Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Hrvatski jezik
hr
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

OTRĀ LAIKU GRĀMATA

1. nodaļa

1 Kad Salamans, Dāvida dēls, nostiprinājās savā ķēniņa varā - jo Tas Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu, un Viņš to augstu cēla - 2 tad Salamans deva rīkojumu visam Israēlam, gan virsniekiem pār tūkstoti, gan virsniekiem pār simtu, tāpat soģiem un ikvienam vadonim visā Israēlā, ikvienam tēvu nama galvenajam, 3 lai viņi noietu un arī Salamans pats, un visa draudze līdz ar viņu uz augstieni pie Gibeonas, jo tur bija novietota Dieva derības Saiešanas telts, ko Mozus, Tā Kunga kalps, bija darinājis tuksnesī, 4 kurpretī Dieva šķirstu Dāvids bija licis atvest no Kirjat-Jeārimas uz to vietu, ko viņš tam bija sagatavojis, jo viņš tā vajadzībām bija uzcēlis telti Jeruzālemē. 5 Arī vara altāris, ko Becaleēls, Ūrija dēls, Hūra dēladēls, bija licis darināt, stāvēja tur Tā Kunga mājokļa priekšā, un Salamans un draudze tur meklēja To Kungu. 6 Un Salamans tur upurēja Tā Kunga vaiga priekšā uz vara altāra pie Saiešanas telts, un viņš upurēja uz tā Tam Kungam veselu tūkstoti dedzināmo upuru. 7 Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: "Lūdz, ko lai Es tev dodu!" 8 Un Salamans atbildēja Tam Kungam: "Tu esi manam tēvam Dāvidam parādījis lielu žēlastību, un Tu esi mani cēlis par ķēniņu viņa vietā. 9 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, liec piepildīties Savam apsolījumam, ko Tu esi devis manam tēvam Dāvidam, jo Tu esi mani cēlis par ķēniņu pār lielu tautu, kuru ir tik daudz kā zemes pīšļu. 10 Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šo tautu varētu vadīt, jo kas gan citādi spētu šo Tavu lielo tautu valdīt?" 11 Tad Dievs sacīja Salamanam: "Tā kā šāda vēlēšanās ir tavā sirdī un tu neesi lūdzis pārticību un bagātību, un godu, un savu ienaidnieku nāvi, un ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār Manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu, 12 tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu tev došu, kā nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam pēc tevis." 13 Tad Salamans nokāpa no augstienes Gibeonā un devās no Saiešanas telts laukuma atpakaļ uz Jeruzālemi un sāka valdīt pār Israēlu. 14 Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos nometināja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. 15 Un darīja ķēniņš, ka sudraba un zelta Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku tik daudz kā vīģu koku ielejās. 16 Un Salamans ieveda zirgus no Ēģiptes un no Koas; un ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu. 17 Un tie ieveda no Ēģiptes kara ratus par seši simti sudraba seķeļiem, bet vienu zirgu par simts piecdesmit. Un tāpat ar viņa starpniecību tos piegādāja visiem hetiešu ķēniņiem un Aramas ķēniņiem. 18 Un Salamans nolēma uzcelt namu Tā Kunga Vārdam un pili sev, savai ķēniņa valsts varai.

2. nodaļa

1 Un Salamans lika norīkot septiņdesmit tūkstošus vīru nastu nešanai un astoņdesmit tūkstošus akmeņkaļu Jūdas kalnos un mjpār viņiem trīs tūkstošus seši simti uzraugu. 2 Un Salamans sūtīja ziņu Tiras ķēniņam Hūrāmam un lika viņam sacīt: "Tāpat kā tu esi darījis manam tēvam Dāvidam un esi viņam sūtījis ciedru kokus, lai viņš sev uzceltu namu, kurā viņš varētu dzīvot, - tāpat izturies arī pret mani. 3 Jo, redzi, es gribu celt namu Tā Kunga, sava Dieva, Vārdam, lai to Viņam veltītu un lai Viņa priekšā kvēpinātu smaržīgas kvēpināmās zāles un lai pastāvīgi būtu izliktas skatāmās maizes, kā arī tiktu upurēti dedzināmie upuri ik rītus un ik vakarus, sabatos un jaunos mēnešos, un Tā Kunga, mūsu Dieva, noliktajos svētku laikos, kā tas ir Israēlam noteikts uz mūžīgiem laikiem. 4 Un tas nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi citi dievi. 5 Bet kas gan spētu uzcelt Viņam namu, ja jau debesis un visu debesu debesis nevar Viņu pilnīgi aptvert! Un kas gan es esmu, ka varētu uzcelt Viņam namu? Bet to daru, lai Viņa priekšā nestu kvēpināmo upuri. 6 Un nu tagad atsūti man gudru vīru, kas māk apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, purpura un karmezīna un violeta purpura audumu, un tādu, kas labi prastu darināt grebumus kopā ar tiem gudrajiem vīriem, kas man jau ir kā Jūdā, tā Jeruzālemē un kurus ir sapulcinājis un apmācījis mans tēvs Dāvids. 7 Sūti man arī ciedru kokus, ciprešu un sarkankokus no Libanona kalniem, jo es zinu, ka tavi kalpi ir krietni Libanona koku cirtēji; un redzi, mani kalpi būs kopā ar taviem kalpiem, 8 lai viņi sagatavotu man kokus lielā vairumā, jo tas nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojams. 9 Un redzi, es došu taviem kalpiem, kas būs koku cirtēji, iztikai divdesmit tūkstoš koras kviešu, divdesmit tūkstoš koras miežu, divdesmit tūkstoš batas vīna un divdesmit tūkstoš batas eļļas." 10 Tad Hūrāms, Tiras ķēniņš, atbildēja ar rakstu, ko viņš nosūtīja Salamanam: "Tāpēc, ka Tas Kungs Savu tautu mīl, Viņš tevi ir licis tai par ķēniņu." 11 Un tālāk Hūrāms sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ir radījis debesis un zemi un kas ir ķēniņam Dāvidam devis gudru, sapratīgu un veiksmīgu dēlu, kurš cels Tam Kungam namu un pili sev, savai ķēniņa valstij! 12 Tad nu tagad es tev sūtu gudru un sapratīgu vīru, kas ir šādu darbu pratējs, - Hūrām-Abiju, 13 kādas sievas dēlu, kas pati ir cēlusies no Dana cilts, bet viņa tēvs ir tirietis. Viņš prot apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un kokus, purpura, violeta purpura, smalku linu un karmezīna audumus, arī darināt visādus grebumus, tāpat izplānot visādus meistariskus darbus, kādi vien tiktu viņam uzdoti kopā ar taviem gudrajiem vīriem un tava tēva, mana kunga Dāvida, gudrajiem vīriem. 14 Lai tad nu mans kungs sūta saviem kalpiem gan kviešus, gan miežus, gan eļļu un vīnu, kā viņš to solījis. 15 Bet mēs cirtīsim kokus Libanonā, cik tev vajag, un mēs tos tev pludināsim kā plostus pa jūru uz Jafu; tad tu tos varēsi vest kalnup uz Jeruzālemi." 16 Un Salamans saskaitīja visus svešiniekus, kas atradās Israēla zemē, pēc tās skaitīšanas, kuru bija veicis viņa tēvs Dāvids, un viņu bija simts piecdesmit trīs tūkstoši seši simti. 17 Un no šiem viņš ņēma septiņdesmit tūkstošus kravu nešanai, astoņdesmit tūkstošus akmeņu kalšanai Jūdas kalnājos, bet trīs tūkstošus seši simti par uzraugiem, lai tie skubinātu ļaudis strādāt.

3. nodaļa

1 Un Salamans iesāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās viņa tēvam Dāvidam, - vietā, ko Dāvids bija izraudzījis, proti, uz jebusieša Ornana klona. 2 Un viņš sāka to celt savas valdīšanas ceturtajā gadā, gada otrā mēneša otrajā dienā. 3 Un šie ir pamata mēri, pēc kuriem Salamans cēla Dieva namu: tā garums, pēc pirmējiem olekšu mēriem, bija sešdesmit olektis un platums - divdesmit olektis. 4 Un priekštelpas nama priekšpusē bija tik garas, cik nams plats, proti, divdesmit olektis, un augstumā tās arī bija divdesmit olektis; tās viņš lika no iekšpuses pārsegt ar tīru zeltu. 5 Bet lielo svētnīcas telpu viņš apsita ar ciprešu koku kārtu un pēc tam to apvilka ar tīru zeltu; un viņš to izrotāja ar palmām un važiņu vītnēm. 6 Un viņš izlika namu ar dārgiem akmeņiem greznumam, bet zelts bija Parvājimas zelts. 7 Un svētnīcas telpās viņš arī griestus, sijas, sliekšņus, sienas un durvis pārklāja ar zeltu un lika izgrebt sienās ķerubu tēlus. 8 Un viņš taisīja vissvētākās vietas telpu; tās garums atbilda lielās svētnīcas nama platumam - divdesmit olektis, un tās platums arī bija divdesmit olektis, un viņš to pārsedza ar tīru zeltu seši simti talentu vērtībā. 9 Un naglu svars bija piecdesmit seķeļu zeltā. Un arī augšējās telpas viņš pārsedza ar zeltu. 10 Un viņš darināja vissvētākās vietas telpai divus ķerubus, divas skulptūras, un tos pārklāja ar zeltu. 11 Un ķerubu spārni bija divdesmit olekšu garumā: viens ķeruba spārns, piecu olekšu garumā, skāra telpas sienu, bet otrs spārns, arī piecu olekšu garumā, sniedzās līdz otra ķeruba spārnam, 12 tāpat arī otra ķeruba spārns, piecu olekšu garumā, sniedzās līdz telpas sienai, bet otrs spārns, arī piecu olekšu garumā, sniedzās līdz pirmā ķeruba spārnam, 13 tā ka šo ķerubu spārni bija izplesti divdesmit olekšu garumā. Un paši tie stāvēja uz kājām, un to sejas bija pagrieztas uz svētnīcas iekšpusi. 14 Un viņš lika darināt priekškaru no violetā un sarkanā purpura auduma, no karmezīna un no smalka linu auduma un tur ieauda ķerubus. 15 Tad viņš lika uzcelt svētnīcas nama priekšā divus stabus, trīsdesmit piecas olektis augstus, bet vainags katra staba augšgalā bija piecas olektis augsts. 16 Un viņš darināja važiņu vītnes un piestiprināja tās stabu augšgalā, un viņš darināja simts granātābolu un lika pie važiņu vītnēm. 17 Šos stabus viņš uzcēla svētnīcas priekšā, vienu labajā, otru kreisajā pusē; un viņš nosauca labās puses stabu vārdā Jahīns, bet kreisās puses stabu vārdā Boāss.

4. nodaļa

1 Un viņš izlēja vara altāri - divdesmit olektis garu un divdesmit olektis platu, un desmit olektis augstu. 2 Un viņš vēl taisīja no vara lietu jūru; tā bija desmit olektis no vienas malas līdz otrai malai, visapkārt apaļa, un tās augstums bija piecas olektis, bet tās apkārtmērs bija trīsdesmit olektis. 3 Un zem tās visapkārt atradās meža gurķiem līdzīgi veidojumi, pa desmit uz vienu olekti visapkārt jūrai, un tie bija divās rindās un vienā lējumā ar pašu jūru. 4 Tā balstījās uz divpadsmit vēršiem; trīs no tiem bija ar skatu uz ziemeļiem, trīs uz rietumiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz austrumiem, bet pati jūra bija virsū uz tiem; vēršu pakaļpuses bija pagrieztas uz iekšu. 5 Tās sienu biezums bija plaukstas platumā, un tās mala bija kā kausa mala, līdzīga lilijas ziedam; un tajā sagāja trīs tūkstoši batu. 6 Un viņš darināja desmit katlus un novietoja piecus labajā un piecus kreisajā pusē, lai varētu mazgāties; tur noskaloja gabalus, kas piederēja pie dedzināmā upura; bet pati jūra bija, lai priesteri tajā mazgātos. 7 Un viņš taisīja desmit zelta lukturus, kā bija noteikts, un novietoja tos svētnīcā, piecus labajā un piecus kreisajā pusē. 8 Viņš taisīja arī desmit galdus un novietoja tos svētnīcā, piecus labajā un piecus kreisajā pusē, viņš darināja no tīra zelta arī simts slakāmo kausu. 9 Un viņš izveidoja priesteru pagalmu un lielo pagalma laukumu, un pagalma vārtus, un vārtu durvis viņš noklāja ar varu. 10 Un jūru viņš novietoja nama labajā pusē, dienvidaustrumu stūrī. 11 Hūrāms izgatavoja arī podus, lāpstas un slakāmos kausus. Tā Hūrāms pabeidza to darbu, ko viņš, ķēniņam Salamanam Dieva namu ceļot, bija uzņēmies veikt: 12 divus stabus ar to vainagiem stabu augšgalos un divus pinumus, kas sedza vainagus stabu augšgalos, 13 un četri simti granātābolu pie abiem pinumiem - divas granātābolu rindas bija pie ikkatra pinuma, lai apsegtu abu stabu vainagus. 14 Viņš darināja katlturus un pašus katlus uz tiem, 15 kā arī jūru un divpadsmit vēršus zem tās. 16 Un podus, lāpstas, upuru gaļas dakšas un visus rīkus Hūrām-Abijs izgatavoja ķēniņam Salamanam Tā Kunga nama vajadzībām no spodrināta vara. 17 Jordānas līdzenumā ķēniņš lēja tos, cietā zemē starp Sukotu un Ceredatu. 18 Un Salamans taisīja visus šos rīkus ļoti lielā daudzumā, tā ka vara svars nekļuva zināms. 19 Un Salamans taisīja arī visas pārējās lietas Dieva namam - gan zelta altāri, gan galdus, uz kuriem izlika skatāmās maizes, 20 arī lukturus ar to eļļas lukturīšiem no tīra zelta, ka tie degtu iekšējās svētnīcas priekšā, kā bija noteikts, 21 tāpat no zelta arī puķes, lukturus un dakts dzirkles, ikvienu lietu no tīra zelta, 22 arī dakts naži un slakāmie kausi, kvēpināmās pannas un ogļu trauki bija no tīra zelta. Tās iekšējās durvis, kas veda uz vissvētāko vietu, un tā nama durvis, kas veda uz svētnīcu, bija no zelta.

5. nodaļa

1 Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas - sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. 2 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. 3 Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem, tas bija septītā mēnesī. 4 Kad visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad levīti pacēla šķirstu. 5 Un viņi uznesa to augšā kopā ar Saiešanas telti un visiem svētiem priekšmetiem, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā levītu priesteri. 6 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik daudz sīklopu un vēršu, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. 7 Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. 8 Jo ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta novietni, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. 9 Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas tur ir līdz pat šai dienai. 10 Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. 11 Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas - jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, 12 un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, 13 un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: "Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" - tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, 14 tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.

6. nodaļa

1 Toreiz Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, 2 bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzīvo uz mūžīgiem laikiem!" 3 Tad ķēniņš apgriezās, un viņš svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 4 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti ir runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar Savu roku to ir piepildījis, sacīdams: 5 sākot no tās dienas, kopš Es esmu izvedis Savu tautu, Israēlu, ārā no Ēģiptes, Es neesmu Sev no visām Israēla ciltīm izraudzījis nevienu pilsētu, lai tur tiktu celts nams, kurā mājotu Mans Vārds, un Es arī neesmu izvēlējies nevienu vīru, kas lai vadītu Manu tautu Israēlu, 6 bet Jeruzālemi Es esmu izraudzījis, lai tur mājotu Mans Vārds, un Es esmu izraudzījis Dāvidu, lai tas valdītu pār Manu Israēla tautu. 7 Un mana tēva Dāvida sirds nodoms bija uzcelt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam, 8 bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tas, ka tu savā sirdsprātā biji apņēmies uzcelt namu Manam Vārdam, bija labi domāts un darīts, 9 tomēr ne tev būs šo namu celt, bet gan tavam miesīgam dēlam, kas nāks no taviem gurniem,- tam būs šo namu uzcelt Manam Vārdam. 10 Un nu tagad Tas Kungs ir piepildījis Savu apsolījumu, kuru Viņš bija izteicis, jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un es sēžu uz Israēla troņa, kā Tas Kungs bija solījis, un es esmu uzcēlis namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 11 Un tur es esmu novietojis šķirstu, kurā atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš noslēdza ar Israēla tautu." 12 Un viņš nostājās pie Tā Kunga altāra pretī visai Israēla draudzei un izpleta savas rokas, 13 jo Salamans bija jau agrāk darinājis paaugstinājumu no tīra vara un to novietojis svētnīcas pagalma vidū; tā garums bija piecas olektis, tā platums bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis; uz tā viņš tagad uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā, izpleta savas rokas pret debesīm 14 un lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar Saviem kalpiem un parādi viņiem žēlastību, Saviem kalpiem, kuri no visas savas sirds staigā Tavā priekšā. 15 Tu esi tas, kas Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi piepildījis tos solījumus, ko Tu viņam esi devis, jo Tu tiešām pats ar Savu muti sacīji un ar Savu roku Tu izpildīji tā, kā tas šodien ir! 16 Un nu, Kungs, Tu Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, to, ko Tu viņam apsolīji, sacīdams: lai nekad tev Manā priekšā nepietrūktu vīru, kas sēdēs uz Israēla troņa, ja tikai tavi dēli pasargās savus ceļus, staigādami Manā bauslībā tāpat, kā tu esi staigājis Manā priekšā! 17 Tad nu, Kungs, Israēla Dievs, jel apstiprini Savu vārdu, ko Tu esi Savam kalpam Dāvidam sacījis! 18 Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis! 19 Taču pievērsies Sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko Tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! 20 Lai Tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuru Tu pats esi sacījis, ka Tu liksi tur mājot Savam Vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko Tavs kalps teiks šinī vietā! 21 Tad nu uzklausi Sava kalpa un Savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs. Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, un, kad Tu tās dzirdi, tad piedod! 22 Ja vien kāds būtu kaut kā apgrēkojies pret savu tuvāko un pret viņu tiktu vērsts zvērests, liekot viņam apzvērēt, un, kad viņš nāks še Tava altāra priekšā, šinī namā, lai zvērētu, 23 tad uzklausi Tu no debesīm un dari un tiesā Savus kalpus, lai ļaundaris tiek piemeklēts, liekot viņa ceļam krist uz viņa galvas, un taisnais attaisnots, darot tam pēc viņa taisnības! 24 Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, 25 tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod Savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis. 26 Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka Tu būsi viņus pārmācījis, 27 tad uzklausi debesīs un piedod Savu kalpu un Savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu Savai zemei, ko Tu Savai tautai esi devis par īpašumu. 28 Un, kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi vai kukaiņi, kad viņu ienaidnieki zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem vai būs kādas sērgas un slimības, 29 kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai tas būtu viens cilvēks vai visa Tava tauta, Israēls, kad viņi ikviens atzīs savas mokas un bēdas un izstieps savas rokas šinī namā, 30 tad uzklausi viņus no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, un piedod un dod ikvienam pēc viņa ceļiem, tāpēc ka Tu pazīsti viņu sirdi, jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, 31 lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi devis mūsu tēviem! 32 Bet, ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie Tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes Tava lielā Vārda un Tavas stiprās rokas, un Tava izstieptā elkoņa dēļ, un, kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, 33 tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, - uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā Tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc Tava Vārda! 34 Kad Tava tauta dosies karā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūtīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, kuru es esmu uzcēlis Tava Vārda godam, 35 tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas! 36 Un, kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, - jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, - un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos mjaizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, 37 un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi ir aizvesti gūstā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu tanī zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstā, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam darījuši bezdievīgu darbu. 38 Un, kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstā un kur viņiem jādzīvo gūstā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies pret savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un pret šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tava Vārda godam, 39 tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod Savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi. 40 Bet nu, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un Tavām ausīm lai labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā. 41 Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc Savā miera vietā, Tu pats un Tavas visspēcības šķirsts! Lai Tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! 42 Ak, Kungs, mans Dievs, neatmet Sava svaidītā vaigu! Piemini Savam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!"

7. nodaļa

1 Kad Salamans bija beidzis savu lūgšanu, tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un Tā Kunga godība piepildīja to namu, 2 tā ka priesteri nevarēja ieiet Tā Kunga namā, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. 3 Un, kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un Tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad viņi metās uz sava vaiga pie zemes, uz akmens seguma viņi nolieca savu vaigu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. 4 Un ķēniņš un visa tauta ziedoja kaujamos upurus Tā Kunga priekšā. 5 Un ķēniņš Salamans veltīja kā kaujamos upurus divdesmit divus tūkstošus vēršu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu; tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu. 6 Un priesteri stāvēja savā kalpošanā un levīti ar Tā Kunga mūzikas instrumentiem, ko ķēniņš Dāvids bija taisījis, lai slavētu To Kungu, lai Viņa žēlastība paliktu mūžīgi, un iepretim viņiem priesteri pūta taures, un viss Israēls stāvēja. 7 Tad arī Salamans iesvētīja pagalma vidējo daļu, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja dedzināmos upurus un labprātīgo dāvanu upuru taukus, tāpēc ka vara dedzināmo upuru altāris, ko Salamans bija uztaisījis, nespēja uzņemt ne dedzināmos upurus, ne ēdamos upurus, nedz tauku gabalus no labprātīgiem kaujamiem upuriem. 8 Un Salamans šinī laikā rīkoja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls bija kopā ar viņu varen lielā svētku sapulcē, no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei. 9 Bet astotajā dienā viņi turēja svētku sapulci, jo altāra iesvētīšanu viņi bija svinējuši septiņas dienas, un svētki arī ilga septiņas dienas. 10 Bet divdesmit trešajā dienā septītajā mēnesī viņš atlaida tautu uz savām mājām. Visi bija priecīgi un līksmi to labumu dēļ, ko Tas Kungs bija darījis gan Dāvidam, gan Salamanam, gan Savai tautai Israēlam. 11 Kad Salamans pabeidza Tā Kunga namu un ķēniņa namu un bija arī sagādājis visu, ko Salamans bija iecerējis, vai nu Tā Kunga nama, vai ķēniņa nama vajadzībām, un tas viņam bija paveicies, 12 tad Tas Kungs parādījās Salamanam naktī sapnī un viņam sacīja: "Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu Sev izraudzījis par upura namu. 13 Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri Savai tautai, 14 un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi. 15 Tad nu tagad Manas acis būs atvērtas un Manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas, 16 jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mājotu Mans Vārds un Manas acis un Mana sirds būtu tur vienumēr. 17 Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi Manus likumus un Manas tiesas, 18 tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacīdams: tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu! 19 Bet, ja jūs no Manis novērsīsities un atstāsit Manus likumus un Manus baušļus, ko Es esmu jums devis, un iesit un kalposit citiem dieviem un pielūgsit tos, 20 tad Es iznīdēšu Israēla bērnus no Manas zemes, kuru Es tiem esmu devis, un no šī nama, kuru Es biju svētījis Savam Vārdam, un Es viņus aizsūtīšu prom no Sava vaiga, un Es tos darīšu par nievu vārdu un apsmieklu visu tautu starpā. 21 Bet par šo namu, kura augstumu redzēja ikviens, kas tam kaut reizi gājis garām, - par to izbīsies un sacīs: kāpēc gan Tas Kungs ir tā izrīkojies ar šo zemi un šo namu? 22 Un tad atbildēs: par sodu, tāpēc ka viņi atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un ir pakļāvušies citiem dieviem un pielūguši tos, un kalpojuši tiem, - tādēļ Viņš pār tiem ir licis nākt visai šai nelaimei!"

8. nodaļa

1 Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis Tā Kunga namu un savu namu, 2 tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus. 3 Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja. 4 Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija cēlis. 5 Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem, 6 tāpat arī Baalatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kara ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un visas pilsētas, ko Salamans vēlējās uzcelt gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan arī visā viņa ķēniņa valstī. 7 Un visiem ļaudīm, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kuri nebija Israēla izcelsmes, 8 viņu pēcnācējiem, kas bija palikuši pēc viņiem šinī zemē un kurus Israēla bērni nebija pilnīgi iznīcinājuši, - tiem Salamans uzlika darbu klausību, līdz pat šai dienai. 9 Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par vergu savos darbos, bet tie kalpoja karaspēkā kā karavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kara ratiem un pār viņa jātniekiem. 10 Un pārraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzraudzīt tautu tās darbos. 11 Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup uz to namu, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā: "Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots Tā Kunga šķirsts." 12 Tad Salamans upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz Tā Kunga altāra, ko viņš bija uzcēlis priekštelpas priekšā, 13 upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un Jauna mēness svētkos, un noteiktos svētkos trīs reizes gadā: Neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un Būdiņu svētkos. 14 Un viņš pēc sava tēva Dāvida pavēles izveidoja nodaļas - priesterus kalpošanai un levītus savam amatam, slavēt un palīdzēt priesteriem, kā noteikts, ik dienas; tāpat viņš noteica vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles. 15 Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priesteriem un levītiem un arī par dārgumu krātuvēm. 16 Tā Salamans pabeidza visu savu darbu, no Tā Kunga nama pamatu likšanas dienas līdz Tā Kunga nama pilnīgai uzcelšanai. 17 Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Ēlatu jeb Ēlotu, kas atradās jūras malā Edoma zemē. 18 Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar saviem kalpiem kuģus un ļaudis, kas labi pazina jūru. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Ofīru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam.

9. nodaļa

1 Kad Sābas ķēniņiene dzirdēja par Salamana slavu, tad viņa devās ceļā, lai pārbaudītu Salamanu ar mīklām, - uz Jeruzālemi ar varen lielu pavadoņu pulku un ar kamieļiem, kuri nesa dārgas zāles un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un, kad viņa bija atnākusi pie Salamana, tad viņa ar to runāja par itin visu, kas bija uz sirds. 2 Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem, un Salamanam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis. 3 Kad Sābas ķēniņiene redzēja Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uzcēlis, 4 un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus, viņa virsnieku stāju un viņu apģērbu, viņa dzērienu pasniedzējus un viņu apģērbu, un arī viņa dedzināmos upurus, kurus viņš upurēja Tā Kunga namā, tad viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa. 5 Un viņa sacīja ķēniņam: "Patiess ir tas vārds, ko es esmu savā zemē dzirdējusi gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību. 6 Bet es citu vārdiem tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati nācu un apskatīju savām acīm; un redzi, man nebija ne puse pateikta no visas tavas lielās gudrības; tev ir daudz vairāk nekā tikai tā slava, par ko es dzirdēju. 7 Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kuri vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību! 8 Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kuram ir labpaticies tevi sēdināt uz Sava troņa par ķēniņu Tam Kungam, tavam Dievam! Tāpēc, ka tavs Dievs Israēlu mīl, gribēdams to uzturēt mūžīgi laimīgu, Viņš tevi ir iecēlis viņiem par ķēniņu, lai tu darītu tiesu un taisnību." 9 Un viņa deva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā, un dārgakmeņus; un tur nebija tāda balzama kā šī, ko Sābas ķēniņiene dāvināja ķēniņam Salamanam. 10 Un arī Hūrāma kalpi un Salamana kalpi, kas bija atveduši zeltu no Ofīras, atveda sarkankokus un dārgakmeņus. 11 Un ķēniņš uztaisīja no sarkankoka kāpnes Tā Kunga namā, arī ķēniņa namā, tāpat cītaras un arfas dziedātājiem; tādi dāvinājumi nekad iepriekš nebija redzēti Jūdas zemē. 12 Un ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas viņai patika un ko viņa no tā lūdza; vēl vairāk nekā viņa pati bija ķēniņam atvedusi. Un viņa griezās atpakaļ ar saviem pavadoņiem un gāja uz savu zemi. 13 Un zelta svars, kas Salamanam ik gadus ienāca, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta, 14 neskaitot to, kas ienāca no tirgotājiem un veikalniekiem; bez tam vēl visi Arābijas ķēniņi un zemes pārvaldnieki nesa Salamanam gan zeltu, gan sudrabu. 15 Un ķēniņš Salamans lika darināt divi simti vairogu no kalta zelta, seši simti zelta seķeļu viņš deva katram vairogam, 16 un trīs simti mazu vairogu no kalta zelta, un viņš deva trīs simti zelta seķeļus katram mazajam vairogam; un ķēniņš tos novietoja Libanona ciedru namā. 17 Un ķēniņš darināja lielu troni no ziloņkaula, un to viņš pārvilka ar tīru zeltu. 18 Šim tronim bija seši pakāpieni, un tronim apakšā bija piestiprināts zelta kāju soliņš; abās pusēs sēdeklim atradās atbalsti rokām, un tiem līdzās stāvēja divi lauvas. 19 Bez tam divpadsmit lauvas stāvēja uz sešiem troņa pakāpieniem abās pusēs; nekas tāds vēl nekad nevienā ķēniņa valstī nebija darināts. 20 Un visi ķēniņa dzeramie trauki bija no zelta; tāpat arī visi trauki Libanona ciedru namā bija no tīra zelta, un sudrabu Salamana laikā neturēja ne par ko, 21 jo ķēniņa kuģi ar Hūrāma kalpiem devās uz Taršišu, un reizi pa trijiem gadiem kuģis no Taršišas griezās atpakaļ un atveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. 22 Un tā ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu pasaules ķēniņu vidū bagātībā un gudrībā. 23 Un visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī. 24 Un viņi ikviens atnesa savas dāvanas - sudraba rīkus un zelta traukus, un drānas, ieročus, mirres un balzamu, zirgus un mūļus, un tā tas notika gadu no gada. 25 Un Salamanam bija četri tūkstoši pajūgu, zirgu un ratu, un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un paturēja arī savā tuvumā Jeruzālemē. 26 Un viņš valdīja pār visiem ķēniņiem no lielās upes līdz filistiešu zemei un līdz Ēģiptes robežām. 27 Un darīja ķēniņš, ka sudraba Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku kā vīģes koku ielejās. 28 Un ļaudis veda Salamanam zirgus no Ēģiptes un no visām pārējām zemēm. 29 Pārējie Salamana laika notikumi, gan sākotnējie, gan beidzamie - tie visi ir uzrakstīti pravieša Nātāna laiku grāmatā, arī silonieša Ahijas pravietojumos un redzētāja Jedija redzējumos par Jerobeāmu, Nebata dēlu. 30 Un Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēlu četrdesmit gadus. 31 Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņš tika apglabāts sava tēva Dāvida pilsētā, un viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

10. nodaļa

1 Un Rehabeāms gāja uz Sihemu, jo Sihemā bija sanācis viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu. 2 Un notika, kad Jerobeāms, Nebata dēls, to dzirdēja, - jo viņš bija vēl Ēģiptē, kur viņš bija aizbēdzis no ķēniņa Salamana, - tad Jerobeāms griezās atpakaļ no Ēģiptes, 3 jo ļaudis bija nosūtījuši vēsti un viņu aicinājuši. Un Jerobeāms nāca un viss Israēls kopā ar viņu; viņi runāja ar Rehabeāmu, sacīdami: 4 "Tavs tēvs mums ir uzlicis smagu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, un tad mēs tev kalposim!" 5 Un viņš tiem atbildēja: "Pacietieties vēl trīs dienas, eita un tad griezieties atpakaļ pie manis!" Un tauta aizgāja. 6 Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana vaiga priekšā, kamēr tas vēl dzīvoja, un viņš viņiem jautāja: "Kādu padomu jūs dodat, un kā man būs atbildēt šai tautai?" 7 Tad tie viņam atbildēja, sacīdami: "Ja tu būsi laipnīgs pret šo tautu un rādīsi tai labu prātu, un runāsi uz to laipnus vārdus, tad šie ļaudis tev būs kalpi visu mūžu." 8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, ko tie viņam deva, un viņš prasīja padomu jaunajiem, kas ar viņu bija kopā auguši un kas tagad stāvēja viņa vaiga priekšā. 9 Un viņš viņiem jautāja: "Kādu padomu jūs dodat, un kā lai atbildam šai tautai, kas ar mani runājusi, sacīdama: dari vieglāku to jūgu, ko tavs tēvs mums ir uzlicis." 10 Un tad viņam atbildēja jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, sacīdami: "Tā saki tiem ļaudīm, kuri ir ar tevi runājuši un tev sacījuši: tavs tēvs ir mūsu jūgu darījis smagu, bet tu to atvieglini, noveldams to no mūsu pleciem, - tā tev tiešām viņiem jāsaka: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni! 11 Un tagad - ja nu mans tēvs jums bija uzkrāvis smagu jūgu, tad es jums to jūgu padarīšu vēl smagāku; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pātagām!" 12 Kad Jerobeāms un visa tauta nāca pie Rehabeāma trešajā dienā, kā ķēniņš bija pavēlējis, sacīdams: griezieties atkal pie manis atpakaļ trešajā dienā, - 13 tad ķēniņš tautai atbildēja bargi, jo ķēniņš Rehabeāms nebija klausījis vecaju padomu, 14 un viņš runāja ar tiem pēc jauno padoma, sacīdams: "Es padarīšu smagu jūsu jūgu, un es tam vēl ko pielikšu klāt; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pātagām!" 15 Tā ķēniņš neuzklausīja tautu, jo tā tas bija nolikts arī no Dieva puses, lai Tas Kungs liktu piepildīties tiem vārdiem, kurus Viņš bija caur silonieti Ahiju sacījis Jerobeāmam, Nebata dēlam. 16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neklausīja viņus, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam, sacīdama: "Kāda tad mums daļa gar Dāvidu? Mums nenākas arī nekāds mantojums no Īsaja dēla. Ikviens lai griežas atpakaļ savās teltīs, Israēl! Un tagad uzraugi pats savu namu, Dāvid!" Un tā viss Israēls atgriezās savās teltīs. 17 Bet pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūdas pilsētās,- pār tiem valdīja Rehabeāms. 18 Kad ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadorāmu, kas bija pār klausības darbiem, tad Israēla bērni viņu nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un ķēniņš Rehabeāms steigšus iekāpa savos ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. 19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, līdz pat šai dienai.

11. nodaļa

1 Un, nonācis Jeruzālemē, Rehabeāms sapulcināja visu Jūdas un Benjamīna namu - simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos karot ar Israēlu un atgrieztu atpakaļ ķēniņa valsti sev - Rehabeāmam. 2 Bet Tā Kunga vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, sacīdams: 3 "Saki Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, Salamana dēlam, un visam Israēlam Jūdā un Benjamīnā, teikdams: 4 tā saka Tas Kungs: necelieties un nekarojiet ar saviem brāļiem; griezieties ikviens atpakaļ savās mājās, jo šis notikums ir Manis nolikts." Un viņi paklausīja Tā Kunga vārdiem un atteicās doties pret Jerobeāmu. 5 Un Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē, viņš izveidoja pilsētas Jūdā par stipriem cietokšņiem. 6 Un viņš nocietināja Bētlemi, Ētāmu un Tekoju, 7 un Bet-Cūru, Soho un Adullāmu, 8 un Gātu, Marešu un Zifu, 9 un Adoraimu, Lahišu un Azeku, 10 un Coru, Ajalonu un Hebronu, kas Jūdā un Benjamīnā jau bija stipri nocietinātas. 11 Un viņš nostiprināja vēl vairāk šos nocietinātos cietokšņus un novietoja tajos pārvaldniekus, sakrāja tur pārtiku, eļļu un vīnu. 12 Un ikkatrā pilsētā bija lielie vairogi, kā arī šķēpi, tā ka viņš tās padarīja ļoti stipras, un tā viņam piederēja Jūda un Benjamīns. 13 Bet priesteri un levīti, kas bija no itin visa Israēla, atnāca un nostājās viņa priekšā, kalpodami viņam no visām Israēla zemes malām, 14 jo levīti atstāja savas apmešanās vietas un savus īpašumus un devās uz Jūdu un uz Jeruzālemi, tādēļ ka Jerobeāms ar saviem dēliem lika tiem staigāt nepareizus ceļus, neļaujot viņiem palikt par Tā Kunga priesteriem. 15 Un viņš pats sev iecēla priesterus kalnu augstienēs vietējiem dēmoniem un teļu tēliem, ko viņš bija licis darināt. 16 Un levītiem sekoja no visām Israēla ciltīm tie, kas bija savās sirdīs nolēmuši meklēt To Kungu, kas ir Israēla Dievs; tie devās uz Jeruzālemi, lai nestu kaujamos upurus Tam Kungam, savu tēvu Dievam. 17 Tā šie pienācēji nostiprināja Jūdas ķēniņa valsti un deva spēku Rehabeāmam, Salamana dēlam, trīs gadus, jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļus. 18 Un Rehabeāms ņēma sev par sievu Mahalatu, Dāvida dēla Jerimota un Ēliāba, Īsaja dēla, meitas Abihailas meitu. 19 Un viņa dzemdēja viņam dēlus: Jehušu, Šemarju un Sahāmu. 20 Un pēc viņas viņš ņēma Maāhu, Absaloma meitu; viņa dzemdēja viņam Abiju, Ataju, Zizu un Šelomītu. 21 Un Rehabeāms mīlēja Maāhu, Absaloma meitu, vairāk nekā visas savas sievas un blakussievas. Viņš bija apņēmis astoņpadsmit sievas un sešdesmit blakussievas, un viņš dzemdināja divdesmit astoņus dēlus un sešas meitas. 22 Un Rehabeāms iecēla Abiju, Maāhas dēlu, par galveno un vadoni pārējiem brāļiem, jo viņam bija nodoms to celt par ķēniņu. 23 Viņš bija gudrs savā rīcībā un sadalīja savu dēlu pulku pa visiem Jūdas un Benjamīna novadiem un nocietinātām pilsētām, piešķirdams viņiem lielā daudzumā pārtikas krājumus un sameklēdams viņiem daudz sievu.

12. nodaļa

1 Kad Rehabeāma ķēniņa valsts bija nostiprinājusies un viņa vara nodrošināta, tad viņš atmeta Tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu. 2 Bet ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi, jo jūdi bija lauzuši uzticību Tam Kungam. 3 Viņš nāca ar tūkstoš divi simti kara ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un neskaitāms bija ļaužu pulks, kas nāca no Ēģiptes kopā ar viņu: lībieši, sukieši un kušīti (etiopieši). 4 Un viņš iekaroja stipri nocietinātās pilsētas, kas bija Jūdā, un nonāca pie Jeruzālemes. 5 Tad pravietis Šemaja ieradās pie Rehabeāma un pie Jūdas vadoņiem, kuri, baidīdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, un viņš tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs: jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es arī jūs tagad esmu atstājis Šīšaka rokā." 6 Tad Israēla vadoņi un pats ķēniņš pazemojās un sacīja: "Tas Kungs ir taisns!" 7 Kad Tas Kungs redzēja, ka viņi bija pazemojušies, tad pravietis Šemaja izdzirdēja Tā Kunga vārdus, kas viņam teica: "Viņi ir pazemojušies, tāpēc Es tos neizdeldēšu, bet Es tos jo drīz izglābšu, un Es neizliešu Savu bardzību pār Jeruzālemi ar Šīšaka roku! 8 Un tomēr lai viņi kļūst viņam par kalpiem un lai atzīst, kas tas ir - kalpot Man un kas tas ir - kalpot pasaules ķēniņam." 9 Un tad Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās uzbrukumā pret Jeruzālemi un nolaupīja Tā Kunga nama dārgumus - un viņš paņēma visu; viņš paņēma arī tos zelta vairogus, ko Salamans bija licis darināt. 10 Tad ķēniņš Rehabeāms lika taisīt to vietā vara vairogus un piešķīra tos pils sardzes virsniekiem, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju. 11 Kad vien ķēniņš gāja Tā Kunga namā, tad pils sardze nāca un nesa tos, un pēc tam viņi tos atkal novietoja atpakaļ pils sardzes istabā. 12 Un tāpēc, ka viņš pats pazemojās, Tā Kunga dusmu karstums no viņa atkāpās, tā ka Viņš to pilnīgi neiznīcināja, jo arī vēl Jūdā varēja atrast labus darbus. 13 Tādējādi Rehabeāms atkal nostiprinājās un valdīja Jeruzālemē. Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un septiņpadsmit gadus viņš valdīja Jeruzālemē, pilsētā, ko Tas Kungs bija izraudzījis kā vienīgo no visām Israēla pilsētām, lai tanī liktu mājot Savam Vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naāma; viņa bija amoniete. 14 Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga To Kungu meklēt. 15 Bet stāsti par Rehabeāmu, kā pirmie, tā pēdējie, ir uzrakstīti pravieša Šemajas un redzētāja Ido darbos. Un karš starp Rehabeāmu un Jerobeāmu nemitējās visu viņu mūža dienu. 16 Kad Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem, tad viņš tika apglabāts Dāvida pilsētā, un viņa dēls Abija kļuva ķēniņš viņa vietā.

13. nodaļa

1 Ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Abija kļuva ķēniņš pār Jūdu. 2 Trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Mihaja, Ūriēla meita no Gibeas. Un Abijas un Jerobeāma starpā cēlās karš. 3 Un Abija devās uzbrukumā ar drosmīgu vīru pulku - četri simti tūkstošiem izlasītu vīru, bet Jerobeāms pret viņu virzīja kaujai astoņi simti tūkstošus izlasītu vīru, drosmīgus varoņus. 4 Un Abija uzkāpa Cemaraima kalna galotnē, kas atrodas Efraima kalnājā, un sacīja: "Jerobeām un viss Israēl, uzklausiet mani! 5 Vai jums nav zināms, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir nodevis ķēniņa valsts varu pār Israēlu Dāvidam uz mūžīgiem laikiem - gan viņam, gan viņa dēliem - ar sāls derību? 6 Bet Jerobeāms, Nebata dēls, Salamana, Dāvida dēla, kalps, ir sacēlies pret savu kungu. 7 Un pie viņa ir sapulcējušies nevērtīgi klaidoņi, ļaundari, un tagad tie ir nostiprinājušies spēkā pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, jo Rehabeāms kādreiz bija jauneklis ar maigu sirdi un nebija pats pret viņiem stingri nostājies. 8 Un tagad jūs domājat stipri turēties pret Tā Kunga ķēniņa valsts varu, kas atrodas Dāvida dēlu rokā, tādēļ ka jūsu ir liels pulks un ka jums ir zelta teļu tēli, ko Jerobeāms ir jums licis izveidot par elka dieviem. 9 Vai jūs neesat Tā Kunga priesterus, Ārona dēlus, un levītus izdzinuši, un vai jūs neesat paši sev cēluši priesterus kā citas tautas? Ikviens, kas nāca, lai pats ar savu roku iesvētītos, nesdams upurim jaunu vērsi un septiņus aunus, - tāds kļuva priesteris tādiem, kas nav dievi. 10 Turpretī mums Tas Kungs ir mūsu Dievs, un mēs Viņu neatmetam; un priesteri Tam Kungam - Ārona dēli un levīti atrodas savā amatā. 11 Un tie Tam Kungam iededzina dedzināmos upurus ik rītus un ik vakarus, kvēpina saldos kvēpināmos upurus un liek skatāmo maizi uz galda no tīra zelta; viņi arī gādā par zelta lukturi un tā eļļas lukturīšiem, ka tie degtu ik vakarus; jo mēs turam Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēles, bet jūs esat Viņu atmetuši. 12 Un, redziet, mūsu vadonis ir Dievs, Viņš ir ar mums un Viņa priesteri, kas pūš trauksmes taures, lai tās skanētu pret jums! Ak, jūs, Israēla bērni! Nekarojiet pret To Kungu, savu tēvu Dievu, jo tas jums neizdosies." 13 Bet Jerobeāms sūtīja karavīrus ielenkt viņus no aizmugures; tā nu viņi stāvēja Jūdas priekšā, bet ielencēji - Jūdas aizmugurē. 14 Kad Jūda apgriezās apkārt, tad redzi, kauja bija viņu priekšā un aizmugurē. Un tie skaļi piesauca To Kungu, un priesteri nepārtraukti pūta taures. 15 Un Jūdas vīri uzsāka kara saucienu, un, Jūdas kara saucienam skaļi atskanot, arī Dievs sita Jerobeāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā. 16 Un Israēla bērni metās Jūdas priekšā bēgt, un Dievs tos nodeva viņu rokā. 17 Un Abija ar saviem karavīriem tos sakāva lielā kaujā, un no Israēla krita pieci simti tūkstoši izlases vīru. 18 Tā nu Israēla bērni tika pazemoti, bet Jūdas bērni kļuva stipri, tāpēc ka viņi bija paļāvušies uz To Kungu, savu tēvu Dievu. 19 Un Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja vairākas viņa pilsētas: Bēteli ar tās mazajām pilsētām, Ješanu ar tās mazajām pilsētām un Ēfronu ar tās mazajām pilsētām. 20 Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet Tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē. 21 Bet Abija nostiprinājās; viņš sev apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas. 22 Un, kas vēl stāstāms par Abiju, tiklab viņa gaitas, kā arī viņa vārdi, ir uzrakstīts pravieša Ido stāstos. 23 Un, kad Abija gūlās pie saviem tēviem, tad Jūdas ļaudis viņu apglabāja Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus.

14. nodaļa

1 Un Asa darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs Tā Kunga, viņa Dieva, acīs. 2 Un viņš izdeldēja svešo dievu altārus un elku augstienes, un viņš nolauza elku stabus un nocirta elku kokus. 3 Un viņš skubināja Jūdu meklēt To Kungu, viņu tēvu Dievu, un pildīt bauslību un pavēles. 4 Un viņš iznīdēja visās Jūdas pilsētās elku augstienes un saules stabus, un ķēniņa valstij zem viņa bija miers. 5 Un viņš Jūdā uzcēla stipri nocietinātas pilsētas, jo zeme baudīja mieru, un tajos gados pret viņu nebija nekāda kara, jo Tas Kungs bija viņam piešķīris mieru. 6 Un viņš sacīja Jūdam: "Uzcelsim šīs pilsētas un uzmūrēsim tām apkārt mūrus un torņus un darināsim vārtus un aizšaujamās bultas! Vēl taču zeme ir mūsu, jo mēs esam To Kungu, mūsu Dievu, meklējuši; mēs esam Viņu meklējuši, un Viņš mums visapkārt ir devis mieru." Un tā viņi cēla un zēla. 7 Un Asam bija karaspēks no Jūdas, tādu, kas nesa lielos vairogus un šķēpus, trīs simti tūkstošu, un no Benjamīna apgabala, kas nesa vieglo vairogu un šāva ar lokiem, - divi simti astoņdesmit tūkstošu, un šie visi bija varonīgi karotāji. 8 Un kušietis Zerahs devās pret viņiem uzbrukumā ar tūkstošu tūkstošiem karavīru un ar trīs simti kara ratiem un atnāca līdz Marešai. 9 Bet Asa devās viņiem pretī, un tie sakārtojās kaujai Cefatas ielejā pie Marešas. 10 Un Asa piesauca To Kungu, savu Dievu, un sacīja: "Ak, Kungs! Neviena nav kā vienīgi Tu cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekāda spēka. Palīdzi mums, ak, Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā Vārdā devušies cīņā pret šo lielo pulku! Ak, Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks Tev līdzās nepastāv!" 11 Un Tas Kungs tā sita kušītus - gan Asas paša, gan Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt. 12 Bet Asa ar to karotāju saimi, kas bija pie viņa, dzinās tiem pakaļ līdz pat Gerārai, un kušīti krita, tā ka neviens no tiem nepalika dzīvs, jo tie tika Tā Kunga un Viņa karapulka salauzti. Un Jūda ieguva ļoti lielu kara laupījumu, 13 un viņi iznīcināja visas pilsētas visapkārt Gerārai, jo tās bija pārņēmušas bailes Tā Kunga priekšā; viņi izlaupīja arī visas pilsētas, jo tanīs atradās daudz laupījuma. 14 Viņi ielauzās arī lopu turētāju teltīs un aizveda lielu skaitu sīklopu un kamieļu kā laupījumu, un tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.

15. nodaļa

1 Tad Dieva Gars nāca pār Azarju, Odeda dēlu. 2 Un viņš izgāja Asam pretī, sastapa to un sacīja: "Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! - Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un, ja vien jūs Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet, ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs. 3 Un ilgu laiku Israēlam nebūs nedz patiesa Dieva, nedz priesteru, kas varētu pamācīt, nedz bauslības. 4 Taču, kad tam klāsies grūti un tas atgriezīsies pie Tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš būs tiem atrodams. 5 Un tanīs laikos nebūs miera nedz tam, kas izies, nedz tam, kas pārnāks, jo lielas bailes pārņems visu zemju iedzīvotājus, 6 tā ka tauta celsies pret tautu un pilsēta sagraus pilsētu, jo Dievs viņus iztrūcinās ar visādām bēdām. 7 Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!" 8 Kad Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Azarjas, Odeda dēla, pravietojumus, tad viņš atguva drosmi un iznīcināja riebekļus visās Jūdas un Benjamīna zemēs un visās pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Efraima kalnājā; un viņš no jauna uzcēla Tā Kunga altāri, kas atradās Tā Kunga nama priekštelpas priekšā. 9 Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjamīnu un tos svešiniekus, kas pie viņiem piemājoja un kas bija no Efraima un Manases, un no Simeona; arī no Israēla viņam daudzi pievienojās, kad tie redzēja, ka Tas Kungs, viņu Dievs, bija ar viņu. 10 Un viņi sapulcējās Jeruzālemē trešajā mēnesī ķēniņa Asas valdīšanas piecpadsmitajā gadā. 11 Un viņi upurēja šinī dienā Tam Kungam no laupījuma, ko viņi bija pārveduši, septiņus simtus vēršu un septiņus tūkstošus sīklopu. 12 Un viņi atjaunoja derību ar solījumu meklēt To Kungu, savu tēvu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. 13 Bet visi, kas nemeklē To Kungu, Israēla Dievu, lai būtu sodāmi ar nāvi, no mazā līdz lielam, kā vīri, tā sievas. 14 Un viņi zvērēja Tam Kungam skaļā balsī un ar gavilēšanu - ar taurēm un bazūnēm. 15 Un viss Jūda priecājās zvēresta dēļ, jo viņi bija zvērējuši no visas sirds; un, tāpēc ka viņi meklēja To Kungu ar visu savu pielūgsmi, pārliecību un gribu, tad arī Viņš bija viņiem atrodams, un Tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru. 16 Un ķēniņš lika atteikties savai mātei Maāhai no ķēniņienes goda, tāpēc ka viņa bija likusi izveidot riebīgu elka tēlu Ašērai; Asa lika nocirst šo elka tēlu, to sasmalcināja un sadedzināja Kidronas ielejā. 17 Bet netika izskausti Israēla augstieņu altāri, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūža dienu. 18 Un viņš lika ienest Dieva namā visas sava tēva veltītās dāvanas un arī to, ko viņš pats bija veltījis - kā sudrabu, tā zeltu un arī traukus. 19 Un kara nebija līdz Asas trīsdesmit piektajam valdīšanas gadam.

16. nodaļa

1 Bet Asas valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā Israēla ķēniņš Baeša cēlās pret Jūdu un nocietināja Rāmu, lai neļautu nevienam nedz iziet, nedz ienākt pie Asas, Jūdas ķēniņa. 2 Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no Tā Kunga nama un no ķēniņa pils dārgumu krātuvēm, nosūtīja to ar vēstnešiem Aramas ķēniņam Ben-Hadadam, kas dzīvoja Damaskā, un lika viņam sacīt: 3 "Derība pastāv starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš iet projām no manas zemes!" 4 Un Ben-Hadads paklausīja ķēniņam Asam un nosūtīja savus karapulku virsniekus, kas viņam bija, pret Israēla pilsētām, un tie iekaroja Ijonu, Danu un Ābel-Majimu un visas Naftaļa cilts noliktavu pilsētas. 5 Un notika, tiklīdz Baeša to dzirdēja, viņš pārtrauca Rāmas nocietināšanu un meta savam darbam mieru. 6 Bet ķēniņš Asa sapulcināja visu Jūdu, un viņi aizveda Rāmas akmeņus un tai pievestos kokus, ko Baeša bija izlietojis celšanai, un viņš no tiem uzcēla Gebu un Micpu. 7 Un šinī laikā atnāca redzētājs Hananija pie Jūdas ķēniņa Asas un sacīja viņam: "Tāpēc ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz To Kungu, savu Dievu, Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas. 8 Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens karapulks ar ļoti daudz kara ratiem un jātniekiem? Bet, tādēļ ka tu paļāvies uz To Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā, 9 jo Tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas. Še tu esi aplam rīkojies, jo no šī laika tev nemitīgi būs jāpiedzīvo kari." 10 Tad Asa sadusmojās uz redzētāju un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi arī pret citiem paša tautas locekļiem. 11 Un redzi, stāsti par Asu, kā pirmie, tā pēdējie, ir uzrakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. 12 Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asam palika slimas kājas, un viņa slimība augtin pieauga spēkā; taču arī savā slimībā viņš nemeklēja To Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem. 13 Un tā Asa gūlās pie saviem tēviem, un viņš nomira savā četrdesmit pirmajā valdīšanas gadā. 14 Un viņu apglabāja viņa paša kapā, ko tas bija licis sev izcirst Dāvida pilsētā. Un viņu guldīja dusas vietā, kas bija pildīta ar dārgām zālēm un ar dažādām kvēpināmām vielām, kas bija sajauktas, kā to zāļu pratēju amats prasa, un viņam par godu sarīkoja viņa miesas sadedzināšanu.

17. nodaļa

1 Un viņa dēls Jošafāts kļuva ķēniņš viņa vietā un kļuva varens pret Israēlu. 2 Viņš novietoja karapulkus visās pilsētās, kurās bija nocietinājumi, un novietoja aizsardzības spēkus Jūdas zemē un Efraima pilsētās, ko viņa tēvs Asa bija iekarojis. 3 Un Tas Kungs bija ar Jošafātu, jo viņš staigāja sava ciltstēva Dāvida agrākos ceļos un nepielūdza baalus, 4 jo viņš meklēja savu tēvu Dievu un sekoja Viņa pavēlēm, un nedarīja kā Israēls. 5 Un tāpēc Tas Kungs nostiprināja viņa rokā ķēniņa valsts varu, un visa Jūdas zeme nesa Jošafātam dāvanas, un viņam bija bagātības un godības papilnam. 6 Un viņa sirds bija pacilāta Tā Kunga ceļos, un viņš vēlreiz nopostīja augstieņu svētnīcas un elku kokus Jūdā. 7 Un savas valdīšanas trešajā gadā viņš sūtīja savus augstos pārvaldniekus Ben-Haīlu, Obadju, Zaharju, Netaneēlu un Mihaju, lai viņi dotu norādījumus Jūdas pilsētām. 8 Un kopā ar viņiem bija levīti Šemaja, Netanja, Zebadja, Asahēls, Šemiramots, Jonatāns, Adonja, Tobija un Tob-Adonja, šie bija levīti, un kopā ar viņiem bija priesteri Ēlišāms un Jorāms. 9 Un tie mācīja Jūdā, un tiem līdzi bija Tā Kunga bauslības grāmata, un tie gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu. 10 Un visu ķēniņu valstu zemēs, kas bija apkārt ap Jūdu, radās tādas bailes no Tā Kunga, ka viņi nesāka karu pret Jošafātu. 11 Un pat no filistiešu vidus nāca sūtņi, kas atnesa Jošafātam gan dāvanas, gan meslu sudrabu; arī arābi atveda viņam sīklopus - aunu vien septiņus tūkstošus un septiņus tūkstošus septiņi simti āžu. 12 Un notika, ka Jošafāts arvien vairāk un vairāk pieauga savā varenībā; viņš uzcēla Jūdā pilis un noliktavu pilsētas. 13 Viņam bija arī lieli mantu krājumi Jūdas pilsētās un karotāji, varonīgi vīri Jeruzālemē. 14 Un šis ir viņu iekārtojums pēc tēvu namiem: no Jūdas bija virsnieki pār tūkstošiem, starp viņiem virsnieks Adna, kuram bija trīs simti tūkstoši varonīgu karavīru; 15 līdzās viņam bija virsnieks Johanaāns, kuram bija divi simti astoņdesmit tūkstoši vīru; 16 bet nākamais bija Amasja, Sihrija dēls, kas bija brīvprātīgi stājies Tā Kunga kalpībā, un viņam bija divi simti tūkstoši varonīgu karavīru. 17 Un no Benjamīna bija Ēljada, varonīgs karavīrs, viņam bija divi simti tūkstoši vīru, kas bija bruņoti ar loku un ar vairogu; 18 bet nākamais bija Jozabāds, un viņam bija simts astoņdesmit tūkstoši karam sagatavotu vīru. 19 Šie bija tie, kuri kalpoja ķēniņam, neskaitot tos, kurus ķēniņš bija ielicis stipri nocietinātās pilsētās visā Jūdas zemē.

18. nodaļa

1 Un Jošafātam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu. 2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdzi, nokāva daudz sīklopu un vēršu un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kara gājienā pret Ramotu Gileādā. 3 Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: "Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?" Un viņš tam atbildēja: "Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un, kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad arī abi vienoti karā!" 4 Vēl Jošafāts sacīja Israēla ķēniņam: "Bet vispirms vaicā, kāds ir Tā Kunga vārds šajā lietā!" 5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četri simti vīru, un viņiem sacīja: "Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņi atbildēja: "Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!" 6 Bet tad Jošafāts jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?" 7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt To Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien; tas ir Miha, Jimlas dēls." Bet Jošafāts sacīja: "Tā neklājas runāt ķēniņam!" 8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: "Steidzies un atved Mihu, Jimlas dēlu!" 9 Un Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, ikviens bija atsēdušies savā tronī un apvilkuši goda tērpu, un viņi sēdēja laukumā pie Samarijas vārtiem, bet visi pravieši pravietoja viņu priekšā. 10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: "Tā saka Tas Kungs: ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!" 11 Un visi šie pravieši sludināja, sacīdami: "Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 12 Bet tas vēstnesis, kas bija gājis aicināt Mihu, viņam stāstīja, sacīdams: "Redzi, pravieši sludina vienā mutē labu ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini arī tu labu!" 13 Bet Miha atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, es runāšu!" 14 Un, kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: "Miha, vai mums būs doties karā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņš atbildēja: "Celieties, jums veiksies, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!" 15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: "Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu kā vienīgi patiesību Tā Kunga Vārdā?" 16 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā." 17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?" 18 Bet Miha vēl turpināja: "Tādēļ uzklausiet Tā Kunga vārdu! Es redzēju debess Kungu sēžam Savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas. 19 Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu. 20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā, un sacīja: es viņu pierunāšu! Bet Tas Kungs viņam jautāja: bet kādā veidā? 21 Tad viņš atbildēja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja Tas Kungs: tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā! 22 Un nu, redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo Tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti." 23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Kādā ceļā Tā Kunga Gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?" 24 Un Miha sacīja: "Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!" 25 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, 26 un sakiet: tā ir pavēlējis ķēniņš: lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!" 27 Un Miha sacīja: "Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad Tas Kungs nav runājis ar manu muti!" Un viņš vēl piebilda: "Uzklausait jel to, jūs, visas tautas!" 28 Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs." Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā. 30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kara ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: "Necīnieties nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!" 31 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafātu, tad viņi domāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš! Un viņi to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafāts sauca palīgā, un Tas Kungs viņam palīdzēja - Dievs tos aizvilināja projām no viņa. 32 Un, kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja. 33 Bet kāds karavīrs uzvilka loku un nejauši trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!" 34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pret Aramu līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.

19. nodaļa

1 Bet Jūdas ķēniņš Jošafāts atgriezās vesels savā namā Jeruzālemē. 2 Un redzētājs Jehus, Hananija dēls, iznāca viņam pretī un sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: "Vai tev vajadzēja palīdzēt tam bezdievim, un vai tev tiem, kas To Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ Tā Kunga dusmas nāks pār tevi. 3 Taču tevī ir vēl atrodami arī labi darbi, jo tu esi iznīdējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt." 4 Pēc tam kad Jošafāts bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie Tā Kunga, viņu tēvu Dieva. 5 Un viņš zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu. 6 Un viņš piekodināja soģiem: "Pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet Tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu. 7 Tad nu lai Tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas." 8 Arī Jeruzālemē Jošafāts iecēla kādus no levītiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu galvenajiem nest Tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus lietas. Tiem bija arī jādzīvo Jeruzālemē. 9 Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Tā jums jārīkojas Tā Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi! 10 Un ikvienā strīdus lietā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, - starp asinīm un asinīm un starp bauslību un pavēli, likumiem un tiesām, brīdiniet tos, lai viņi nenoziedzas Tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā - un jūs negrēkosit. 11 Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums ikvienā Tā Kunga lietā, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir katrā ķēniņa lietā, bet jums par uzraugiem lai ir levīti. Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un Tas Kungs būs ar to, kas ir labs!"

20. nodaļa

1 Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu. 2 Kad vēstneši nāca pie Jošafāta un viņam ziņoja: "Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā, tas ir, En-Gedijā," - 3 tad Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt To Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu. 4 Kad Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no Tā Kunga, un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no Tā Kunga palīdzību, 5 tad Jošafāts nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā 6 un lūdza: "Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret Tevi varētu stāties. 7 Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, Savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem? 8 Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami: 9 ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs Tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi. 10 Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja, 11 redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu. 12 Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis." 13 Un tā viss Jūda bija nostājies Tā Kunga priekšā, arī viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli. 14 Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zaharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas levīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem, 15 un viņš sacīja: "Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš! 16 Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. 17 Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!" 18 Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes Tā Kunga priekšā, lai pielūgtu To Kungu. 19 Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas. 20 Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: "Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, - un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!" 21 Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus Tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu To Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: "Pateicieties Tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" 22 Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. 23 Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. 24 Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies. 25 Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels. 26 Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Berahas ielejā, kur viņi slavēja To Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par Berahas ieleju, un tā līdz pat šai dienai. 27 Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jošafāts viņu priekšgalā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo Tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem. 28 Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un taurēm un devās uz Tā Kunga namu. 29 Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis, dzirdot, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. 30 Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt. 31 Un Jošafāts valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilhija meita. 32 Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs Tā Kunga acīs. 33 Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savu sirdi novēlējusi savam tēvu Dievam. 34 Un, kas vēl par Jošafātu stāstāms, no sākuma līdz beigām, redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai. 35 Un pēc tam Jošafāts, Jūdas ķēniņš, sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija ļauns savos darbos. 36 Un viņš ar to vienojās taisīt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi būvēja kuģus Ecion-Geberā. 37 Bet Ēliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafātu, sacīdams: "Tādēļ ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, Tas Kungs sašķels tavu darbu!" Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.

21. nodaļa

1 Un Jošafāts gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Un Jorāmam bija brāļi, Jošafāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zaharja, Azarja, Mihaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafāta, Jūdas ķēniņa, dēli. 3 Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu, un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls. 4 Kad Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem. 5 Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 6 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 7 Bet Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu uz mūžīgiem laikiem. 8 Un viņa laikā edomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu. 9 Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva edomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem. 10 Tomēr edomieši atkrita no Jūdas virsvadības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virsvadību, jo viņš bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu. 11 Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos. 12 Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, 13 bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu - viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, - 14 tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. 15 Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā." 16 Un Tas Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. 17 Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem. 18 Un pēc visa tā Tas Kungs viņu piemeklēja mjar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. 19 Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem. 20 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.

22. nodaļa

1 Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahasju, viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kuri kopā ar arābiem bija ielauzušies nometnē; tā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. 2 Un Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Atalja, Omrija meita. 3 Arī viņš staigāja Ahaba nama ceļus, jo viņa māte bija viņa padoma devēja darīt ļaunu. 4 Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, - viņam par postu. 5 Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un sabiedrojās ar Israēla ķēniņu Jorāmu, Ahaba dēlu, un devās karā pret Aramas ķēniņu Hazaēlu uz Ramotu Gileādā. Bet, kad aramieši ievainoja Jorāmu, 6 viņš griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties Jezreēlā no ievainojumiem, ko tie viņam bija Ramā situši, kad tas karā cīnījās pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. Bet Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, nogāja, lai apraudzītu Jezreēlā Jorāmu, Ahaba dēlu, jo viņš tur gulēja slims. 7 Bet paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojāeja, ka tas gāja pie Jorāma, un, kad viņš bija tur nonācis, viņš izgāja kopā ar Jorāmu pret Jehu, Nimšija dēlu, kuru Tas Kungs bija svaidījis Ahaba namu izdeldēt. 8 Un tad notika, ka tanī laikā, kad Jehus rīkojās kā soģis pār Ahaba namu, viņš sastapa arī Jūdas vadoņus un Ahasjas brāļa dēlus, kuri kalpoja Ahasjam, un viņš lika tos nokaut. 9 Tad viņš meklēja Ahasju un to arī sagūstīja, kad viņš bija paslēpies Samarijā; un to atveda pie Jehus, un Jehus lika viņu nogalināt. Tomēr viņu apglabāja, jo sacīja: "Viņš ir Jošafāta mazdēls, un tas bija, kas ar visu savu sirdi meklēja To Kungu." Bet Ahasjas namam nebija neviena, kuram būtu pieticis spēka, lai saglabātu ķēniņa valsts varu. 10 Bet, kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad tā cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama. 11 Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt. 12 Un viņš bija apslēpts kopā ar tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi.

23. nodaļa

1 Bet septītajā gadā Jojada ņēmās drošu prātu un saistījās savienībā ar virsniekiem pār simtiem, Azarju, Jerohāma dēlu, Jišmaēlu, Johanāna dēlu, Azarju, Obeda dēlu, Maāseju, Adaja dēlu, un Ēlišafātu, Sihrija dēlu. 2 Un tie gāja apkārt pa Jūdu un sapulcināja levītus no visām Jūdas pilsētām, kā arī Israēla tēvu namu galvenos, un tie sanāca Jeruzālemē. 3 Un visi sapulcētie noslēdza Dieva namā derību ar jauno ķēniņu, un Jojada tiem sacīja: "Redziet, te ir ķēniņa dēls, un viņš valdīs, kā Tas Kungs to ir vēstījis par Dāvida dēliem! 4 Tā nu jums būs rīkoties: trešdaļa no jums, kuriem iekrīt sabatā kārta, kā no priesteriem, tā no levītiem, lai kalpo kā vārtu sargi pie sliekšņiem. 5 Un otra trešdaļa lai stāv ķēniņa namā, un pēdējā trešdaļa - pie Pamata vārtiem, bet viss karaspēks lai atrodas Tā Kunga nama pagalmos. 6 Bet nevienam nebūs ieiet Tā Kunga namā kā vienīgi priesteriem un levītiem, kas kalpo; tie var ieiet, jo viņi ir svēti, bet visa pārējā tauta lai ir nomodā - Tā Kunga sardzē. 7 Bet levīti lai veido apli apkārt ap ķēniņu, ikviens ar savu ieroci rokā, un, kas ielaužas namā, tas ir jānogalina; un esiet ar ķēniņu, viņam ienākot un viņam izejot!" 8 Un levīti un visa Jūdas tauta darīja tā, kā priesteris Jojada bija pavēlējis, un tie ikviens ņēma savus vīrus, kas vai nu nāca uz sabatu, vai arī atgriezās no sabata, jo priesteris Jojada neatļāva iepriekšējai maiņai aiziet. 9 Un priesteris Jojada iedeva virsniekiem pār simtiem gan šķēpus, gan mazos vairogus un lielos vairogus, kas bija bijuši ķēniņam Dāvidam un kas bija novietoti Dieva namā. 10 Un viņš nostatīja visu kara tautu, ikvienu ar savu ieroci rokā, no nama dienvidu spārna līdz nama ziemeļu spārnam - gan altārim, gan namam un ķēniņam visapkārt. 11 Un viņi izveda ārā ķēniņa dēlu, uzlika viņam ķēniņa kroni, deva viņa rokā liecības grāmatu un cēla viņu par ķēniņu; tad Jojada ar saviem dēliem to svaidīja un sacīja: "Lai dzīvo ķēniņš!" 12 Kad Atalja dzirdēja tautas saucienus, kas bija saskrējusi un slavināja ķēniņu, tad viņa devās pie tautas Tā Kunga namā. 13 Un tā skatījās - un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un vadoņi un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visi tās zemes ļaudis bija līksmi un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: "Sazvērestība, sazvērestība!" 14 Bet priesteris Jojada lika iziet laukā virsniekiem pār simtiem, kas bija karapulku pavēlnieki, un viņš tiem pavēlēja: "Izvediet viņu ārā no nama cauri rindām, un, kas viņai sekos, tam jātop nogalinātam ar zobenu!" Jo priesteris bija piekodinājis: "Nenokaujiet viņu Tā Kunga namā!" 15 Un viņi deva tai ceļu, pašķirdamies uz abām pusēm, un, kad viņa, iedama pa Zirgu vārtiem, ienāca ķēniņa namā, tad tie viņu tur nogalināja. 16 Un Jojada noslēdza derību starp To Kungu, no vienas, un sevi pašu un visu tautu un ķēniņu, no otras puses, ka viņi centīsies būt īsta Tā Kunga tauta. 17 Tad visa tauta devās uz Baala svētnīcu un to nopostīja, tā altārus un tēlus viņi sadauzīja gabalos, bet Matanu, Baala priesteri, viņi nokāva altāra priekšā. 18 Un Jojada sadalīja amatus Tā Kunga namā starp priesteriem un levītiem, kurus Dāvids bija piesaistījis Tā Kunga namam nest Tam Kungam dedzināmos upurus, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, nest tos ar prieka saucieniem un dziedot dziesmas, kādas Dāvids norādījis un pats sacerējis. 19 Un viņš novietoja vārtu sargus pie Tā Kunga nama vārtiem, lai neviens tur neieietu, kas kaut kādā veidā ir nešķīsts kļuvis. 20 Tad viņš ņēma virsniekus pār simtiem un lielkungus un tautas vadoņus, un visus tās zemes ļaudis sev līdzi un izveda ķēniņu no Tā Kunga nama, un, kad viņi pa Augšējiem vārtiem bija iegājuši ķēniņa pilī, tad viņi sēdināja ķēniņu ķēniņa valsts tronī. 21 Un visi tās zemes ļaudis priecājās, un pilsēta pēc tam norima, kopš Atalja bija nonāvēta ar zobenu.

24. nodaļa

1 Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija no Bēršebas. 2 Un Joass darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. 3 Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. 4 Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot Tā Kunga namu. 5 Un viņš sapulcināja priesterus un levītus un viņiem sacīja: "Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada labotu Dieva namu, un pasteidzieties ar šo uzdevumu." Bet levīti nesteidzās. 6 Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: "Kāpēc tu neesi pamudinājis levītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes meslus, ko Mozus, Tā Kunga kalps, un draudze nosprieda Israēlam dot Liecības teltij? Ievēro taču, 7 ka Atalja, šī ļaunā sieva, un viņas dēli ir postījuši Dieva namu un visus svētos Tā Kunga nama piederumus viņi ir izlietojuši baaliem." 8 Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie Tā Kunga nama vārtiem. 9 Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes Tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis. 10 Tad visi vadoņi un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns. 11 Un katru reizi, kad levītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa pārraugiem, proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa, un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ik dienas un savāca daudz naudas. 12 Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija darba kārtotāji pie Tā Kunga nama; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu Tā Kunga namu, un arī vēl dzelzs un vara kalējus Tā Kunga nama labošanai. 13 Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu atjaunoja tādu kā iepriekš un nostiprināja to. 14 Un, kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot Tā Kunga namam piederumus kalpošanas vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus; un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. 15 Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadu vecs, kad viņš nomira. 16 Un viņu apglabāja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija labu darījis gan Israēlam, gan Dievam, gan Viņa namam. 17 Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. 18 Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. 19 Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās. 20 Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: "Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!" 21 Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. 22 Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zaharja sacīja: "Lai Tas Kungs redz un piemeklē!" 23 Un, kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas vadoņus, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Damaskas ķēniņam. 24 Un, kaut gan Aramas karaspēks ieradās skaitā neliels, tomēr Tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, tāpēc ka Jūda bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu; tā sīrieši kļuva Joasa tiesātāji. 25 Bet, kad sīrieši atkal bija no viņa aizgājuši - tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu -, tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. 26 Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls. 27 Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, redzi, tas ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.

25. nodaļa

1 Amacja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātes vārds bija Joadana, un viņa bija no Jeruzālemes. 2 Viņš gan darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, tomēr ne no visas sirds. 3 Kad ķēniņa valsts vara bija viņa rokās nostiprinājusies, tad viņš lika saviem kalpiem nogalināt tos, kas bija nokāvuši ķēniņu, viņa tēvu. 4 Bet viņu dēlus viņš nelika nokaut, kā bauslībā, Mozus grāmatā, ir rakstīts, kur Tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: "Tēviem nebūs tikt nonāvētiem dēlu dēļ, un dēliem nebūs tikt nonāvētiem tēvu dēļ, bet ikviens lai mirst pats savu grēku dēļ." 5 Un Amacja sapulcināja Jūdas iedzīvotājus un lika viņiem sakārtoties pēc viņu tēvu namiem virsnieku pār tūkstošiem un virsnieku pār simtiem vadībā - visai Jūdas ciltij un Benjamīnam. Un, kad viņš no tiem saskaitīja tos, kuri bija divdesmit gadu veci un vecāki, tad viņš atrada trīs simti tūkstošu izlasītu vīru, kuri bija derīgi kara gaitām un bija spējīgi nest kā šķēpu, tā lielo vairogu. 6 Vēl klāt viņš salīga no Israēla simts tūkstošus varonīgu karavīru par simts talentiem sudraba. 7 Bet kāds Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: "Ak, ķēniņ! Israēla karapulks lai nedodas kopā ar tevi uzbrukumā, jo Tas Kungs nav ar Israēlu un ne ar vienu no šiem Efraima dēliem. 8 Bet ej un dari un rādi savu drosmi cīņā; citādi Dievs tev liks krist ienaidnieku priekšā, jo Dievam ir spēks gan tev palīdzēt, gan tevi nogāzt." 9 Kad Amacja jautāja Dieva vīram: "Bet kas lai notiek ar tiem simts talentiem, ko es esmu iedevis Israēla karapulkiem?" - tad Dieva vīrs atbildēja: "Tas Kungs spēj tev vairāk iedot nekā tikai šo naudu!" 10 Tad Amacja lika atšķirt nost tos, kuri piederēja pie pulka, kas bija atnācis pie viņa no Efraima, lai tie atgrieztos savās vietās. Bet tie ļoti saskaitās pret Jūdu un karstās dusmās atgriezās savās vietās. 11 Bet Amacja drosmes pilns izveda savus karapulkus cīņā un devās uz Sāls ieleju, kur viņš nokāva desmit tūkstošus Seīra dēlu. 12 Bet citus desmit tūkstošus, kurus Jūdas dēli sagūstīja dzīvus, viņi uzveda klints virsotnē un nogāza tos no klints virsotnes, tā ka tie visi tika sašķaidīti gabalos. 13 Bet tas karapulks, kuram Amacja bija licis griezties atpakaļ, lai tie neietu ar viņu kopā karā, - tie iebruka Jūdas pilsētās, no Samarijas līdz pat Bet-Horonai, un nokāva no iedzīvotājiem trīs tūkstošus, un savāca bagātu laupījumu. 14 Kad Amacja pārnāca no uzvaras pār edomiešiem, tad viņš atveda līdzi Seīra dēlu dievus, un viņš tos nolika sev kā dievus un metās viņu priekšā uz sava vaiga, un upurēja tiem kvēpināmo upuri. 15 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Amacju, un Viņš sūtīja pie tā pravieti, kas viņam sacīja: "Kāpēc tu pats esi meklējis tās tautas dievus, kuri neizglāba savu tautu no tavas rokas?" 16 Kad viņš uz to tā runāja, tad Amacja viņam sacīja: "Vai tu esi iecelts ķēniņam par padoma devēju? Mitējies! Kāpēc tu gribi, lai tevi nokauj?" Un tad pravietis mitējās un piebilda: "Es gan nojaušu, ka Dievam ir nodoms tevi iznīcināt, tāpēc ka tu esi tā darījis un neesi klausījis manu padomu!" 17 Un Jūdas ķēniņš Amacja apspriedās un sūtīja ziņnešus pie Israēla ķēniņa Joasa, Joahaza dēla, Jehus dēladēla, un lika viņam sacīt: "Nāc un mērosimies spēkiem viens ar otru!" 18 Tad Israēla ķēniņš Joass sūtīja ziņnešus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika viņam sacīt: "Kāds ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedra, kas arī atrodas Libanonā, sacīdams: dod savu meitu manam dēlam par sievu! - Bet tad lauku zvēri, kuri bija Libanonā, gāja pāri un samina ērkšķu krūmu. 19 Redzi, tu domā - tu esi sakāvis Edomu, un tava dvēsele nesas uz lielīšanos un pēc vēl lielākas slavas. Bet nu tagad - paliec vien mierīgi mājās; kāpēc tu gribi skriet nelaimē, lai tu kristu pats un Jūda līdz ar tevi?" 20 Bet Amacja neklausīja, jo tas tā bija paša Dieva nolikts, lai Viņš tos nodotu pretinieku rokā, tāpēc ka tie bija pievērsušies Edoma dieviem. 21 Un Israēla ķēniņš Joass cēlās un devās cīņā, un viņi grieza vaigu pret vaigu - viņš un Jūdas ķēniņš Amacja pie Bet-Šemešas, kas atrodas Jūdā. 22 Un Jūda tika Israēla sakauts, un ikviens no tiem bēga uz savām mājām. 23 Un Israēla ķēniņš Joass sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacju, Joasa dēlu, Joahaza dēladēlu, Bet-Šemešā, un viņš to noveda Jeruzālemē, un viņš izlauza daļu no Jeruzālemes mūra - no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem - četrsimt olektis. 24 Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un itin visus svētos piederumus, kas atradās Dieva namā pie Obed-Edoma, un ķēniņa pils bagātības līdz ar ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. 25 Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, dzīvoja pēc tam, kad Israēla ķēniņš Joass, Joahaza dēls, nomira, vēl piecpadsmit gadus. 26 Un, kas vēl par Amacju stāstāms, par viņa sākumu un par viņa galu, redzi, tas ir uzrakstīts Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. 27 Un kopš tā laika, kad Amacja bija atkāpies no Tā Kunga, pret viņu cēlās Jeruzālemē sazvērestība. Un viņš bēga uz Lahišu, bet sazvērnieki nosūtīja gūstītājus viņam pakaļ uz Lahišu, un tie viņu tur nokāva. 28 Viņi atveda viņu uz zirgiem un apglabāja viņu pie viņa tēviem Jūdas pilsētā.

26. nodaļa

1 Tad visa Jūdas tauta izraudzīja Usiju, lai gan viņam tolaik bija tikai sešpadsmit gadi, un viņi to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā. 2 Viņš uzcēla Ēlatu jeb Ēlotu un pievienoja to atkal pie Jūdas pēc tam, kad ķēniņš bija gūlies pie saviem tēviem. 3 Kļūstot par ķēniņu, Usijam bija sešpadsmit gadi, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jeholja, un viņa bija no Jeruzālemes. 4 Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to viņa tēvs Amacja bija darījis. 5 Viņš turējās pie Dieva, kamēr dzīvs bija Zaharja, kas viņam skaidroja Dieva prātu, un, kamēr viņš meklēja To Kungu, Dievs lika viņam zelt. 6 Un viņš devās uzbrukumā un karoja pret filistiešiem un nopostīja Gātas mūri un Jabnes mūri, tāpat arī Ašdodas mūri. Un viņš uzcēla ap Ašdodu un filistiešu zemē stipras pilsētas. 7 Un Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem un pret arābiem, kuri dzīvoja Gur-Baalā, un pret mehuniešiem. 8 Un arī amonieši deva Usijam meslus, un viņa slava izplatījās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš bija kļuvis ļoti varens. 9 Un Usija uzcēla Jeruzālemē torņus pie Stūra vārtiem, pie Ielejas vārtiem un mūru stūros un nostiprināja tos. 10 Viņš uzcēla torņus arī līdzenumā un ierīkoja daudz ūdens tvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki kā ielejā, tā arī līdzenumā, un viņam bija arāji un vīna dārznieki dārzos un auglīgos laukos, tāpēc ka viņš mīlēja zemes darbu. 11 Un Usijam bija apmācīts un karam sagatavots karaspēks, kas kaujā gāja pa nodaļām, kā tas bija rakstveža Jehiēla un pārvaldnieka Maāseja iesaukts un apmācīts ķēniņa virspavēlnieka Hananjas vadībā. 12 Un viss tēvu namu galveno, varonīgo karotāju, skaits bija divi tūkstoši seši simti. 13 Un zem viņu pavēles atradās karaspēks ar trīs simti septiņi tūkstoši pieciem simtiem karotāju, pilni izcila spēka, kaujām sagatavotu vīru, lai sniegtu ķēniņam palīdzību pret ienaidniekiem. 14 Un Usija lika sagādāt visam karaspēkam vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņukreklus, lokus un metamos lingu akmeņus. 15 Viņš uzstatīja Jeruzālemē arī gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz torņiem un stūros, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens. 16 Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja Tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri. 17 Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kuru pavadīja astoņdesmit Tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri. 18 Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: "Tas tev, Usija, neklājas - nest Tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Ārona dēliem, kas ir iesvētīti, - viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, Tā Kunga, priekšā!" 19 Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet, kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru klātbūtnē Tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā. 20 Kad augstais priesteris Azarja un visi priesteri pagriezās ar vaigu pret viņu un viņu uzlūkoja, tad redzi, spitālība bija saskatāma viņa pierē, un tie viņu ar skubu izveda no turienes ārā. Arī viņš pats steidzās iziet, jo Tas Kungs bija viņu sitis. 21 Tā ķēniņš Usija bija spitālīgs līdz savai nāves dienai, un, spitālīgs būdams, viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no Tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa namu un bija soģis zemes iedzīvotājiem. 22 Un, kas vēl par Usiju ir stāstāms, no sākuma līdz beigām, to ir uzrakstījis pravietis Jesaja, Amoca dēls. 23 Un, kad Usija gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: "Viņš ir spitālīgs." Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

27. nodaļa

1 Jotāmam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit pieci gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Jeruša, un viņa bija Cadoka meita. 2 Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to visu bija darījis viņa tēvs Usija; tikai viņš necentās jaukties Tā Kunga svētnīcas lietās, bet tauta joprojām turpināja grēkot. 3 Viņš uzcēla Tā Kunga nama Augšējos vārtus, arī Ofēla mūrim viņš veltīja daudz darba. 4 Un viņš uzcēla arī Jūdas kalnājos pilsētas, un arī mežos viņš uzcēla nocietinātas pilis un sargu torņus. 5 Un viņš karoja arī pret Amona bērnu ķēniņu un pieveica viņus, un Amona bērniem bija tanī gadā viņam jādod simts talentu sudraba un desmit tūkstošus mēru - koru - kviešu un arī desmit tūkstošus mēru miežu; to viņam Amona bērni nodeva arī vēl otrajā un trešajā gadā. 6 Un viņš kļuva arvien varenāks, tādēļ ka Jotāms darīja taisnu savu ceļu Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. 7 Bet, kas vēl ir par Jotāmu stāstāms, gan viņa kari, gan viņa ceļi, redzi, tie visi ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. 8 Divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva ķēniņš un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. 9 Un Jotāms gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahass kļuva ķēniņš viņa vietā.

28. nodaļa

1 Un Ahasam bija divdesmit gadu, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Bet viņš nedarīja, kas bija taisns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā to darīja viņa ciltstēvs Dāvids. 2 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baaliem tēlus. 3 Un viņš nesa Ben-Hinomas ielejā kvēpināmos upurus un sadedzināja savus dēlus ugunī, kas ir negants paradums tām tautām, kuras Tas Kungs bija licis izdzīt, Israēla bērniem ienākot. 4 Viņš upurēja arī kaujamos upurus un kvēpināmos upurus kalnu augstienēs un pakalnos, un zem katra zaļojoša koka. 5 Tādēļ Tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva Aramas ķēniņa rokā, un aramieši viņu uzvarēja un aizveda no viņa valsts lielu gūstekņu pulku uz Damasku. Arī viņš pats tika nodots Israēla ķēniņa rokā, un tas viņu bija sakāvis lielā kaujā, 6 jo Pekahs, Remaljas dēls, nogalināja Jūdā vienā dienā simts divdesmit tūkstošus vīru, kuri visi bija spēcīgi karotāji, tāpēc vien, ka tie bija atmetuši To Kungu, savu tēvu Dievu. 7 Bez tam vēl Sihrijs, drošsirdīgs Efraima karavīrs, nogalināja Maāseju, paša ķēniņa dēlu, un ķēniņa pils pārzini Asrikāmu un Ēlkanu, otro vīru tūdaļ pēc ķēniņa. 8 Un no savu brāļu vidus Israēla bērni aizveda gūstā divi simti tūkstošus - sievas, dēlus un meitas - un ieguva no viņiem jo lielu kara laupījumu; karā salaupīto viņi noveda Samarijā. 9 Bet tur dzīvoja Tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņš izgāja pretī karaspēkam, kas atgriezās Samarijā, un sacīja: "Redzi, tikai tāpēc, ka Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs viņus nogalinājāt tādā ienaidā, kas sniedzas līdz debesīm! 10 Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nebūs jums smags pārkāpums pret To Kungu, jūsu Dievu? 11 Un nu tagad - paklausiet mani, vediet atpakaļ tos gūstekņus, kurus jūs esat saviem brāļiem nolaupījuši, jo Tā Kunga dusmu kvēle ir iedegusies pār jums!" 12 Un tad kādi vīri no Efraima dēlu galvenajiem izgāja tiem pretī, kas atgriezās no kara,- šie vīri bija: Azarja, Johanana dēls, Berehja, Mešillemota dēls, Jehizkija, Šaluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, - 13 un tiem sacīja: "Nevediet šurp tos gūstekņus: ar to jūs tikai uzkrautu mums pārkāpumu pret To Kungu. Ar tādu rīcību jūs mūsu grēkiem un pārkāpumiem pievienosit vēl tikai jaunus, jo mūsu pārkāpumi jau tā ir lieli Tā Kunga priekšā, un Viņa dusmu karstums ir pār Israēlu!" 14 Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sapulces priekšā. 15 Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū; un viņi tos ar drēbēm apģērba, ar kurpēm apāva, viņi deva tiem ēst un dzert un tos svaidīja ar eļļu, un cēla uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā. 16 Tanī laikā ķēniņš Ahass sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa pēc palīdzības, 17 jo edomieši atkal nāca un uzbruka Jūdam un aizveda gūstekņus. 18 Arī filistieši iebruka ielejas pilsētās un Jūdam piederošā Negebā un ieņēma Bet-Šemešu un Ajalonu, un Gederotu un Šoho ar tās mazajām pilsētām, un Timnu ar tās mazajām pilsētām un Gimzu ar tās mazajām pilsētām; un tur viņi apmetās uz dzīvi. 19 Jo Tas Kungs pazemoja Jūdu Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēļ, tāpēc ka viņš bija bezdievīgi dzīvojis Jūdā un smagi noziedzies pret To Kungu. 20 Tad pret viņu cēlās Tilgat-Pilmesers, Asīrijas ķēniņš, un tas viņu nomāca un nepalīdzēja viņam. 21 Kaut gan Ahass ņēma no Tā Kunga nama un ķēniņa pils, un no lielkungiem un deva Asīrijas ķēniņam, bet tas viņam neko nelīdzēja. 22 Un pat tanī laikā, kad viņš bija stipri spaidīts, viņš, ķēniņš Ahass, vēl vairāk noziedzās pret To Kungu, 23 jo viņš upurēja kaujamos upurus Damaskas dieviem, kuri bija viņu sakāvuši, un sacīja: "Tāpēc ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši, es gribu tiem nest kaujamos upurus, lai tie sniegtu palīdzību arī man." Bet tie kļuva viņam par krišanu un visam Israēlam. 24 Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza Tā Kunga nama durvis un uzcēla pats sev altārus uz katra stūra Jeruzālemē. 25 Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams Tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas. 26 Un, kas vēl par viņu ir stāstāms un viņa ceļi, kā pirmie, tā pēdējie, redzi, tie ir ierakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. 27 Kad Ahass gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja šinī pilsētā Jeruzālemē, tomēr viņu nenonesa Israēla ķēniņu kapos. Un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.

29. nodaļa

1 Hiskija kļuva ķēniņš divdesmit piecu gadu vecumā, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Un viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zaharjas meita. 2 Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to visu bija darījis viņa ciltstēvs Dāvids. 3 Savas valdīšanas pirmā gada pirmajā mēnesī viņš atkal atvēra Tā Kunga nama durvis un saveda tās kārtībā. 4 Un viņš lika nākt priesteriem un levītiem, un viņš viņus sapulcināja brīvajā laukumā, kas bija pret austrumiem, 5 un viņš tiem sacīja: "Uzklausiet mani, jūs, levīti! Tagad nu svētījieties paši un svētījiet Tā Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu un izmetiet ārā nešķīstību no šīs svētās mjvietas! 6 Tiešām, mūsu tēvi ir sacēlušies un darījuši ļaunu Tā Kunga, mūsu Dieva, acīs, tie Viņu ir atmetuši un savu vaigu novērsuši no Tā Kunga mājokļa un tam pagriezuši muguru. 7 Viņi pat bija noslēguši priekštelpas durvis un izdzēsuši gaismu; viņi nebija upurējuši kvēpināmos upurus, nedz arī nesuši dedzināmos upurus svētnīcā Israēla Dievam. 8 Tādēļ Tā Kunga bargās dusmas nāca pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos ir padarījis par baiļu rēgu, par biedēkli un par izsmieklu, kā jūs paši savām acīm redzat. 9 Jūs jau zināt - tādēļ mūsu tēvi ir krituši no zobena, bet mūsu dēli, mūsu meitas un mūsu sievas ir aizvestas gūstā. 10 Bet tagad - tas ir manas sirds nodoms - mums jānoslēdz derība ar To Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargās dusmas novēršas no mums. 11 Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu Viņa priekšā un Viņam kalpotu un ka jūs būtu Viņa kalpi un nestu kvēpināmos upurus." 12 Tad cēlās levīti: Mahats, Amasaja dēls, un Joēls, Azarjas dēls, no Kehata dēliem; no Merārija dēliem: Kīšs, Abdija dēls, un Azarja, Jehallelēla dēls; no Geršona dēliem: Joahs, Zimmas dēls, un Ēdens, Joaha dēls; 13 no Ēlicafana dēliem: Šimrijs un Jehiēls; no Asafa dēliem: Zaharja un Matanja; 14 no Heimana dēliem: Jehiēls un Šimejs; un no Jedutuna dēliem: Šemaja un Usiēls. 15 Viņi sapulcināja savus brāļus un svētījās, un atnāca, paklausīdami ķēniņa pavēlei, lai pēc Tā Kunga norādījumiem šķīstītu Tā Kunga namu. 16 Tad priesteri iegāja Tā Kunga namā, lai to šķīstītu, un viņi izmeta ārā visu, kas bija nešķīsts, Tā Kunga nama pagalmā, ko vien tie nešķīstu atrada Tā Kunga namā; tur levīti visu to saņēma, lai aiznestu projām Kidronas ielejā. 17 Un viņi iesāka tīrīšanu pirmā mēneša pirmajā dienā un nonāca līdz Tā Kunga nama priekštelpai pirmā mēneša astotajā dienā; viņi svētīja Tā Kunga namu nākamajās astoņās dienās un pabeidza pirmā mēneša sešpadsmitajā dienā. 18 Pēc tam viņi devās pie ķēniņa Hiskijas viņa pils iekštelpās un sacīja: "Mēs esam šķīstījuši visu Tā Kunga namu, arī dedzināmo upuru altāri un visus tā priekšmetus, arī skatāmo maižu galdu ar visiem tā rīkiem, 19 tāpat arī visus tos priekšmetus, ko vien ķēniņš Ahass savā valdīšanas laikā bija padarījis nešķīstus ar savu atkrišanu, mēs tos esam atkal saveduši kārtībā un esam iesvētījuši, un redzi, tie atrodas Tā Kunga altāra priekšā!" 20 Tad ķēniņš Hiskija cēlās agri no rīta un sapulcināja pilsētas vecākos, un devās augšup Tā Kunga namā. 21 Un viņi atveda septiņus vēršus, septiņus aunus, septiņas avis un septiņus āžus par grēku izpirkšanas upuri gan ķēniņa valsts varai, gan svētnīcai un visai Jūdas zemei, un ķēniņš pavēlēja Ārona pēcnācējiem priesteriem upurēt tos kā dedzināmo upuri uz Tā Kunga altāra. 22 Un viņi nokāva vēršus, un priesteri saņēma to asinis un apslacīja altāri; tad viņi nokāva aunus un slacīja asinis uz altāra; pēc tam viņi nokāva avis un slacīja asinis uz altāra. 23 Pēc tam viņi atveda grēka izpirkšanas upura āžus ķēniņa un visas sapulces priekšā, un viņi uzlika savas rokas uz tiem. 24 Tad priesteri tos nokāva, un, grēka izpirkšanas upuri nesdami, viņi ar to asinīm apslacīja altāri, lai visu Israēlu salīdzinātu, jo ķēniņš bija noteicis nest dedzināmo un grēku salīdzināšanas upuri visa Israēla labā. 25 Un viņš novietoja levītus Tā Kunga namā ar cimbālēm, arfām un cītarām pēc Dāvida un Gada, ķēniņa redzētāja, un pravieša Nātāna pavēles, jo tāda bija Tā Kunga pavēle, izteikta caur Viņa praviešiem. 26 Un tā nu levīti nostājās ar Dāvida mūzikas instrumentiem un priesteri ar taurēm. 27 Un Hiskija pavēlēja nest dedzināmo upuri uz altāra; un, līdzko iesākās dedzināmais upuris, tanī pašā brīdī atskanēja dziesmas Tam Kungam un taures Israēla ķēniņa Dāvida mūzikas instrumentu pavadībā. 28 Un visa sapulce pielūdza, un dziedātāji dziedāja, un tauru pūtēji pūta; tas viss norisinājās, līdz kamēr dedzināmais upuris bija pabeigts. 29 Kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad ķēniņš un visi, kas atradās ar viņu, nometās ceļos un pielūdza. 30 Un ķēniņš Hiskija un vadoņi uzaicināja levītus izteikt Tam Kungam slavu ar Dāvida un redzētāja Asafa vārdiem, un viņi ar prieku dziedāja slavas dziesmas un metās ceļos un pielūdza. 31 Tad runāja Hiskija un sacīja: "Tagad jūs esat sevi veltījuši Tam Kungam; nāciet šurp un nesiet kaujamos un pateicības upurus Tā Kunga namā!" Un sapulcētie nesa kaujamos upurus un pateicības upurus, un ikviens, kas jutās uz to pamudināts, arī dedzināmos upurus. 32 Un dedzināmo upuru skaits, ko sapulcētie ziedoja, bija septiņdesmit vērši, simts auni, divi simti avju: tie visi bija Tam Kungam dedzināmais upuris. 33 Un glābšanas upurim tika veltīti seši simti vēršu un trīs tūkstoši sīklopu. 34 Bet priesteru bija maz, un viņi nespēja visus dedzināmos upurus nodīrāt; tāpēc viņiem palīdzēja levīti, viņu brāļi, tiekāms darbs tika pabeigts un priesteri bija paspējuši atkal sevi svētīt, - levīti bija bijuši dedzīgāki savā sirdī un čaklāki svētīties nekā priesteri. 35 Arī dedzināmo upuru tur bija liels skaits līdz ar brīvprātīgo pateicības upuru taukiem un līdz ar slakāmiem upuriem klāt pie dedzināmiem upuriem. Tā viņi pabeidza savu darbu, un līdz ar to bija atjaunota kalpošana Tā Kunga namā. 36 Bet Hiskija un visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija tautas labā darījis, jo šī lieta bija notikusi ātri.

30. nodaļa

1 Un Hiskija sūtīja sūtņus pie visa Israēla un Jūdas un rakstīja arī vēstules Efraimam un Manasem, lai nāk Tā Kunga namā uz Jeruzālemi sarīkot Pashā svētkus Tam Kungam, Israēla Dievam, 2 jo ķēniņš ar saviem vadoņiem un ar visu sapulci Jeruzālemē bija nolēmuši svētīt Pashā svētkus otrajā mēnesī. 3 Proti, tie nebija paspējuši svētīt Pashā svētkus īstajā laikā, tāpēc ka priesteri vēl nebija svētījušies pietiekamā skaitā, un arī tauta nebija Jeruzālemē sapulcējusies. 4 Un šī doma likās esam pareiza ķēniņa un visas sapulces acīs. 5 Un viņi nosprieda likt ziņai izplatīties pa visu Israēlu no Bēršebas līdz Danam, lai sanāk un svētī Tam Kungam, Israēla Dievam, Pashā svētkus Jeruzālemē, jo ilgu laiku tie nebija lielā pulkā svētīti, kā tas bija rakstīts. 6 Tā nu skrējēji ar vēstulēm no ķēniņa un viņa vadoņu rokas devās pa visu Israēlu un Jūdu visapkārt, aicinādami pēc ķēniņa pavēles: "Ak, Israēla tauta! Atgriezies pie Tā Kunga, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dieva, tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas. 7 Un lai ar jums vairs nenotiek tā, kā notika ar jūsu tēviem un jūsu brāļiem, kas stūrgalvīgi sacēlās pret To Kungu, savu tēvu Dievu, kādēļ Viņš tos nodeva postam, kā jūs paši to redzat. 8 Nu tad neesiet tagad stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, bet sniedziet Tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir licis svētīt mūžīgi, un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, lai Viņa bargo dusmu kvēle no jums novērstos! 9 Un, kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie Tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šinī zemē, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš Savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!" 10 Tā šie skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam, bet viņi tika izsmieti un izzoboti. 11 Tikai daži vīri no Ašera un no Manases, un no Zebulona paklausīja un nāca uz Jeruzālemi. 12 Arī pār Jūdu bija Dieva roka, kas lika viņiem vienprātīgi izpildīt ķēniņa un viņa vadoņu pavēli, kā Tas Kungs pats to bija norādījis. 13 Un daudz ļaužu sapulcējās Jeruzālemē, lai otrajā mēnesī svētītu Neraudzētās maizes svētkus, varen liels ļaužu pulks. 14 Un viņi cēlās un noārdīja altārus, kas atradās Jeruzālemē; tāpat arī viņi iznīcināja visas kvēpināmās vietas un iemeta tās Kidronas ielejā. 15 Un tad viņi nokāva Pashā jēru otrā mēneša četrpadsmitajā dienā, un priesteri un levīti jutās apkaunoti, un viņi šķīstījās un nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. 16 Un viņi ieņēma savas vietas pēc noteiktas kārtības, pēc Dieva vīra Mozus bauslības, un priesteri slacīja asinis, tās ņemdami no levītu rokas. 17 Jo sapulcē bija daudzi, kuri nebija svētījušies; tādēļ levīti nokāva daudz Pashā jēru visu to labā, kas nebija šķīsti, lai tos svētītu Tam Kungam, 18 jo liels ļaužu pulks, liela daļa no Efraima un Manases, Isašara un Zebulona nebija šķīstījušies, un tomēr viņi baudīja Pashā mielastu, kaut arī ne tā, kā ir rakstīts. Bet Hiskija aizlūdza par viņiem, sacīdams: "Tas Kungs, kas ir labs, lai katram to piedod, it īpaši 19 visiem tiem, kas savā sirdsprātā stipri ir apņēmušies meklēt Dievu To Kungu, savu tēvu Dievu, kaut arī ne pēc svētā šķīstīšanās nolikuma!" 20 Un Tas Kungs paklausīja Hiskiju, Viņš dziedināja tautu. 21 Tā Israēla bērni, kas bija ieradušies Jeruzālemē, noturēja Neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas lielā priekā, un levīti un priesteri pauda Tā Kunga slavu dienu no dienas ar spēku mūzikas instrumentu pavadībā. 22 Un Hiskija uzrunāja ar laipniem vārdiem visus tos levītus, kas parādīja labu izpratni kalpošanā Tam Kungam; un viņi baudīja svētku mielastu septiņas dienas, arvien nesa pateicības kaujamos upurus un allaž pateicās Tam Kungam, savam tēvu Dievam. 23 Un visa sapulce nosprieda svētīt vēl otras septiņas dienas, un viņi ar prieku svētīja svētkus vēl septiņas dienas, 24 jo Jūdas ķēniņš Hiskija ziedoja sapulcētajiem tūkstoš vēršu un desmit tūkstošus sīklopu, un priesteri svētījās lielā skaitā. 25 Un visi sapulcētie no Jūdas priecājās līdz ar priesteriem un levītiem un arī visi sapulcētie, kas bija nākuši šurp no Israēla, kā arī svešinieki, kas bija nākuši no Israēla zemes, un tie, kas bija apmetušies Jūdā. 26 Un tā Jeruzālemē valdīja liels prieks, jo no Israēla ķēniņa Salamana, Dāvida dēla, laikiem, tāda nebija bijis Jeruzālemē. 27 Un priesteri un levīti cēlās un svētīja tautu, un Viņš paklausīja viņu balsis, un viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī - Debesīs.

31. nodaļa

1 Kad tas viss bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija ieradies, devās Jūdas pilsētās un nolauza elku stabus, un nocirta elku kokus, un izpostīja augstieņu svētnīcas un altārus pa visu Jūdu un Benjamīnu, kā arī Efraimu un Manasi, kamēr tādu vairs nebija. Un tad visi Israēla bērni atgriezās atpakaļ, ikviens savā īpašumā, savās pilsētās. 2 Un Hiskija noteica priesteru iedalījumu un levītu iedalījumu, ikvienam pēc savas kalpošanas, kā priesteriem, tā levītiem, pie dedzināmiem upuriem un pie pateicības upuriem, lai viņi kalpotu, teiktu un slavētu Tā Kunga nometnes vārtos. 3 Un viņš noteica arī ķēniņa daļu pats no sava īpašuma dedzināmiem upuriem rītos un vakaros, kā arī dedzināmiem upuriem gan sabatā, gan jauno mēnešu, gan svētku reizēs - kā tas ir rakstīts Tā Kunga bauslībā. 4 Un viņš sacīja tautai, tiem, kas dzīvoja Jeruzālemē, dot noteiktu daļu priesteriem un levītiem, ka lai viņi stingri turētos pie Tā Kunga bauslības. 5 Kad šī pavēle kļuva zināma, tad Israēla bērni sanesa bagātīgi gan pirmos augļus no labības un no jaunā vīna, gan no eļļas un medus, un no visiem tīruma augļiem - no visa viņi atnesa desmito tiesu lielā vairumā. 6 Un arī tie Israēla un Jūdas bērni, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, piegādāja desmito tiesu no liellopiem un no sīklopiem, arī desmito tiesu no tā, ko viņi bija atzinuši par svētu un veltījuši Tam Kungam, savam Dievam, viņi atnesa un sakrāva kaudžu kaudzēm. 7 Trešajā mēnesī viņi iesāka kaudzes kraut un septītajā mēnesī viņi pabeidza. 8 Kad nu Hiskija un vadoņi atnāca un tās kaudzes ieraudzīja, tad viņi teica To Kungu un Viņa tautu Israēlu. 9 Un Hiskija apjautājās pie priesteriem un levītiem par tām kaudzēm. 10 Un augstais priesteris Azarja, no Cadoka nama, atbildēja viņam, sacīdams: "Kopš tie ir sākuši nest šo cilājamo upuri Tā Kunga namā, mēs esam ēduši un paēduši, un daudz vēl ir palicis pāri, jo Tas Kungs ir Savu tautu tā svētījis, ka šis lielais krājums patiesībā ir pārpalikums." 11 Tad Hiskija pavēlēja iekārtot pie Tā Kunga nama pieliekamās telpas, un viņi tās iekārtoja. 12 Un viņi tur rūpīgi novietoja gan cilājamo upuri, gan desmito tiesu, gan svētības dāvanas. Un levīts Hananja kļuva tām par pārzini, un viņa brālis Šimejs bija otrs pārzinis. 13 Bet Jehiēls, Azazja, Nahats, Asahēls, Jerimots, Jozabāds, Ēliēls, Jišmahja, Mahats un Benaja bija Hananjam un viņa brālim Šimejam padoti uzraugi pēc paša ķēniņa Hiskijas un Dieva nama pārrauga Azarjas rīkojuma. 14 Un levīts Korus, Jimnas dēls, vārtu sargs pie Austrumu vārtiem, bija iecelts par pārraugu tām dāvanām, ko Dievam deva no laba prāta, lai tiktu nodoti Tam Kungam noliktie cilājamie upuri un vissvētākās svētības dāvanas. 15 Un viņa rīcībā bija Ēdens, Minjamīns, Ješua, Šemaja, Amarja un Šehanja priesteru pilsētās; tiem bija jānodod saviem amata brāļiem pēc viņu iedalījuma viņu tiesa, kā lieliem, tā maziem. 16 Un arī ciltsrakstos ierakstītiem, vīriešu kārtas, kas triju gadu veci un vecāki, visiem tiem, kas nāca Tā Kunga namā ik dienas kalpošanā, pēc saviem amatiem, pēc saviem iedalījumiem. 17 Un priesteriem, kas ierakstīti pēc viņu tēvu namiem, un levītiem, kas divdesmit gadus veci un vecāki, pēc viņu amatiem un iedalījumiem. 18 Un tiem, kas ierakstīti līdz ar viņu mazajiem bērniem, viņu sievām, viņu dēliem un viņu meitām visā draudzē, jo viņi uzticībā bija svētījušies svētai kalpošanai. 19 Arī Ārona pēcnācējiem, priesteriem, lauku apkaimēs visu viņu pilsētu apgabalos bija iecelti vīri, nosaukti pēc vārdiem, kuriem pienācās kārtot daļu piešķiršanu visiem priesteriem, kas vīriešu kārtas, un visiem levītiem, kas bija ierakstīti sarakstos. 20 Un šādi Hiskija rīkojās visā Jūdā, un viņš darīja to, kas bija labs, taisnīgs un patiesīgs Tā Kunga, viņa Dieva, priekšā. 21 Un katru darbu, ko vien viņš pasāka, kalpodams Dieva namā un turēdamies pie bauslības un pavēlēm, lai meklētu savu Dievu, to viņš pildīja ar visu savu sirdi, un viņam veicās labi.

32. nodaļa

1 Pēc šiem notikumiem un šī uzticības apliecinājuma Asīrijas ķēniņš Sanheribs cēlās un ielauzās Jūdā. Viņš apmetās telšu nometnēs ap visām stipri nocietinātām pilsētām, un viņš bija nospriedis tās atšķelt un pievienot sev. 2 Kad Hiskija redzēja, ka Sanheribs bija atnācis un taisījās uzbrukt Jeruzālemei, 3 tad viņš apspriedās ar saviem augstākiem ierēdņiem un karavadoņiem, un viņi atzina par lietderīgu aizbērt ūdens avotus, kuri atradās ārpus pilsētas, un tie viņam palīdzēja. 4 Viņi sapulcināja daudz ļaužu, kas aizbēra visus avotus un arī upi, kas tecēja caur zemes vidieni, jo viņi sacīja: "Kāpēc lai Asīrijas ķēniņi, nākdami šurp, atrod daudz ūdens?" 5 Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla vēl otru mūri, un viņš nostiprināja un nocietināja Millu Dāvida pilsētā un lika darināt daudz ieroču un lielo vairogu. 6 Un viņš iecēla karapulkiem drosmīgus karavadoņus, sapulcināja viņus pie sevis klajumā aiz pilsētas vārtiem un viņiem piekodināja, sacīdams: 7 "Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asīrijas ķēniņa, nedz visu to lielo karapulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. 8 Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus!" Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem. 9 Un pēc šī notikuma Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, sūtīja dažus savus kalpus uz Jeruzālemi, kamēr viņš pats un viss viņa ķēniņa valsts karaspēks bija kopā ar viņu pie Lahišas, pie Hiskijas, Jūdas ķēniņa, un arī pie visiem Jūdas iedzīvotājiem, kuri atradās Jeruzālemē, sacīdams: 10 "Tā saka Sanheribs, Asīrijas ķēniņš: uz ko jūs paļaujaties, būdami ielenkti Jeruzālemē? 11 Vai Hiskija nerīkojas ar jums vieglprātīgi, ļaudams jums mirt badā un slāpēs, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs izglābs no Asīrijas ķēniņa rokas! 12 Vai šis nav tas pats Hiskija, kas jums atņēma augstieņu svētnīcas un jūsu altārus un kas kā uz Jūdas, tā arī uz Jeruzālemes iedzīvotājiem ir runājis, sacīdams: viena vienīga altāra priekšā jums būs mesties uz sava vaiga pie zemes un lūgties, un tikai uz tā jūs drīkstat upurēt kvēpināmos upurus? 13 Vai jūs nezināt, ko es un mani tēvi esam nodarījuši visām pasaules tautām? Vai visas pasaules tautu dievi ar visiem saviem spēkiem ir spējuši izglābt no manas rokas savas zemes? 14 Un kurš starp visiem dieviem visās tais tautās, kuras mani tēvi ir pametuši iznīcībai, ir bijis tāds, kas būtu spējis izglābt savu tautu no manas rokas? Kā tad jūsu Dievs iespēs jūs izglābt no manas rokas? 15 Tādēļ neļaujiet Hiskijam jūs piekrāpt un jūs tādā veidā maldināt - neticiet viņam! Ja jau nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savu tautu no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs jau ne tik jūs neizglābs no manas rokas!" 16 Un viņa sūtņi vēl vairāk runāja pret Dievu, To Kungu, un pret Viņa kalpu Hiskiju. 17 Viņš rakstīja arī vēstuli ar nolūku, lai nopeltu un nonicinātu To Kungu, Israēla Dievu, sacīdams: "Tāpat kā pasaules tautu dievi nav spējuši izglābt savas tautas no manas rokas, tā arī Hiskijas Dievs neizglābs Savu tautu no manas rokas!" 18 Un viņi sauca stiprā balsī jūdiski, izaicinādami Jeruzālemes ļaudis, kas bija uz mūra, lai tos izbiedētu un iztrūcinātu, ka varētu ātrāk ieņemt pilsētu. 19 Un viņi nonicināja Jeruzālemes Dievu, tāpat kā viņi bija nonicinājuši pasaules tautu dievus, kas ir tikai cilvēku roku darbs. 20 Bet gan ķēniņš Hiskija, gan pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza Dievu par šo notikumu un vērsa pret debesīm savus saucienus. 21 Un Tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varonīgos karavīrus, gan vadoņus, gan karapulku virsniekus, Asīrijas ķēniņa nometnē, tā ka tas ar kaunu pagrieza savu vaigu uz savu paša zemi; un, kad viņš iegāja sava dieva namā, tad tie, kuri bija cēlušies no viņa klēpja, - tie paši viņam lika mirt, uzbrūkot viņam ar zobenu. 22 Tā Tas Kungs izglāba Hiskiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asīrijas ķēniņa, rokas un no ikviena ienaidnieka rokas un sagādāja mieru no visām pusēm. 23 Un daudzi atnesa dāvanu upurus Tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas vērtslietas Jūdas ķēniņam Hiskijam, tā ka viņš pēc visa tā bija paaugstināts visu tautu priekšā. 24 Un šinī laikā Hiskija saslima uz miršanu, un viņš lūdza To Kungu, un Tas Kungs viņu uzklausīja un sūtīja viņam brīnumainu parādību. 25 Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. 26 Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā - viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca Tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja. 27 Un Hiskijam bija ļoti daudz bagātības un varas, un viņš sev cēla glabātavas sudrabam, zeltam un dārgakmeņiem, dārgām kvēpināmām zālēm un tāpat lieliem vairogiem, un it visiem vērtīgiem priekšmetiem, 28 arī noliktavas lauku augļiem, labībai, vīnam un arī eļļai, tāpat kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem. 29 Viņš sev uzcēla arī pilsētas, un sīklopu un liellopu ganāmpulku viņam bija milzums, jo Dievs viņam bija piešķīris sevišķi lielu bagātību. 30 Un šis pats Hiskija aizbēra Gihonas augšējo ūdens izteku un to iztaisnoja, novadot lejā pret rietumiem uz Dāvida pilsētu; un Hiskijam veicās visos viņa darbos. 31 Pie Bābeles valdnieku sūtņiem, kas bija atsūtīti pie viņa, lai izjautātu par to brīnumaino parādību, kas tad zemē bija notikusi, Dievs viņu atstāja vienu, lai viņu pārbaudītu un tādējādi izzinātu, kas viņa sirdsprātā. 32 Bet, kas vēl stāstāms par Hiskiju, par viņa žēlsirdības darbiem, redzi, tas viss ir rakstīts pravieša Jesajas, Amoca dēla, pravietiskos paredzējumos un Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatās. 33 Un Hiskija gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pēcnācēju kapu kalnā, un visa Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji pavadīja viņu godam. Un viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā.

33. nodaļa

1 Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, sekodams to tautu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. 3 Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baaliem un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja. 4 Un viņš arī uzcēla altārus Tā Kunga namā, par kuru Tas Kungs bija noteicis: "Jeruzālemē lai mīt Mans Vārds uz mūžīgiem laikiem!" 5 Un viņš uzcēla altārus debess zvaigžņu pulkiem Tā Kunga nama abos pagalmos. 6 Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā uguns upuriem Ben-Hinomas ielejā, viņš nodarbojās ar zīlēšanu, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintniekus; viņš darīja daudz tāda, kas Tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams. 7 Un viņš novietoja arī elka tēlu, ko viņš bija izveidojis, Dieva namā, par kuru Dievs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam noteicis: "Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu Sev izraudzījis visu Israēla cilšu starpā, Es likšu Savam Vārdam dzīvot mūžīgi! 8 Un turpmāk Es nelikšu Israēla kājai atrauties no tās zemes, ko Es esmu nolicis jūsu tēviem, ja vien viņi turēs un darīs visu, ko Es esmu viņiem pavēlējis, pēc bauslības, likumiem un tiesām caur Mozu." 9 Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko Tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā. 10 Tas Kungs gan brīdināja Manasi un viņa tautu, bet viņi to neņēma vērā. 11 Tāpēc Tas Kungs lika doties pret viņiem uzbrukumā Asīrijas ķēniņa karavadoņiem; tie sagūstīja Manasi ar īpašiem kāšiem, turēja viņu apcietinājumā iekaltu vara važās un pēc tam aizveda viņu uz Bābeli. 12 Tad viņš savā postā lūdza žēlastību no Tā Kunga, sava Dieva, un viņš ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā 13 un nemitīgi Viņu lūdza. Tad Tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka Tas Kungs patiesi ir Dievs. 14 Pēc tam viņš cēla Dāvida pilsētai ārējo mūri uz Gihonas pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ir ieeja pa Zivju vārtiem, visapkārt Ofēla kalnam, un viņš to uzcēla ļoti augstu. Viņš arī iecēla karavadoņus visās nocietinātās pilsētās Jūdā. 15 Un viņš aizvāca projām svešos dievus un elku tēlu no Tā Kunga nama ar visiem altāriem, kurus viņš bija uzcēlis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmeta tos ārā no pilsētas. 16 Un viņš atjaunoja Tā Kunga altāri un upurēja uz tā kaujamos pateicības upurus un labprātīgos slavas upurus, un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. 17 Taču tauta joprojām nesa kaujamos upurus kalnu augstienēs, bet tikai Tam Kungam, savam Dievam. 18 Un, kas vēl par Manasi stāstāms - tiklab viņa lūgšana Dievam, kā arī redzētāju vēstījumi, ko tie Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdā viņam bija pasludinājuši, - redzi, tie ir pievienoti Israēla ķēniņu aprakstiem. 19 Bet viņa pazemīgā lūgšana un kā viņš tika uzklausīts, un arī visi viņa grēku darbi, viņa sacelšanās un tās vietas, kurās viņš bija uzcēlis augstieņu svētnīcas un kur viņš bija novietojis elku kokus un elku tēlus, iekāms viņš pats tika pazemots, - redzi, tas ir aprakstīts redzētāju stāstos. 20 Un Manase gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja viņa namā, un viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. 21 Un Amonam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit divi gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. 22 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis, un godāja tos. 23 Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, un viņš, šis pats Amons, uzkrāva sev aizvien vairāk pārkāpumu. 24 Un viņa kalpi pret viņu sazvērējās un nogalināja viņu viņa paša pilī. 25 Bet tās zemes ļaudis nosita visus sazvērniekus, kuri bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un viņi cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.

34. nodaļa

1 Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. 2 Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi. 3 Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem. 4 Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baaliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja elku kokus, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upurus. 5 Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi. 6 Tāpat arī Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām, un visapkārt pa viņu posta vietām 7 viņš nopostīja altārus un elku kokus, un elku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. 8 Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis gan zemi, gan svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joahu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā Tā Kunga, sava Dieva, namu. 9 Kad viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši levīti, sliekšņu sargi, - gan no Manases, gan no Efraima, gan no visa atlikušā Israēla, gan no visas Jūdas un Benjamīna cilts, gan no Jeruzālemes iedzīvotājiem. 10 Un tie to atkal nodeva darba pārraugiem, kuri bija iecelti pār Tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti pie Tā Kunga nama labošanas un atjaunošanas, 11 proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā. 12 Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, levīti no Merārija cilts, un Zaharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi levīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem, 13 un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no levītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi. 14 Un, kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi Tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada Tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota caur Mozu. 15 Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: "Es esmu atradis bauslības grāmatu Tā Kunga namā!" Un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam. 16 Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ķēniņam ziņojumu, sacīdams: "Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši. 17 Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās Tā Kunga namā, un to devuši gan darba uzraugiem, gan strādniekiem." 18 Un rakstvedis Šafans ziņoja ķēniņam, sacīdams: "Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu." Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā. 19 Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes. 20 Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa kalpam, sacīdams: 21 "Ejiet un vaicājiet To Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo Tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz darījuši, kā viss šinī grāmatā ir rakstīts!" 22 Tad Hilkija un tie vīri, kuri bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemes otrā daļā, un viņi tai visu izstāstīja. 23 Un viņa tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakiet tam vīram, kas jūs pie manis sūtījis: 24 tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem - visus tos lāstus, kuri ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā, 25 tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upurus kvēpinājuši citiem dieviem, Manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc Mana dusmu kvēle degs pār šo vietu un Es to nedzēsīšu! 26 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu To Kungu, viņam sakiet tā: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis: 27 tāpēc ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies Manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis Mana vaiga priekšā, - tāpēc Es esmu tevi paklausījis. Tāds ir Tā Kunga lēmums. 28 Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem." Kad viņi nonesa šo vēsti ķēniņam, 29 tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajus. 30 Un ķēniņš devās augšup Tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, levīti un visa tauta, no liela līdz mazam, un viņš, visiem to dzirdot, lasīja priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Tā Kunga namā. 31 Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību Tā Kunga priekšā, solīdamies sekot Tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa likumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā. 32 Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica. 33 Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot Tam Kungam, savam tēvu Dievam.

35. nodaļa

1 Un Josija rīkoja Tam Kungam Pashā svētkus Jeruzālemē, un viņi nokāva Pashā jēru pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā. 2 Un viņš iecēla priesterus viņu amatos, un viņš iedrošināja viņus kalpot Tā Kunga namā. 3 Un viņš noteica tiem levītiem, kas mācīja visu Israēlu un kas bija svētījušies Tam Kungam: "Nolieciet svēto šķirstu tanī namā, ko Salamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, ir uzcēlis; tas jums vairs nav jānes uz jūsu kamiešiem! Tad nu tagad kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, un Viņa tautai, Israēlam, 4 un sataisieties pēc saviem tēvu namiem un pēc saviem iedalījumiem, kā to rakstos ir noteicis Israēla ķēniņš Dāvids un kā to rakstos ir noteicis arī viņa dēls Salamans. 5 Un stāviet svētajā vietā, pēc saviem tēvu namiem, par saviem brāļiem, tiem ļaužu bērniem, un pēc levītu tēvu nama iedalījumiem. 6 Tad nokaujiet Pashā jēru un svētījiet paši sevi, un sagatavojiet to saviem brāļiem, bet viss lai tiktu tā darīts, kā tas ar Tā Kunga vārdu caur Mozu ir noteikts!" 7 Un Josija labprātīgi novēlēja tiem ļaudīm sīklopus, kā avis, tā kazlēnus Pashā upuriem, - visiem tiem, kas tur atradās, skaitā trīsdesmit tūkstošus, turklāt vēl trīs tūkstošus vēršu; tas viss bija no ķēniņa īpašumiem. 8 Arī viņa vadoņi deva labprātīgus upurus kā tautai, tā arī priesteriem un levītiem; Hilkija un Zaharja, un Jehiēls, Dieva nama pārvaldnieki, nodeva priesteriem uz Pashā svētkiem divus tūkstošus seši simti sīklopu un trīs simti vēršu. 9 Un Hananja, Šemaja un Netaneēls, kā arī viņu brāļi Hašabja, Jeihēls un Jozabāds, būdami levītu priekšnieki, labprātīgi nodeva levītiem uz Pashā svētkiem pieci tūkstoši sīklopu un pieci simti vēršu. 10 Un pēc šīs sagatavošanās kalpošanai priesteri nostājās savos paaugstinājumos, bet levīti pēc saviem iedalījumiem, kā to noteica ķēniņa pavēle. 11 Tad viņi kāva Pashā jēru, un priesteri, no viņu rokām saņemdami, slacīja asinis, bet levīti nodīrāja lopiem ādas. 12 Un viņi ņēma dedzināmos upurus, tos gabalus, kurus vajadzēja sadedzināt, un nolika sāņus, lai tos dotu tiem ļaudīm, pēc tēvu nama iedalījuma, lai tie tos nestu par upuri Tam Kungam, kā tas ir rakstīts Mozus grāmatā; tāpat viņi arī darīja ar vēršiem. 13 Un tad viņi apcepa Pashā jēru ugunī, kā bija pavēlēts, bet svētītos gabalus tie sutināja podos, katlos un pannās, un tad steigšus pienesa visiem ļaudīm. 14 Un pēc tam viņi sagatavoja paši sev un priesteriem, jo priesteri, Ārona pēcnācēji, bija aizņemti līdz pašai naktij, upurējot dedzināmos upurus un taukus, tāpēc levīti sataisīja ēdienu sev un priesteriem, Ārona dēliem. 15 Un arī dziedātāji, kas bija Asafa pēcnācēji, stāvēja savās vietās, kā to Dāvids bija pavēlējis un kā pats Asafs un arī Heimans, un ķēniņa redzētājs Jedutuns bija noteikuši. Tāpat arī vārtu sargi stāvēja pie ikkatriem vārtiem, un tiem nevajadzēja atstāties no sava darba, jo viņu brāļi, levīti, sagatavoja arī viņiem. 16 Tā visa kalpošana Tam Kungam tanī dienā tika izpildīta, Pashā svētki tika noturēti, dedzināmie upuri tika upurēti uz Tā Kunga altāra, kā ķēniņš Josija bija pavēlējis. 17 Un tā tie Israēla bērni, kuri tur atradās tai laikā, turēja Pashā svētkus un septiņas dienas Neraudzētās maizes svētkus. 18 Un tādi Pashā svētki Israēlā nebija svinēti kopš pravieša Samuēla laikiem, un neviens no Israēla ķēniņiem nebija turējis tādus Pashā svētkus, kādus svinēja Josija ar priesteriem un levītiem un arī ar visu Jūdu un Israēlu, kas bija ieradušies, un ar Jeruzālemes iedzīvotājiem. 19 Šie Pashā svētki tika svinēti Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā. 20 Kad pēc visa tā Josija bija to namu atjaunojis, tad Ēģiptes ķēniņš Neho nāca augšā, lai pie Karhemišas, tuvu Eifratas upei, uzsāktu karu. Un Josija izgāja viņam pretī. 21 Bet viņš sūtīja vēstnešus pie tā un lika viņam sacīt: "Kas man ar tevi, tu Jūdas ķēniņ? Es neesmu šodien nācis karot pret tevi, bet pret kādu namu, kas ar mani karo, un Dievs ir sacījis, lai es pasteidzos! Nepretojies Dievam, kas ir ar mani, ka Viņš tevi neiznīcina!" 22 Bet Josija tomēr nebija pierunājams atkāpties un nolēma cīnīties, neklausot Neho brīdinājumam, kaut tas arī nāca no Dieva mutes. Un viņš devās cīņā pret Neho Megidas līdzenumā. 23 Te strēlnieki šāva ar bultām uz ķēniņu Josiju, līdz ķēniņš sacīja saviem kalpiem: "Vediet mani projām, jo es esmu smagi ievainots!" 24 Tad viņa kalpi to nocēla no kara ratiem un nonesa viņu un nosēdināja otros ratos, kas tur bija pie viņa, un noveda viņu soļiem uz Jeruzālemi. Un tur viņš nomira un tika apglabāts savu tēvu kapos. Un viss Jūda un Jeruzāleme sēroja par Josiju. 25 Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā. 26 Un, kas vēl ir stāstāms par Josiju, par viņa žēlsirdības darbiem pēc Tā Kunga bauslības, 27 arī viņa pirmie un pēdējie darbi, redzi, tie ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā.

36. nodaļa

1 Un tās zemes ļaudis izraudzīja Joahazu, Josijas dēlu, un cēla viņu par ķēniņu viņa tēva vietā Jeruzālemē. 2 Joahazam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit trīs gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. 3 Bet Ēģiptes ķēniņš viņu atcēla no varas Jeruzālemē un uzlika zemei nodevas - simts talentu sudraba un vienu talentu zelta. 4 Un Ēģiptes ķēniņš iecēla viņa brāli Ēljakīmu par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē un mainīja viņa vārdu par Jojakimu, bet viņa brāli Joahazu Neho paņēma un aizveda uz Ēģipti. 5 Jojakims, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit piecus gadus vecs, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs. 6 Un Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās pret viņu uzbrukumā, un viņš to lika saistīt ar divām vara važām un novest uz Bābeli. 7 Un Nebukadnēcars aizveda arī dažus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli un tos novietoja sava dieva svētnīcā Bābelē. 8 Bet, kas vēl stāstāms par Jojakimu un viņa negantībām, un to, kas ļauns bija pie viņa atrodams, tas viss ir aprakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jojahīns kļuva ķēniņš viņa vietā. 9 Un Jojahīnam, kļūstot par ķēniņu, bija astoņpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņa darbi Tam Kungam nepatika. 10 Un gadu mijā ķēniņš Nebukadnēcars atsūtīja savus ļaudis un lika viņu kopā ar Tā Kunga nama dārgiem traukiem aizvest uz Bābeli, un iecēla viņa brāli Cedekiju par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē. 11 Cedekija, kļūdams par ķēniņu, bija divdesmit vienu gadu vecs, un viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. 12 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc Tā Kunga mutes. 13 Viņš sacēlās arī pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva. 14 Tāpat arī visi augstākie no priesteriem un arī tauta vairoja savus grēkus, darīdami pēc citu tautu negantībām, un tā padarīja nešķīstu Tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē. 15 Gan Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, sūtīja nepārtraukti pie viņiem Savus vēstnešus, lai viņus brīdinātu, jo Viņam bija žēl Savas tautas un Savas svētās mājvietas, 16 bet viņi apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus, un zobojās par Viņa praviešiem, līdz Tā Kunga bardzība cēlās pret Viņa tautu tik augstu, ka neko vairs nevarēja labot. 17 Tad Viņš lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldeju ķēniņam, un tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem; visus tos Dievs nodeva viņa rokā. 18 Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama dārgumus, kā arī paša ķēniņa un viņa lielkungu dārgumus - visu viņš aizveda uz Bābeli. 19 Un tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā. 20 Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts vara, 21 lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti: "Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!" Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi. 22 Bet, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Kīra pirmajā gadā Tas Kungs pamudināja persiešu ķēniņa Kīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams: 23 "Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!"

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
hrХорватский
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us