas; visu dienu galā jūs to izpratīsit jo skaidri! 21 "Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina! 22 Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem! 23 Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā," saka Tas Kungs, "vai ne arī tālumā? 24 Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? - saka Tas Kungs. 25 Es it labi dzirdēju, ko saka pravieši, kas Manā Vārdā sludina melus, tie saka: es redzēju sapni, es redzēju sapni! 26 Cik ilgi tas vēl būs šo praviešu sirdīs, kas sludina melus un sludina savas sirds maldus 27 un kam ir nolūks ar saviem sapņiem, ko tie cits citam stāsta, Manu Vārdu Manā tautā nogremdēt aizmirstībā, tāpat kā viņu tēvi paguva aizmirst Manu Vārdu aiz Baala vārda? 28 Pravietis, kam patiesi bija sapnis, lai to kā sapni tieši arī pastāsta, un, kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?" - tā saka Tas Kungs. 29 "Vai Mans vārds nav kā uguns," saka Tas Kungs, "un kā veseris, kas sagrauj klintis? 30 Tādēļ redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret tiem praviešiem, kas Manus vārdus nozog cits citam! 31 Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkā, kaut arī sludinot Tā Kunga vārdu! 32 Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!" - tā saka Tas Kungs. 33 "Bet, ja šī tauta vai kāds pravietis, vai priesteris tev jautātu: kas ir Tā Kunga smagā nasta? - tad paskaidro viņiem: jūs esat tā smagā nasta, un Es nometīšu jūs! - tā saka Tas Kungs. 34 Bet, ja kāds pravietis vai priesteris, vai kāds no tautas vēl runās par Tā Kunga nastu, tad Es piemeklēšu to un arī viņa namu! 35 Jums vairāk jārunā savā starpā ikvienam ar savu tuvāko un ar savu brāli par to, ko Tas Kungs atbildēja un ko Viņš ir teicis! 36 Bet vārdus "Tā Kunga nasta" jums nebūs vairs pieminēt, jo citādi ikvienam šis viņa izteiciens kļūs par nastu! Jo jūs ar to sagrozīsit dzīvā Dieva, Tā Kunga Cebaota, mūsu Dieva, vārdus. 37 Pravietim turpretī jautājiet: ko tev Tas Kungs atbildēja? - vai: ko Viņš tev sacīja? 38 Bet, ja jūs lietojat izteicienu "Tā Kunga nasta", tad Tas Kungs ir sacījis šādi: tādēļ ka jūs lietojat šos vārdus "Tā Kunga nasta", kaut gan Es jużs tos aizliedzu lietot, - 39 tad nu ziniet: Es jūs pacelšu kā nastu un aizmetīšu jūs no Sevis projām kopā ar to pilsētu, ko Es devu jūsu tēviem, tālu projām no Sava vaiga, 40 un jums likšu dzīvot mūžīgā kaunā un mūžīgā negodā, ko neviens nekad neaizmirsīs!"

24. nodaļa

1 Tas Kungs man lika skatīt šādu parādību: es ievēroju divus grozus ar vīģēm, kas bija nolikti Tā Kunga nama priekšā pēc tam, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija izvedis Jūdas ķēniņu Jekonju, Jojakīma dēlu, līdz ar Jūdas lielkungiem un Jeruzālemes amatniekiem un kalējiem uz Bābeli. 2 Vienā grozā bija ļoti labas vīģes, kādas mēdz būt agrīnās vīģes. Bet otrā grozā bija gaužām nelāgas vīģes, tik nelāgas, ka tās nevarēja ēst. 3 Tad Tas Kungs man jautāja: "Ko tu redzi, Jeremija?" Es atbildēju: "Vīģes! Labas un nelāgas, labās ir ļoti labas, bet nelāgās gaužām nelāgas, tā ka tās nav ēdamas." 4 Tad manas ausis skāra Tā Kunga vārds: 5 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: kā šīs labās vīģes, tā Es žēlīgi uzlūkošu sagūstītos jūdus, ko Es liku aizvest no šās vietas uz kaldeju zemi. 6 Manas acis raudzīsies uz tiem ar žēlastību, Es tos atvedīšu atpakaļ šinī zemē, lai viņi celtu no jauna savu dzīvi un ēkas un tās vairāk neplēstu nost un lai iedēstītu no jauna paši sevi un vēlāk sevi vairs nerautu ārā. 7 Es tiem piešķiršu gribu Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs, jo tie atgriezīsies pie Manis no visas savas sirds. 8 Bet, kādas ir nelāgās vīģes, tik nelāgas, ka tās nevar ēst, tā saka Tas Kungs, par tik nelāgiem Es darīšu Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa dižciltīgos un Jeruzālemes iedzīvotājus, kas vēl palikuši šinī zemē, un tos, kas nometušies Ēģiptē. 9 Es viņus padarīšu par baigu nelaimes paraugu visām valstīm zemes virsū, par nievām, pazemojumu un apsmieklu, par lāsta vārdu visās vietās, kur Es tos būšu izkaisījis, 10 un Es palaidīšu vaļā pret viņiem zobenu, badu un mēri, kamēr tie būs galīgi izdeldēti no tās zemes, ko Es piešķīru viņiem un viņu tēviem."

25. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, kas teikts Jeremijam par visu Jūdas tautu Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā. Šis bija Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara pirmais valdīšanas gads. 2 Pravietis Jeremija griezās ar šo vārdu pie visas Jūdas tautas un pie Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: 3 "No Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā valdīšanas gada līdz šai dienai, tagad jau divdesmit trīs gadus, man ir bijis dzirdams Tā Kunga vārds, un es esmu runājis uz jums agri un vēlu, bet jūs mani neklausījāt. 4 Arī Tas Kungs sūtīja vienmēr Savus kalpus praviešus pie jums, bet jūs tiem neklausījāt un neatdarījāt savas ausis, lai kļūtu biedināti. 5 Tie sacīja: atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa un no saviem nelabajiem darbiem, tad jūs dzīvosit mūžīgi tai zemē, ko Tas Kungs deva jums un jūsu tēviem! 6 Neskrieniet pakaļ citiem dieviem, nekalpojiet tiem un nepielūdziet tos; nekaitiniet Mani ar savu roku darinājumiem, lai Man nav jums jāliek piedzīvot nelaime! 7 Bet jūs neklausījāt Mani, saka Tas Kungs, un kaitinājāt Mani ar saviem roku veidojumiem sev pašiem par ļaunu. 8 Tādēļ tā sacīja Tas Kungs: par sodu tam, ka jūs neklausījāt Maniem vārdiem, 9 Es pārcelšu šurpu visas ziemeļu tautas, tā saka Tas Kungs, un sūtīšu ziņu Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, Manam kalpam, un pavēlēšu, lai viņš ar visām tām laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt, un Es tos visus veltīšu iznīcībai, darīšu par kaunu un apsmieklu un pašu zemi par mūžīgu tuksnesi. 10 Un Es izbeigšu viņu vidū visu prieku un līksmību, līgavaiņa gaviles un līgavas priecīgās dziesmas, roku dzirnavu klaboņu un gaismekļu gaismu. 11 Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. 12 Bet, kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu, tā saka Tas Kungs, viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldeju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgu tuksnesi. 13 Es likšu piepildīties šai zemē visiem tiem draudiem, ko Es pret to esmu izteicis, visam, kas rakstīts šinī grāmatā, ko Jeremija ir paredzējis un sludinājis par visām tautām. 14 Tiešām, arī kaldeji kalpos stiprām tautām un vareniem ķēniņiem. Un Es tiem atmaksāšu pēc nopelna, pēc viņu darbiem." 15 Jo tā man sacīja Tas Kungs, Israēla Dievs: "Ņem no Manas rokas šo dusmu pilno vīna kausu un dod no tā dzert visām tautām, pie kurām Es tevi sūtīšu! 16 Tām tas jādzer, ka tās streipuļo un negudrumā sāk trakot zobena priekšā, ko Es sūtīšu būt viņu vidū!" 17 Tad es ņēmu kausu no Tā Kunga rokas un devu to dzert visām tautām, pie kurām Tas Kungs mani bija sūtījis: 18 Jeruzālemei un citām Jūdas pilsētām, to ķēniņiem un to pārvaldniekiem, lai šīs vietas kļūst par neauglīgu klajumu, par atbaidītāju paraugu, par apsmieklu un lāsta vārdu, kā tas pašlaik ir; 19 arī faraonam, Ēģiptes ķēniņam, viņa kalpiem, viņa augstākiem ierēdņiem un visai viņa tautai, 20 un visām jauktajām tautām tur; tad visiem Ucas zemes ķēniņiem, filistiešu zemes ķēniņiem, proti, Aškalonas, Gazas, Ekronas un atlikušajiem Ašdodā; 21 Edomam, Moābam un Amona bērniem; 22 visiem Tiras ķēniņiem un visiem Sidonas ķēniņiem un jūras salu un piekrastes zemju ķēniņiem viņpus jūras; 23 Dedanam, Temam, Busam un visiem, kam apcirpti mati ap deniņiem; 24 tad visiem Arābijas ķēniņiem un visiem jauktu tautu ķēniņiem, kuras tuksnesī dzīvo; 25 un visiem Simrijas ķēniņiem un visiem Ēlāmas ķēniņiem, un visiem Mēdijas ķēniņiem; 26 un pēc tam vēl visiem ziemeļu ķēniņiem, tuvu un tālu, citam aiz cita, un visām ķēniņu valstīm virs zemes, cik to ir pasaulē; bet Šešahas ķēniņam būs jādzer pēc viņiem. 27 Saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: dzeriet, kamēr jūs piedzeraties un sākat vemt, un pakrītat, un nevarat vairs piecelties zobena dēļ, kam Es likšu būt jūsu vidū! 28 Bet, ja tie liegtos pieņemt kausu no tavas rokas un no tā dzert, tad saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots: jums tomēr jādzer! 29 Jo redzi, Es iesāku sodīšanu tai pilsētā, kas nosaukta Manā Vārdā. Un vai tad jūs lai paliktu nesodīti? Jūs nepaliksit bez soda, jo Es vēršu zobenu pret visiem zemes iedzīvotājiem! - tā saka Tas Kungs Cebaots. 30 Bet tu pasludini tiem visus šos draudu vārdus un saki: Tas Kungs rūcina no augstumiem, Viņš sauc ar pērkona balsi no Sava mājokļa! Viņš paceļ Savu balsi pār klajumiem un liek atskanēt gaviļu troksnim, kā to dara vīna spaidu minēji, pār visiem zemes iedzīvotājiem. 31 Dārds aiziet līdz pasaules galam, jo Tas Kungs tiesājas ar tautām, Viņš sauc pie atbildības visu cilvēci, bezdievjus Viņš nodod zobena varā!" - tā saka Tas Kungs. 32 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Redzi, nelaime soļo no tautas uz tautu, nesavaldāma vētra savelkas no zemes galiem!" 33 Tā Kunga nokautie gulēs tanī dienā no viena zemes gala līdz otram neapraudāti, nepievākti un neapglabāti, tie būs kā mēslojums atklātā laukā. 34 "Vaimanājiet, tautu gani, brēciet un vārtaities pelnos, jūs ganāmā pulka vedēji un vadītāji! Jūsu dienas ir piepildītas, ka jums jākļūst nogalinātiem, ka Es jūs satriecu un izklīdinu, ka jūs krītat un saplīstat kā dārgs trauks!" 35 Tur nav vairs izbēgšanas iespējas ganiem, nedz kādas izvairīšanās iespējas ganāmā pulka vadītājiem. 36 Klau! Gani brēc bailēs un ganāmā pulka vadītāji vaimanā, jo Tas Kungs izposta viņu ganības, 37 un miera pilnās nogāžu pļavas izposta Tā Kunga dusmas! 38 Kā lauva Viņš atstājis Savu meža biezokni. Viņu zeme ir palikusi par neauglīgu kailatni no postīgā zobena un Viņa kvēlojošām dusmām!

26. nodaļa

1 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, valdīšanas sākumā šāds Tā Kunga vārds nāca pār Jeremiju: 2 "Tā saka Tas Kungs: nostājies Tā Kunga nama pagalmā un pasludini tiem, kas sanākuši no visām Jūdas pilsētām Dievu pielūgt Viņa namā, visus tos vārdus, ko Es tev uzdevu tiem sludināt, un nenoklusē neviena vārda! 3 Varbūt viņi uzklausīs tos un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa. Tad varbūt arī Man kļūtu žēl Mana nodoma tiem sūtīt nelaimi viņu ļauno darbu dēļ. 4 Tādēļ tev viņiem jāsaka: tā saka Tas Kungs: ja jūs Mani neklausīsit un nestaigāsit pēc Maniem baušļiem, ko Es jums devu, 5 un, ja jūs neuzklausīsit Manu kalpu praviešu vārdus, kurus Es vienmēr pie jums sūtīju, kaut arī jūs tiem neklausījāt, 6 tad Es darīšu šim namam tā kā citkārt namam Šīlo un darīšu šīs pilsētas vārdu par lāsta vārdu visām zemes tautām!" 7 Kad priesteri un pravieši un visa tauta dzirdēja visus šos vārdus, ko Jeremija runāja Tā Kunga namā, 8 un, kad Jeremija bija beidzis sludināt visu to, kas viņam pēc Tā Kunga pavēles bija jādara zināms visai tautai, tad priesteri un pravieši un visa tauta sagrāba Jeremiju un sacīja: "Tev tagad jāmirst! 9 Kādēļ tu sludini Tā Kunga Vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šīlo un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?" Visi ļaudis Dieva namā naida pilni sadrūzmējās cieši ap Jeremiju. 10 Kad Jūdas augstie vadoņi to dzirdēja, tie devās no ķēniņa pils uz Tā Kunga namu un apmetās tiesas sēdei Tā Kunga nama jaunajos vārtos. 11 Tad priesteri un pravieši sacīja augstāko vadītāju un visas tautas priekšā: "Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu, kā jūs dzirdējāt ar pašu ausīm." 12 Bet Jeremija runāja uz visiem lielkungiem un uz visu tautu un sacīja: "Tas Kungs sūtīja mani un lika man vērst pret šo namu un pret šo pilsētu visus tos draudu vārdus, ko jūs dzirdējāt. 13 Tad nu labojieties savos dzīves ceļos un visā savā rīcībā un klausait Tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad Tam Kungam būs žēl un Viņš atteiksies no soda, ar ko Viņš jums piedraudējis! 14 Bet es esmu jūsu varā, jūs varat ar mani darīt, kā tas pēc jūsu domām ir labi un pareizi! 15 Tikai tas jums jāzina: ja jūs mani nokaujat, tad jūs izliesit nenoziedzīgas asinis pār sevi, pār šo pilsētu un tās iedzīvotājiem, jo Tas Kungs patiesi mani ir sūtījis pasludināt visus šos vārdus jūsu ausīm." 16 Tad lielkungi un visa tauta sacīja priesteriem un praviešiem: "Šis vīrs nav nāvi pelnījis, jo viņš mums sludināja Tā Kunga, mūsu Dieva, uzdevumā." 17 Tad cēlās arī daži no tautas vecajiem un sacīja visiem sapulcētiem ļaudīm: 18 "Jūdas ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā uzstājās pravietis Miha no Morešetas un runāja visas Jūdas tautas priekšā un teica: tā saka Tas Kungs Cebaots: Ciānu ars kā tīrumu, Jeruzāleme paliks par drupu kaudzi, un Tā Kunga nama kalns kļūs par meža apklātu augstieni! 19 Vai tad Jūdas ķēniņš Hiskija un tauta viņu tādēļ nokāva? Hiskija taču bijās To Kungu un pielūdza Viņu, ka Tam Kungam kļuva žēl un Viņš atteicās no soda, ar ko Viņš tiem bija piedraudējis. Un mēs lai apgrūtinātu savu sirdsapziņu ar tik lielu ļaunumu?" 20 Taču toreiz bija vēl viens vīrs, kas uzstājās kā pravietis un sludināja Tā Kunga vārdā, tas bija Ūrija, Šemajas dēls, no Kirjat-Jeārimas; viņš sludināja pret šo pilsētu un pret šo zemi ar tādiem pašiem vārdiem kā Jeremija. 21 Kad ķēniņš Jojakīms un visi viņa virsnieki un augstākie darbinieki to dzirdēja, tad viņš gribēja Ūriju nokaut. Bet Ūrija, to dzirdējis, izbijās un aizbēga uz Ēģipti. 22 Tad ķēniņš Jojakīms sūtīja vīrus uz Ēģipti, Ēlnātānu, Ahbora dēlu, un vēl citus. 23 Tie atveda Ūriju no Ēģiptes un noveda to pie ķēniņa Jojakīma. Tas viņu lika nokaut ar zobenu un izmest viņa miesas vienkāršu ļaužu kapos. 24 Bet Ahikāma, Šafana dēla, roka bija ar Jeremiju un to pasargāja, ka viņu neizdeva tautai nokaušanai.

27. nodaļa

1 Jūdas ķēniņa Cedekijas, Josijas dēla, valdīšanas sākumā nāca šāds Tā Kunga vārds pār Jeremiju: "Tā Tas Kungs man pavēlēja: 2 darini sev saites un jūga kokus un liec tos sev ap kaklu, 3 un sūti vēstījumu Edoma ķēniņam, Moāba ķēniņam, Amona bērnu ķēniņam, Tiras ķēniņam un Sidonas ķēniņam ar vēstnešiem, kas atnākuši uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Cedekijas, 4 un pavēli tiem, lai tie saka saviem pavēl niekiem: tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: sakiet tā saviem pavēlniekiem: 5 Es radīju zemi, cilvēkus un dzīvniekus, kas ir virs zemes, ar Savu lielo spēku un pacelto elkoni un piešķīru tos, kam Es gribu. 6 Visas šīs zemes tagad Es esmu nodevis Sava kalpa Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, un pat lauku dzīvniekus Es esmu piešķīris viņam, lai tie viņam kalpotu. 7 Tā nu visām tautām jābūt pakļautām un jākalpo viņam, viņa dēlam un dēladēlam, kamēr pienāks laiks arī viņa zemei, kad varenas tautas un lieli ķēniņi to uzvarēs un pakļaus sev. 8 Bet tautu un valsti, kas negrib pakļauties Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram un liekt savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā, tādu tautu Es piemeklēšu ar zobenu, badu un mēri, saka Tas Kungs, kamēr Es to pavisam iznīcināšu ar viņa roku. 9 Neklausiet jūs tāpēc saviem praviešiem un zīlniekiem, saviem sapņiem, saviem apvārdotājiem un burvjiem, kas jums sludina un apsola: jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pavalstniekiem, - 10 jo tie ir meli, ko tie jums pareģo, lai jūs aizvestu no jūsu zemes svešumā, tāpēc ka Es jūs tad pametīšu un jūs aiziesit bojā. 11 Bet to tautu, kas lieks savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā un viņam kalpos, to Es atstāšu viņas pašas zemē, ka tā var to apkopt un tur dzīvot," saka Tas Kungs. 12 Tad es sacīju pēc visiem šiem vārdiem Jūdas ķēniņam Cedekijam: "Padodieties Bābeles ķēniņa jūgam un pakļaujieties viņam un viņa tautai, tad jūs paliksit dzīvi! 13 Kādēļ tu un tava tauta grib mirt no zobena, no bada un mēra, kā Tas Kungs ir piedraudējis tai tautai, kas negrib padoties Bābeles ķēniņam? 14 Tikai neklausiet to praviešu vārdiem, kas jums saka un apgalvo: jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pavalstniekiem! - Tiešām, tie jums sludina melus. 15 Es tos neesmu sūtījis, saka Tas Kungs, tie sludina melus Manā Vārdā, lai Es jūs atstumju un jūs aizejat bojā, jūs un tie pravieši, kas jums to nākotnē sludina." 16 Tad es griezos pie priesteriem un visas tautas un sacīju: "Tā saka Tas Kungs: neklausiet savu praviešu vārdiem, kas jums saka: redzi, Tā Kunga nama traukus drīzi atvedīs atpakaļ no Bābeles! - jo tie sludina melus. 17 Neklausiet tiem, bet padodieties jau labāk Bābeles ķēniņam, tad jūs paliksit dzīvi. Kādēļ šī pilsēta lai paliek par drupu kaudzi? 18 Bet, ja tie ir patiesi pravieši un tiem zināms Tā Kunga vārds, lai tie lūdz To Kungu Cebaotu, ka tie trauki, kas vēl palikuši Tā Kunga namā un Jūdas ķēniņa namā un Jeruzālemē, arī neaizietu uz Bābeli! 19 Jo tā ir Tas Kungs sacījis par stabiem, par jūru, par krēsliem un citiem priekšmetiem, kas vēl palikuši šinī pilsētā, 20 tāpēc ka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars tos atstāja, kad viņš izveda no Jeruzālemes uz Bābeli Jūdas ķēniņu Jehonju, Jojakīma dēlu, līdz ar Jūdas un Jeruzālemes dižciltīgajiem. 21 Jā, un tad tiešām Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, par tiem priekšmetiem, kas atlikuši Tā Kunga namā un Jūdas ķēniņa namā Jeruzālemē, sacīja šādus vārdus: 22 "Tos aizvedīs uz Bābeli, un tur tie paliks līdz tai dienai, kad Es par tiem atkal rūpēšos, saka Tas Kungs, un tos atkal ņemšu un atvedīšu atpakaļ šai vietā."

28. nodaļa

1 Notika tanī pašā gadā, Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā, ceturtā gada piektajā mēnesī, ka pravietis Hananja, Asura dēls, no Gibeonas uzrunāja mani Tā Kunga namā priesteru un visas tautas priekšā un sacīja: 2 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Bābeles ķēniņa jūgu Es salauzīšu! 3 Vēl nebūs pagājuši ne divi gadi, kad Es atvedīšu atpakaļ šinī vietā visus Tā Kunga nama piederumus, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda no šejienes uz Bābeli. 4 Arī Jehonju, Jojakīma dēlu, Jūdas ķēniņu, un visus no Jūdas uz Bābeli trimdā aizvestos Es atvedīšu šinī vietā, tā saka Tas Kungs, jo Es nokratīšu Bābeles ķēniņa jūgu." 5 Tad pravietis Jeremija deva pravietim Hananjam priesteru un visas tautas klātbūtnē Tā Kunga namā šādu atbildi: 6 "Āmen! Tas Kungs lai to dod! Tas Kungs lai piepilda tavu pravietojumu, ka Viņš atvedīs no Bābeles atpakaļ Tā Kunga nama traukus un citus piederumus un visus trimdā aizvestos ļaudis! 7 Bet uzklausies arī šādus vārdus, ko es tev un visas tautas priekšā teikšu skaļā balsī: 8 pravieši, kas bija priekš manis un priekš tevis jau sensenos laikos, tie sludināja daudzām zemēm un lielām valstīm par karu, par postu un mēri. 9 Bet pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu, to atzīst par patiesu pravieti, ko Tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās!" 10 Tad pravietis Hananja noņēma jūgu no pravieša Jeremijas kakla un to salauza. 11 Un Hananja sacīja visas tautas priekšā: "Tā saka Tas Kungs: tāpat Es salauzīšu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara jūgu un nokratīšu to no visu tautu kakla, pirms divi gadi būs pagājuši!" Bet pravietis Jeremija aizgāja savu ceļu. 12 Kad pravietis Hananja bija salauzis jūgu Jeremijas kaklā, nāca Tā Kunga vārds pār Jeremiju un tam teica: 13 "Ej un saki Hananjam: tā saka Tas Kungs: koka jūgu tu salauzi, bet tā vietā esi uzlicis dzelzs jūgu." 14 Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: "Dzelzs jūgu Es uzlieku visām šīm tautām kaklā, ka tām jākalpo Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, tām viņam jākalpo, pat lauku dzīvniekus Es piešķiru viņam." 15 Tad vēl pravietis Jeremija sacīja pravietim Hananjam: "Klausies, Hananja! Tas Kungs tevi taču nav sūtījis, bet tu esi maldinājis šo tautu, lai tā paļaujas uz meliem!" 16 Tādēļ Tas Kungs saka: "Redzi, Es tevi paņemšu projām no zemes virsus; jau šinī gadā tu mirsi, tādēļ ka tu mudināji ļaudis būt nepaklausīgiem Tam Kungam un atkāpties no Viņa!" 17 Un pravietis Hananja tiešām nomira tā paša gada septītajā mēnesī.

29. nodaļa

1 Šī ir vārds pa vārdam tā vēstule, ko pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzālemes vēl dzīvajiem tautas vecajiem un priesteriem, un praviešiem, un visiem ļaudīm, ko Nebukadnēcars no Jeruzālemes bija trimdā aizvedis uz Bābeli, - 2 kad ķēniņš Jehonja un ķēniņiene, galminieki, kā arī Jūdas un Jeruzālemes lielkungi un amatnieki un kalēji bija aizvesti no Jeruzālemes, - 3 un kas nosūtīta ar Ēleasu, Šafana dēlu, un ar Gemarju, Hilkija dēlu, ko Jūdas ķēniņš sūtīja uz Bābeli pie Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara. 4 Vēstule skan: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, ko Es liku izvest no Jeruzālemes uz Bābeli: 5 celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! 6 Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas savukārt kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs tur vairojaties un neejat mazumā! 7 Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība." 8 Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: "Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kas jūsu vidū dzīvo, nedz arī jūsu zīlnieki; neticiet arī saviem sapņiem, ko jūs redzat! 9 Jo tie ir meli, ko viņi jums sludina Manā Vārdā, Es viņus neesmu sūtījis, tā saka Tas Kungs, 10 tiešām tā saka Tas Kungs: kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu Savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. 11 Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. 12 Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. 13 Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, 14 Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs, un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka Tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest! 15 Bet, kad jūs sakāt: Tas Kungs mums deva praviešus arī Bābelē, - tad lieta šāda: 16 tiešām tā saka Tas Kungs par ķēniņu, kas sēd uz Dāvida troņa, un par visu tautu, kas dzīvo šinī pilsētā, un par jūsu tautiešiem, kas ar jums nav gājuši trimdā, 17 tā saka Tas Kungs Cebaots: redzi, Es raidīšu viņiem virsū zobenu, badu, mēri un darīšu tos kā sabojātas vīģes, kas ir tik nelāgas, ka tās nevar ēst. 18 Un Es tos vajāšu ar zobenu, badu un mēri un padarīšu tos par baigu paraugu visām valstīm virs zemes, par lāstu un biedēkli, par apsmieklu un nievām visu tautu vidū, starp kurām Es tos esmu izklīdinājis 19 par sodu tam, ka tie neklausīja Maniem vārdiem, saka Tas Kungs, jo Es taču vienmēr sūtīju pie viņiem Savus kalpus praviešus, bet jūs neklausījāt," - tāds ir Tā Kunga lēmums. 20 "Tad klausaities Tā Kunga vārdu, jūs līdzi paņemtie, ko Es liku izvest no Jeruzālemes uz Bābeli!" 21 Tad nu tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, par Ahabu, Kolajas dēlu, un par Cedekiju, Maāsejas dēlu, kas abi jums sludina par nākotni melus Manā Vārdā: "Es tos nodošu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, lai viņš tos soda ar nāvi jūsu acu priekšā!" 22 Starp Jūdas ļaudīm, kas aizvesti trimdā uz Bābeli, radīsies lāstu vārds, un tie sacīs: "Lai Tas Kungs tev dara kā Cedekijam un kā Ahabam, kurus Bābeles ķēniņš cepināja ugunī 23 par sodu tam, ka tie Israēlā ļāvās bezdievībai, pārkāpa laulību ar savu tuvāko sievām un sludināja melus Manā Vārdā, ko Es tiem nebiju pavēlējis. Man tas ir droši zināms, un Es to apliecinu," saka Tas Kungs. 24 Šemajam no Nehelamas saki: 25 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: tādēļ ka tu sūtīji savā vārdā vēstuli visai tautai Jeruzālemē un priesterim Cefanjam, Maāsejas dēlam, un visiem priesteriem, ziņodams: 26 Tas Kungs ir tevi iecēlis par priesteri priestera Jojadas vietā, lai Tā Kunga namā būtu uzraugs pār katru prātu zaudējušo, kas uzstājas kā pravietis, ka tu to savaldi, ieslēdz kakla dzelžos un ieliec siekstā, - 27 kāpēc tad tu neuzstājies pret Jeremiju no Anatotas, kas uzskata sevi par pravieti starp jums? 28 Tādēļ taču viņš sūtīja mums uz Bābeli vēstuli, kurā viņš saka: tas vēl ilgi tā paliks; celiet namus un dzīvojiet tajos, dēstiet dārzus un baudiet to augļus!" 29 Kad priesteris Cefanja bija izlasījis šo vēstuli pats pravietim Jeremijam priekšā, 30 tad pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 31 "Sūti visiem trimdā aizvestajiem šādu ziņu: tā saka Tas Kungs par Šemaju no Nehalamas: tā kā Šemaja uzstājies pie jums kā pravietis un Es neesmu viņu sūtījis, tad viņš jūs ir pavedinājis paļauties uz meliem, 32 un tādēļ saka Tas Kungs: redzi, Es likšu to nožēlot Šemajam no Nehalamas un viņa pēcnācējiem! Viņam nebūs neviena pēcnācēja, kas dzīvo šīs tautas vidū; viņš nepiedzīvos arī to laimi, ko Es esmu paredzējis piešķirt Savai tautai, saka Tas Kungs, jo viņš skubināja nepaklausīt Tam Kungam un atkāpties no Viņa."

30. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju: 2 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: raksti visus vārdus, ko Es uz tevi runāju, grāmatā! 3 Jo redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es pārtraukšu Savas Israēla un Jūdas tautas cietumu, tā saka Tas Kungs, un tos atvedīšu atpakaļ tai zemē, ko Es devu viņu tēviem par īpašumu." 4 Šie ir tie vārdi, ko Tas Kungs ir teicis par Israēlu un par Jūdu. 5 Tiešām tā saka Tas Kungs: "Mēs uztveram baigus uztraukuma kliedzienus, mūs māc lielas nelaimes un dziļu baiļu pilnas nojautas! 6 Jautājiet un padomājiet, vai vīrs var dzemdēt? Kādēļ tad Es redzu visus vīrus savas rokas turam uz gurniem kā sievas, kad tās dzemdē, un visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā! 7 Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā! 8 Tai dienā notiks, tā saka Tas Kungs Cebaots, Es salauzīšu jūgu, kas tev kaklā, un saraušu tavas saites; sveši tos vairs neverdzinās, 9 bet tie kalpos Tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, kuru Es tiem atjaunošu. 10 Bet tu, Mans kalps Jēkab, nebīsties, tā saka Tas Kungs, neuztraucies, Israēl! Jo redzi, Es tevi izglābšu no tālas zemes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes. Jēkabs pārnāks un dzīvos šeit mierā un drošībā, un neviens viņu netraucēs. 11 Tiešām, Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, saka Tas Kungs, jo Es iznīcināšu tās tautas, kuru vidū Es jūs izklīdināju, bet tevi Es saudzēšu, tikai pārmācīšu tevi pēc taisnības, jo nesodītu Es tevi nevaru atstāt. 12 Patiesi tā saka Tas Kungs: tava brūce ir nāvīga; sitiens, kas tevi ķēris, nav dziedināms! 13 Neviens nerūpēsies par tevi un nesasies tavas vātis, tavs augonis ir nedziedināms! 14 Visi tavi mīļākie tevi aizmirsuši, tie neuztraucas un neapjautājas par tevi, Es tevi piemeklēju kā ienaidnieku ar smagu sodu tavu daudzo noziegumu un tavu lielo grēku dēļ! 15 Ko tu brēc par savu brūci, ka tavas sāpes neesot remdējamas? Tavu daudzo noziegumu un tavu lielo grēku dēļ Es tev uzliku šīs ciešanas! 16 Tādēļ visi, kas tevi centušies aprīt, tiks aprīti, visi tavi apspiedēji aizies ieslodzījumā; visi, kas tevi putināja un postīja, tiks pakļauti postam, visus, kas tevi aplaupīja, Es nodošu laupītāju rokās! 17 Jo Es sasiešu tavas vātis un dziedēšu tavas brūces, saka Tas Kungs, tādēļ ka tie tevi, kas tu tiešām esi Ciāna, sauc par atstumto, par kuru neviens neapjautājas. 18 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es pārveidošu Jēkaba telšu iedzīvotāju likteni un apžēlošos par viņu mājas vietām. Pilsētai jātop no jauna uzceltai tās kalnā, un pilij jākļūst apdzīvotai kā agrāk! 19 Kā agrāk no turienes atskanēs priecīgu ļaužu slavas un pateicības dziesmas un gaviles, un Es tos vairošu, lai to daudzums nemazinās, un Es tos celšu godā, lai tos ilgāk neviens vairs nenicinātu! 20 Jēkaba dēli stāvēs kā agrāk par Mani, un viņa draudze pastāvēs Manā priekšā, bet Es saukšu pie atbildības visus viņu spaidītājus un nomācējus! 21 Viņu augstākajam varas nesējam jānāk no viņiem pašiem, viņu valdnieks celsies no viņu pašu vidus; Es viņam ļaušu Man tuvoties. Jo kas gan pats rotaļāsies ar savu dzīvību, lai Man tuvotos?" - tā saka Tas Kungs. 22 "Tā jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs." 23 Bet ziniet, Tā Kunga viesuļvētra, Viņa dusmas sāk plosīties, un virpuļojošs viesulis gāžas uz bezdievju galvām! 24 Un nemitēsies Tā Kunga liesmainā bardzība, kamēr Viņš nebūs piepildījis un īstenojis Savas sirds domas: visu dienu galā jūs to skaidri redzēsit!

31. nodaļa

1 "Tanī laikā," tā saka Tas Kungs, "Es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs Mana tauta. 2 Tā saka Tas Kungs: zobena pasaudzēta tauta ir atradusi žēlastību tuksnesī. Es noiešu, lai vestu Israēlu viņa miera pilnajā dzīves vietā!" 3 Tas Kungs man parādījās no tālienes: "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību. 4 Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un iziesi riņķa dejā, priecīgi diedama! 5 Tu atkal dēstīsi vīnadārzus Samarijas kalnos, un dēstītāji arī baudīs to augļus. 6 Jo nāks diena, kad sargi sauks Efraima kalnos: celieties, iesim uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva! 7 Jo tā saka Tas Kungs: priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu - pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: izglāb, Kungs, Savu tautu, Israēla pārpalikumu! 8 Redzi, Es tos atvedīšu atpakaļ no ziemeļu zemes un sapulcināšu no visiem zemes galiem. Viņu starpā ir akli un tizli, grūtas sievas un dzemdētājas, tie visi kopā lielā pulkā atgriezīsies šurp. 9 Tie nāks raudādami, ar kvēlām lūgšanām sirdī, un Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie neklups, jo Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Ēfraims ir Mans pirmdzimtais dēls! 10 Klausaities, tautas, Tā Kunga vārdu un pasludiniet tālajām jūras salām šādu vēsti: Viņš, kas Israēlu izklīdināja, to tagad atkal pulcina kopā un sargā kā gans Savu ganāmo pulku! 11 Jo Tas Kungs ir izpircis Jēkabu un viņu atsvabinājis no tā rokas, kas bija stiprāks par viņu. 12 Tā tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un steigsies pie Tā Kunga dāvanām, pie labības, vīna un eļļas, pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums. 13 Tad jaunavas atkal priecāsies diedamas un jaunekļi un sirmgalvji jūsmos visi kopā līdz ar viņām. Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu bēdām. 14 Un Es pamielošu priesteru sirdi ar tauku barību, un Mana tauta būs paēdināta ar Manas svētības dāvanām, saka Tas Kungs. 15 Tā saka Tas Kungs: klau! Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rahēle apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!" 16 Tomēr arī tā saka Tas Kungs: "Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm, tā saka Tas Kungs, patiesi tie pārnāks no ienaidnieku zemes! 17 Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība, tā saka Tas Kungs, jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās! 18 Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepieradināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi Tas Kungs, mans Dievs! 19 Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu, kopš esmu nācis pie īstās atziņas, es situ sev pa saviem gurniem, es kaunos un stāvu apjucis, jo man jācieš par savas jaunības negodu! - 20 Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!" saka Tas Kungs. 21 "Uzcel ceļa rādītājus stabus un nostati ceļa zīmes un ievēro to ceļu, pa kuru tu reiz gāji! Atgriezies, jaunava Israēl, atgriezies atpakaļ šeit savās pilsētās! 22 Cik ilgi tu vēl šurp un turp maldīsies, tu atkritēja gara meita? Tas Kungs ir devis ko jaunu šinī zemē: sieva aptecēs vīru, tā cieši viņam piekļausies." 23 Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Atkal lietos šo svētīšanas vārdu Jūdas zemē un tās pilsētās, kad Es pārvedīšu atpakaļ trimdiniekus: Tas Kungs lai tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! 24 Un Jūda tur dzīvos ar visām savām pilsētām vienkopus, arāji un tie, kas klejo ar ganāmo pulku; 25 Es dzirdināšu katru iztvīkušo un novārgušo un iepriecināšu katru noskumušo dvēseli!" 26 Tad es uzmodos, un raugi, mans miegs man bija salds bijis un mani spirdzinājis. 27 "Redzi, nāks dienas," saka Tas Kungs, "kad Es stiprināšu Israēla un Jūdas namu un likšu spēcīgi pieaugt tiklab cilvēku, kā arī lopu skaitam, 28 un, kā Es turēju vaļā Savas acis pār viņiem, lai tos izrautu ar visām saknēm, tos sagrautu, tiem visu noplēstu un iznīcinātu un sagādātu nelaimi, tā Es tagad būšu pār tiem nomodā, lai tiem uzceltu un dēstītu visu par jaunu!" - tā saka Tas Kungs. 29 Tanīs dienās vairs nesacīs: tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši. 30 Ikvienam jāmirst sava nozieguma dēļ: kas ēd skābas vīnogas, tam zobi tiešām apmizēs. 31 "Redzi, nāks dienas," saka Tas Kungs, "kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, 32 ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. 33 Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. 34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! - jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!" 35 Tā saka Tas Kungs, kas licis sauli par spīdekli dienā un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūru, ka tās viļņi krāc, - Kungs Cebaots ir Viņa vārds: 36 "Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos Manā priekšā, saka Tas Kungs, tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta Manā priekšā uz visiem laikiem!" 37 Tā saka Tas Kungs: "Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no Sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs, 38 redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad šo pilsētu uzcels no jauna Tam Kungam no Hananeēla torņa līdz Stūra vārtiem 39 un mērnieka aukla stiepsies tālāk taisni pār Gāreba pakalnu un pagriezīsies tad uz Goahu. 40 Un visa miroņu un pelnu ieleja un visi tīrumi līdz Kidronas ielejai, līdz Zirgu vārtu stūrim uz rītiem būs svēti Tam Kungam. Tur neko vairs nemūžam nedz plēsīs, nedz jauks nost!"

32. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju Jūdas ķēniņa Cedekija desmitajā valdīšanas gadā, tas bija astoņpadsmitais Nebukadnēcara valdīšanas gads. 2 Tanī laikā Bābeles ķēniņa karaspēks bija aplencis Jeruzālemi, un pravietis Jeremija sēdēja apcietināts Jūdas ķēniņa pils sardzes pagalmā. 3 Jo Jūdas ķēniņš Cedekija bija viņu apcietinājis, tam pārmezdams: "Kādēļ tu uzstājies kā pravietis un sludini: tā saka Tas Kungs: redzi, tik tiešām Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa varā, un viņš to ieņems. 4 Arī Cedekija, Jūdas ķēniņš neizglābsies no kaldeju rokas, viņu nodos Bābeles ķēniņam, ka viņš runās ar to muti pret muti un skatīsies aci pret aci. 5 Un tas aizvedīs Cedekiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es atkal par viņu gādāšu, tā saka Tas Kungs, bet, ja jūs karosit ar kaldejiem, jums nebūs panākuma." 6 Tad Jeremija sacīja: "Tā Kunga vārds nāca pār mani un man sacīja: 7 drīz vien atnāks pie tevis Hanameēls, tava tēvoča Šaluma dēls, ar piedāvājumu: nopērc manu tīrumu, kas Anatotā! Jo tev uz to ir priekšroka." 8 Tiešām, Hanameēls, mana tēvoča dēls, ieradās pie manis sardzes pagalmā, kā Tas Kungs man bija sacījis, un teica man: "Pērc manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamīna zemē, jo tev uz to ir priekšroka, pērc to!" Tad es nomanīju, ka tas bija mājiens no Tā Kunga. 9 Un tā es nopirku tīrumu Anatotā no sava tēvabrāļa dēla Hanameēla un iesvēru viņam naudu, septiņus seķeļus un desmit sudraba gabalus. 10 Tad es uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. 11 Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu ar nolīgumu un noteikumiem un arī apzīmogoto norakstu 12 un nodevu līgumu Baruham, Nerijas dēlam, Maāsejas dēlam, mana brālēna Hanameēla klātbūtnē un liecinieku klātbūtnē, kas bija parakstījuši līgumu, un visu jūdu klātbūtnē, kas bija sardzes pagalmā. 13 Pēc tam es lūdzu Baruhu viņu klātbūtnē veikt manā labā šādu uzdevumu un sacīju: 14 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt! 15 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīnadārzus!" 16 Kad es biju nodevis pirkšanas līgumu Baruham, Nerijas dēlam, es griezos pie Tā Kunga ar šādu lūgšanu: 17 "Ak, Kungs, Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar Savu lielo spēku un Savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams. 18 Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, Tavs vārds ir Kungs Cebaots, 19 Tu esi liels padomā un varens darbos, Tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem. 20 Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un ar to sagādāji Sev Vārdu, kāds tas Tev šodien. 21 Tu izvedi Savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni, un lielām briesmām. 22 Tu tiem devi šo zemi, par kuru Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi jau tiem šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek. 23 Bet, kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja Tavu balsi un nestaigāja pēc Taviem baušļiem un nedarīja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ Tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi. 24 Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai, lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēra varā, jau ir aplencēju kaldeju rokās; tas, ar ko Tu draudēji, ir jau noticis, Tu pats to redzi. 25 Un tomēr Tu, Kungs mans Dievs, man pavēlēji: pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus, - jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldeju rokās!" 26 Tad Jeremija savā garā uztvēra Tā Kunga vārdu, un tas viņam sacīja: 27 "Redzi, Es esmu Tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams? 28 Tādēļ Tas Kungs saka tā: Es nododu šo pilsētu kaldeju rokās un Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara varā: viņš to ieņems. 29 Kaldeji, kas aplenc pilsētu, ielauzīsies tajā, pielaidīs tai uguni un to nodedzinās līdz pamatiem, it īpaši visus namus, uz kuru jumtiem iedzīvotāji kvēpinājuši Baalam un citiem dieviem nesuši dzeramos upurus, lai Mani sarūgtinātu. 30 Jo Israēla bērni un Jūdas bērni ir vienmēr kopš savas jaunības darījuši to, kas ir ļauns Manās acīs. Tiešām, Israēla bērni ir Mani arvien tikai sarūgtinājuši ar saviem roku darbiem!" - tā saka Tas Kungs. 31 "Arī pati šī pilsēta ir izraisījusi Manas dusmas un Manu bardzību kopš tās tapšanas līdz šai dienai; Man tā jādabū projām no Savām acīm 32 visa tā ļaunuma dēļ, ko Israēla bērni un Jūdas bērni ir darījuši, lai Mani kaitinātu, viņi paši, viņu ķēniņi un lielkungi, viņu priesteri un pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji. 33 Tie Man pagrieza muguru un ne vaigu, kaut gan Es vienmēr tos liku pamācīt; taču tie neklausīja un nepieņēma mācību. 34 Tie pat novietoja savus nejēdzīgos elkus tai namā, kas nes Manu Vārdu, un to lika negodā. 35 Tie cēla Baalam Ben-Hinomas ielejā altārus, kur tie upurēja Moloham, sadedzinādami savus dēlus un savas meitas, ko Es tiem nekad neesmu pavēlējis, un Man nevarēja ne prātā nākt, ka tie varētu darīt tādas šausmīgas negantības un pavedināt Jūdu uz apgrēcību. 36 Un tomēr saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par kuru jūs sakāt, ka tā zobena varas, bada un mēra briesmu dēļ nodota Bābeles ķēniņa rokā: 37 tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur Es tos biju izklīdinājis Savās dusmās, Savā bardzībā un Savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. 38 Un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. 39 Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. 40 Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. 41 Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu Savu sirdi un dvēseli. 42 Jo tā saka Tas Kungs: kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis. 43 Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kuru jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldeju rokās. 44 Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!" saka Tas Kungs.

33. nodaļa

1 Un atkal nāca Tā Kunga vārds pār Jeremiju, kad viņš vēl sēdēja pils sardzes pagalma cietumā; tas viņam teica: 2 "Tā saka Tas Kungs, kas visu ko arī izdara, Tas Kungs, kas izprāto, lai to arī izpildītu, Tas Kungs ir Viņa vārds: 3 piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas. 4 Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šās pilsētas namiem un par Jūdas ķēniņa namiem, kas noplēsti cīņā pret aplenkuma vaļņiem un izmantoti kara nolūkos, 5 un par tiem namiem, kas izmantoti cīņai pret kaldejiem un lai tos pildītu ar nogalināto cilvēku miesām, ko Es nokāvu Savās dusmās un Savā bardzībā, jo viņu ļaunuma dēļ Es biju paslēpis Savu vaigu šīs pilsētas priekšā. 6 Bet iegaumē: Es sasiešu un dziedināšu viņas brūces, Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā. 7 Es darīšu citādu Jūdas un Israēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk, 8 un šķīstīšu to ļaudis no visiem viņu noziegumiem, ar ko tie apgrēkojušies pret Mani, un Es piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie noziegušies pret Mani un ar ko tie atkāpušies no Manis. 9 Un tad Jeruzāleme būs Man prieka apgarots vārds, tā būs slavas un goda pilna visām tautām virs zemes. Kad tās dzirdēs visu to, ko Es šai pilsētai labu daru, tās izbīsies un drebēs par visu to prieku un laimi, ko Es tai dodu!" 10 Tā saka Tas Kungs: "Šinī vietā, par kuru jūs sakāt, ka tā pašlaik ir galīgi novārtā aizlaists apvidus bez cilvēkiem un lopiem, Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, kas tagad pilnīgi tukšas, bez iedzīvotājiem, bez māju dzīvniekiem, - 11 tur nākotnē atkal dzirdēs prieka balsis un līksmību, līgavaiņu un līgavas gaviles un to cilvēku slavinājumu balsis, kas sacīs: teiciet To Kungu Cebaotu! Jo labs ir Tas Kungs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! - un to slavas dziesmas, kas nesīs pateicības upuri Tā Kunga namā. Un Es atvedīšu atpakaļ šīs zemes trimdiniekus, un viss būs kā agrāk!" saka Tas Kungs. 12 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Šinī vietā, kas tagad ir tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un visās citās vietās atkal būs ganības, kur gani ganīs savas avis. 13 Kalnu pilsētās, lejas pilsētās un dienvidpilsētās, Benjamīna zemē un visās apdzīvotās vietās Jeruzālemes apkārtnē un pārējos Jūdas novados ganāmie pulki turpmāk atkal būs stingri gana rokās, kas tos skaita, saka Tas Kungs. 14 Ievēro, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es piepildīšu to svētības apsolījumu, ko Es devu Israēla namam un Jūdas namam. 15 Tanīs dienās un tanī laikā Es izrietīšu Dāvidam īstu pilntiesīgu atvasi, kas nesīs sev līdzi tiesu un taisnību un liks tām valdīt virs zemes. 16 Tanīs dienās Jūdai nāks glābiņš un Jeruzāleme dzīvos drošībā. Vārds, kurā to nosauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība. 17 Jo tā saka Tas Kungs: Dāvidam netrūks nekad tāda vīra, kas godam sēdēs Israēla nama tronī. 18 Arī levītu priesteriem netrūks Mana vaiga priekšā tāda vīra, kas nes dedzināmos upurus, liek pacelties dūmos ēdamiem upuriem un vienmēr kārtīgi sagatavo kaujamos upurus!" 19 Un pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 20 "Tā saka Tas Kungs: ja jūs iznīcināt Manu derību ar dienu un Manu derību ar nakti, ka nebūtu vairs ne dienas, ne nakts savā laikā, 21 tikai tad iznīktu arī Mana derība ar Manu kalpu Dāvidu, ka tam nebūtu vairs pēcnācēja, kas kā ķēniņš sēdētu uz viņa troņa, un Mana derība ar Maniem kalpiem - levītu priesteriem! 22 Kā zvaigžņu pulku pie debesīm nevar saskaitīt un jūras smiltis nevar izmērīt, tā Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un levītus, kas Man kalpo." 23 Un atkal pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 24 "Vai tu neesi ievērojis, ko apgalvo ļaudis, kad tie saka: tās abas ciltis jeb tos abus namus, ko Tas Kungs kādreiz bija Sev izraudzījis, Viņš ir pametis, - un kā tie nicina Manu tautu, it kā tā pēc viņu domām vairs nebūtu nekāda tauta? 25 Tā saka Tas Kungs: ja Mana derība ar dienu un ar nakti nepastāvētu, ja Es nebūtu devis nesatricināmus debess un zemes likumus, 26 tikai tad Es pamestu Jēkaba un Mana kalpa Dāvida pēcnācējus, ka Es no viņu vidus neņemtu valdniekus Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēctečiem. Jo Es pārkārtošu par labu viņu likteni un apžēlošos par viņiem!"

34. nodaļa

1 Šis vārds no Tā Kunga nāca pār Jeremiju, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ar visu savu karaspēku un ar visām pasaules valstīm un tautām, kas bija viņa pakļautībā, aplenca Jeruzālemi un visas apkārtējās pilsētas: 2 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: ej un pasludini Jūdas ķēniņam Cedekijam: tā saka Tas Kungs: redzi, Es nodošu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš liks tai aiziet bojā uguns liesmās. 3 Arī tu viņam neizbēgsi, tevi sagrābs, un tu kritīsi viņa rokās. Tu stāvēsi ar Bābeles ķēniņu aci pret aci un runāsi ar viņu muti pret muti; pēc tam tad tu nonāksi Bābelē. 4 Uzklausi, Jūdas ķēniņ Cedekij, Tā Kunga vārdu! Tas Kungs tev ir apsolījis: tu nemirsi no zobena. 5 Tu nomirsi mierā, un, kā taviem tēviem, agrākiem ķēniņiem, kas bijuši priekš tevis, sakūra sārtu, tā arī tev sakurs mirēja sārtu un tevi nožēlos ar vaidu un sēru izsaucieniem: ak, valdniek un pavēlētāj! - Jo Es to tā esmu noteicis!" saka Tas Kungs. 6 Pravietis Jeremija pasludināja visus šos vārdus Jūdas ķēniņam Cedekijam Jeruzālemē tieši tad, 7 kad Bābeles ķēniņa karaspēks aplenca Jeruzālemi un pārējās atlikušās Jūdas pilsētas - Lahišu un Aseku, jo tās bija vienīgās no visām apcietinātajām un stiprajām Jūdas pilsētām, kas vēl turējās. 8 Šis vārds nonāca no Tā Kunga garā Jeremijam, kad ķēniņš Cedekija bija noslēdzis līgumu ar visu tautu Jeruzālemē, apsolīdamies tai izsludināt atsvabināšanu, 9 proti, ka ikvienam būs atlaist brīvībā savu ebreju vergu un verdzeni un ka turpmāk lai neviens neizmantotu savu tautas brāli jūdu vergu darbam. 10 Tad visi lielkungi un visa tauta, kas bija noslēguši līgumu atlaist brīvībā savus vergus un verdzenes un tos neizmantot vairs vergu darbam, arī izpildīja līgumu un tos atlaida. 11 Bet pēc tam tie apdomājās un sauca atpakaļ visus vergus un verdzenes, kurus tie bija jau atsvabinājuši, un padarīja tos atkal par vergiem un verdzenēm. 12 Un pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 13 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es noslēdzu ar jūsu tēviem derību, kad Es tos atsvabināju no Ēģiptes vergu nama un aizvedu no turienes projām, tiem sacīdams: 14 septītajā gadā ikvienam jāatsvabina savs tautas brālis ebrejs, kas tev bija pārdots vai pats pārdevies. Sešus gadus viņš tev kalpos, bet tad tev tas jāatsvabina! Bet jūsu tēvi Man neklausīja un neveltīja Man nekādas uzmanības. 15 Tagad nu gan jūs bijāt atgriezušies un darījāt, kas Manās acīs pareizi, kad jūs pasludinājāt savu tautiešu atsvabināšanu un noslēdzāt līgumu Manā priekšā tai namā, kas nosaukts Manā Vārdā. 16 Bet tad jūs grozījāt savas domas un likāt negodā Manu Vārdu. Jūs atsaucāt atpakaļ ikviens savu vergu un verdzeni, kurus jūs jau bijāt atlaiduši brīvībā, un tos piespiedāt atkal palikt par vergiem un verdzenēm. 17 Tādēļ tā saka Tas Kungs: jūs Man nepaklausījāt un nepasludinājāt brīvību savam tautas un cilts brālim, redzi, tad Es jums tagad daru zināmu citas brīvības gada iestāšanos, kad dota brīvība trakot zobenam, plosīties mērim un badam. Un Es jūs padarīšu par šausmu pilnu paraugu visām pasaules valstīm. 18 Ar tiem vīriem, kas pārkāpa Manu derību, pārkāpdami līguma noteikumus, ko tie Mana vaiga priekšā noslēguši, Es rīkošos kā ar to upura teļu, ko tie pārcirta divos gabalos un tad aizgāja pa vidu starp abiem gabaliem: 19 Jūdas dižciltīgos pārvaldniekus, Jeruzālemes dižciltīgos pārvaldniekus, galma ierēdņus, priesterus un visu tautu, kas gāja pa vidu starp abiem gabaliem, - 20 tos Es nodošu viņu ienaidnieku rokās, to rokās, kas tīko pēc viņu dzīvības. Viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem laukā. 21 Arī Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa dižciltīgos Es nodošu viņu ienaidnieku varā, tiem, kas tīko pēc viņu dzīvības, proti, Bābeles ķēniņa karaspēka varā, kas tagad aizgājis no jums. 22 Ziniet, Es tikai pavēlēšu, tā saka Tas Kungs, un tie nāks atpakaļ uz šo pilsētu, to ielenks, ieņems un nodedzinās. Jūdas pārējās pilsētas Es arī padarīšu par drupu kaudzēm un par neapdzīvojamu tuksnesi!"

35. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Jeremiju Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, valdīšanas laikā: 2 "Ej pie rehabiešu dzimtas, runā ar tiem, ved tos Tā Kunga namā, vienā no nama telpām, un piedāvā tiem vīnu dzert!" 3 Tad es aicināju Jaāsanju, Jeremijas dēlu, Habacinjas dēladēlu, un viņa brāļus ar visiem viņu dēliem līdz ar visu rehabiešu dzimtu. 4 Es vedu tos Tā Kunga namā Dieva vīra Hanana, Jigdaljas dēla, bērnu telpā, kura atrodas blakus dižciltīgo telpai, virs sliekšņu sarga Maāseja, Šaluma dēla, telpas. 5 Tur es piedāvāju rehabiešu vīriem pilnas krūzes un kausus ar vīnu un aicināju tos dzert vīnu. 6 Taču tie atbildēja: "Mēs nedzeram vīnu, jo mūsu tēvs Jonadabs, Rehaba dēls, ir mums pavēlējis: jums nebūs vīnu dzert - ne jums, ne jūsu bērniem nemūžam; 7 jums nebūs arī celt namus, laukus apsēt, vīnadārzus dēstīt vai tos iegūt īpašumā. Bet jums būs dzīvot teltīs visu savu mūžu, ka jūs varat ilgi dzīvot tai zemē, kurā jūs piemītat kā svešinieki. - 8 Tā mēs izpildām visu, ko mūsu tēvs Jonadabs, Rehaba dēls, pavēlējis, mēs nedzeram vīnu visu mūžu, ne mēs, ne mūsu sievas, ne mūsu dēli, ne meitas. 9 Mēs neceļam namus, kur dzīvot, un mums nav ne vīnadārzu, ne tīrumu, ne sējumu. 10 Mēs dzīvojam teltīs un stingri izpildām visu, ko mūsu tēvs Jonadabs pavēlējis. 11 Bet, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars uzbruka šai zemei, mēs teicām: glābsimies no kaldeju un sīriešu karaspēka un iesim uz Jeruzālemi! - Un tā mēs esam apmetušies tagad Jeruzālemē." 12 Pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 13 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ej un saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: vai tiešām jūs nepieņemat mācību, lai klausītu Maniem vārdiem?" - tā saka Tas Kungs. 14 "Jonadaba, Rehaba dēla, vārdi, ko viņš pavēlējis saviem bērniem, proti, nedzert vīna, ir izpildīti: tie nedzer vīnu līdz šai dienai, jo tie klausa sava ciltstēva pavēlei. Bet Es esmu uz jums vienmēr runājis, bet jūs Mani neklausījāt. 15 Un turklāt Es sūtīju vienmēr pie jums visus Savus kalpus, praviešus, un liku jums sludināt: atgriezieties ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, labojiet savas dzīves gaitas un neskrieniet pie citiem dieviem, nekalpojiet tiem! - Tad jūs negribējāt to dzirdēt un neklausījāt Man. 16 Jonadaba, Rehaba dēla, pēcnācēji izpildīja pavēli, ko tiem viņu ciltstēvs devis. Bet šī tauta neklausās uz Mani! 17 Tādēļ saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu pār Jūdu un visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, tādēļ ka tie neuzklausīja Mani, kad Es uz tiem runāju, un Man neatbildēja, kad Es tos uzrunāju." 18 Rehabiešu dzimtai Jeremija sacīja: "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: tādēļ ka jūs esat turējuši sava tēva Jonadaba pavēles un izpildījuši visas pavēles, ko viņš jums devis, 19 tādēļ, saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Jonadabam, Rehaba dēlam, nekad netrūks tāda vīra, kas stāvēs Manā priekšā vienumēr!"

36. nodaļa

1 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 2 "Ņem rakstu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai! 3 Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus." 4 Tad Jeremija aicināja Baruhu, Nerijas dēlu; Baruhs tad arī rakstīja rakstu tīstoklī visus vārdus no Jeremijas mutes, ko Tas Kungs tam bija teicis. 5 Tad Jeremija deva Baruham šādu rīkojumu: "Es esmu apcietināts un nevaru iet Tā Kunga namā. 6 Bet ej tu un lasi no rakstu tīstokļa visus Tā Kunga vārdus, ko tu uzrakstīji no manas mutes, tautai Tā Kunga namā kādā svētku dienā skaļi priekšā. Lasi arī Jūdas ļaudīm, kas sanākuši no savām pilsētām. 7 Varbūt viņu lūgšana nonāk Tā Kunga priekšā un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir Tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai." 8 Un Baruhs, Nerijas dēls, darīja tā, kā pravietis Jeremija bija viņam pavēlējis: Viņš lasīja tautai no rakstu tīstokļa priekšā Tā Kunga vārdus Tā Kunga namā. 9 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī izsludināja gavēni Tā Kunga priekšā visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un visai tautai, kas bija sanākusi no Jūdas pilsētām Jeruzālemē. 10 Tad Baruhs lasīja no rakstu tīstokļa Jeremijas vārdus Tā Kunga namā Gemarjas, valsts rakstveža Šafana dēla, telpā, augšējā pagalmā pie Tā Kunga nama jaunajiem vārtiem, visai tautai skaļi priekšā. 11 Kad Mihaja, Gemarjas dēls un Šafana dēladēls, bija dzirdējis visus Tā Kunga vārdus no rakstu tīstokļa nolasām, 12 tad viņš devās lejup ķēniņa namā, kur valsts rakstveža darba istabā bija sapulcināti augstākie ierēdņi: valsts rakstvedis Ēlišāma, Delaja, Šemajas dēls, Elnātāns, Akbora dēls, Gemarja, Šafana dēls, Cedekija, Hananjas dēls, un visi augstākie valsts darbinieki. 13 Kad Mihaja viņiem atstāstīja visu, ko Baruhs tautai lasījis no rakstu tīstokļa priekšā, 14 tad visi lielkungi sūtīja Jehudi, Netanjas dēlu, bet Netanja bija Šelemjas un tas Kušijas dēls, pie Baruha un lika tam teikt: "Ņem to rakstu tīstokli, no kura tu esi lasījis tautai, un nāc šurp!" Tad Baruhs, Nerijas dēls, paņēma tīstokli un gāja pie tiem. 15 Tie sacīja viņam: "Sēdies un lasi to mums!" Tad Baruhs to viņiem lasīja. 16 Kad tie dzirdēja visus šos vārdus, tie saskatījās izbijušies un sacīja Baruham: "Visi šie vārdi mums jādara zināmi ķēniņam." 17 Tad tie jautāja Baruham: "Atstāsti mums sīkāk, kā tu uzrakstīji visus šos vārdus, ko viņš tev runāja." 18 Baruhs tiem atbildēja: "Tieši no viņa mutes nāca šie vārdi, un es tos ierakstīju ar tinti grāmatā." 19 Tad lielkungi sacīja Baruham: "Ej un paslēpies, tu un Jeremija, neviens lai nezina, kur jūs esat!" 20 Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet rakstu tīstokli tie atstāja pie rakstveža Ēlišāma un atstāstīja ķēniņam visu notikušo. 21 Ķēniņš sūtīja Jehudi pēc tīstokļa, un viņš to atnesa no rakstveža Ēlišāma kancelejas. Un Jehudis lasīja priekšā grāmatu ķēniņam un visiem lielkungiem, kas bija pie ķēniņa. 22 Ķēniņš sēdēja ziemas dzīvoklī, jo bija devītais mēnesis, un viņa priekšā ogļu tvertnē kurējās uguns. 23 Kad Jehudis bija izlasījis trīs vai četras slejas no rakstu tīstokļa, ķēniņš atgrieza tās ar nazi nost un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī. 24 Bet ne ķēniņš, ne viņa kalpotāji neizbijās un nesaplēsa savas drēbes, kad tie dzirdēja visus šos vārdus. 25 Lai gan Elnātāns, Delaja un Gemarja lūdza ķēniņu rakstu tīstokli neiznīcināt, viņš tos neklausīja. 26 Bet ķēniņš gan pavēlēja savam dēlam Jerahmeēlam, kā arī Serajam, Asriēla dēlam, un Šelemjam, Abdēla dēlam, apcietināt rakstu tīstokļa rakstītāju Baruhu un pravieti Jeremiju. Bet Tas Kungs tos paslēpa. 27 Kad ķēniņš bija sadedzinājis grāmatu un visus tos vārdus, ko Baruhs bija uzrakstījis no Jeremijas mutes, tad pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 28 "Ņem vēlreiz citu tīstokli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā tīstoklī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja. 29 Bet Jūdas ķēniņam Jojakīmam saki: tā saka Tas Kungs: tu grāmatu sadedzināji, jautādams: kādēļ tu tur ierakstīji, ka nākšot Bābeles ķēniņš, šo zemi izpostīšot un iznīcināšot cilvēkus un lopus? 30 Tādēļ Tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā. 31 Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu noziegumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!" 32 Tāpēc Jeremija ņēma citu tīstokli un deva to rakstītājam Baruham, Nerijas dēlam. Baruhs ierakstīja tur no Jeremijas mutes visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakīma sadedzinātā rakstu tīstoklī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus.

37. nodaļa

1 Kad ķēniņš Cedekija, Josijas dēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija iecēlis par ķēniņu Konjas, Jojakīma dēla, vietā, valdīja Jūdas zemē, 2 tad neviens - ne ķēniņš, ne viņa kalpi, ne zemes iedzīvotāji neuzklausīja Tā Kunga vārdu, ko Tas Kungs runāja ar pravieša Jeremijas muti. 3 Tad ķēniņš Cedekija sūtīja Juhalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika viņam sacīt: "Lūdz par mums To Kungu, mūsu Dievu!" 4 Jeremija vēl varēja brīvi nākt un iet tautas vidū, jo nebija vēl apcietināts. 5 Faraona karaspēks toreiz bija ceļā no Ēģiptes, un kaldeji, kas aplenca Jeruzālemi, to izdzirduši, bija aizgājuši no Jeruzālemes projām. 6 Tad Tā Kunga vārds nāca pār pravieti Jeremiju: 7 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: paziņojiet Jūdas ķēniņam, kas jūs sūtījis pie Manis, lai Man jautātu: redzi, faraona karaspēks, kas jums nāca palīgā, drīz atgriezīsies atkal savā zemē Ēģiptē. 8 Atgriezīsies atpakaļ arī kaldeji, lai aplenktu šo pilsētu; tie to ieņems un nodedzinās ar uguni." 9 Tā saka Tas Kungs: "Nepievilieties, domādami, ka kaldeji aizies no jums, jo tie neaizies. 10 Nē, kad jūs arī sakautu visu kaldeju karaspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti vīri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!" 11 Un notika, ka kaldeju karaspēks atkāpās no Jeruzālemes bailēs no faraona karaspēka. 12 Tad Jeremija atstāja Jeruzālemi, dodamies uz Benjamīna zemi, lai tur ar saviem radiniekiem nokārtotu kādu mantojuma lietu. 13 Kad viņš nonāca Benjamīna vārtos, sardzē tur stāvēja virsnieks Jirija, Šelemjas dēls, tas bija Hananjas dēls; viņš aizturēja Jeremiju, tam pārmezdams: "Tu gribi pāriet pie kaldejiem!" 14 Jeremija tam atbildēja: "Nav taisnība! Es negribu pāriet pie kaldejiem!" Bet Jirija tam nepiegrieza vērību un apcietināja Jeremiju un veda to pie zemes varenajiem. 15 Tie bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un ieslodzīt valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu. 16 Kad Jeremija bija ievietots ūdens piegādes nama dziļajā pagrabtelpā un bija tur pavadījis jau ilgāku laiku, 17 tad ķēniņš Cedekija sūtīja ļaudis un lika atvest Jeremiju un tam jautāja slepenībā savā pilī: "Vai ir kāds vārds bijis no Tā Kunga?" Jeremija atbildēja: "Ir gan, un proti - tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās." 18 Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: "Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā? 19 Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kuri jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi? 20 Un tagad uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst!" 21 Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pils sardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbeidzās. Tā Jeremija palika pils sardzes pagalma cietumā.

38. nodaļa

1 Kad Sefatja, Matana dēls, Gedalja, Pašhura dēls, un Juhals, Šelemjas dēls, un Pašhurs, Malkijas dēls, dzirdēja, ko Jeremija runāja uz visu tautu, sacīdams: 2 "Tā saka Tas Kungs: kas šeit paliks pilsētā, tas mirs no zobena, no bada un mēra, bet, kas pāries pie kaldejiem, tas paliks dzīvs un paglābsies drošībā. 3 Jo tā saka Tas Kungs: šī pilsēta noteikti kritīs Bābeles ķēniņa karaspēka rokās: ķēniņš to ieņems." 4 Tad augstākie pārvaldnieki sacīja ķēniņam: "Šis vīrs ir sodāms ar nāvi, jo viņš nokauj drosmi visiem kareivjiem, kas vēl atlikuši šinī pilsētā, un iedveš izmisumu visiem iedzīvotājiem, runādams tiem tādus vārdus. Tiešām, šis vīrs nemeklē tautas labumu, bet tautas nelaimi!" 5 Tad ķēniņš Cedekija tiem atbildēja: "Labi! Nododu viņu jūsu rīcībā, jo ķēniņš pret jums tā kā tā neko nespēj." 6 Tad tie ņēma Jeremiju un ieslodzīja to ķēniņa dēla Malkijas ūdens tvertnē, kas atradās pils pagalmā. Jeremiju nolaida tanī ar virvēm. Tvertnē nebija ūdens, bet tikai dubļi, un Jeremija iegrima dubļos. 7 Kad etiopietis Ebedmelehs, ķēniņa kalps un galminieks, dzirdēja, ka Jeremiju ieslodzījuši tvertnē, 8 tad viņš atstāja ķēniņa pili un griezās pie ķēniņa, kas tanī brīdī sēdēja Benjamīna vārtos, ar šādu ziņojumu: 9 "Mans Kungs un ķēniņ! Tie vīri, kas Jeremiju iemeta bedrē, ir rīkojušies netaisni un nodarījuši viņam ļaunu. Tur viņam jānomirst badā!" Jo pilsētā vairs nebija maizes. 10 Tad ķēniņš pavēlēja etiopietim Ebedmeleham, ķēniņa kalpam: "Ņem no šejienes trīs vīrus un izvelc pravieti Jeremiju no ūdens tvertnes, pirms viņš mirst!" 11 Tad ķēniņa kalps Ebedmelehs ņēma tos trīs vīrus un gāja ķēniņa nama noliktavas apakšējās telpās, sameklēja tur vecu novalkātu drēbju lupatas un ielaida tās ar virvēm Jeremijam tvertnē. 12 Un ķēniņa kalps sacīja Jeremijam: "Liec veco drēbju lupatas sev padusēs zem virvēm!" - un Jeremija tā darīja. 13 Tad tie viņu izvilka ar virvēm no tvertnes. Tā Jeremija palika pils sardzes cietumā. 14 Pēc tam ķēniņš Cedekija sūtīja savu kalpu un lika pasaukt Jeremiju pie sevis Tā Kunga nama trešajā ieejā. Tur ķēniņš Cedekija sacīja Jeremijam: "Es tev ko jautāšu, neapslēp man nekā!" 15 Jeremija atbildēja Cedekijam: "Kad es tev to sacīšu, tad tu liksi mani nokaut, un, kad es tev došu padomu, tu tomēr man neklausīsi." 16 Tad ķēniņš Cedekija deva slepenībā Jeremijam zvērestu, sacīdams: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas radījis mūsu dvēseli, es tevi nenokaušu un neizdošu tiem vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības!" 17 Tad Jeremija sacīja Cedekijam: "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja tu padosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad tu paliksi dzīvs, un šī pilsēta netiks nodedzināta, tu dzīvosi un tava ģimene. 18 Bet, ja tu nepadosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad šī pilsēta kritīs kaldeju rokās, un tie to nodedzinās. Un arī tu neizglābsies no viņu rokām." 19 Ķēniņš Cedekija sacīja Jeremijam: "Es baidos, ka tikai mani neizdotu tiem jūdiem, kas jau agrāk pārgājuši pie kaldejiem, un tie mani neapsmietu." 20 Bet Jeremija viņam atbildēja: "Tevi neizdos! Klausi Tā Kunga balsi, ko es tev saku, un tev labi klāsies, un tu paliksi dzīvs. 21 Bet, ja tu liegsies padoties, tad šis ir tas vārds, ko Tas Kungs man atklāja: 22 redzi, visas sievas, kas vēl palikušas Jūdas ķēniņa pilī, izvedīs pie Bābeles ķēniņa virsniekiem, un tās tev sacīs: pievīluši un maldinājuši ir tevi tavi mierinātāji un uzticamie draugi! Un, kad tavas kājas iegrimušas un iestigušas dubļos, tie tevi atstājuši! - 23 Visas tavas sievas un tavus bērnus aizvedīs pie kaldejiem, un arī tu pats neizglābsies no tiem, tu kritīsi Bābeles ķēniņa rokās, un šī pilsēta izgaisīs uguns liesmās!" 24 Tad Cedekija sacīja Jeremijam: "Nevienam nav jāzina, ko mēs runājām, lai tu nemirtu! 25 Bet, ja mūsu lielkungi dabūtu zināt, ka es esmu ar tevi runājis, un tie nāktu pie tevis un teiktu tev: saki mums, ko tu runāji ar ķēniņu, neslēp mums nekā, mēs tevi neaiztiksim, un ko ķēniņš tev teica? - 26 tad atbildi tiem: es lūdzu ķēniņam, lai viņš mani neliek vest atpakaļ Jonatāna namā, kur man būtu jāmirst." 27 Kad visi lielkungi nāca pie Jeremijas un tam jautāja, tad viņš tiem atbildēja, kā ķēniņš bija noteicis. Tad tie atstāja viņu mierā, jo saruna nebija izpaudusies atklātībā. 28 Tā Jeremija palika pils sardzes pagalma cietumā līdz tai dienai, kad Jeruzālemi ieņēma.

39. nodaļa

1 Kad Jeruzāleme bija ieņemta, Jūdas ķēniņa Cedekijas devītā valdīšanas gada desmitajā mēnesī uzbruka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ar visu savu karaspēku Jeruzālemei un to aplenca. 2 Cedekijas vienpadsmitā valdīšanas gada ceturtā mēneša devītajā dienā tie ielauzās pilsētā. 3 Tad visi Bābeles kara virsnieki iegāja pilsētā un apmetās pie vidējiem vārtiem: Nergals-Sarecers, galminieku virsnieks Samgars-Nebo Sarsekims, gudro virsnieks Nergals-Sarecers un visi pārējie Bābeles ķēniņa virsnieki. 4 Kad Jūdas ķēniņš Cedekija un visi viņa kareivji to redzēja, tie metās bēgt, atstāja pilsētu naktī pa ķēniņa dārza ceļu cauri vārtiem divu mūru starpā un izgāja klajumā. 5 Bet kaldeju karaspēks tiem dzinās pakaļ un panāca Cedekiju Jērikas klajumos. Tie viņu saņēma un veda pie Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara uz Riblu Hamatas novadā. Un tas sprieda tiesu pār viņu. 6 Bābeles ķēniņš lika Cedekijas dēlus nokaut Riblā viņa acu priekšā, tāpat arī visus Jūdas dižciltīgos. 7 Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt ar vara saitēm un vest uz Bābeli. 8 Kaldeji nodedzināja ķēniņa pili un iedzīvotāju namus un noārdīja Jeruzālemes mūrus. 9 Bet vēl pilsētā palikušos un tos, kas bija pārbēguši pie viņiem, un visus, cik vēl bija pāri palikuši tautā, miesassardzes virsnieks Nebusaradans aizveda uz Bābeli. 10 Bet no vienkāršiem ļaudīm, kam nebija īpašuma, miesassardzes pavēlnieks Nebusaradans atstāja vienu daļu Jūdas zemē un ierādīja tiem tanī dienā vīnadārzus un tīrumus. 11 Par Jeremiju turpretī Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars miesassardzes priekšniekam Nebusaradanam deva šādu pavēli: 12 "Ņem tu viņu un gādā par viņu! Nedari viņam nekā ļauna! Ievēro viņa vēlēšanās un, kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu!" 13 Tad augstākais miesassardzes priekšnieks Nebusaradans, galminieku priekšnieks Nebusasbans un zīmju tulku priekšnieks Nergals-Sarecers un visi pārējie Bābeles ķēniņa virsnieki sūtīja ļaudis pēc Jeremijas. 14 Tie izņēma Jeremiju no pils sardzes cietuma un nodeva to Gedaljam, Ahikāma dēlam, kas savukārt bija Šafana dēls. Tā Jeremija palika pie tautas. 15 Bet pār Jeremiju, kad tas vēl sēdēja pils sardzes cietumā, nāca Tā Kunga vārds: 16 "Ej un saki ķēniņa kalpam etiopietim Ebedmeleham: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es izpildīšu Savus draudus pār šo pilsētu tai par ļaunu un ne par labu, nedz arī par svētību: tu pats to redzēsi tanī dienā. 17 Bet tevi Es izglābšu tanī dienā, tā saka Tas Kungs, un tu nekritīsi to vīru rokā, no kuriem tu bīsties. 18 Tiešām, Es ļaušu tev izbēgt, tu nekritīsi no zobena, bet iemantosi dzīvību, jo tu paļāvies uz Mani!" - tā saka Tas Kungs.

40. nodaļa

1 Šis ir vārds no Tā Kunga, kas nāca pār Jeremiju, kad miesassardzes priekšnieks Nebusaradans viņu atsvabināja Rāmā, kur tas viņu bija atradis apcietinātu Jeruzālemes un Jūdas iedzīvotāju starpā jau važās saistītu aizvešanai uz Bābeli. 2 Kad miesassardzes priekšnieks viņu tur atrada, viņš sacīja Jeremijam: "Tas Kungs, tavs Dievs, bija šai vietai piedraudējis ar šo nelaimi, 3 un tagad Tas Kungs liek tam tā notikt, Viņš izpilda Savus draudus, tādēļ ka jūs esat grēkojuši pret To Kungu un neklausījāt Viņa balsi: tādēļ tas jums tā arī notiek. 4 Tagad nu, redzi, es atsvabinu tavas rokas no važām. Ja tev tīk iet ar mani uz Bābeli, tad nāc, es gādāšu par tevi. Bet, ja tev netīk ar mani iet uz Bābeli, tad lai paliek! Redzi, visa zeme tavā priekšā, tu vari iet, kur vien vēlies un kur tev patīk!" 5 Kad Jeremija vēl nevarēja izšķirties, tas viņam sacīja: "Tad atgriezies atpakaļ pie Gedaljas, Ahikāma dēla, tas ir Šafana dēls, ko Bābeles ķēniņš iecēlis par pārvaldnieku pār Jūdas pilsētām, un paliec pie tā tautas vidū vai ej citur, kur tu vēlies!" Tad miesassardzes priekšnieks deva tam ceļamaizi un dāvanu un to atlaida. 6 Jeremija gāja uz Micpu pie Gedaljas, Ahikāma dēla, un palika pie viņa tautas vidū, kas vēl bija atlikusi tanī zemē. 7 Kad visi kara virsnieki, kas stāvēja laukā ar saviem karavīriem, dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš iecēlis Gedalju, Ahikāma dēlu, par zemes pārvaldnieku un uzticējis viņam vīru, sievu un bērnu, visu vienkāršu ļaužu apsardzību, kas nebija aizvesti uz Bābeli, 8 tad tie nāca pie Gedaljas uz Micpu: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans un Jonatāns, Kareaha dēli, Seraja, Tan-humeta dēls, Ofaja dēli no Netofas, Jesanja, Maāhata dēls, kopā ar saviem vīriem. 9 Tad Gedalja, Ahikāma dēls, Šafana dēladēls, Dievu svinīgi piesaukdams, griezās pie viņiem un viņu vīriem ar šādu uzrunu: "Nebīstaities kaldejiem kalpot! Palieciet šai zemē un padodieties Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies! 10 Redzi, arī es dzīvoju Micpā, lai varētu atbildībā stāvēt kaldeju priekšā, kad tie nāks pie mums. Bet jūs ievāciet vīna, lauku un eļļas ražu savos traukos un dzīvojiet savās pilsētās, ko esat ieguvuši!" 11 Tāpat arī tiem jūdiem, kas atradās Moābā, zem amoniešiem, Edomā un visās pārējās zemēs, drīz kļuva zināms, ka Bābeles ķēniņš atstājis daļu iedzīvotāju Jūdā un ka viņš iecēlis Gedalju, Ahikāma dēlu un Šafana dēladēlu, tiem par zemes pārvaldnieku. 12 Tad visi šie jūdi atgriezās atpakaļ no visām malām, kur tie bija izkaisīti, un saradās Jūdas zemē pie Gedaljas Micpā. Un tiem bija bagāta vīna un dārza augļu raža. 13 Bet, kad Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki, kas stāvēja laukā, bija ieradušies pie Gedaljas Micpā, 14 tad tie viņam sacīja: "Vai tu zini, ka amoniešu ķēniņš Baāliss ir nosūtījis Ismaēlu, Netanjas dēlu, lai tas tevi nogalinātu?" Bet Gedalja, Ahikāma dēls, tiem neticēja. 15 Tad Johanans, Kareaha dēls, slepeni sarunājās ar Gedalju Micpā un tam teica: "Atļauj man iet un nogalināt Ismaēlu, Netanjas dēlu, un neviens lai to nedabū zināt! Kādēļ lai viņš tevi nokauj un visi jūdi, kas šeit pie tevis sapulcējušies, atkal lai izklīstu un pēdējie no Jūdas pāri palikušie lai aizietu bojā?" 16 Bet Gedalja, Ahikāma dēls, atbildēja Johanam, Kareaha dēlam: "Nedari tā, kā tu teici, jo nav taisnība, ko tu saki par Ismaēlu!"

41. nodaļa

1 Septītajā mēnesī nāca Ismaēls, Netanjas dēls, un Ālišāmas dēladēls, no ķēniņa dzimuma un viens no iepriekšējā ķēniņa augstākiem varas nesējiem, ar desmit vīriem pie Gedaljas, Ahikāma dēla, uz Micpu. Pie galda sēdot, 2 cēlās Ismaēls, Netanjas dēls, un tie desmit vīri, kuri bija pie viņa, un nokāva ar zobenu Gedalju, Ahikāma dēlu; tas bija arī Šafana dēladēls. Tā viņš nogalināja to vīru, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis par pārvaldnieku pār šo zemi. 3 Arī visus jūdus, kas bija Micpā pie Gedaljas, un kaldeju karavīrus, kas tur atradās, Ismaēls nogalināja. 4 Otrā dienā pēc Gedaljas nogalināšanas, kad neviens to vēl nezināja, 5 nāca vīri no Sihemas, no Šīlo un Samarijas, skaitā astoņpadsmit, ar apcirptām bārdām, saplēstām drēbēm un ar miesas ievainojumiem. Tiem bija ēdamie upuri un smaržīgie kvēpināmie sveķi, ko tie gribēja nest Tā Kunga namā. 6 Tad Ismaēls, Netanjas dēls, no Micpas izgāja tiem pretī un iedams raudāja. Kad viņš tos sastapa, viņš tiem sacīja: "Nāciet iekšā pie Gedaljas, Ahikāma dēla!" 7 Bet, kad tie ienāca pilsētā, Ismaēls, Netanjas dēls, nokāva tos un iemeta kādā akas tvertnē, viņš un tie vīri, kas bija pie viņa. 8 Viņu starpā tomēr bija desmit vīru, kas sacīja Ismaēlam: "Nenokauj mūs, jo mums ir apslēptas mantas tīrumā: kvieši, mieži, eļļa un medus!" Viņš tos atstāja dzīvus un nenokāva kopā ar viņu brāļiem. 9 Tvertne, kurā Ismaēls iemeta kopā ar Gedalju noslepkavotos vīrus, bija tā pati, ko ķēniņš Asa reiz bija licis ierīkot karā pret Israēla ķēniņu Baēšu. Šo plašo, dziļo un izmūrēto akas tvertni tagad Ismaēls, Netanjas dēls, piepildīja ar nokauto līķiem 10 un aizveda visus Micpā vēl palikušos iedzīvotājus: ķēniņa sievas ar meitām un visus ļaudis, ko sardzes priekšnieks Nebusaradans bija atstājis Gedaljas apsardzībā. Tos visus Ismaēls, Netanjas dēls, izveda, un arī pats taisījās pāriet pie amoniešiem. 11 Kad nu Johanans, Kareaha dēls, un visi virsnieki, kuri bija pie viņa, dzirdēja, kādu neģēlību izdarījis Ismaēls, Netanjas dēls, 12 tad tie sacēla visus savus ļaudis un devās cīņā pret Ismaēlu, Netanjas dēlu, un atrada viņu pie lielā ūdens Gibeonā. 13 Kad ļaudis, kas bija pie Ismaēla, ieraudzīja Johananu, Kareaha dēlu, un visus virsniekus pie viņa, tie priecājās. 14 Un visi ļaudis, kurus Ismaēls bija apcietinājis un aizvedis no Micpas, sacēlās un pārgāja pie Johanana, Kareaha dēla. 15 Bet Ismaēls, Netanjas dēls, ar astoņiem vīriem bēga no Johanana un pārgāja pie amoniešiem. 16 Tad Johanans, Kareaha dēls, un visi virsnieki, kas bija pie viņa, pārņēma visu tautas atlikumu, ko Ismaēls, Netanjas dēls, pēc Gedaljas, Ahikāma dēla, nokaušanas apcietināja Micpā un aizveda; tāpat mjarī vīrus, karavīrus, sievas, bērnus un galma ļaudis, ko viņš bija atvedis no Gibeonas. 17 Viņi devās ceļā un apmetās pie Kimhama nometnes Bētlemes tuvumā, lai virzītos no turienes uz Ēģipti 18 un bēgtu no kaldejiem, jo no tiem viņi bijās, tādēļ ka Ismaēls, Netanjas dēls, bija noslepkavojis Gedalju, Ahikāma dēlu, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis par zemes pārvaldnieku.

42. nodaļa

1 Visi kara virsnieki, arī Johanans, Kareaha dēls, un Jesanja, Hošajas dēls, un visa tauta, lieli un mazi, nāca pie pravieša Jeremijas 2 un tam sacīja: "Paklausi mūsu lūgšanu un lūdz To Kungu, savu Dievu, par mums, kas esam atlikuši no daudziem tikai niecīgs mazums, kā pats redzi, 3 lai Tas Kungs, tavs Dievs, mums rādītu ceļu, pa kuru mums jāstaigā, un tos noteikumus, kas mums jāpilda!" 4 Pravietis Jeremija tiem atbildēja: "Labi, es pielūgšu To Kungu, jūsu Dievu, kā jūs vēlaties, un darīšu tad jums zināmu visu, ko Tas Kungs sacīs, es neslēpšu jums nevienu vārdu." 5 Tad tie sacīja Jeremijam: "Tas Kungs lai ir par mums patiess un taisns liecinieks, ja arī mēs pilnīgi nedarīsim pēc tiem noteikumiem, ko Tas Kungs caur tevi mums pavēlēs! 6 Vai nu tas mums patīk, vai nepatīk, mēs klausīsim Tā Kunga, mūsu Dieva, balsij, pie kura mēs tevi sūtām, lai mums labi klātos, kad mēs izpildām Tā Kunga, mūsu Dieva, prātu!" 7 Un, kad pēc desmit dienām nāca Tā Kunga vārds pār Jeremiju, 8 tad viņš aicināja Johananu, Kareaha dēlu, un visus kara virsniekus, kas bija pie viņa, un visu tautu, lielus un mazus, un 9 tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, pie kura jūs mani sūtījāt nest jūsu sirsnīgo lūgšanu Viņa vaiga priekšā: 10 ja jūs paliksit šinī zemē, tad Es celšu jūsu dzīvi un to nenopostīšu, Es jūs dēstīšu un nenoplūkšu. Es nožēloju, ka Man bija jums jāsūta nelaime. 11 Nebīstaities no Bābeles ķēniņa, no kura jums tagad bail! Nebīstaities no viņa, saka Tas Kungs, jo Es esmu ar jums, lai jums palīdzētu un jūs izglābtu no viņa rokas! 12 Es došu jums iespēju atrast žēlastību viņa priekšā, lai viņš ir līdzcietīgs pret jums un atļauj jums dzīvot savā dzimtajā zemē. 13 Bet, ja jūs teiksit: mēs negribam palikt šinī zemē, - un neklausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij 14 un sacīsit: mēs iesim uz Ēģipti, kur mēs neredzēsim karu un nedzirdēsim taures skaņas, un nebūsim izsalkuši pēc maizes; tur mēs gribam apmesties dzīvot, - 15 tad uzklausait Tā Kunga vārdu, jūs, no Jūdas vēl atlikušie: tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja jūs nolemsit iet uz Ēģipti un aiziesit, lai nomestos svešā zemē, 16 tad zobens, no kā jūs tagad bīstaties, panāks jūs Ēģiptes zemē. Un bads, kas jums tagad rūpes dara, jūs pavadīs Ēģiptē uz katra soļa, tā ka jūs tur nomirsit! 17 Visi, kas nolēmuši iet uz Ēģipti, lai nomestos svešā zemē, mirs no zobena, bada un mēra, neviens nepaliks dzīvs un neizbēgs no tās nelaimes, ko Es tiem sūtīšu! 18 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: kā Manas dusmas un Mana bardzība izgāzās pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā Mana bardzība izgāzīsies arī pār jums, ja jūs iesit uz Ēģipti. Un jūs paliksit par lāstu, par baigu paraugu, par apsmieklu un kaunu, un šo zemi jūs vairs neredzēsit! 19 To liek Tas Kungs sacīt jums no Jūdas pāri palikušajiem: neeita uz Ēģipti! - Ievērojiet labi, ka es jūs šodien esmu brīdinājis! 20 Pat paši pievildami savas dvēseles, jūs esat sākuši staigāt pa maldu ceļiem, jo jūs taču mani sūtījāt pie Tā Kunga, jūsu Dieva, sacīdami: aizlūdz par mums Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, un tieši tā kā Tas Kungs, mūsu Dievs, būs pavēlējis, tā paziņo Viņa lēmumu mums, lai mēs tad tā arī darām! 21 To es jums šodien pasludināju, bet jūs negribat klausīt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, jūs noraidāt visu, ko Viņš jums liek sacīt. 22 Tādēļ varat būt pārliecināti, ka jūs mirsit no zobena, bada un mēra tai vietā, kurp jūs gribat doties, lai tur svešumā dzīvotu!"

43. nodaļa

1 Kad Jeremija bija pasludinājis visai tautai visus šos vārdus, ko Tas Kungs, viņu Dievs, bija pavēlējis tiem sludināt, visus šos vārdus, 2 tad sacīja Asarja, Hošajas dēls, un Johanans, Kareaha dēls, un visi pārējie nepakļāvīgie vīri, kas runāja ar Jeremiju: "Tu runā melus: Tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis un nav licis sludināt: jums nebūs iet uz Ēģipti, lai tur dzīvotu svešumā! 3 Bet Baruhs, Nerijas dēls, tevi sakūdījis pret mums - mūs nodot kaldeju rokās, lai tie mūs nonāvē vai aizved trimdā uz Bābeli!" 4 Tā Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki un visa tauta neklausīja Tā Kunga balsij palikt Jūdas zemē. 5 Bet Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki ņēma Jūdas tautas atlikumu, visus, kas no visām tautām, kur tie bija izklīdināti, bija atgriezušies atpakaļ, lai nomestos dzīvot Jūdas zemē, - 6 vīrus, sievas un bērnus, un ķēniņa meitas, un visus, kurus miesassardzes priekšnieks Nebusaradans bija atstājis pie Gedaljas, Ahikāma dēla, Šafana dēladēla, arī pravieti Jeremiju un Baruhu, Nerijas dēlu, 7 un devās uz Ēģipti, jo tie nepaklausīja Tā Kunga balsij, un nometās Tahpanhesā. 8 Tad pār Jeremiju Tahpanhesā nāca Tā Kunga vārds: 9 "Ņem lielus akmeņus un ieroc tos mālainē pie ķieģeļu cepļa, kas ir pie faraona pils ieejas Tahpanhesā, Jūdas vīru klātbūtnē, 10 un saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es došu rīkojumu un pasaukšu Savu kalpu, Bābeles ķēniņu Nebukadnēcaru, un celšu viņa troni uz šiem akmeņiem, ko tu šeit iegremdēji, un viņš uzcels te un izspriedīs pār tiem savu troņa telti. 11 Viņš nāks un satrieks Ēģiptes zemi: kam nāve lemta, tas dosies nāvē, kam lemts krist gūstā, tas aizies gūstā, kam lemts zobens, tas no zobena arī kritīs. 12 Es aizdedzināšu Ēģiptes dievu namus, viņš tos sadedzinās un aizvedīs; viņš saritinās ap sevi Ēģiptes zemi, kā gans apritina ap sevi savu apmetni, un tad netraucēts aizies. 13 Viņš satrieks Ēģiptes saules dieva nama pieminekļu stabus un sadedzinās ēģiptiešu elka dievu namus."

44. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju par visiem jūdiem, kuri dzīvoja Ēģiptē Migdolā, Tahpanhesā, Nofā un Patrosas zemē: 2 "Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: jūs redzējāt visu to nelaimi, ko Es sūtīju Jeruzālemei un visām Jūdas pilsētām: redzi, tur tagad drupu kaudzes bez iedzīvotājiem 3 viņu bezdievības dēļ, ko tie darīja, lai Mani sarūgtinātu, upurēdami un kalpodami citiem dieviem, ko tie nepazina, ne tie, ne jūs, ne jūsu tēvi. 4 Es gan nemitīgi sūtīju pie jums visus praviešus, Manus kalpus, lai viņi agri un vēlu sludinātu: nedariet jel tādu negantību, ko Es ienīstu! 5 Bet tie Mani neklausīja un aizdarīja savas ausis, nerādīdami, ka viņi atgrieztos no savas bezdievības un neupurētu vairs citiem dieviem. 6 Tādēļ iedegās Manas dusmas un Mana bardzība un liesmoja Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, ka tās kļuva par kailām drupu kaudzēm un tuksnesi, kā tas vēl šodien redzams. 7 Un nu, tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, kāpēc jūs darāt tādu lielu ļaunumu paši sev, ka aiziet bojā vīri un sievas, bērni un zīdaiņi no Jūdas vidus un nekā vairs no jums nepaliek? 8 Jūs Mani kaitināt ar saviem darbiem, upurēdami citiem dieviem Ēģiptē, kurp jūs aizgājāt mājot svešumā; tur jūs aizejat bojā un paliekat par lāstu un apsmieklu visām zemes tautām. 9 Vai jūs esat aizmirsuši savu tēvu ļaunos darbus, Jūdas ķēniņu ļaunumu, viņu sievu ļaunprātības un savu pašu un savu sievu ļaunos pārkāpumus, ko tie visi darījuši Jūdas zemē un Jeruzālemes ielās? 10 Vēl tagad tie neatstājas no visa tā, tie nenožēlo savus ļaunos darbus vēl līdz pat šai dienai; tie Manis nebīstas un nestaigā pēc Maniem baušļiem un likumiem, ko Es devu jums un jūsu tēviem. 11 Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Es vērsīšu Savu vaigu pret jums par postu jums, lai izdeldētu visu Jūdas tautu. 12 Es iznīcināšu Jūdas atlikušos, kas tiecas iet uz Ēģipti un tur dzīvot svešumā; tie visi tiks izdeldēti! Tie kritīs Ēģiptē no zobena un bada, mazi un lieli, tie mirs no zobena un bada un būs par baigu paraugu un lāsta vārdu, par apsmieklu un kaunu, par ļaunu novēlējumu un lamas vārdu saņēmējiem! 13 Es piemeklēšu tos, kas apmetušies Ēģiptē, kā Es piemeklēju Jeruzālemi ar zobenu, badu un mēri. 14 Un no Jūdas atlikuma, kas atnākuši šeit Ēģiptē dzīvot svešumā, no tiem neizglābsies neviens, lai atgrieztos Jūdas zemē, kurp tiecas viņu ilgas, kur tie atkal labprāt dzīvotu. Tie turp neatgriezīsies, izņemot dažus atsevišķus bēgļus." 15 Tad visi vīri, kuri zināja, ka viņu sievas nesa kvēpināmos upurus citiem dieviem, un visas sievas, kas tur stāvēja lielā skaitā, un visa tauta, kas dzīvoja Ēģiptē, Patrosā, atbildēja Jeremijam: 16 "Tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga Vārdā, mēs negribam klausīt! 17 Mēs izpildīsim savu solījumu, ko esam devuši, nest kvēpināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, kā mēs un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un virsnieki to darījuši Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās! Toreiz mums bija maizes papilnam, mums klājās labi, mēs neredzējām nekā ļauna. 18 Bet no tā laika, kopš mēs pārtraucām dedzināmos un dzeramos upurus debesu ķēniņienei, mums trūkst visa kā, un mēs ejam bojā no zobena un bada. 19 Un, kad mēs tagad atkal nesam debesu ķēniņienei dedzināmos un dzeramos upurus, tas taču nenotiek pret mūsu vīru gribu, ka mēs tai cepam raušus, uz kuriem veidojam tās attēlu, un nesam arī dzeramos upurus, lai tai kalpotu?" 20 Tad Jeremija atbildēja visai tautai, vīriem un sievām un visiem, kas pret viņu bija uzstājušies ar šādām runām, un sacīja: 21 "Tiešām, vai par kvēpināšanu svešiem dieviem, ko jūs darījāt Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, jūs un jūsu tēvi, jūsu ķēniņi un dižciltīgie un visi zemes ļaudis, Tas Kungs gan nebūs domājis un to paturējis atmiņā? 22 Jā gan, tādēļ ka Tas Kungs nevarēja vairs ciest jūsu bezdievīgos darbus un to negantību, ko jūs darījāt, tādēļ jūsu zeme arī ir palikusi par neauglīgu kailatni, par baigu brīdinājumu, par lāstu nesēju, un neviens tur vairs nedzīvo, kā tas vēl šodien redzams! 23 Tādēļ ka jūs upurējāt elkiem, grēkojāt pret To Kungu un neklausījāt Viņa balsi, nestaigājāt pēc Viņa baušļiem, Viņa likumiem un liecībām, tādēļ nāca pār jums šī nelaime, kas jūs nospiež!" 24 Jeremija vēl sacīja visai tautai un visām sievām: "Klausaities Tā Kunga vārdu jūs, visi jūdi, kas dzīvojat Ēģiptē: 25 tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: jūs un jūsu sievas esat solījuši ar savu muti un to arī pildāt! Jūs sakāt: mēs pildīsim savus solījumus nest debesu ķēniņienei dedzināmos un dzeramos upurus! - Tā nu pildiet, ko esat solījuši! 26 Tad klausaities Tā Kunga vārdu, jūs no Jūdas, kas dzīvojat Ēģiptē: tiešām, Es zvēru pie Sava lielā Vārda, tā saka Tas Kungs, turpmāk neviens jūdu vīrs visā Ēģiptes zemē neņems vairs Manu Vārdu savā mutē, lai sacītu: tik tiešām, ka Dievs Tas Kungs dzīvo! - 27 Zinait, Es būšu par tiem nomodā, tiem par postu un ne par svētību! Visi no Jūdas, kas Ēģiptes zemē, mirs no zobena un bada, kamēr tie visi aizies bojā! 28 To, kas izbēgs no zobena un atgriezīsies no Ēģiptes Jūdas zemē, nebūs daudz. Tad Jūdas ļaužu atlikums, kas bija aizgājuši uz Ēģipti, lai dzīvotu svešumā, sapratīs un atzīs, kā vārds paliks - vai Mans vai viņu vārds! 29 Un tas lai jums būtu par zīmi, tā saka Tas Kungs, ka Es jūs šinī vietā piemeklēšu, lai jūs zinātu, ka Mani draudu vārdi pret jums piepildīsies jums par postu. 30 Un tā saka Tas Kungs: redzi, es nodošu faraonu Hofru, Ēģiptes ķēniņu, viņa ienaidnieku un to rokās, kas tīko pēc viņa dzīvības, tā kā Es nodevu Jūdas ķēniņu Cedekiju Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara rokās, kas bija viņa ienaidnieks un tiecās pēc viņa dzīvības."

45. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija teica Baruham, Nerijas dēlam, kad tas Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā uzrakstīja šīs runas grāmatā, kā Jeremija tās viņam sacīja priekšā. Viņš teica: 2 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tevi, Baruh: 3 tu sūdzies: cik man grūti! Tas Kungs pievienojis manām sāpēm vēl bēdas. Noguris es esmu no savas nemitīgās vaidēšanas un nekur es nevaru atrast miera! 4 Saki viņam: tā saka Tas Kungs: zini, ko Es pats esmu cēlis, to Es atkal noplēšu, un, ko dēstījis, to Es atkal izrauju ārā. Tā klāsies visai šai zemei. 5 Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē! Apdomā, Es sūtu postu pār visu miesu, saka Tas Kungs, pār visiem ļaudīm, bet tev Es ļaušu saglabāt savu dzīvību visur, kurp vien tu dosies!"

46. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār pravieti Jeremiju par citām tautām. 2 Par Ēģipti, par Ēģiptes ķēniņa faraona Neho karaspēku, kas stāvēja pie Perat-upes pie Karhemišas un ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars sakāva Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā: 3 "Sakārtojiet vairogus, lielos un mazos, un dodieties cīņā! 4 Seglojiet zirgus, jātnieki, un kāpiet tiem mugurā! Lieciet bruņucepures galvā, triniet šķēpus un apvelciet bruņas! 5 Kādēļ Es tos redzu bailēs atkāpjamies? Kādēļ viņu vīri ir mazticīgi un bēg bez apstājas? Briesmas visapkārt!" saka Tas Kungs. 6 "Ne kustīgākais, ne drošsirdīgākais neizbēgs: tie ziemeļos pie Perat-upes krastiem klupa, krita un palika uz mūžu guļam!" 7 Kas tā tāda, kas kā Nīla izkāpa no krastiem, tā ka tās uzplūdi viļņoja kā plašas un dziļas straumes? 8 Ēģipte cēlās kā Nīla, tās ūdeņi vēlās pāri krastiem kā dziļas straumes, un tā teica: "Es celšos un pārplūdināšu visu zemi, iznīcināšu pilsētas un to iedzīvotājus!" 9 Auļojiet šurpu, zirgi, un ripojiet projām, rati! Un vīri lai iziet kara gaitās, etiopieši un ar vairogiem izrīkotie putieši, kā arī veiklie stopu uzvilcēji un bultu raidītāji ludieši! 10 Šī diena ir Tā Kunga Cebaota atriebības diena, lai atmaksātu Saviem pretiniekiem. Zobens rij, līdz kamēr tas paēdis un apreibinājies ar viņu asinīm. Tam Kungam ir kaujas svētki un upuru mielasts ziemeļu zemē pie Perat-upes. 11 Ej un kāp Gileādā, jaunava Ēģipte, un meklē dziedināmo balzamu! Velti tu lieto dažādas zāles, tev nav vairs dziedināšanas! 12 Tautas dzird tavu kaunu, zeme ir tavu vaidu pilna, un neskaitāmi varoņi atdusas viens uz otra, jo tie krita abi kopā! 13 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs darīja zināmu pravietim Jeremijam, kad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars jau devās uzvarēt Ēģipti: 14 "Pasludiniet to Ēģiptē, izziņojiet to Migodalā, arī Nofā un Tahpanhesā, pavēlēdami: celies un sataisies cīņai, jo zobens jau rij visu ap tevi! 15 Kādēļ notriekti pie zemes tavi varoņi? Viņi neizturēja, jo Tas Kungs viņus nogāza pie zemes. 16 Tā Viņš nogāza daudzus, tie krita cits pār citu, saukdami: iesim atpakaļ pie savas tautas savā dzimtajā zemē, glābsimies no rijēja zobena! 17 Piešķiriet faraonam, Ēģiptes ķēniņam, vārdu: Trakulis, kas palaidis garām īsto brīdi! 18 Tik tiešām, ka Es dzīvoju, tā saka tas Ķēniņš, kura vārds ir Kungs Cebaots, kā Tabors paceļas kalnu starpā un kā Karmels pie jūras - viņš droši nāks! 19 Noliec sev pa rokai visus izceļošanai nepieciešamos piederumus, tu, visu iedzīvotāju kopa, tu īstā Ēģiptes meita, jo Nofa kļūst tuksnesis, to nodedzinās, tā kļūs neapdzīvota!" 20 Ēģipte ir brīnišķīgi skaista jauna govs, bet no ziemeļiem nāk dundurs, noteikti tas nāk. 21 Arī tās algotņu kareivji, kas iedzīvotāju vidū ir kā baroti teļi, ir cīņā pagriezuši muguru un nav izturējuši: ir pienākusi viņu nelaimes diena, viņu piemeklēšanas laiks! 22 Klau! Dzirdams troksnis, it kā čūskai rāpojot, šņācot un bēgot, jo tie tuvojas ar karaspēku un uzbrūk Ēģiptei ar cirvjiem kā malkas cirtēji. 23 "Tie nocērt viņas mežu," saka Tas Kungs, "kas ir nepārredzams, liels; taču viņu ir vairāk kā siseņu, tie nav saskaitāmi!" 24 Ēģiptes meita paliek sēžam kaunā; viņa tiek nodota ziemeļu tautas rokā. 25 Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, saka: "Redzi, Es piemeklēšu Amonu no Noa un faraonu un visu Ēģipti ar tās dieviem un ķēniņiem, faraonu un tos, kas uz viņu paļaujas. 26 Tos Es nododu tiem rokās, kas tīko pēc viņu dzīvības, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara un viņa kalpu rokās. Bet šī zeme pēcgalā būs atkal apdzīvota kā vecos laikos, saka Tas Kungs, 27 bet tu nebīsties, Jēkab, Mans kalps, un neuztraucies, Israēl! Jo zini, Es tevi izglābšu no tālām zemēm un tavus piederīgos no viņu cietumu zemes! Jēkabs atgriezīsies atpakaļ un dzīvos mierā un drošībā, neviens viņu vairs netraucēs un nebiedēs. 28 Tātad nebīsties, Mans kalps Jēkab, tā saka Tas Kungs, jo Es esmu pie tevis! Es darīšu galu visām tautām, kuru starpā Es tevi biju izklīdinājis, bet tevi Es saudzēšu, tevi tikai pārmācīšu, kā tu pelnījis; pavisam bez soda Es nevaru tevi atstāt."

47. nodaļa

1 Šis ir Tā Kunga vārds par filistiešiem, kas nāca pār pravieti Jeremiju, pirms faraons uzvarēja Gazu: 2 "Tā saka Tas Kungs: redzi, ūdeņi plūst no ziemeļiem un top par pāri plūstošu kalna strautu, tie pārplūdina zemi un visu, kas tanī, pilsētas un to iedzīvotājus, tā ka cilvēki brēc skaļā balsī un visi zemes iedzīvotāji vaimanā. 3 Ziemeļu zirgu dimdošās pakavu dunoņas, viņu kara ratu dārdoņas un viņu vezuma riteņu klaboņas apmulsināti, tēvi neuzrauga vairs savus bērnus, jo bailes stindzina viņu rokas. 4 Līdz ar to ir atnākusi tā diena, kas visiem filistiešiem nes bojā eju un atņem Tirai un Sidonai pēdējo palīgu, kāds vēl bija atlicis. Tiešām, Tas Kungs grib iznīcināt filistiešus, un tie ir cēlušies no izceļotājiem, kas nākuši no Kaftoras salas. 5 Gaza noskuvusi sev galvu, Aškalona izdeldēta. Ak, enakitu atlikums! Cik ilgi tu vēl būsi spiests asiņaini sagraizīt sevi? 6 Ak vai! Tā Kunga zobens! Kad beidzot jel tu kļūsi pie miera? Lien jel savās makstīs! Izbeidz savu darbību! Un stāvi klusu, mierā! 7 Bet kā tas lai rimst, jo Tas Kungs tam to vēl nav pavēlējis? Viņš to gan sūtījis pret Aškalonu un pret visu jūras malu!"

48. nodaļa

1 Par Moābu. Tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Bēdas ir Nebo pilsētai, jo tā ir izpostīta! Negodā kļuvusi un iekarota ir Kirjataima. Augstā pils ir apkaunota un sagrauta! 2 Pagalam ir Moāba slava un lielība! Hešbonā prāto ļaunu pret moābiešiem: nāciet, iznīcināsim tos! Lai tie nebūtu vairs tauta. - Arī tevi, Madmene, iznīcinās, zobens jau pacelts pret tevi! 3 Klau! Sāpju pilni kliedzieni atskan no Horonaimas: posts un pilnīgs sabrukums! 4 Satriekta un sagrauta ir moābiešu zeme, tās vaidu pilnā brēkšana aizskan līdz Coārai! 5 Luhita kalnājā ļaudis kāpj raudādami, Horonaimas piekalnē dzird baiļu pilnus kliedzienus par iespējamo iznīcināšanu! 6 Bēdziet, glābiet savu dzīvību! Topiet līdzīgi vientuļam kokam tuksnesī! 7 Tādēļ ka tu paļāvies uz saviem darbiem un uz savām mantām, arī tu kritīsi uzvarētāju rokās, un Kamošs aizies gūstniecībā kopā ar saviem priesteriem un saviem lielkungiem. 8 Un postītājs sagrābs savā varā visas tavas pilsētas, viņš nevienu no tām netaupīs. Arī ieleja apakšā aizies bojā, un klajumu augšā izpostīs, kā Tas Kungs piedraudējis. 9 Dodiet Moābam spārnus, lai tas uzlidotu gaisā un aizlidotu! Un viņa pilsētas paliks par tukšuma vietām, tā ka neviens tur nedzīvos. 10 Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas! 11 Bez bēdām Moābs ir dzīvojis no savas jaunības, jo viņš dusēja netraucēts, savās mielēs, nav pārliets no trauka traukā un nekad nav bijis gūstā. Tādēļ tas paturējis savu garšu, viņa smarža palikusi negrozīta. 12 Tādēļ zinait tomēr, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, Es sūtīšu vīndarus, kas to pārlies, padarīs tukšas viņa vecās mucas un sasitīs krūzes. 13 Tad Moābs paliks kaunā ar Kamošu, kā Israēla nams palika kaunā ar Bēteli, uz ko tas paļāvās. 14 Kā tad nu jūs varat sacīt: mēs esam drošsirdīgi karotāji, stipri vīri cīņā? 15 Moāba un viņu pilsētu postītājs jau virzās šurp, moābiešu izlasītā jaunatne sabrūk, lai tiktu nogalināta, tā saka tas Ķēniņš, Viņa vārds ir Kungs Cebaots. 16 Moāba gals ir tuvu klāt, viņa iznīcināšana steidzīgi tuvojas. 17 Parādiet viņam līdzcietību, jūs viņa kaimiņi un visi, kas viņu pazīstat. Sakait: ak, kā ir salūzis stiprais valdnieku zizlis un slavenais scepteris! 18 Kāp zemē no savas goda vietas un sēdies uz kailas zemes, meita - tu Dibonas iedzīvotāja! Jo Moāba postītājs virzās pret tevi un izposta tavas stiprās pilis! 19 Nostājies ceļmalā un raugies, Aroeras iedzīvotāj! Jautā bēgļiem un izglābtajiem: kas ir noticis? 20 Moābs ir kļuvis apkaunots, stāv izmisumā. Raudiet un vaimanājiet! Paziņojiet pie Arnonas, ka moābiešu zeme ir izpostīta! 21 Sods ir nācis pār plašo līdzenumu, pār Holonu, Jahcu un Mefaātu, 22 pār Dibonu un Nebu, un Bet-Diblataimu, 23 pār Kirjataimu, Bet-Gamulu, pār Bet-Meonu, 24 pār Kerijotu, Bocru un pār visām Moāba zemes pilsētām, tuvējām un tālajām! 25 Nocirsts ir Moāba rags un satriekts ir viņa elkonis, saka Tas Kungs. 26 Piedzirdiet Moābu! Jo tas pats sevi ir paaugstinājis un sacēlies pret To Kungu, lai tas sēžas savos paša spļaudekļos un paliek kaunā! 27 Vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš pienākts zagļu starpā, ka tu, par viņu runādams, šaubīgi krati galvu? 28 Atstājiet pilsētas un apmetieties klinšu aizās, jūs Moāba zemes iedzīvotāji! Dariet tā kā meža baloži, kas vij savas ligzdas klinšu kraujās tieši virs bezdibeņa! 29 Mēs dzirdējām par Moāba lielo lepnību, par viņa uzpūtību un augstprātību, nepakļāvību un augsti lidojošo prātu. 30 Man labi zināma viņa pārgalvība, saka Tas Kungs, un viņa tukšā dižošanās: visa viņa rīcība ir negodīga. 31 Tādēļ Man jāvaid par Moābu, jāraud par visiem Moāba ļaudīm, dziļi jānopūšas par Kir-Heresas iedzīvotājiem. 32 Vairāk nekā par Jāzeru Man jāraud par tevi, tu Sibmas vīnakoks! Tavas stīgas stiepjas pāri Lielajai jūrai - Nāves jūrai - un sniedzas līdz Jāzeras jūrai. Postītājs uzbrucis tavai dārza augļu un vīnakoku ražai. 33 Prieks un līksmība ir pazuduši no auglīgajiem tīrumiem un no visas Moāba zemes. Vīnam mucās Es likšu izbeigties; vīna spaidu vairs neiedarbinās ar gavilēm; dzirdamie skaļie kliedzieni nav vairs nekādas gaviles! 34 No vaidu pilnās Hešbonas viņi liek saviem kliedzieniem aizskanēt līdz Ēleālei, līdz Jahacai, no Coāras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelišijai, pat Nimrimas ūdeņi paliks par tuksnešainu apvidu. 35 Es to izbeigšu, tā saka Tas Kungs, ka Moābs vēl kāptu elku kalnā, lai nestu upuri savam dievam. 36 Tādēļ Mana sirds raud līdzīgi flautai par Moābu, un Mana sirds raud līdzīgi flautai par Kir-Heresas iedzīvotājiem, jo visas mantas, ko tie ieguvuši un sakrājuši, aizgājušas bojā. 37 Visiem viņiem galvas noskūtas plikas, un visiem bārdas apgrieztas, visiem rokas sagraizītas, un visiem ap gurniem no maisa auduma sēru drēbes. 38 Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās dzirdamas tikai sēras, jo Es satriecu Moābu kā trauku, kas kļuvis nepatīkams, saka Tas Kungs. 39 Cik viss Moābā ir pilns izmisuma! Vaimanājiet! Cik kauna pilns Moābs pagriezis muguru! Moābs visiem saviem kaimiņiem ir kļuvis par apsmieklu un par biedinājumu! 40 Jo tā saka Tas Kungs: redzi, kā ērglis pielido naidnieks un izpleš savus spārnus pār Moābu! 41 Pilsētas ir uzveiktas, stiprās pilis iekarotas. Moāba karavīriem būs ap sirdi tanī dienā kā sievai dzemdību sāpēs. 42 Moābs tiek izdeldēts, ka tas nav vairs tauta, jo tas ir sacēlies pret To Kungu. 43 Šausmas, bedre un valgi plešas pār jums, Moāba zemes iedzīvotāji, tā saka Tas Kungs. 44 Kas izglābsies no šausmām, kritīs bedrē, un, kas izkāps no bedres, sapīsies valgos, kad Es visas šīs šausmas sūtīšu pār moābiešiem viņu piemeklēšanas gadā, saka Tas Kungs. 45 Hešbonas ēnā apstājas nogurušie bēgļi, bet uguns izcelsies no Hešbonas un liesmas no Sihonas pils un aprīs moābiešu galvas un nemiernieku pakaušus. 46 Bēdas tev, Moāb! Kamoša tauta aizgājusi bojā: tavi dēli aizvesti trimdā, un tavas meitas aizvestas verdzībā. 47 Bet Es tomēr atvedīšu atpakaļ pēdējās dienās Moāba trimdiniekus!" - tā saka Tas Kungs. Tik daudz par Moāba sodu.

49. nodaļa

1 Tā saka Tas Kungs par Amona bērniem: "Vai tad Israēlam nav bērnu? Vai viņam nav mantinieka? Kāpēc tad Milkoms guvis mantojumu Gada zemē un viņa tauta dzīvo Gada zemes pilsētās? 2 Tādēļ ievērojiet, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, Es likšu atskanēt kara troksnim pret amoniešu pilsētu Rabu, tā paliks par drupu kaudzi, un tās apkārtējie ciemi izzudīs uguns liesmās! Tad Israēls saņems atpakaļ mantojumu no saviem mantiniekiem, saka Tas Kungs. 3 Brēc, Hešbona! Jo Aja ir sagrauta. Vaimanājiet, Rabas meitas! Apvelciet sēru drēbes un vaidiet, skraidīdamas apkārt gar mūriem! Jo Milkomam jāiet gūstā ar visiem saviem priesteriem un lielkungiem. 4 Ko tu lielies un dižojies ar savām ielejām? Tava ieleja ir pārplūdināta, tu atkritēja meita, kas, paļaudamās uz savu lielo mantu, saka: kas gan drīkstētu man tuvoties? 5 Redzi, Es sūtīšu pār tevi bailes no visām pusēm, saka Tas Kungs Cebaots, jūs aizklīdinās visus projām, tā ka neviens no jums nepagūs ne apskatīties un neviens nesavāks bēgļus atkal vienkopus! 6 Bet pēc tam Es atvedīšu atpakaļ Amona bērnu trimdiniekus!" saka Tas Kungs. 7 Par Edomu tā saka Tas Kungs Cebaots: "Vai tad nav vairs nekādas gudrības Temanā? Vai tad sapratīgajiem padoms pazudis un gudrība izbeigusies? 8 Bēdziet, steidzieties projām no turienes, ielieniet dziļās paslēptuvēs, jūs, Dedanas iedzīvotāji! Jo Es lieku tuvoties Ēsavam viņa bojāejas stundai, laikam, kad Es gribu taisīt nolēsi ar viņu. 9 Kad vīnogu lasītāji ielaužas pie tevis, vai viņi neatstāj tomēr zināmu pēcražu? Kad naktī ieslapstās zagļi, viņi paņem tik daudz, cik viņiem pietiek. 10 Bet Es pats pārmeklēšu Ēsava zemi, atklāšu viņa paslēptuves; ja viņš arī gribētu, viņš nevar paslēpties, viņa dzimums tiks iznīcināts, tāpat viņa brāļi un kaimiņi, tā ka nekas no viņa vairs pāri nebūs. 11 Atstāj Man savus bāriņus, Es tos uzturēšu pie dzīvības, tavas atraitnes lai paļaujas uz Mani! 12 Tā saka Tas Kungs: tiešām, kas nebija pelnījuši dzert rūgto kausu, tiem tas bija jādzer, un vai tad tu lai paliktu bez soda? Tiešām, tu nepaliksi nesodīts, tu tiešām to dzersi! 13 Jo Es pie Sevis zvērēju, saka Tas Kungs, Bocrai jātop par biedinājumu, par tuksnesi, par apsmieklu un par lāsta vārdu un visām tai piederīgām apdzīvotām vietām par tuksnešainiem klajumiem mūžīgi!" 14 Es saņēmu ziņu no Tā Kunga, vēsts ir izsūtīta tautām: "Pulcējieties un eita cīņā pret Edomu! 15 Redzi, Es tevi darīju mazu tautu starpā un nicinātu cilvēku vidū. 16 Pievīlusi tevi ir tava iedomība un augstprātība, ka tu dzīvo klints aizās un turi savā varā kalnu augstienes. Bet, ja tu taisītu savu ligzdu arī tik augstu kā ērglis, tomēr Es tevi nogrūdīšu no turienes!" - tā saka Tas Kungs. 17 "Edomai jātop par kaut ko sastingušu; ikvienam, kas tai ies garām, jābūt izbaiļu pārņemtam, un tas šņāks par visām tās ciešanām! 18 Kā Sodoma un Gomora un to blakuspilsētas tika pavisam sagrautas," saka Tas Kungs, "tā arī šeit neviens vairs nedzīvos un arī neuzturēsies. 19 Tik tiešām, cik strauji lauva no Jordānas biezokņiem dodas augšup pa mūžam zaļo ielejas nogāzi, tikpat ātri Es Edomu no turienes aizdzīšu un iecelšu tur par kungu to, kas tam izredzēts. Kas ir Man līdzīgs, un kas var saukt Mani pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu valdnieks, kas varētu mēroties ar Mani?" 20 Tādēļ uzklausiet, ko Tas Kungs nolēmis par Edomu un Viņa nodomus, kas Viņam ir par Temanas iedzīvotājiem: tiešām, ganu zēni, iekarotāji, tos aizvedīs kā ganāmā pulka jērus! Pat viņu ganības uztrauksies un būs šausmu pārņemtas par tiem! 21 Zeme trīc no viņu krišanas, viņu sāpju kliedzienu troksnis būs dzirdams pie Niedru jūras! 22 Redzi, kā ērglis viņš, ienaidnieks, paceļas un izpleš savus spārnus pār Bocru; Edomas kareivji jutīsies tanī dienā kā dzemdētāja sieva dzemdību sāpēs. 23 Par Damasku. "Vilšanās un apmulsums valda Hamatā un Arpadā, jo turieniešiem pienākušas ļaunas ziņas. Tie izmisuši baiļu pilnā uztraukumā kā jūra, kas nevar rimties. 24 Damaska ir zaudējusi cerību, tā taisās bēgt, to pārņēmušas bailes, izmisums un žņaudzēji kā dzemdētāju sievu dzemdību sāpēs. 25 Ak, kā tā ir atstāta! Šī slavenā pilsēta, kas reiz bija Mana prieka pils! 26 Tādēļ tās jaunie vīri kritīs ielu cīņās, un visi tās cīņai spējīgie kareivji tanī dienā aizies bojā, saka Tas Kungs Cebaots, 27 un Es pielikšu uguni Damaskas mūriem, tā aprīs Benhadada pilis!" 28 Par Kedaru un par Hacora valstīm, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars uzvarēja, Tas Kungs saka tā: "Celieties, eita cīņā pret Kedaru, uzveiciet un iznīciniet austrumu dēlus! 29 Lai paņem viņu teltis un ganāmos pulkus, lai atņem un aizved viņu telts iekārtu un visus mājas piederumus, un viņu kamieļus un uzsauc tiem: briesmas visapkārt! 30 Bēdziet steidzīgi un paslēpieties, jūs, Hacoras iedzīvotāji, tā saka Tas Kungs, jo Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir metis uz jums savu aci: viņam ir ļauns nodoms pret jums, viņš taisās jums uzbrukt. 31 Celieties un eita pret bezrūpīgo tautu, kas mierīgi un droši dzīvo, saka Tas Kungs, kam nav ne durvju, ne aizšaujamo; tie netraucēti dzīvo klusībā. 32 Par laupījumu jums kritīs viņu kamieļi un viņu lielie ganāmie pulki. Es izklīdināšu visos vējos tos, kam gar deniņiem apcirpti mati, un sūtīšu tiem postu no visām pusēm, saka Tas Kungs, 33 Hacora būs šakāļiem par mitekli, neauglīga kailatne uz visiem laikiem; neviens tur vairs nedzīvos, neviens tur neapmetīsies!" 34 Šis ir Tā Kunga vārds par Ēlāmu, kas nāca pār Jeremiju Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā: 35 "Tā saka Tas Kungs Cebaots: redzi, Es salauzīšu Ēlāma stopu, viņa varas stiprumu! 36 Es sūtīšu pār Ēlāmu četrus vējus no visām četrām debess pusēm un izklīdināšu ēlāmiešus visos vējos: nebūs tautas, kur nenonāktu ēlāmiešu bēgļi! 37 Es iedvesīšu ēlāmiešiem baigas bailes no viņu ienaidniekiem un no tiem, kas tīko pēc viņu dzīvības; Es sūtīšu tiem nelaimi, Savu dusmu karstumu, tā saka Tas Kungs, un tad Es likšu tiem pāri iet zobenam, kamēr būšu tos iznīcinājis! 38 Tad Es uzcelšu Ēlāmā Savu troni un izdeldēšu tur ķēniņu kopā ar lielkungiem, saka Tas Kungs, 39 bet pēdējās dienās Es atvedīšu atpakaļ Ēlāma trimdiniekus, saka Tas Kungs."

50. nodaļa

1 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runājis caur pravieti Jeremiju par Bābeli un par kaldeju zemi: 2 "Pasludiniet tautu starpā, dariet zināmu un neslēpiet, paceliet karogu, sludiniet: Bābele ir uzvarēta, Bels ir palicis kaunā, Merodahs stāv satriekts! Viņu dievi ir palikuši kaunā, viņu dievekļi sagrauti! 3 Jo pret viņiem nāk tauta no ziemeļiem, tā izpostīs viņu zemi, tur nebūs vairs iedzīvotāju, cilvēki būs aizbēguši, un arī lopi būs aizdzīti projām! 4 Tanīs dienās, tanī laikā, saka Tas Kungs, nāks Israēla bērni kopā ar Jūdas bērniem, tie nāks nemitīgi raudādami, un meklēs To Kungu, savu Dievu. 5 Tie meklēs ceļu uz Ciānu, uz turieni ir vērsti viņu skati: nāciet, pievienojieties Tam Kungam mūžīgā, nekad neaizmirstamā derībā! 6 Mana tauta bija kā pazudušas avis, viņu gani bija tās maldinājuši, vadājuši kalnos pa nepareiziem ceļiem; tās gāja no kalna uz pakalnu un aizmirsa savu novietni. 7 Visi rija tās, kas ar tām sastapās, un Manas tautas pretinieki sacīja: mēs tiem nedarām netaisnību! - jo tie ir grēkojuši pret To Kungu, pret savu īsto ganību un pret savu tēvu cerību. 8 Bēdziet no Bābeles, atstājiet kaldeju zemi un esiet kā vadītāji auni ganāmam pulkam! 9 Jo redzi, Es sūtīšu lielas tautas no ziemeļiem pret Bābeli, tās nostāsies pret to un to ieņems; viņu bultas nāks kā no gudra varoņa rokas, tās neaizlidos velti. 10 Tā kaldeju zemes kritīs par laupījumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam, saka Tas Kungs. 11 Priecājieties un līksmojiet, Mana mantojuma laupītāji, un lēkājiet priekā kā govis, kad ar tām labību kuļ, un zviedziet kā ērzeļi! 12 Un tomēr jūsu māte paliks pilnīgi kaunā, kas jūs dzemdējusi, tā stāvēs nosarkusi. Redzi, zeme, kur dzīvo pēdējā no tautām, taps tagad par tuksnesi un par izkaltušu zāļu klajumu. 13 Aiz Tā Kunga dusmām tā paliks neapdzīvota un kļūs pavisam par tuksnesi. Ikviens, kas ies Bābelei garām, brīnīsies; tas būs šausmu pārņemts un svilpodams šņāks par tās ciešanām. 14 Nostājieties visapkārt cīņai pret Bābeli, visi stopa strēlnieki! Šaujiet, netaupiet bultas! Jo tā ir apgrēkojusies pret To Kungu. 15 Paceliet prieka balsis visapkārt! "Bābele padevās! Krituši tās nocietinājumi, noārdīti tās mūri!" Jo tā ir Tā Kunga atriebība; atriebieties tai arī no savas puses. Dariet viņai tā, kā viņa ir darījusi! 16 Iznīciniet Bābelē visus sējējus un visus pļāvējus! No briesmīgā zobena tie vairīsies, un ikviens bēgs pie savas tautas un ikviens uz savu zemi. 17 Israēls ir kā izbiedēta avs, ko lauvas vajājušas. Pirmais viņu bija aizkodis Asīrijas ķēniņš, tad beigās Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars apgrauza viņa kaulus. 18 Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, kā Es sodīju Asīrijas ķēniņu. 19 Tad Es atvedīšu Israēlu atpakaļ viņa ganībās, ka viņš atkal ganīs savas avis uz Karmela un Basanā, un viņi tiks paēdināti Efraima kalnos un Gileādā. 20 Tanīs dienās un tanī laikā, tā saka Tas Kungs, meklēs Israēla noziegumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami, jo Es piedošu tiem, ko Es glabāju kā pārpalikumu. 21 Celies pret divkārtējo nemiernieku zemi un pret šīs piemeklētās pilsētas iedzīvotājiem! Satriec un posti, saka Tas Kungs, un izpildi visu, ko Es tev pavēlēju!" 22 Klau! Zemē dzirdams kara troksnis, un valda liels sabrukums; atskan skaļas vaimanas! 23 Kā ir sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā! 24 "Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekāms tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta ciet, jo tu esi ielaidusies cīņā ar To Kungu." 25 Tas Kungs ir atslēdzis Savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes Savu dusmu ieročus, jo Tam kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldeju zemē. 26 Nāciet no visām pusēm pret šo zemi, atveriet tās klētis! Sametiet visu, kas tai ir, kaudzē kā labības kūļus un iznīciniet to; sodiet līdz ar to arī pašu zemi, ka nekas no tās nepaliek! 27 Nogaliniet visus zemes lopus, lai viņi lemti nokaušanai! Bēdas tās iedzīvotājiem! Jo viņu diena ir atnākusi, viņu piemeklēšanas laiks. 28 Klau! Bēgļi no Bābeles zemes izbēguši sauc, lai pasludinātu Ciānā Tā Kunga atriebību, mūsu Dieva atriebību Viņa nama dēļ! 29 Sūtiet stopu strēlniekus pret Bābeli, visus, kas vien prot stopu uzvilkt! Aplenciet to visapkārt, lai neviens neizbēg! Atmaksājiet tai pēc tās nopelniem - par tās ļaunajiem darbiem! Dariet tai tā, kā tā darījusi! Jo tā pārgalvīgi sacēlusies pret To Kungu, Israēla Svēto. 30 "Tādēļ tās jaunekļi kritīs tās ielās, un Bābeles karavīri tanīs dienās aizies bojā!" tā saka Tas Kungs. 31 "Redzi, Es tevi savaldīšu, tu pārgalvīgā un nekautrīgā, saka Tas Kungs Cebaots, jo atnākusi tava diena, tavs piemeklēšanas laiks. 32 Tad lepnā un pārgalvīgā paklups un kritīs, un neviens viņu nepacels. Es pielikšu uguni viņas pilsētām, tā aprīs visu visapkārt! 33 Tā saka Tas Kungs Cebaots: Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist. 34 Bet viņu pestītājs ir stiprs - Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem. 35 Zobens lai nāk pār kaldejiem, saka Tas Kungs, un pār Bābeles iedzīvotājiem, pār tās valdniekiem un gudrajiem! 36 Zobens pār pļāpātājiem un pareģiem, ka tie paliek kā muļķi stāvam! Zobens pār tās karavīriem, ka tie kļūst par gļēvuļiem un bēgļiem! 37 Zobens arī pār tās zirgiem un ratiem; zobens pār jauktajām tautām, kas ir tās robežās, ka tie kļūst par sievām! Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās! 38 Sausums lai nāk pār tās ūdeņiem, ka tie izsīkst! Jo tā ir elku dievu zeme, muļķīgi tie lepojas ar saviem dievekļiem. 39 Tādēļ tur mājos tuksneša zvēri, šakāļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota nemūžam, tur iedzīvotāju nebūs uz radu radiem! 40 Kā Dievs citkārt nopostīja Sodomu un Gomoru līdz ar to blakuspilsētām, saka Tas Kungs, tā tur neviens vairs nedzīvos, tur nebūs neviena cilvēka!" 41 Uzmanieties! Tauta nāk no ziemeļiem, stipra tauta, un daudz ķēniņu ceļas no zemes galiem. 42 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir cietsirdīgi un nežēlīgi; viņu karaspēku troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj uz zirgiem kā karavīri un iekarotāji pret tevi, Bābeles meita! 43 Kad Bābeles ķēniņam pienāk ziņas par to, tad nogurumā viņam nolaižas rokas; bailes pārņem viņu, drebuļi un žņaudzēji kā sievu dzemdēšanas sāpēs. 44 Redzi, kā lauva strauji ceļas no Jordānas biezokņiem un iet uz ielejas zaļajām nogāzēm, tā Es viņu drīz no turienes aizdzīšu un iecelšu pār viņiem par valdnieku to, kas šim nolūkam izredzēts. Kas var Man līdzināties, un kas var Mani saukt pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu gans, kas varētu mēroties ar Mani?" 45 Tādēļ uzklausait, ko Tas Kungs nolēmis par Bābeli un kāds Viņa nodoms par kaldeju zemi: tiešām, ganu zēni tos aizvedīs kā ganāmā pulka jērus, pat viņu ganības būs uztrauktas par tiem! 46 No sauciena: Bābele ir kritusi! - trīcēs zeme, un uztraukums izplatīsies tautu starpā.

51. nodaļa

1 Tā saka Tas Kungs: "Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo Manu pretinieku sirdī, asa niknuma pilnu postītāju garu. 2 Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā. 3 Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņukreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīrus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku, 4 ka kritušie lai guļ pa visu kaldeju zemi un smagi ievainotie viņu ielās!" 5 Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto. 6 Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir Tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna. 7 Bābele bija zelta kauss Tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu. 8 Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. "Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!" 9 "Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!" 10 Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā Tā Kunga, mūsu Dieva, darbus! 11 Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir Tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu! 12 Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo, kā Tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem. 13 Tu pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns! 14 Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie Sevis: "Lai gan Es tevi pildīju ar cilvēkiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!" 15 Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar Savu spēku, kas nopamatojis zemi ar Savu gudrību, un izpletis pār visu debesis pēc Sava padoma. 16 Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām, 17 tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvības. 18 Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam. 19 Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds! 20 "Tu Man biji kā veseris, kā kara un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis, 21 ar tevi Es satriecu zirgus kopā ar jātniekiem, satriecu ratus kopā ar braucējiem; 22 ar tevi Es satriecu vīrus un sievas, vecus cilvēkus un bērnus, jaunekļus un jaunavas; 23 ar tevi Es satriecu ganus kopā ar viņu ganāmiem pulkiem, arājus kopā ar viņu aizjūgiem, satriecu zemes kungus un zemes pārvaldniekus. 24 Bet tagad Es atmaksāšu Bābelei un visiem Kaldejas iedzīvotājiem jūsu acu priekšā par visu to ļaunumu, ko tie darījuši Ciānai!" - tā saka Tas Kungs. 25 "Tagad Es nostāšos pret tevi," tā saka Tas Kungs, "tu posta kalns, kas tu esi izplatījis postu un iznīcību pa visu pasauli! Jā! Es izstiepšu Savu roku pret tevi un nometīšu tevi no taviem klintskalnu augstumiem un padarīšu tevi par izdegušu kalnu, 26 ka no tevis nevarēs dabūt ne stūra akmeņus, ne pamata akmeņus. Nē! Tu būsi kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!" saka Tas Kungs. 27 Paceliet karogu virs zemes, pūtiet tauri tautu starpā, izrīkojiet tautas cīņai pret Bābeli! Aiciniet un virziet cīņā pret to Araratas, Minijas un Aškanasas valsti, ieceliet vadoni cīņai, sapulciniet jātniekus tik lielā skaitā kā sarainus siseņus! 28 Kārtojiet un apmāciet šīs tautas, veltījiet visus šo tautu spēkus karam pret to - mēdiešu ķēniņus, kungus un zemes pārvaldniekus un visus viņu varai pakļautos apgabalus! 29 Tad zeme drebēs un trīcēs, jo Tā Kunga lēmums par Bābeli sāk piepildīties, ka Bābelei jātop par tuksnešainu kailatni bez iedzīvotājiem. 30 Bābeles karavīri neiet vairs cīņā, tie sēd bezdarbīgi savos cietokšņos, viņu drosme zudusi, tie kļuvuši par nevarīgām sievām. Mājokļi pilsētā ir jau nodedzināti, un tās aizšaujamie salauzti. 31 Skrējēji drāžas viens otram pretī, viens vēstnesis ātrāk par otru steidzas pie Bābeles ķēniņa, lai tam ziņotu, ka viņa pilsēta visos stūros jau iekarota, 32 ka brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi. 33 Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: "Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks!" 34 "Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs ēdis, mūs iznīcinājis, viņš mūs padarījis par tukšiem traukiem! Viņš mūs aprija kā pūķis un ar mums pildīja savu vēderu, un viņš mūs aizdzina prom. 35 Varmācība, kas nodarīta mums, mūsu miesai, lai nāk pār Bābeli," - tā lai saka Ciānas iedzīvotāji. "Un manu iedzīvotāju asinis lai nāk pār Kaldejas iedzīvotājiem!" - tā lai saka Jeruzāleme. 36 Tādēļ Tas Kungs saka tā: "Redzi, Es vedīšu tavu lietu, Es prasīšu atmaksu par tevi. Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām! 37 Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakāļiem, par brīdinājumu un par apsmieklu, bez iedzīvotājiem! 38 Tagad viņi visi vēl kopā rūc kā lauvas un ņurd kā mazi lauvēni, 39 bet, kad tie būs iekarsuši, Es tiem sarīkošu mielastu un tos piedzirdīšu, ka tie uzgavilē un tad iemieg mūžīgā miegā, no kura tie vairs neuzmodīsies, saka Tas Kungs. 40 Es tos vedīšu pie kaušanas kā jērus, kā aunus un āžus! 41 Ak, kā Šešaha ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak, kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā! 42 Jūra ir sacēlusies pret Bābeli, un tagad tā ir jūras krācošo viļņu pārklāta. 43 Bābeles pilsētas ir tapušas par tuksnesi, par izkaltušu zemi, par sausu smilšainu klajumu, kur neviens nedzīvo, kur neviens cilvēks arī nedz staigā, nedz klejo. 44 Es likšu saņemt un izbaudīt tiesas uzlikto sodu arī Bābeles Belam, Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis. Turpmāk tautas vairs neplūdīs pie viņa, arī Bābeles mūri ir krituši! 45 Izeita no ikviena Bābeles apgabala, Mana tauta, un glābiet ikviens savu dzīvību no Tā Kunga dusmu kvēles! 46 Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, jo šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru! 47 Tādēļ redzi, nāks dienas, kad Es sodīšu Bābeles dievekļus! Visa tās zeme nāks negodā, un visi iedzīvotāji nokauti gulēs tās klēpī. 48 Tad debess un zeme un viss, kas tanī, gavilēs par Bābeli, jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji, saka Tas Kungs, 49 Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs. 50 Jūs, kas izglābušies no Bābeles zobena, eita projām, netielējieties un nekavējieties! Pieminiet To Kungu arī svešumā un paturiet Jeruzālemi savā sirdī. 51 Mums bija jākaunas, jo mēs dzirdējām apsmieklu runas. Kauna sārtums klāj mūsu vaigus, jo svešinieki ir aizskāruši Tā Kunga nama svētumu!" 52 "Tādēļ redzi, nāks dienas," tā saka Tas Kungs, "tad Es vērsīšu bargus tiesas sodus pret Bābeles dievekļiem, visur viņu zemē vaidēs nāvīgi ievainotie! 53 Jebšu Bābele kāptu līdz debesīm un celtu nepārkāpjami augstus cietokšņus, tad tomēr pret to dosies Manis sūtītie postītāji!" saka Tas Kungs. 54 Klau! Kliedzieni dzirdami Bābelē, un lielas postīšanas troksnis atskan no kaldeju zemes puses, 55 jo Tas Kungs izposta Bābeli un dara galu turienes lielajai čalai; ienaidnieku karaspēka viļņi krāc kā lieli ūdeņi, un skaļi atskan viļņu mežonīgie kara saucieni. 56 Jo postītājs laužas tur iekšā, Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo Tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā. 57 "Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un gudros vīrus, tās zemes kungus un valdniekus, un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies," saka tas Ķēniņš, Viņa vārds ir Tas Kungs Cebaots. 58 Tā saka Tas Kungs Cebaots: "Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem, un tās vārtus, lai arī cik augsti tie būtu, sadedzinās ar uguni; tā tautas velti pūlējušās, un ļaužu ciltis strādājušas ugunij." 59 Šādu uzdevumu pravietis Jeremija uzlika Serajam, Nerijas dēlam, Māsejas dēladēlam, kad viņš ar Jūdas ķēniņu Cedekiju viņa ceturtajā valdīšanas gadā gāja uz Bābeli; Seraja toreiz bija apstāšanās vietu pārzinis ķēniņa ceļojuma laikā. 60 Jeremija uzrakstīja uz viena rakstu tīstokļa visu par to nelaimi, kam bija jānāk pār Bābeli, tas ir, visus šos vārdus, kas te rakstīti par Bābeli, 61 un sacīja Serajam: "Kad tu nonāksi Bābelē, tad pielūko, ka tu nolasītu skaļi visus šos vārdus, 62 un tad saki: Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vietai, ka Tu to gribi iznīcināt, tā ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem. - 63 Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē 64 un saki: tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!" Tik tālu Jeremijas vārdi.

52. nodaļa

1 Cedekija bija divdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Viņa mātes vārds bija Hamutala, un viņa bija Jeremijas meita no Libnas. 2 Viņš darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā Jojakīms. 3 Aiz Tā Kunga dusmām tad notika, ka Tas Kungs atstūma Jeruzālemi un Jūdu no Sava vaiga. Kad Cedekija atkrita no Bābeles ķēniņa - 4 un tas notika viņa valdīšanas devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā, tad Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars nāca pats ar visu savu karaspēku pret Jeruzālemi, ielenca pilsētu un uzcēla ap to visapkārt nocietinājumus. 5 Tā pilsēta palika ielenkta līdz Cedekijas valdīšanas vienpadsmitajam gadam. 6 Ceturtā mēneša devītajā dienā, kad stiprs bads plosījās pilsētā un arī zemes iedzīvotājiem nebija vairs maizes, 7 tad ienaidnieks ielauzās pilsētā un visi karavīri bēga un atstāja pilsētu naktī pa vārtiem starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza un izgāja klajumā, kamēr kaldeji vēl ielenca visapkārt pilsētu. Izbēgušie pagriezās tad virzienā uz Jordānas līdzenumu. 8 Taču kaldeju karaspēks dzinās ķēniņam pakaļ un panāca Cedekiju Jērikas klajumos, kur viņa karaspēks izklīda un to atstāja. 9 Kaldeji saņēma ķēniņu gūstā un veda to pie Bābeles ķēniņa Riblā, Hamatas novadā, un ķēniņš sprieda tiesu pār viņu. 10 Bābeles ķēniņš lika nogalināt Cedekijas dēlus viņa acu priekšā un visus Jūdas lielkungus Riblā. 11 Cedekijam viņš lika izdurt acis, to saistīt važās un vest uz Bābeli, kur viņš palika cietumā līdz savas nāves dienai. 12 Piektā mēneša desmitajā dienā - tas bija Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara deviņpadsmitais valdīšanas gads - Nebusaradans, kas bija Bābeles ķēniņa miesassardzes virspavēlnieks, iegāja Jeruzālemē 13 un nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus pilsētas namus, it īpaši lielos namus, viņš lika iznīcināt ar uguni. 14 Viss kaldeju karaspēks, kas atradās miesassardzes virspavēlnieka vadībā, nojauca visus mūrus ap Jeruzālemi. 15 Tad Nebusaradans, miesassardzes virspavēlnieks, aizveda gūstā zemas kārtas ļaudis un to tautas daļu, kas vēl bija palikusi pilsētā, un bēgļus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un atlikušos darba ļaudis. 16 Bet no zemās kārtas ļaudīm Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, atstāja vienu daļu kā vīna dārzniekus un zemes kopējus. 17 Bet vara stabus pie Tā Kunga nama, sēdekļus un lielo vara jūru, kas bija Tā Kunga namā, kaldeji nojauca un aizveda visu metālu uz Bābeli. 18 Arī katlus, lāpstas, dakts nažus, karotes, slakāmos kausus un visus metāla rīkus, ko lietoja pie kalpošanas, tie aizveda projām. 19 Miesassardzes priekšnieks paņēma arī visas bļodas, kvēpināmos traukus, slakāmos kausus, podus, lukturus, kausus un kannas, visu, kas bija no tīra zelta un sudraba. 20 Vara no abiem stabiem, no lielās vara jūras un no divpadsmit vēršu tēliem zem tās un no sēdekļiem, ko ķēniņš Salamans bija licis darināt Tā Kunga namam, bija tik daudz, ka tas nebija nosverams. 21 Stabi bija astoņpadsmit olekšu augsti, un divpadsmit olekšu gara aukla aptvēra stabu; stabu sienu biezums bija četri pirksti, stabs bija vidū tukšs. 22 Uz stabiem bija vara uzgaļa rotājums, piecas olektis augsts, un izgreznojumi un granātāboli bija visapkārt ap rotājumu, visi no vara. Tādi bija abi stabi, un arī abiem bija granātāboli. 23 Deviņdesmit seši granātāboli karājās gaisā, bet visu granātābolu vienam pinuma darinājumam visapkārt bija simts. 24 Miesassardzes priekšnieks apcietināja augsto priesteri Seraju, priesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. 25 No pilsētas viņš apcietināja kādu augstu ķēniņa darbinieku, kas bija bijis karavīru virspavēlnieks, un septiņus vīrus no tiem, kas bija piederējuši pie pašas tuvākās ķēniņa pavadonības un kas bija atrasti pilsētā, arī karavadoņa rakstvedi, kas bija iesaucis lauku ļaudis karadienestā, un sešdesmit vīru no lauku ļaudīm, kas gadījās pilsētā. 26 Šos visus miesassardzes priekšnieks Nebusaradans apcietināja un aizveda pie Bābeles ķēniņa Riblā. 27 Bābeles ķēniņš lika tos Riblā, Hamatas novadā, sodīt ar nāvi. Tā izveda Jūdu no viņa zemes. 28 Šis ir to cilvēku skaits, kurus Nebukadnēcars izveda savas valdīšanas septītajā gadā - trīs tūkstošus divdesmit trīs jūdus; 29 astoņpadsmitajā Nebukadnēcara valdīšanas gadā - astoņi simti trīsdesmit divus no Jeruzālemes; 30 divdesmit trešajā Nebukadnēcara valdīšanas gadā miesassardzes virspavēlnieks Nebusaradans aizveda septiņi simti četrdesmit piecus jūdus; pavisam četri tūkstoši seši simti cilvēku. 31 Bet pēc trīsdesmit septiņiem Jūdas ķēniņa Jojahīma gūstniecības gadiem divpadsmitā mēneša divdesmit piektajā dienā Bābeles ķēniņš Evils-Merodahs savas valdīšanas sākumā apžēloja Jojahīmu un atsvabināja to no cietuma. 32 Viņš runāja ar to draudzīgi un ierādīja viņam krēslu augstāk par to ķēniņu krēsliem, kas bija pie viņa Bābelē. 33 Viņš drīkstēja pārmainīt savas cietumnieka drēbes un ēda pie ķēniņa galda visu laiku, kamēr viņš vēl bija dzīvs. 34 Bābeles ķēniņš deva viņam arī pastāvīgu uzturu, ikdienas devu, dienu no dienas līdz viņa nāvei, kamēr viņš dzīvoja.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
hrХорватский
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us