Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

OTRĀ ĶĒNIŅU GRĀMATA

1. nodaļa

1 Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla. 2 Kad Ahasja izkrita cauri savas augštelpas loga režģiem Samarijā, sasitās un gulēja slims, tad viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: "Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal-Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos!" 3 Bet Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam no Tisbes: "Celies, dodies pretī Samarijas ķēniņa sūtņiem un saki viņiem: vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? 4 Tāpēc Tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!" Un Elija devās tālāk. 5 Kad vēstneši nāca atpakaļ pie ķēniņa, tad viņš tiem jautāja: "Kāpēc jūs esat nākuši atpakaļ?" 6 Un tie viņam atbildēja: "Kāds vīrs nāca mums pretī, un tas mums teica: ejiet, griezieties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs ir sūtījis, un sakiet viņam: tā saka Tas Kungs: vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu esi sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tādēļ no tās gultas, kurā tu esi iekāpis, tu vairs neizkāpsi, jo tev jāmirst." 7 Tad viņš tiem jautāja: "Kāds tas vīrs izskatījās, kas jums nāca pretī un uz jums šos vārdus runāja?" 8 Un tie viņam atbildēja: "Tas vīrs bija spalvainā apģērbā un ādas apsēju ap saviem gurniem." Tad viņš nodomāja: tas ir Elija no Tisbes. 9 Un viņš pie tā nosūtīja virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Un, kad tas bija pie viņa kalnā uzkāpis, tad redzi, Elija sēdēja kalna virsotnē, un tas uz viņu sacīja: "Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē!" 10 Bet Elija atbildēja un sacīja virsniekam pār piecdesmit vīriem: "Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nonāk no debesīm un aprij tevi un tavus piecdesmit vīrus!" Tad krita no debesīm uguns un aprija viņu līdz ar viņa piecdesmit vīriem. 11 Bet ķēniņš no jauna pie tā nosūtīja citu virsnieku pār piecdesmit un viņa piecdesmit vīrus; tas viņu uzrunāja un sacīja: "Tu, Dieva vīrs, tā saka ķēniņš: steidzies ātri, nāc lejā!" 12 Bet Elija atbildēja un tiem sacīja: "Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm un lai aprij tevi ar taviem piecdesmit vīriem!" Tad Dieva uguns krita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit vīrus. 13 Bet ķēniņš nosūtīja vēl trešo virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Kad nu šis trešais virsnieks uzkāpa pie viņa augšā, tad viņš nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdza piedošanu no viņa un sacīja viņam: "Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs! 14 Redzi, uguns nonāca no debesīm, un tā aprija tos divus iepriekšējos virsniekus pār piecdesmit līdz ar viņu piecdesmit vīriem; bet nu tagad - lai mana dzīvība ir dārga tavās acīs!" 15 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: "Nokāp kopā ar viņu un nebīsties no viņa!" Tad Elija cēlās un nokāpa, un gāja kopā ar viņu pie ķēniņa. 16 Un viņš sacīja tam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc, ka tu esi sūtījis sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu, it kā Israēlā nebūtu Dieva, kuru varētu izvaicāt, tāpēc tu no tās gultas, kurā tu esi iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst." 17 Un tā viņš nomira, kā Tā Kunga vārds, ko Elija bija vēstījis, sacīja; un Jorāma, Jūdas ķēniņa Jošafata dēla, otrā valdīšanas gadā, Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā, jo viņam nebija dēla. 18 Un, kas vēl stāstāms par Ahasju, ko viņš ir darījis, - tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.

2. nodaļa

1 Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas. 2 Un Elija sacīja Elīsam: "Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli." Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad tie abi nogāja uz Bēteli, 3 tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es zinu gan, tik cietiet klusu!" 4 Tad Elija viņam sacīja: "Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad viņi abi gāja uz Jēriku, 5 tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es zinu gan, tik cietiet klusu!" 6 Tad Elija viņam sacīja: "Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tā tie abi gāja tālāk. 7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas. 8 Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. 9 Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!" 10 Un Elija atbildēja: "Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks." 11 Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. 12 Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: "Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!" Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. 13 Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. 14 Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: "Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?" Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. 15 Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: "Elijas gars dus uz Elīsas." Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei. 16 Un tie viņam sacīja: "Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt Tā Kunga Gars ir viņu paņēmis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā." Bet viņš atbildēja: "Nesūtiet vis!" 17 Bet, kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: "Nu tad sūtiet arī!" Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada. 18 Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: "Vai es jums neteicu: neejiet?" 19 Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: "Redzi, šī pilsēta ir gan labi apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga." 20 Un viņš sacīja: "Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli." Kad tie viņam to atnesa, 21 tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli, un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!" 22 Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši. 23 Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un, kad viņš vēl pa ceļu gāja augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un viņam sacīja: "Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!" 24 Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja Tā Kunga Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus. 25 Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.

3. nodaļa

1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja divpadsmit gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis. 3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās. 4 Moābas ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ik gadus simts tūkstošus jēru un vilnu no simts tūkstošiem aunu. 5 Bet, kad Ahabs bija miris, tad Moābas ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. 6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu. 7 Un viņš devās ceļā un sūtīja ziņu Jošafatam, Jūdas ķēniņam, sacīdams: "Moābas ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs; vai tu gribi līdz ar mani doties karā pret Moābu?" Un tas atbildēja: "Jā, es iešu līdzi, jo, kā klājas man, tā tev, kā manai tautai, tā tavai tautai, un, kā būs maniem zirgiem, tā būs arī taviem zirgiem!" 8 Tad viņš jautāja: "Pa kuru ceļu mēs iesim?" Tas atbildēja: "Pa Edoma tuksneša ceļu." 9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens. 10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: "Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!" 11 Un Jošafats jautāja: "Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?" Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: "Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām." 12 Un Jošafats sacīja: "Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!" Kad Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa, 13 tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: "Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!" Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: "Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?" 14 Tad Elīsa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu! 15 Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu, 16 un viņš sacīja: "Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja! 17 Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu ganāmpulki, un jūsu lopi. 18 Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā, 19 tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem." 20 Un patiešām: nākamā rītā, kad bija ēdamā upura nešanas laiks, tad redzi, piepeši nāca ūdens no Edomas puses, un viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni. 21 Kad viss Moābs dzirdēja, ka trīs ķēniņi nāk kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas spēj ieročus nest, un vēl vecākus par tiem, un viņi izvietojās uz robežas. 22 Kad nākamā rītā tie agri piecēlās, un saule atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis, 23 un viņi izsaucās: "Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši; bet tagad pie laupījuma, Moāb!" 24 Bet, kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut, tā ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna. 25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīrumā un tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairs pāri nepalika kā vien Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūriem. Kad lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem 26 un Moābas ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņus simtus vīru, kuri atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Edomas ķēniņa, bet tas viņiem neizdevās. 27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.

4. nodaļa

1 Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: "Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!" 2 Un Elīsa viņai atbildēja: "Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?" Un viņa atbildēja: "Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas." 3 Tad viņš sacīja: "Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus - un nelūdz to par maz. 4 Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas." 5 Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. 6 Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: "Pasniedz man vēl vienu trauku!" Bet tas viņai atbildēja: "Vairāk neviena trauka nav." Tad eļļa apstājās plūst. 7 Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: "Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem." 8 Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. 9 Un tā sacīja savam vīram: "Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. 10 Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet." 11 Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās. 12 Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Paaicini šo sunamieti!" Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa. 13 Un Elīsa sacīja kalpam: "Lūdzu, pasaki viņai: redzi, tu mūsu labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?" Bet viņa atbildēja: "Es dzīvoju droši savas tautas vidū!" 14 Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: "Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs." 15 Tad Elīsa sacīja: "Atsauc viņu šurp!" Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs, 16 tad viņš sacīja: "Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu." Bet tā sacīja: "Ak, nē, mans kungs, tu Dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!" 17 Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis. 18 Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. 19 Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: "Mana galva, mana galva!" Bet tas pavēlēja savam kalpam: "Aiznes to pie viņa mātes!" 20 Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. 21 Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā. 22 Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: "Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu." 23 Un viņš sacīja: "Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!" Bet viņa atbildēja: "Būs labi." 24 Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: "Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!" 25 Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Redzi, tur ir mūsu sunamiete! 26 Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi." Un viņa atbildēja: "Labi gan!" 27 Bet, kad viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: "Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!" 28 Tad viņa sacīja: "Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: nemodini manī aplamas cerības?" 29 Tad viņš pavēlēja Gehazim: "Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas." 30 Bet zēna māte sauca: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. 31 Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies. 32 Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. 33 Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis, un pielūdza To Kungu. 34 Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. 35 Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. 36 Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: "Pasauc mūsu sunamieti!" Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: "Saņem savu dēlu!" 37 Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā. 38 Un Elīsa atgriezās atpakaļ Gilgalā, un tanī zemē bija bads. Kad praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: "Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!" 39 Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš salasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina. 40 Un, kad tie ielēja vīriem, lai tie ēstu, un, kad viņi baudīja ēdienu, tad vīri sāka kliegt un sauca: "Nāve ir katlā, Dieva vīrs!" Un tie nevarēja to ēst. 41 Bet viņš sacīja: "Atnesiet miltus!" Un viņš tos iebēra katlā, un tad viņš sacīja: "Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!" Un vairs nekā nelaba nebija katlā. 42 Un kāds vīrs nāca no Baal-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un dažas briedušas vārpas savā maizes tarbā. Un tas sacīja: "Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!" 43 Bet viņa apkalpotājs atbildēja: "Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?" Tomēr viņš pavēlēja: "Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka Tas Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!" 44 Kad viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem palika vēl pāri, kā Tā Kunga vārds bija apsolījis.

5. nodaļa

1 Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija liela slava, jo caur viņu Tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs. 2 No Aramas bija izgājuši sirotāji un no Israēla zemes atveduši līdzi mazu meiteni, tā bija kļuvusi kalpone Naamana sievai. 3 Viņa sacīja savai pavēlniecei: "Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 4 Tad Naamans gāja pie sava kunga un to pateica viņam, sacīdams: "Tā un tā ir runājusi šī meitene, kas ir cēlusies no Israēla zemes." 5 Tad Aramas ķēniņš sacīja: "Tagad ej! Bet es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam." Un tas devās ceļā un paņēma līdzi savās rokās desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju. 6 Viņš arī nonesa vēstuli Israēla ķēniņam, kura skanēja tā: "Kad šī vēstule nonāks pie tevis, tad zini, ka es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no viņa spitālības." 7 Kad Israēla ķēniņš bija šo vēstuli izlasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un izsaucās: "Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!" 8 Bet, kad Elīsa, šis Dieva vīrs, dzirdēja, ka Israēla ķēniņš bija savas drēbes saplēsis, tad tas deva ķēniņam ziņu, sacīdams: "Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!" 9 Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā. 10 Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!" 11 Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. 12 Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns. 13 Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: "Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?" 14 Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts. 15 Tad viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: "Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā! Un nu tagad, lūdzu, saņem dāvanu no sava kalpa!" 16 Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu." Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās. 17 Tad Naamans sacīja: "Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi Tam Kungam. 18 Un vienā lietā lai Tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, - to lai Tas Kungs piedod tavam kalpam!" 19 Un viņš tam atbildēja: "Ej ar mieru!" 20 Kad viņš no tā bija aizgājis mazu ceļa gabalu, tad Gehazis, Dieva vīra Elīsas kalps, domāja: redzi, mans kungs ir šo aramieti Naamanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa! 21 Tā Gehazis steidzās Naamanam pakaļ. Kad tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: "Vai viss labi?" 22 Viņš atbildēja: "Jā! Ir labi, bet mans kungs ir mani sūtījis un licis tev pateikt: redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Efraima kalniem; iedod, lūdzu, viņiem talentu sudraba un divas kārtas drēbju!" 23 Un Naamans atbildēja: "Lūdzams, ņem divus talentus!" Un viņš tam tos uzspieda un iesaiņoja divus talentus divos maisiņos un turklāt arī divas kārtas drēbju, un lika to visu diviem saviem puišiem nest viņam pa priekšu. 24 Bet, kad tas bija nonācis pie pakalna, tad viņš to ņēma no viņu rokām, nolika namā un atlaida tos vīrus, un tie aizgāja. 25 Bet, kad viņš pats aizgāja un nostājās sava kunga priekšā, tad Elīsa tam sacīja: "No kurienes tu nāc, Gehazi?" Un viņš atbildēja: "Tavs kalps nekur nav bijis." 26 Tad Elīsa viņam sacīja: "Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? 27 Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!" Un tad Gehazis aizgāja projām no viņa spitālīgs, balts kā sniegs.

6. nodaļa

1 Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: "Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru. 2 Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot." Un viņš atbildēja: "Labi, ejiet!" 3 Bet viens lūdza: "Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!" Un viņš atbildēja: "Labi! Es iešu!" 4 Tad viņš gāja ar tiem, un tie nonāca pie Jordānas un nocirta kokus. 5 Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: "Ak vai, mans kungs! Cirvis bija patapināts!" 6 Bet Dieva vīrs jautāja: "Kur tas iekrita?" Kad viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. Un cirvis uzpeldēja. 7 Un viņš sacīja: "Izcel to sev ārā!" Un tas izstiepa savu roku un to satvēra. 8 Un Aramas ķēniņš karoja pret Israēlu, un tas apspriedās ar saviem karavadoņiem un sacīja: "Es uzcelšu savu nometni tādā un tādā vietā." 9 Tad Dieva vīrs sūtīja ziņu Israēla ķēniņam un lika viņam sacīt: "Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!" 10 Un Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš bija to brīdinājis, un tur paglābās ne vienu un ne divas reizes vien. 11 Aramas ķēniņa sirds bija sašutusi par šo lietu, un viņš aicināja savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: "Vai jūs man varat pateikt, kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?" 12 Tad viens no viņa karapulka vadoņiem atbildēja: "Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamā telpā." 13 Tad viņš pavēlēja: "Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!" Kad viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas Dotanā, 14 tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. 15 Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" 16 Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." 17 Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu. 18 Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. 19 Tad Elīsa tiem sacīja: "Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!" Un viņš tos veda uz Samariju. 20 Kad tie nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: "Kungs, atver viņu acis, ka viņi redz!" Un tad Tas Kungs atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un, lūk, tie atradās jau pašā Samarijas vidū. 21 Kad Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: "Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?" 22 Bet viņš atbildēja: "Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga." 23 Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē. 24 Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to. 25 Un liels bija bads Samarijā, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un ceturtdaļa kaba baložu mēslu - piecus sudraba seķeļus. 26 Un notika, kad Israēla ķēniņš gāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: "Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!" 27 Bet viņš atbildēja: "Ja Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spiedes?" 28 Un ķēniņš viņai jautāja: "Kas tev kait?" Tad viņa atbildēja: "Šī sieva man teica: dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim manu dēlu! 29 Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet, kad nākamā dienā es tai sacīju: dod nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, - tad viņa savu dēlu paslēpa." 30 Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tauta redzēja, ka, lūk, tam apakšā bija maiss uz pašas miesas. 31 Un viņš sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!" 32 Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: "Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, slēdziet durvis ciet un noturiet tās pret viņu! Vai jau neskan viņa kunga soļi aiz viņa?" 33 Un, kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: "Redzi, šī nelaime nāk no Tā Kunga - ko tad man vēl gaidīt no Tā Kunga?"

7. nodaļa

1 Tad Elīsa sacīja: "Klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs: rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli." 2 Tad tas virsnieks, uz kura rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: "Un, ja arī Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet Elīsa atbildēja: "Redzi, tu pats savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!" 3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: "Kādēļ mums šeit nīkt, tiekāms mirstam? 4 Ja mēs domājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur taču mēs mirsim, un, ja mēs paliekam tepat, tad arī mēs mirsim. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē. Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja tie mūs nonāvēs, tad mirsim!" 5 Un pievakares krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka, 6 jo Tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: "Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis gan hetiešu ķēniņus, gan ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk." 7 Un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos. 8 Kad šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. 9 Tad tie cits citam sacīja: "Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam." 10 Un viņi nāca un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: "Mēs nonācām aramiešu nometnē, un redzi, tur nebija neviena cilvēka un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur bija piesieti zirgi un ēzeļi un teltis stāvēja, kā stāvējušas." 11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī. 12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā." 13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim." 14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!" 15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja, 16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija sacījis. 17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā. 18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: "Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli." 19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: "Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet tas bija atbildējis: "Redzi, tu pats savām acīm to skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!" 20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.

8. nodaļa

1 Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, sacīdams: "Celies un ej, tu un tavs nams, un apmeties kaut kur svešumā, jo Tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus." 2 Tad šī sieva cēlās un darīja pēc Dieva vīra sacītā: viņa un viņas nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus gadus. 3 Kad septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva nāca atpakaļ no filistiešu zemes, un tā gāja lūgties ķēniņu par savu namu un savu tīrumu. 4 Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: "Stāsti man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darījis!" 5 Kad tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis dzīvu, tad redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis sacīja: "Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva un šis ir viņas dēls, kuram Elīsa atdeva dzīvību!" 6 Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: "Liec, lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā tā to ir atstājusi, līdz šai dienai!" 7 Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas mjķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: "Dieva vīrs ir atnācis šurp." 8 Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: "Ņem dāvanas savās rokās un ej pretī Dieva vīram, un izjautā caur viņu To Kungu, jautādams: vai es izveseļošos no šīs slimības?" 9 Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un, kad viņš bija nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: "Es esmu Aramas ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani pie tevis ir sūtījis, jautādams: vai pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?" 10 Tad Elīsa viņam atbildēja: "Ej un saki viņam: tu tiešām dzīvosi, - bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām nomirs." 11 Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš apraudājās. 12 Kad Hazaēls viņam jautāja: "Kādēļ raud mans kungs?" - viņš atbildēja: "Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem: tu nodedzināsi viņu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas." 13 Tad Hazaēls atbildēja: "Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka tas tādas varmācības pastrādātu?" Un Elīsa viņam atbildēja: "Tas Kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu." 14 Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga, un tas viņam jautāja: "Ko Elīsa tev teica?" Un tas atbildēja: "Viņš man sacīja, ka tu palikšot vesels." 15 Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa vietā. 16 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt kā ķēniņš Jūdā. 17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. 18 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams allaž bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 19 Bet Tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt Sava kalpa Dāvida dēļ, tādēļ ka Viņš tam bija apsolījis dot kādu gaismekli viņam un viņa dēliem mūžīgi. 20 Viņa valdīšanas laikā edomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu. 21 Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu virsniekiem izsitās cauri edomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši; bet karotāji izklīda pa savām mājām. 22 Tāpēc Edoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita. 23 Un, kas vēl stāstāms par Jorāmu un viss, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 24 Kad Jorāms gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. 25 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā. 26 Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrija mazmeita. 27 Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba namam znots. 28 Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un aramieši ievainoja Jorāmu. 29 Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ uz Jezreēlu, lai liktos dziedināties no saviem ievainojumiem, jo to bija ievainojuši aramieši pie Ramotas toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims.

9. nodaļa

1 Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: "Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku, un ej uz Ramotu Gileādā. 2 Tur nonācis lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls, ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus un ved viņu tālākā istabā. 3 Tad ņem eļļas trauku, izlej pār viņu un iezied viņa galvu, un saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! - Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!" 4 Tā šis jauneklis, šis pravieša puisis, nāca uz Ramotu Gileādā. 5 Kad viņš iegāja, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsnieki sapulcējušies. Un viņš teica: "Man tev kas sakāms, virsniek!" Kad Jehus jautāja: "Kuram no mums?" - viņš atbildēja: "Tev, virsniek!" 6 Tad Jehus piecēlās un iegāja namā, un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga tautu, pār Israēlu. 7 Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles Savu kalpu, praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis. 8 Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā; un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, kas stiprs un kas vājš, Israēlā. 9 Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam. 10 Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un nebūs neviena, kas to apraks!" Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt. 11 Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: "Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?" Un viņš tiem atbildēja: "Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu." 12 Bet tie sauca: "Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!" Tad viņš sacīja: "Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!" 13 Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: "Jehus ir ķēniņš!" 14 Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēladēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz ar visu Israēlu bija Ramotā, Gileādā, kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. 15 Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedināties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: "Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu." 16 Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu, Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu. 17 Kad sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: "Es redzu lielu karapulku!" Tad Jorāms pavēlēja: "Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un tas lai jautā: vai miers?" 18 Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: "Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?" Un Jehus atbildēja: "Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!" Tad sargs vēstīja un sacīja: "Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ." 19 Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: "Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?" Bet Jehus atbildēja: "Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!" 20 Tad sargs pavēstīja, sacīdams: "Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet viņa braukšana līdzinās Jehus, Nimšija dēladēla, braukšanai, jo viņš brauc kā neprātīgs." 21 Tad Jorāms pavēlēja: "Iejūdziet!" Tad iejūdza, un Jorāms, Israēla ķēniņš, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma. 22 Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: "Jehu, vai tu nāc ar mieru?" Bet tas atbildēja: "Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!" 23 Tad Jorāms grieza apkārt, bēga un sauca Ahasjam: "Nodevība, Ahasja!" 24 Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām, tā ka bulta izskrēja cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos. 25 Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram: "Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Tas Kungs pasludināja šādu spriedumu par viņu: 26 tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nabota un viņa dēlu asinis, saka Tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka Tas Kungs. - Un tagad ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā Tā Kunga vārds ir sacījis!" 27 Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca: "Kaujiet arī šo kara ratos!" Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Jibleāmas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira. 28 Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apglabāja tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. 29 Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā valdīšanas gadā. 30 Bet, kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu, un skatīdamās izliecās pa logu. 31 Kad Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: "Vai miers Zimrijam, sava kunga slepkavam?" 32 Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: "Kurš ir manā pusē? Kurš?" Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās, 33 tad viņš tiem sauca: "Gāziet viņu zemē!" Un tie to arī nogrūda zemē, tā ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina. 34 Kad viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: "Lūkojiet pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita." 35 Kad viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas. 36 Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: "Šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš sacījis caur Savu kalpu, tisbieti Eliju, sacīdams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas. 37 Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz tīruma Jezreēlas laukos, tā ka neviens nevarēs teikt: tā ir Izebele."

10. nodaļa

1 Un Ahabam bija Samarijā septiņdesmit dēli, un Jehus rakstīja vēstules un sūtīja tās Jezreēlas virsniekiem Samarijā, vecajiem un Ahaba dēlu audzinātājiem, sacīdams: 2 "Un kad jums tagad pienāks šī vēstule un ja tobrīd jūsu kunga dēli ir pie jums un jums ir arī rati un zirgi, nocietinātas pilsētas un bruņas, 3 tad izvēlieties pašu labāko un taisnīgāko no sava kunga dēliem un sēdiniet viņu viņa tēva tronī, un karojiet par sava kunga namu!" 4 Bet tie bija ļoti izbijušies un sacīja: "Redzi, viņa priekšā nav pastāvējuši divi ķēniņi; kā tad lai mēs pastāvam?" 5 Un tas, kurš bija pār ķēniņa pili, pilsētas pārzinis, vecaji un audzinātāji sūtīja Jehum vēstījumu: "Mēs esam tavi kalpi, un mēs visu tā darīsim, kā tu mums liksi, bet mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari to, kas labpatīk tavām acīm!" 6 Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kurā bija sacīts: "Ja jūs nostājaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet šo vīru, sava kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo laiku Jezreēlā." Pavisam ķēniņa dēlu bija septiņdesmit, kas bija nodoti pilsētas lielkungiem, kuri tos audzināja. 7 Un notika, kad šī vēstule atnāca pie viņiem, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos un nosūtīja viņam uz Jezreēlu. 8 Kad vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: "Lieciet tās divās grēdās pie vārtu ieejas, līdz rītam!" 9 Bet nākamā rītā, kad viņš izgāja ārā, tad viņš tur nostājās un sacīja visai tautai: "Jūs esat taisni! Jo redziet, es esmu tas, kas sacēlies pret savu kungu un viņu nogalinājis, bet kurš ir šos visus noslepkavojis? 10 Tāpēc atzīstiet, ka nekas no Tā Kunga vārda nekrīt zemē, ko Tas Kungs ir runājis par Ahaba namu, jo Tas Kungs ir darījis to, ko Viņš ir runājis caur Savu kalpu Eliju." 11 Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, - gan visus viņa vadoņus, gan viņa paziņas, gan viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri. 12 Un Jehus cēlās un gāja un nonāca Samarijā. Kad tas ceļā nonāca Bet-Eked-Haroimā, 13 tad viņš sastapa Jūdas ķēniņa Ahasjas brāļus, un viņš tiem jautāja: "Kas jūs tādi esat?" Un viņi atbildēja: "Mēs esam Ahasjas brāļi, un mēs esam nākuši lūkot, kā klājas ķēniņa dēliem un mūsu pavēlnieces dēliem." 14 Tad viņš deva pavēli: "Sagrābiet viņus dzīvus!" Un tie viņus sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas akas, četrdesmit divus vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu. 15 Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rehaba dēlu, kurš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja: "Vai tava sirds ir taisna pret manu sirdi kā mana sirds pret tavu sirdi?" Kad Jonadabs atbildēja: "Tā ir!" - tad Jehus sacīja: "Ja tas tā patiesi ir, tad dod man savu roku!" Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam iekāpt pie sevis ratos. 16 Un viņš sacīja: "Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!" Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos. 17 Un, kad viņš nonāca Samarijā, tad viņš apkāva visus, kas vēl bija Ahabam atlikušies Samarijā, tiekāms viņš tos izdeldēja no zemes, kā Tā Kunga vārds bija ar Elijas muti sacījis. 18 Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: "Ahabs Baalam ir kalpojis mazliet, bet Jehus tam kalpos daudz vairāk. 19 Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baala praviešus un visus viņa kalpus, un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baalam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, nepaliks dzīvs!" Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baala kalpus izdeldētu. 20 Tad Jehus pavēlēja: "Sasauciet svētku sapulci Baalam!" Un tie to sasauca. 21 Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baala kalpi ieradās, un neiztrūka neviena, kas nebūtu nācis; un tie devās Baala namā, un Baala nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz otram. 22 Tad viņš sacīja tam, kas bija pārzinis pār drēbju noliktavu: "Izsniedz drēbes un apģērb visus Baala kalpus!" Kad viņš drēbes bija izsniedzis, 23 tad Jehus un Jonadabs, Rekaba dēls, gāja Baala templī, un viņš sacīja Baala kalpiem: "Iztaujājiet un raugiet, lai šeit kopā ar jums nebūtu it neviena no Tā Kunga kalpiem, bet lai Baala kalpi vien te būtu!" 24 Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit vīrus, kuriem viņš sacīja: "Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut vienam vienīgam izbēgt, - tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!" 25 Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus pavēlēja sargiem un virsniekiem: "Ejiet un kaujiet tos; neviens lai neizbēg!" Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargi un virsnieki izsvieda tos ārā un ielauzās Baala namā, 26 un iznesa no Baala nama elku stabus, un tos sadedzināja. 27 Un viņi sadragāja Baalam celto tēlu, noplēsa Baala templi un no tā iztaisīja atejas bedri, kas ir līdz šai dienai. 28 Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baalam Israēla vidū. 29 Tikai no Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, kas bija Israēlu pavedinājis grēkot, Jehus nenovērsās, proti, no zelta teļu dievināšanas, kuri bija uzstatīti Bētelē un Danā. 30 Un Tas Kungs sacīja Jehum: "Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to darījis, kas bija Manā sirdī, pie Ahaba nama, tavi pēcnācēji līdz ceturtam augumam sēdēs Israēla tronī!" 31 Bet Jehus necentās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdsprātu, jo viņš neatstājās no Jerobeāma grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. 32 Tanī laikā Tas Kungs sāka mazināt Israēlu, jo Hazaēls viņus kāva visās Israēla robežās 33 no Jordānas austrumu virzienā, visu Gileāda zemi, gadiešus, rūbeniešus un manasiešus, no Aroēras, kas pie Arnonas upes, un arī Gileādu un Basanu. 34 Un, kas vēl stāstāms par Jehu un visi tie darbi, ko viņš bija darījis, un visi viņa varoņdarbi, - tas viss rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 35 Kad Jehus gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja Samarijā, un Joahass, viņa dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā. 36 Bet laiks, cik ilgi Jehus valdīja pār Israēlu Samarijā, bija divdesmit astoņi gadi.

11. nodaļa

1 Kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, viņa cēlās un iznīcināja visus, kas piederēja pie ķēniņa ģimenes. 2 Bet Jošeba, ķēniņa Jorāma meita, Ahasjas māsa, paņēma Joasu, Ahasjas dēlu, slepeni no to ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nolemti nāvei, un ielika viņu līdz ar viņa zīdītāju kādā guļamā telpā; tā viņa to paslēpa no Ataljas vaiga, tā ka tas netika nonāvēts. 3 Un viņš ar aukli palika kopā paslēpts Tā Kunga namā sešus gadus, kamēr Atalja valdīja pār šo zemi. 4 Bet septītajā gadā Jojada lika sasaukt virsniekus pār simtiem no kariešiem un sargiem, un viņš tos noveda Tā Kunga namā un noslēdza ar tiem derību; un viņš lika tiem Tā Kunga namā zvērēt, un viņš tiem parādīja ķēniņa dēlu. 5 Un viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Šī ir lieta, kas jums būs jāizdara. Viena trešdaļa no jums - tā, kas sabatā sāks sardzes gaitas, - lai apsargā ķēniņa pili. 6 Otra trešdaļa lai paliek pie Sūra vārtiem, un pēdējā trešdaļa lai stāv aiz sargiem pie otriem vārtiem; tā jums būs turēt sardzi un namu nosargāt. 7 Bet divas vienības no jums - visi, kuri sabatā iziet atvaļinājumā, - lai ieņem tās sargu vietas, kuras ir pie Tā Kunga nama ap ķēniņu. 8 Un jums jānostājas ap ķēniņu no visām pusēm, ikvienam ar savu ieroci rokā; bet ikvienam, kas tanī rindā ielauzīsies, tam jāmirst; bet jums jābūt pastāvīgi pie ķēniņa, viņam izejot un ienākot." 9 Un virsnieki pār simtiem darīja visu, kā priesteris Jojada bija pavēlējis; tie ikkatrs ņēma savus vīrus: gan tos, kuriem bija pienākumi jāuzņemas sabatā, gan tos, kuri būtu bijuši sabatā atvaļināmi, un tā tie sanāca pie priestera Jojadas. 10 Un priesteris iedeva virsniekiem pār simtiem šķēpus un vairogus, kas bija piederējuši ķēniņam Dāvidam un kas glabājās Tā Kunga namā. 11 Un sargi stāvēja, ikviens ar savu ieroci rokā, no nama labā spārna līdz nama kreisajam spārnam ap altāri un ap namu pie ķēniņa. 12 Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni, un iedeva viņam liecības grāmatu. Tā tie viņu iecēla par ķēniņu un to svaidīja, un tie plaukšķināja ar rokām un sauca: "Lai dzīvo ķēniņš!" 13 Kad Atalja dzirdēja sargu un tautas saucienus, tad viņa devās pie ļaudīm Tā Kunga namā. 14 Un tā skatījās un ieraudzīja ķēniņu stāvam uz paaugstinājuma, kā tas bija parasts, un virsnieki un tauru pūtēji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta taures. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: "Nodevība, nodevība!" 15 Bet priesteris Jojada deva pavēli virsniekiem pār simtiem - tiem, kuri ir karaspēka pavēlnieki, un viņš tiem sacīja: "Izvediet viņu ārā no nama, cauri rindām, un to, kurš viņai sekos, nokaujiet ar zobenu!" Bet priesteris bija piekodinājis, ka viņu nedrīkst nogalināt Tā Kunga namā. 16 Tad viņi to saņēma, un viņa gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa pili un tika tur nogalināta. 17 Un Jojada noslēdza derību starp To Kungu un ķēniņu un tautu, ka tauta būtu Tā Kunga tauta, tāpat arī starp ķēniņu un tautu. 18 Tad visi zemes ļaudis iegāja Baala templī, un tie salauza viņa altārus un pilnīgi sadragāja tēlus, bet Baala priesteri Matanu tie nokāva altāra priekšā. Un priesteris atkal iecēla pārraugus pār Tā Kunga namu. 19 Un viņš ņēma virsniekus pār simtiem un kariešus, un sargus, un visu zemes tautu, un tie pavadīja ķēniņu no Tā Kunga nama, un tie gāja ceļu caur sardzes vārtiem uz ķēniņa pili, un viņš apsēdās ķēniņa tronī. 20 Un visi zemes iedzīvotāji priecājās, un pilsēta norima, bet Atalju viņi nogalināja ar zobenu ķēniņa namā.

12. nodaļa

1 Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi. 2 Jehus septītajā gadā Joass kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Ciba, un viņa bija no Bēršebas. 3 Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. 4 Tikai kalpošana augstienēs netika pārtraukta, jo tauta vēl arvien nesa un upurēja kaujamos un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās. 5 Bet Joass sacīja priesteriem: "Visu naudu, kas vien ienāk Tā Kunga namā par svētiem darbiem: galvasnaudu, naudu, kas tiek nospriesta par dvēseles maksu, un visu to naudu, kas no brīva prāta tiek ziedota Tā Kunga namā, - 6 to lai priesteri ņem savā zināšanā, ikviens no sava pazīstamā, bet tad lai viņi izlabo it visur plaisas tanī namā - visur tur, kur vien viņi plaisas atrod." 7 Bet notika Joasa divdesmit trešajā valdīšanas gadā, ka priesteri nebija namā plaisas izlabojuši. 8 Tad ķēniņš Joass aicināja priesteri Jojadu un pārējos priesterus, un viņš tiem sacīja: "Kādēļ jūs neesat izlabojuši nama plaisas? Un tagad jūs vairs turpmāk neņemsit naudu no saviem pazīstamiem, bet tā ir jānodod nama plaisu labošanas darbiem." 9 Un priesteri tad bija ar mieru, ka tie turpmāk vairs nepieņems no tautas nekādu naudu un arī nama plaisas vairs nelabos. 10 Un priesteris Jojada ņēma šķirstu, izurba tā vākā caurumu un tad to novietoja līdzās altārim labajā pusē; ja nu kāds nāca Tā Kunga namā, tad priesteri, kuri bija sliekšņu sargi, tur ielika visu naudu, ko ienesa Tā Kunga namā. 11 Un, kad tie redzēja, ka šķirstā ir daudz naudas, tad nāca ķēniņa rakstvedis un augstais priesteris, un tie iesēja naudu kulē un izskaitīja, ko atrada Tā Kunga namā. 12 Un viņi iedeva saskaitīto naudu darbu uzraugiem, kuri bija iecelti pār Tā Kunga namu. Un tie to iedeva namdariem un citiem amatniekiem, kuri strādāja gar Tā Kunga namu, 13 un arī mūrniekiem un akmeņkaļiem, ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai izlabotu bojājumus Tā Kunga namā; viņi sedza arī visus izdevumus, kas bija nepieciešami Tā Kunga nama nostiprināšanai. 14 Bet no šīs naudas, kas ienāca Tā Kunga namā, neizgatavoja Tā Kunga namam ne sudraba bļodas, ne dakts nažus, ne slakāmos kausus, ne taures, nevienu zelta vai sudraba priekšmetu, 15 bet viņi to nodeva strādniekiem, ka tie nostiprinātu Tā Kunga namu. 16 Un norēķinus neprasīja no tiem vīriem, kuriem nauda tika dota rokā, lai to izmaksātu strādniekiem, jo tie to darīja uzticībā. 17 Bet nauda no vainu izpirkšanas upuriem un no grēku upuriem netika nesta Tā Kunga namā, bet tā pienācās priesteriem. 18 Toreiz Aramas ķēniņš Hazaēls devās uzbrukumā un karoja pret Gātu, un viņš to ieņēma. Kad Hazaēls pagrieza savu vaigu, lai dotos augšā uz Jeruzālemi, 19 tad Jūdas ķēniņš Joass ņēma visas svētnīcas dāvanas, kuras viņa tēvi, Jūdas ķēniņi Jošafats, Jorāms un Ahasja, bija atnesuši un novēlējuši Dievam, un arī tās dāvanas, kuras viņš pats bija devis, un visu zeltu, kas bija Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs, un to visu viņš nosūtīja Aramas ķēniņam Hazaēlam. Tad tas aizgāja projām no Jeruzālemes. 20 Un, kas vēl stāstāms par Joasu un viss, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 21 Un viņa kalpi sacēlās un apvienojās sazvērestībā pret viņu un nokāva Joasu Millo namā, no kurienes iet ceļš lejā uz Sillu. 22 Un šie bija viņa kalpi: Jozahars, Simeata dēls, un Jozabads, Šomera dēls, kas to nokāva, un viņš nomira. Un tie viņu apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.

13. nodaļa

1 Un divdesmit trešajā Joasa, Jūdas ķēniņa Ahasjas dēla, valdīšanas gadā, Joahass, Jehus dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja kā ķēniņš Samarijā septiņpadsmit gadus. 2 Arī viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās. 3 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben-Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku. 4 Bet, kad Joahass pielūdza To Kungu, tad Tas Kungs viņu paklausīja, jo Viņš ievēroja tās varmācības, ar kādām Aramas ķēniņš apspieda Israēlu. 5 Un Tas Kungs deva Israēlam glābēju, ka tie izglābās no aramiešu rokas, un Israēla bērni varēja atkal mierīgi dzīvot savās teltīs kā iepriekš. 6 Tomēr tie neatkāpās no Jerobeāma nama ierastiem grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, un staigāja šajos grēkos; pat Ašēra joprojām palika Samarijā. 7 Bet no Joahasa karavīru saimes nebija vairāk atlikušies kā tikai piecdesmit jātnieki un desmit kara rati, kā arī desmit tūkstoši kājnieku: Aramas ķēniņš bija tos nokāvis un padarījis tos līdzīgus pīšļiem, kas saminami. 8 Un, kas vēl stāstāms par Joahasu un viss, ko viņš ir darījis, un arī viņa varoņdarbi, - tas rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 9 Un Joahass gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Samarijā, un viņa dēls Joass kļuva ķēniņš viņa vietā. 10 Un Jūdas ķēniņa Joasa trīsdesmit septītajā valdīšanas gadā Joass, Joahasa dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā sešpadsmit gadus. 11 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot; viņš tajos staigāja. 12 Un, kas vēl stāstāms par Joasu un viss, ko viņš darījis, un arī viņa varoņdarbi, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 13 Kad Joass gūlās pie saviem tēviem, tad Jerobeāms sēdās viņa tronī, bet Joass tika apglabāts Samarijā pie Israēla ķēniņiem. 14 Un, kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš, lai viņu apraudzītu, un viņš raudāja tā priekšā un sauca: "Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un jātnieki!" 15 Tad Elīsa tam sacīja: "Atnes loku un bultas!" Un, kad viņš tam atnesa gan loku, gan bultas, 16 tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: "Uzvelc loku ar savu roku!" Kad viņš to izdarīja, tad Elīsa uzlika savu roku uz ķēniņa rokas 17 un sacīja: "Atver logu pret austrumiem!" Un viņš to atvēra. Un Elīsa sauca: "Šauj!" Un viņš izšāva. Tad Elīsa sacīja: "Tā ir Tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, tiekāms tu tos izdeldēsi!" 18 Un pēc tam viņš sacīja: "Ņem bultas!" Kad viņš bija bultas paņēmis, tad viņš sacīja Israēla ķēniņam: "Sit ar tām zemi!" Un tas sita trīs reizes un apstājās. 19 Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: "Piecas reizes vai pat sešas reizes ja tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus kāvis, līdz būtu tos izdeldējis, bet nu tu sakausi aramiešus tikai trīs reizes!" 20 Un Elīsa nomira, un to apglabāja; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē. 21 Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās. 22 Un Aramas ķēniņš Hazaēls apspieda un nomāca Israēlu visu Joahasa valdīšanas laiku. 23 Tomēr Tas Kungs bija viņiem žēlīgs un apžēlojās par viņiem. Viņš tiem atkal izrādīja Savu laipnību, pieminēdams Savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, jo Viņš negribēja tos izdeldēt un atstumt no Sava vaiga līdz pat šim laikam. 24 Un, kad Aramas ķēniņš Hazaēls nomira, tad viņa dēls Ben-Hadads kļuva ķēniņš viņa vietā. 25 Tad Joass, Joahasa dēls, atkal atņēma Ben-Hadadam, Hazaēla dēlam, tās pilsētas, kuras tas karā bija atņēmis viņa tēvam Joahasam. Joass viņu sakāva trīs reizes un tā atguva atpakaļ Israēla pilsētas.

14. nodaļa

1 Un Joasa, Israēla ķēniņa Joahasa dēla, otrajā valdīšanas gadā Amacja, Jūdas ķēniņa Joasa dēls, kļuva ķēniņš Jūdā. 2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Joadana, un viņa bija no Jeruzālemes. 3 Un viņš darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, kaut gan ne tā kā viņa ciltstēvs Dāvids, bet gan kā viņa paša tēvs Joass. 4 Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl joprojām pienesa kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs. 5 Pēc tam kad viņa ķēniņa vara bija nostiprinājusies, viņš lika sodīt ar nāvi tos savus kalpus, kuri bija viņa tēvu, ķēniņu, nogalinājuši. 6 Bet slepkavu dēlus viņš nenogalināja, kā tas ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: "Nenonāvējiet tēvus bērnu dēļ, nedz arī bērnus tēvu dēļ, bet lai ikviens mirst pats savu grēku dēļ." 7 Viņš bija arī tas, kas nogalināja desmit tūkstošus edomiešu Sāls ielejā un ieņēma Selu ar cīņu un nosauca to vārdā Jokteēla, kas ir līdz šai dienai. 8 Toreiz Amacja sūtīja vēstnešus pie Joasa, Joahasa dēla, Jehus mazdēla, Israēla ķēniņa, un lika tam pateikt: "Nāc, mērosimies viens ar otru spēkiem!" 9 Bet Israēla ķēniņš Joass sūtīja sūtņus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika tam atbildēt: "Ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedru koka Libanonā, sacīdams: dod savu meitu manam dēlam par sievu! Bet tad Libanona lauku zvēri skrēja pāri ērkšķu krūmam un to samina. 10 Tu patiešām esi sakāvis Edomu, un tāpēc tavs sirdsprāts lepojas. Paturi savu godu un paliec mājās; kāpēc tu gribi dzīties pēc nelaimes, ka tu pats krīti un Jūda līdz ar tevi?" 11 Bet, kad Amacja neklausīja, tad Joass, Israēla ķēniņš, devās kalnā, un tie mērojās spēkiem viens ar otru, viņš un Amacja, Jūdas ķēniņš, pie Bet-Šemešas Jūdas zemē. 12 Un Israēls sakāva Jūdu, un tie bēga ikviens savā teltī. 13 Un Joass, Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacju, Joasa dēlu, Ahasjas dēladēlu, Jūdas ķēniņu, pie Bet-Šemešas, un viņš lika pēc tam, kad tas ienāca Jeruzālemē, nopostīt tās mūrus četri simti olekšu garumā, no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem. 14 Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un visus rīkus, kas bija novietoti Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs, un viņš paņēma bērnus par ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā. 15 Un, kas vēl stāstāms par Joasu, ko viņš darījis, un viņa varoņdarbi, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 16 Un Joass gūlās pie saviem tēviem, un viņš tika apglabāts pie Israēla ķēniņiem Samarijā, un viņa dēls Jerobeāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 17 Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, pēc Israēla ķēniņa Joasa, Joahasa dēla, nāves dzīvoja vēl piecpadsmit gadus. 18 Un, kas vēl stāstāms par Amacju, tas ir uzrakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 19 Kad notika sacelšanās pret viņu Jeruzālemē, tad viņš aizbēga uz Lahišu; bet viņi sūtīja pēc viņa uz Lahišu un viņu tur nogalināja. 20 Un tie viņu pārveda, uzliktu uz zirgu mugurām, un viņš tika apglabāts Jeruzālemē pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. 21 Un visa Jūdas tauta izraudzīja Asarju, kas bija sešpadsmit gadus vecs, un iecēla viņu par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā. 22 Un viņš uzcēla Ēlatu un to atkal pievienoja Jūdam pēc tam, kad pats ķēniņš jau bija gūlies pie saviem tēviem. 23 Un Jūdas ķēniņa Amacjas, Joasa dēla, piecpadsmitajā valdīšanas gadā Jerobeāms, Joasa dēls, sāka valdīt Samarijā kā ķēniņš pār Israēlu un valdīja četrdesmit vienu gadu. 24 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. 25 Un viņš atjaunoja Israēla robežas no ieejas uz Hamatu un līdz Tuksneša jūrai, kā Tas Kungs, Israēla Dievs, bija caur Savu kalpu, pravieti Jonu, Amitaja dēlu, kas bija no Gat-Heferas, runājis. 26 Jo Tas Kungs redzēja Israēla ciešanas, ka tās bija ļoti rūgtas; un tur nebija ne saistītā, ne brīvā, un neviena palīga Israēlam nebija. 27 Un Tas Kungs nebija sacījis, ka Viņš grib izdzēst Israēla vārdu apakš debesīm, un tādēļ Viņš glabāja viņus ar Jerobeāma, Joasa dēla, roku. 28 Un, kas vēl stāstāms par Jerobeāmu un viss, ko viņš darījis, arī viņa varoņdarbi, kurus tas izcīnīja, un kā viņš atkal atguva no Jūdas un pievienoja Israēlam gan Damasku, gan Hamatu,- tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 29 Un Jerobeāms gūlās pie saviem tēviem, Israēla ķēniņiem, un viņa dēls Zaharja kļuva ķēniņš viņa vietā.

15. nodaļa

1 Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmit septītajā valdīšanas gadā Asarja, Amacjas dēls, kļuva ķēniņš pār Jūdu. 2 Viņam bija sešpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē piecdesmit divus gadus; viņa mātes vārds bija Jeholja, un viņa bija no Jeruzālemes. 3 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs, visu gluži tāpat, kā viņa tēvs Amacja bija darījis. 4 Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl arvien upurēja kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs. 5 Bet Tas Kungs piemeklēja ķēniņu, un tas kļuva spitālīgs līdz pat savai miršanas dienai, un viņš dzīvoja atšķirtā namā. Bet Jotāms, ķēniņa dēls, bija pār to namu, un viņš tiesāja zemes iedzīvotājus. 6 Un, kas vēl stāstāms par Asarju un viss, ko viņš ir darījis,- tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 7 Un Asarja gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 8 Un Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit astotajā valdīšanas gadā Zaharja, Jerobeāma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja sešus mēnešus. 9 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, kā to bija viņa tēvi darījuši, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot. 10 Un Šalums, Jabeša dēls, sarīkoja pret viņu sacelšanos, uzbruka tam tautas priekšā, noslepkavoja to un kļuva par ķēniņu viņa vietā. 11 Un, kas vēl stāstāms par Zaharju, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 12 Un šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš ir runājis uz Jehu, sacīdams: "Līdz ceturtajam augumam tavi dēli sēdēs uz Israēla troņa," - un tā tas notika. 13 Un Šalums, Jabeša dēls, kļuva par ķēniņu Jūdas ķēniņa Usijas valdīšanas trīsdesmit devītajā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā. 14 Tai laikā Menahēms, Gadija dēls, cēlās no Tircas un devās uzbrukumā, un viņš nonāca līdz Samarijai un uzveica Šalumu, Jabeša dēlu, Samarijā, un viņš to nokāva un kļuva par ķēniņu viņa vietā. 15 Un, kas vēl stāstāms par Šalumu un par to sacelšanos, ko tas bija rīkojis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 16 Toreiz Menahēms izpostīja arī Tifsu un visu, kas bija tanī pilsētā un tās robežās, sākot no Tircas; tā kā tā nebija labprātīgi atdarījusi viņam vārtus, tad viņš to izpostīja un lika uzšķērst visas grūtās sievas, kuras tur bija. 17 Jūdas ķēniņa Asarjas trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Menahēms, Gadija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja Samarijā desmit gadus. 18 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot, visu savu mūža dienu. 19 Un viņa valdīšanas laikā Asīrijas ķēniņš Fūls iebruka zemē un pakļāva to sev, un Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņš tam palīdzētu ar savu spēku un arī lai nostiprinātu ķēniņa valsts varu viņa rokā. 20 Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla, un katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam, no ikkatra vīra piecdesmit sudraba seķeļus. Tad Asīrijas ķēniņš griezās atpakaļ un vairs ilgāk nepalika zemē. 21 Un, kas vēl stāstāms par Menahēmu un tas, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 22 Un, kad Menahēms gūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Pekahja kļuva ķēniņš viņa vietā. 23 Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmitajā valdīšanas gadā Pekahja, Menahēma dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja divus gadus. 24 Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatstājās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. 25 Un tā Pekahs, Remaljas dēls, sacēlās pret viņu, un kopā ar viņu bija piecdesmit vīri no Gileāda dēliem, un tie viņu noslepkavoja Samarijā ķēniņa pils nocietinājumā un tanī pašā reizē arī Argobu un Arji; kad viņš to noslepkavoja, tad viņš kļuva par ķēniņu viņa vietā. 26 Un, kas vēl stāstāms par Pekahju un viss, ko viņš darījis, redzi, tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 27 Un Jūdas ķēniņa Asarjas piecdesmit otrā valdīšanas gadā Pekahs, Remaljas dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā un valdīja divdesmit gadus. 28 Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs; viņš neatkāpās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot. 29 Israēla ķēniņa Pekaha valdīšanas laikā Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers ielenca un ieņēma Ijonu, Ābelu, Bet-Maāhu, Januahu, Kadešu un Hacoru, Gileādu un Galileju un visu Naftaļa zemi, un iedzīvotājus viņš aizveda gūstā uz Asīriju. 30 Un Hosea, Ēlas dēls, rīkoja sacelšanos pret Pekahu, Remaljas dēlu, nonāvēja viņu un kļuva par ķēniņu viņa vietā Jotāma, Usijas dēla, divdesmitajā valdīšanas gadā. 31 Un, kas vēl stāstāms par Pekahu un viss, ko viņš darījis, redzi, tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 32 Israēla ķēniņa Pekaha, Remaljas dēla, otrā valdīšanas gadā Jotāms, Usijas dēls, kļuva par ķēniņu Jūdā. 33 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jeruša, un viņa bija Cadoka meita. 34 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs Usija bija darījis. 35 Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs. Viņš uzcēla augšējos vārtus Tā Kunga namam. 36 Un, kas vēl stāstāms par Jotāmu un viss, ko viņš ir darījis, - tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 37 Šinī laikā Tas Kungs sāka sūtīt Aramas ķēniņu Recīnu un Pekahu, Remaljas dēlu, uzbrukumos pret Jūdu. 38 Un Jotāms gūlās pie saviem tēviem, un viņš tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida, sava ciltstēva, pilsētā, un viņa dēls Ahass kļuva ķēniņš viņa vietā.

16. nodaļa

1 Pekaha, Remaljas dēla, septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Ahass kļuva ķēniņš, viņš bija Jūdas ķēniņa Jotāma dēls. 2 Ahasam bija divdesmit gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē. Bet viņš nedarīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis. 3 Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, viņš pat upurēja savu dēlu kā ugunsupuri, pēc to tautu negantībām, kuras Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. 4 Un viņš upurēja arī kaujamos upurus un kvēpināmos upurus augstieņu svētnīcās un arī uz pakalniem, kā arī zem katra kupli zaļojoša koka. 5 Un toreiz Aramas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekahs, Remaljas dēls, devās uzbrukumā kalnup pret Jeruzālemi, un viņi gan ielenca pilsētu, bet nebija spējīgi to ieņemt. 6 Un tanī pašā laikā Aramas ķēniņš Recīns pievienoja Ēlatu atpakaļ Aramai, un viņš izdzina Jūdas ļaudis no Ēlatas; tad aramieši nāca atpakaļ uz Ēlatu un tur apmetās, un tā viņi tur dzīvo līdz šai dienai. 7 Bet Ahass sūtīja vēstnešus pie Asīrijas ķēniņa Tiglat-Pilesera un lika tam sacīt: "Es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Israēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši!" 8 Un Ahass ņēma sudrabu un zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs, un to visu viņš nosūtīja kā dāvanu Asīrijas ķēniņam. 9 Un Asīrijas ķēniņš tam paklausīja, viņš devās uzbrukumā pret Damasku, ieņēma to un aizveda iedzīvotājus gūstā uz Kīru, bet ķēniņu Recīnu viņš lika nonāvēt. 10 Kad ķēniņš Ahass devās pretī Asīrijas ķēniņam Tiglat-Pileseram uz Damasku, lai sastaptos, un viņš ieraudzīja altāri, kas atradās Damaskā, tad ķēniņš Ahass nosūtīja priesterim Ūrijam šī altāra attēlu un veidolu, gluži kā tas izskatījās. 11 Tad priesteris Ūrija lika uztaisīt tādu altāri, gluži tādu pašu, pēc veidola, ko ķēniņš Ahass bija tam atsūtījis no Damaskas; un tādu arī priesteris Ūrija uzcēla, iekāms ķēniņš Ahass atgriezās no Damaskas. 12 Kad ķēniņš Ahass pārnāca no Damaskas un ieraudzīja altāri, tad viņš piegāja pie tā un uzkāpa uz altāra. 13 Un viņš aizdedzināja savu dedzināmo upuri un savu ēdamo upuri, izlēja savu dzeramo upuri un slacīja savu kaujamo pateicības upuru asinis uz altāri. 14 Bet to vara altāri, kas bija Tā Kunga nama priekšā, viņš nocēla no nama priekšas, no vietas starp savu jauno altāri un starp Tā Kunga namu, un novietoja to sava altāra ziemeļu pusē. 15 Tad ķēniņš Ahass pavēlēja priesterim Ūrijam, sacīdams: "Uz lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, arī ķēniņa dedzināmo upuri un viņa ēdamo upuri, un visas zemes iedzīvotāju dedzināmo upuri un viņu ēdamo upuri, un viņu dzeramo upuri; un tev būs uz tā altāra slacināt visas asinis no dedzināmiem un no kaujamiem upuriem; bet par to vara altāri - par to es vēl padomāšu, ko es darīšu!" 16 Un priesteris Ūrija darīja visu tā, kā ķēniņš Ahass bija viņam pavēlējis. 17 Un ķēniņš Ahass nolauza apmales no katlturiem un noņēma no to virsas katlus, un viņš lika arī nocelt vara jūru no vara vēršu tēliem, uz kuriem tā turējās, un viņš lika to novietot uz akmens grīdas. 18 Un viņš lika nojaukt ar jumtu pārsegto sabata eju, kuru bija izveidojuši pašā namā, kā arī ārējo ķēniņa vajadzībām izveidoto pieeju pie Tā Kunga nama Asīrijas ķēniņam par patiku. 19 Un, kas vēl par Ahasu stāstāms, ko tas ir darījis, - tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 20 Un Ahass gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.

17. nodaļa

1 Divpadsmitajā Jūdas ķēniņa Ahasa valdīšanas gadā Hosea, Ēlas dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā, un viņš valdīja deviņus gadus. 2 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, bet ne tā kā Israēla ķēniņi pirms viņa. 3 Pret viņu cēlās un devās uzbrukumā Asīrijas ķēniņš Salmanasars, un Hosea kļuva par tā padoto un maksāja tam meslus. 4 Bet, kad Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves un tas arī vairs nesūtīja nodevas Asīrijas ķēniņam kā iepriekš gadu no gada, tad Asīrijas ķēniņš lika to saņemt ciet, sasaistīt un iemest cietumā. 5 Pēc tam Asīrijas ķēniņš ar karu pārstaigāja visu zemi un nonāca pie Samarijas, un viņš to turēja aplenkumā trīs gadus. 6 Kad Asīrijas ķēniņš Hoseas devītajā valdīšanas gadā iekaroja Samariju, tad viņš aizveda Israēlu gūstā uz Asīriju un lika tiem dzīvot Helahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās. 7 Un notika, ka Israēla bērni bija grēkojuši pret To Kungu, savu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes un atsvabinājis no faraona, Ēģiptes ķēniņa, rokas, un tie bija godājuši citus dievus 8 un darījuši pēc citu tautu paražām, kuras Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot, un pēc Israēla ķēniņu paražām, kā tie bija darījuši. 9 Un Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas un nekādi nesaderēja ar Tā Kunga, viņu Dieva, prātu; tā viņi cēla sev augstieņu svētnīcas visās savās mītņu vietās, sākot ar sardzes torņiem līdz pat stipri nocietinātām pilsētām. 10 Un tie sev uzcēla elku stabus un elku kokus uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla, zaļojoša koka. 11 Tur tie nesa kvēpināmos upurus visās augstieņu svētnīcās, gluži tāpat kā tautas, kuras Tas Kungs viņu priekšā bija izdzinis ārā; un viņi darīja ļaunas lietas, To Kungu kaitinādami, 12 un kalpoja elkiem, par kuriem Tas Kungs viņiem bija sacījis: jums nebūs tādas lietas darīt! 13 Tas Kungs gan bija Israēlu un Jūdu caur ikvienu pravieti un caur ikvienu redzētāju brīdinājis, sacīdams: "Atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem un turiet Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas Manas bauslības, kuru Es esmu jūsu tēviem pavēlējis un kuru Es esmu jums sūtījis caur Saviem kalpiem, praviešiem!" 14 Bet tie neklausīja un bija tikpat stūrgalvīgi, cik stūrgalvīgi bija viņu tēvi, kas neuzticējās Tam Kungam, savam Dievam. 15 Un tie nicināja Viņa likumus un Viņa derību, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņa liecības, ar kurām Viņš bija viņus brīdinājis, bet tie kalpoja māņu dieviem, kļuva tukši un sekoja apkārtējām tautām, no kurām Tas Kungs bija viņus brīdinājis, lai viņi nedara tā kā tās. 16 Un tie atstāja novārtā itin visus Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, un tie sev izlēja elku tēlus divu teļu veidā un darināja sev Ašēru, un metās uz sava vaiga pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami, un kalpoja Baalam. 17 Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas un izvaicāja zīlniekus, un nodevās burvju mākslām; it sevišķi viņi centās darīt to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu. 18 Tad Tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos atstūma no Sava vaiga, ka nekas nepalika pāri kā vienīgi tikai Jūdas cilts. 19 Un arī Jūda neturēja Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet staigāja Israēla likumos, kā tie bija darījuši. 20 Tad Tas Kungs atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no Sava vaiga. 21 Tiešām, kad Israēls bija atšķēlies no Dāvida nama un tie sev par ķēniņu bija iecēluši Jerobeāmu, Nebata dēlu, tad Jerobeāms novērsa Israēlu no Tā Kunga un tos pavedināja uz lieliem grēkiem. 22 Un Israēla bērni sekoja Jerobeāmam visos grēku darbos, ko tas bija darījis, un viņi no tiem nenovērsās, 23 līdz kamēr Tas Kungs Israēlu atstūma no Sava vaiga, kā Viņš to bija pasludinājis caur visiem Saviem kalpiem, praviešiem. Un tā Israēls tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asīriju, kur tas atrodas vēl līdz šai dienai. 24 Un Asīrijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, no Kutas, no Avas, no Hamatas un no Sefarvajimas un ierādīja tiem mītnes Israēla bērnu vietās Samarijas pilsētās; tādējādi tie ieguva Samariju sev par īpašumu un dzīvoja tās apdzīvotās vietās. 25 Un, kad viņi tur sāka dzīvot, tie nebijās un negodāja To Kungu, un tādēļ Tas Kungs uzsūtīja viņiem lauvas, kas labu daļu no viņiem saplosīja. 26 Tādēļ Asīrijas ķēniņam tika paziņots: "Tās tautas, ko tu esi izvedis un kam esi licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina šīs zemes Dieva tiesas, tādēļ Viņš uzsūtījis viņiem lauvas, un redzi, tie viņus saplosa, tāpēc ka tie nezina šīs zemes Dieva tiesu." 27 Tad Asīrijas ķēniņš izdeva šādu pavēli: "Novediet uz turieni atpakaļ vienu no tiem priesteriem, ko jūs no turienes esat izveduši; lai viņš tur iet un dzīvo, un lai viņš tiem māca šīs zemes Dieva tiesas!" 28 Un tā viens no priesteriem, kurš bija ticis aizvests no Samarijas, nāca atpakaļ un dzīvoja Bētelē, un mācīja viņiem, kā To Kungu bīties. 29 Bet tomēr bija tā, ka ikviena tauta pati veidoja sev dievus un tos novietoja augstieņu svētnīcās, kuras Samarijas ļaudis bija cēluši, ikkatra tauta savās pilsētās, kurās tā dzīvoja. 30 Tā vīri no Bābeles darināja Sukot-Benotu, un vīri no Kutas darināja Nergala tēlu, bet vīri no Hamatas darināja Ašima tēlu. 31 Un avieši izveidoja Nibhazu un Tartaku, un sefarvieši sadedzināja savus dēlus ugunī Adram-Melekam un Ana-Melekam, Sefarvajimas dieviem. 32 Viņi bijās arī Dievu, To Kungu, un viņi no sava vidus izraudzīja sev augstieņu priesterus, kas viņiem upurēja augstieņu svētnīcās. 33 Viņi bijās gan To Kungu, bet kalpoja arī saviem dieviem, pēc ikkatras tautas paradumiem, kādi bija tur, no kurienes tās bija atvestas. 34 Un tā līdz šai dienai viņas rīkojas pēc saviem iepriekšējiem paradumiem; tie nebīstas To Kungu, nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tiem likumiem, ko Tas Kungs ir pavēlējis Jēkaba bērniem, kuriem Viņš deva Israēla vārdu. 35 Un tomēr Tas Kungs ar tiem noslēdza derību, un Viņš bija arī tiem pavēlējis, sacīdams: "Jums nebūs bīties svešus dievus, nedz to priekšā mesties uz sava vaiga pie zemes: nekalpojiet tiem un neupurējiet tiem kaujamos upurus! 36 Nesiet tos vienīgi Dievam, Tam Kungam, kas jūs ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni izvedis ārā no Ēģiptes; Viņu jums būs bīties, Viņa priekšā jums būs mesties uz sava vaiga pie zemes, un Viņam pienesiet kaujamos upurus! 37 Jums būs arī sargāt tos likumus, tās tiesas, to bauslību un tos baušļus, kurus Viņš jums ir rakstījis, lai jūs tos pildītu visu savu mūža dienu, bet svešus dievus jums nebūs bīties! 38 Un to derību, ko Es esmu ar jums slēdzis, jūs nedrīkstat aizmirst - un nebīstieties svešus dievus! 39 Bet bīstieties To Kungu, savu Dievu, un Viņš jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas!" 40 Taču tie neklausīja, bet darīja pēc sava iepriekšējā ieraduma. 41 Tā šīs tautas bijās To Kungu un kalpoja arī saviem elkiem, un tāpat arī viņu bērni un viņu bērnu bērni dara, kā viņu tēvi bija darījuši, un tā tie dara vēl līdz šai dienai.

18. nodaļa

1 Un Israēla ķēniņa Hoseas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā Hiskija, Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēls, kļuva ķēniņš. 2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zaharjas meita. 3 Un viņš darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, it visu gluži tā, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis. 4 Viņš nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu. 5 Viņš paļāvās uz To Kungu, Israēla Dievu, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, arī priekš viņa tāda nebija bijis. 6 Viņš cieši pieķērās Tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko Tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis. 7 Un Tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko vien viņš pasāka, sekmējās. Viņš sacēlās arī pret Asīrijas ķēniņu un tam vairs nekalpoja. 8 Viņš aizdzina arī filistiešus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, no sardzes torņa līdz stipri nocietinātai pilsētai. 9 Un ķēniņa Hiskijas ceturtajā valdīšanas gadā, bet tas bija Hoseas, Ēlas dēla, Israēla ķēniņa, septītais valdīšanas gads, Asīrijas ķēniņš Salmanasars devās uzbrukumā pret Samariju un to ielenca 10 un ieņēma pēc trim gadiem, Hiskijas sestajā valdīšanas gadā, tas ir Israēla ķēniņa Hoseas devītais valdīšanas gads, kad Samarija tika iekarota. 11 Un Asīrijas ķēniņš izveda Israēlu uz Asīriju, un viņš tos nometināja Halahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās 12 par sodu, tāpēc ka tie nebija klausījuši Tā Kunga, sava Dieva, balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko Tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis; to tie nebija nedz klausījuši, nedz darījuši. 13 Bet ķēniņa Hiskijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā nāca Asīrijas ķēniņš Sanheribs uzbrukumā pret visām stipri nocietinātām Jūdas pilsētām, un viņš tās iekaroja. 14 Tad Jūdas ķēniņš Hiskija sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa uz Lahišu un lika tam sacīt: "Es esmu apgrēkojies; ej prom no manas zemes! Ko tu man uzliksi, to es nesīšu." Tad Asīrijas ķēniņš uzlika Jūdas ķēniņam Hiskijam trīs simti talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. 15 Un Hiskija atdeva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa pils dārgumu krātuvēs. 16 Tanī laikā Hiskija noplēsa visu zeltu no Tā Kunga nama durvīm un no durvju stabiem, kurus viņš bija apvilcis, un atdeva to Asīrijas ķēniņam. 17 Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja Tartanu, valsts pārvaldnieku, Rab-Sarisu, valsts apsardzības priekšnieku, un Rab-Šaku, dzērienu devēju priekšnieku, ar lielu karaspēku no Lahišas pret ķēniņu Hiskiju uz Jeruzālemi. Kad tie bija ieradušies un pienākuši pie Jeruzālemes, viņi nostājās pie augšējā dīķa ūdens vada; šis dīķis atrodas ceļa malā pie velētāju tīruma. 18 Tad tie aicināja ķēniņu nākt ārā, bet pie viņiem iznāca Ēljakims, Hilkijas dēls, nama pārvaldnieks, ar valsts rakstvedi Šebnu un ar padomnieku Joahu, Asafa dēlu. 19 Un Rab-Šaks tiem sacīja: "Sakiet tā Hiskijam: tā saka lielais ķēniņš, proti, Asīrijas ķēniņš: kas tas tev par tādu patvērumu, uz kuru tu paļaujies? 20 Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam? Un tagad - uz ko tad tu tik stipri ceri, ka tu esi pret mani sacēlies? 21 Redzi, tu paļaujies uz salūzušo niedri, uz Ēģipti, bet tas vīrs, kas uz to atbalstīsies, tam tā iedursies viņa rokā un to pārdurs; tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, pret visiem tiem, kas uz viņu paļaujas. 22 Bet, ja jūs man apgalvojat: mēs paļaujamies uz To Kungu, mūsu Dievu, - tad vai tas nav tas pats, kuram Viņa augstieņu svētnīcas kopā ar to altāriem Hiskija ir nopostījis, pavēlēdams kā Jūdam, tā Jeruzālemei, ka vienīgi šī altāra priekšā, kas ir Jeruzālemē, jums jāmetas uz sava vaiga pie zemes? 23 Un nu tagad saderi ar manu kungu, ar Asīrijas ķēniņu, derību: es esmu ar mieru tev dot divus tūkstošus zirgu, ja vien tev ir jātnieki, ko sēdināt tiem mugurā! 24 Kā tad tu varēsi atsist vienu no mana kunga vismazākā zemes pārvaldnieka uzbrukumiem? Bet tu, kā redzams, paļaujies uz Ēģiptes ratiem un jātniekiem! 25 Un vai tad nu es bez Tā Kunga ziņas esmu devies pret šo vietu, lai to izpostītu? Tas Kungs pats uz mani ir sacījis: dodies pret šo zemi un izposti to!" 26 Tad Ēljakims, Hilkijas dēls, un Šebna un Joahs sacīja Rab-Šakam: "Lūdzu, runā ar saviem kalpiem aramiešu valodā, ko mēs saprotam, bet nerunā ar mums, visai tautai uz mūriem dzirdot, jūdu valodā!" 27 Bet Rab-Šaks tiem atbildēja: "Vai mans kungs mani ir sūtījis, lai es runātu tikai ar jūsu kungu un ar jums šos vārdus, un ne arī ar tiem vīriem, kuri apmetušies uz mūriem un kuriem kopā ar jums būs jāēd savi mēsli un jādzer savi mīzali?" 28 Un Rab-Šaks nostājās un sauca skaļā balsī jūdu valodā, un viņš runāja un skaidroja: "Klausieties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! 29 Tā ķēniņš liek jums sacīt: lai Hiskija jūs nepieviļ! Jo viņš jūs nespēs izglābt no manas rokas. 30 Un lai arī Hiskija neliek jums lolot veltas cerības uz To Kungu, sacīdams: patiešām, Dievs Tas Kungs pats mūs glābdams izglābs, un šī pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokā! 31 Neklausiet Hiskijam! Bet tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, 32 kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kas ir līdzīga jūsu zemei, - zemē, pilnā ar labību un vīnu, maizes un vīna dārzu zemē, eļļas koku, eļļas un medus pilnā zemē, tad jūs paliksit dzīvi, un jums nebūs jāmirst. Bet neklausiet Hiskijam, jo viņš jūs krāpj, sacīdams: Dievs Tas Kungs mūs izglābs! 33 Vai gan no citu tautu dieviem jel kāds ir izglābis savu zemi no Asīrijas ķēniņa rokas? 34 Kur tad ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajimas, Henas un arī Ivas dievi? Un tikpat maz tie ir izglābuši Samariju no manas rokas. 35 Kurš tad no visiem pasaules dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā gan Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas?" 36 Bet tauta cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: "Jums nebūs viņam atbildēt!" 37 Un tad nama pārvaldnieks Ēljakims, Hilkijas dēls, un valsts rakstvedis Šebna un padomnieks Joahs, Asafa dēls, nāca, savas drēbes plēsdami, atpakaļ pie Hiskijas un stāstīja viņam Rab-Šaka vārdus.

19. nodaļa

1 Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu, un devās uz Tā Kunga namu. 2 Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārvaldnieku Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu, un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. 3 Un tie viņam sacīja: "Tā Hiskija liek tev sacīt: šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt. 4 Bet varbūt Tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēļ, kurus Viņš pats, Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par pārējiem, kas vēl palikuši!" 5 Kad ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas, 6 tad Jesaja tiem sacīja: "Nonesiet savam kungam šādu atbildi: tā saka Tas Kungs: nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! 7 Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!" 8 Kad Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas savas teltis aizcēlis projām. 9 Un, kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, - tad viņš sūtīja vēlreiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt: 10 "Tā sakiet Hiskijam, Jūdas ķēniņam: lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asīrijas ķēniņa rokā! 11 Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi ir darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? 12 Vai tad tos izglāba citu tautu dievi, kurus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? 13 Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?" 14 Kad ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz Tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta Tā Kunga priekšā. 15 Tad Hiskija lūdzās Tā Kunga priekšā, sacīdams: "Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi! 16 Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! Atver Savas acis, ak, Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! 17 Patiesi, ak, Kungs, Asīrijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, 18 un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. 19 Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi Tu, ak, Kungs, esi Dievs!" 20 Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to Es esmu dzirdējis! 21 Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita! 22 Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto! 23 Ar savu vēstnešu muti tu esi To Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. 24 Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām! 25 Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm. 26 Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros. 27 Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani. 28 Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu Savu kāsi tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis! 29 Un lai tas būtu tev, Hiskija, par zīmi: šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā ataugu; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet, un apstādiet vīna dārzus un ēdiet tā augļus. 30 Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums, tas izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē, 31 jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs Tā Kunga Cebaota degsme! 32 Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! 33 Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir Tā Kunga lēmums. 34 Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad!" 35 Un tanī pašā naktī izgāja Tā Kunga eņģelis un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru; un, kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem. 36 Tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, gāja prom un aizgāja un griezās atpakaļ uz savām mājām un palika Ninivē. 37 Bet, kad viņš tur kādreiz bija Nisroha, sava dieva, svētnīcā, lai to pielūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelehs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.

20. nodaļa

1 Kad tais dienās Hiskija saslima uz miršanu, tad pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Amoca dēls, un viņam sacīja: "Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!" 2 Tad Hiskija pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza To Kungu, un sacīja: 3 "Ak, Kungs! Lūdzams piemini, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!" Un Hiskija rūgti raudāja. 4 Un, kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu un sacīja: 5 "Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: tā saka Tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu - un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz Tā Kunga namu! 6 Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus; un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asīrijas ķēniņa rokas, un Es pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad." 7 Un Jesaja sacīja: "Ņemiet vīģu rausi!" Un tie to ņēma un uzlika uz augoņa, un viņš kļuva vesels. 8 Un Hiskija jautāja Jesajam: "Kāda ir tā zīme, ka Tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup Tā Kunga namā?" 9 Tad Jesaja atbildēja: "Šī būs tā zīme tev no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš ir apsolījis: vai ēnai būs iet desmit pakāpienus uz priekšu vai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ?" 10 Tad Hiskija atbildēja: "Tas ir ēnai par vieglu - iet desmit pakāpienus uz priekšu; nē, lai ēna atkāpjas desmit pakāpienus atpakaļ!" 11 Un pravietis Jesaja piesauca To Kungu, un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu. 12 Tanī pašā laikā Merodah-Baladans, Baladana dēls, Bābeles ķēniņš, atsūtīja gan vēstules, gan dāvanas Hiskijam, jo viņš bija dzirdējis, ka Hiskija esot saslimis. 13 Un Hiskija tos labprāt uzklausīja un rādīja tiem visu savu dārgumu namu: sudrabu un zeltu, balzamu un dārgas eļļas, un visu savu ieroču namu, itin visu, kas atradās viņa dārgumu krātuvēs; un nekas nebija viņa pilī un visā viņa valstī, ko Hiskija nebūtu viņiem parādījis. 14 Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: "Ko šie vīri gribēja, un no kurienes tie pie tevis ir nākuši?" Hiskija atbildēja: "Tie ir nākuši no tālas zemes, no Bābeles." 15 Un tas jautāja: "Ko tie ir redzējuši tavā pilī?" Hiskija atbildēja: "Visu, kas vien ir manā pilī, un nav nevienas tādas lietas manās dārgumu krātuvēs, ko es nebūtu tiem rādījis." 16 Tad Jesaja sacīja Hiskijam: "Klausies Tā Kunga vārdu: 17 redzi, nāks dienas, ka viss, kas atrodas tavā pilī, un viss, ko tavi tēvi ir sakrājuši līdz šai dienai, tiks aizvests uz Bābeli, - neatliks nenieka, tā saka Tas Kungs. 18 Un no taviem dēliem, kuri ir no tevis cēlušies, kurus tu esi dzemdinājis, daži tiks paņemti, lai tie kalpotu kā galma sulaiņi Bābeles ķēniņa pilī." 19 Tad Hiskija atbildēja Jesajam: "Tā Kunga vārds, kuru tu esi man vēstījis, ir labs!" Un viņš domāja: lai notiek! Ja tikai miers un drošība pastāv manā laikā. 20 Un, kas vēl stāstāms par Hiskiju un visi tie varoņdarbi, ko viņš ir veicis, un kā viņš ierīkoja ūdens krātuvi un ūdens vadu un kā viņš ūdeni ievadīja pilsētā, - tas viss ir aprakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 21 Kad Hiskija gūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā.

21. nodaļa

1 Manasem bija divpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš; un viņš valdīja piecdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātes vārds bija Hefciba. 2 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija ļauns, līdzīgi to tautu negantībām, kuras Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. 3 Viņš atgriezās pie negantās elku kalpošanas un atkal uzcēla augstieņu svētnīcas, kuras viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un cēla Baalam altārus un darināja Ašēru, kā Israēla ķēniņš Ahabs bija tās darinājis, un viņš metās uz sava vaiga pie zemes visa debess zvaigžņu pulka priekšā un tam kalpoja. 4 Viņš uzcēla arī altārus Tā Kunga namā, par kuru Tas Kungs bija sacījis: "Jeruzālemē Es likšu dzīvot Savam Vārdam!" 5 Tāpat viņš arī abos Tā Kunga nama pagalmos uzcēla altārus visiem debesu zvaigžņu pulkiem. 6 Viņš upurēja arī savu paša dēlu ugunī kā ugunsupuri, un viņš nodarbojās ar zīlēšanu un bija burvis, viņš arī izsauca garus un vairoja zīlnieku skaitu - viņš darīja daudz tāda, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tā likdams Viņam iekaist dusmās. 7 Un viņš darināja un novietoja Ašēras tēlu tanī namā, par kuru Tas Kungs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam sacījis: "Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu Sev izraudzījis no visām Israēla ciltīm, Es likšu Savam Vārdam dzīvot mūžīgi! 8 Un Es vairs nelikšu Israēla kājai celties projām no tās zemes, kuru Es esmu devis viņu tēviem, ja tikai tie turēs un darīs visu, ko Es esmu tiem pavēlējis, arī visu bauslību, ko Mans kalps Mozus tiem pavēlējis!" 9 Bet tie neklausīja, jo Manase tos tā pavedināja, ka tie rīkojās ļaunāk nekā tās tautas, kuras Tas Kungs bija izdeldējis Israēla bērnu priekšā. 10 Tad Tas Kungs runāja caur Saviem kalpiem, praviešiem, sacīdams: 11 "Tādēļ ka Jūdas ķēniņš Manase ir darījis šīs negantības vēl ļaunāk par visu, ko amorieši ir darījuši pirms viņa, un arī Jūdu pavedinājis grēkot ar savu kalpošanu elku dieviem, 12 tādēļ, tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, redzi, Es likšu nākt nelaimei pār Jeruzālemi un Jūdu, ka visiem, kas to dzirdēs, abās ausīs zvanīs! 13 Un Es izstiepšu pār Jeruzālemi mērāmo auklu, kā Es to vilku pār Samariju, un Es likšu to uz svariem kā Ahaba namu, un Es izslaucīšu Jeruzālemi tīru, kā kad tīru izslauka bļodu, pirms to apgāž uz muti. 14 Un Es atmetīšu Manas īpašuma tautas atlikušos un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā, un tie kļūs par laupījumu un ieguvumu visiem viņu ienaidniekiem, 15 tāpēc ka tie ir darījuši to, kas ir ļauns Manās acīs, un tāpēc, ka tie Mani ir apkaitinājuši, sākot ar to dienu, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz pat šai dienai!" 16 Manase izlēja arī daudz nevainīgu asiņu, līdz kamēr Jeruzāleme kļuva to pilna no viena gala līdz otram, bez tā grēku darba, ka viņš pavedināja Jūdu grēkot, lai tie dara to, kas Tā Kunga acīs bija ļauns. 17 Un, kas vēl par Manasi stāstāms un viss, ko viņš ir darījis, un viņa pārkāpumi, ar kuriem viņš aptraipīja sevi, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 18 Un, kad Manase gūlās pie saviem tēviem un viņu apglabāja viņa pils dārzā, Usas dārzā, tad viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. 19 Un Amonam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Mešullameta, un viņa bija Haruca meita no Jotbas. 20 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija ļauns, tāpat kā viņa tēvs Manase bija darījis. 21 Viņš staigāja visus tos pašus ceļus, kādus viņa tēvs bija staigājis, un viņš kalpoja tiem pašiem elku dieviem, kuriem viņa tēvs bija kalpojis, un metās uz sava vaiga pie zemes to priekšā. 22 Un viņš aizmirsa To Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Tā Kunga ceļus. 23 Un Amona kalpi rīkoja pret viņu sazvērestību, un tie nonāvēja ķēniņu viņa paša pilī. 24 Bet tās zemes ļaudis nokāva tos visus, kas bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un tās zemes ļaudis iecēla viņa dēlu Josiju par ķēniņu viņa vietā. 25 Un, kas vēl stāstāms par Amonu, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 26 Un, kad viņi to bija apglabājuši viņa kapa vietā, Usas dārzā, tad viņa dēls Josija kļuva ķēniņš viņa vietā.

22. nodaļa

1 Josijam bija astoņi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jedida, un viņa bija Adajas meita no Bockatas. 2 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs bija taisnīgs, un viņš staigāja visus sava ciltstēva Dāvida ceļus, un viņš nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi. 3 Bet savā astoņpadsmitajā valdīšanas gadā ķēniņš Josija sūtīja valsts rakstvedi Safanu, Acaljas dēlu, Mešullāma dēladēlu, uz Tā Kunga namu, sacīdams: 4 "Ej pie augstā priestera Hilkijas saņemt to naudu, kas ir ienākusi Tā Kunga namā un kuru sliekšņu sargi savākuši no tautas. 5 Un to tad lai nodod darba uzraugiem, kas ir iecelti pār Tā Kunga namu, un tie lai to dod strādniekiem, kuri ir nodarbināti gar Tā Kunga namu, lai izlabotu nama plaisas: 6 galdniekiem, namdariem un mūrniekiem, ar ko pirkt kokus un cirstus akmeņus, lai nostiprinātu namu. 7 Bet par viņu rīcībā nodoto naudu lai neprasa norēķinus, jo tie to dara uz uzticības pamata!" 8 Tad augstais priesteris Hilkija sacīja valsts rakstvedim Safanam: "Es esmu atradis bauslības grāmatu Tā Kunga namā." Un Hilkija iedeva šo grāmatu Safanam, un tas to lasīja. 9 Kad valsts rakstvedis Safans atgriezās pie ķēniņa, viņš atnesa ķēniņam vēsti, sacīdams: "Tavi kalpi ir izbēruši naudu, kas bija atrodama Tā Kunga namā, un viņi to ir nodevuši darba uzraugiem, kas ir iecelti pār Tā Kunga namu." 10 Tad valsts rakstvedis Safans vēl ziņoja ķēniņam, sacīdams: "Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu." Un Safans to lasīja ķēniņam priekšā. 11 Un notika, kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. 12 Un ķēniņš deva pavēli priesterim Hilkijam un Ahikāmam, Safana dēlam, un Ahboram, Mihas dēlam, un valsts rakstvedim Safanam, un ķēniņa sulainim Asajam, sacīdams: 13 "Ejiet un izjautājiet To Kungu manis un tautas, un visa Jūdas labā par šīs grāmatas vārdu saturu, kas ir atrasta! Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šīs grāmatas vārdiem nav klausījuši, nedz darījuši to visu, kas priekš mums tur ir rakstīts." 14 Tad priesteris Hilkija un Ahikāms, un Ahbors, un Safans, un Asaja nogāja pie pravietes Huldas, drēbju sarga Šaluma, Tikvas dēla, Harhas dēladēla, sievas, kura dzīvoja otrā Jeruzālemes daļā, un viņi ar to runāja. 15 Un tā viņiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakiet tam vīram, kas jūs ir pie Manis sūtījis: 16 tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nākt nelaimei pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem, proti, Es likšu piepildīties visiem draudiem, kas izteikti šai grāmatā, ko Jūdas ķēniņš ir lasījis, 17 par sodu, ka tie Mani ir atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un ka tie Mani ir sadusmojuši ar visiem saviem roku darbiem, - tāpēc Mana bardzība pret šo vietu ir iedegusies, un tā nedzisīs! 18 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis izvaicāt To Kungu, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis: 19 tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta un tu esi zemojies Tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem, ka tiem būs iet postā un kļūt par lāstu, un tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis Manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! Tāds ir Tā Kunga lēmums. 20 Tāpēc, redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!" Un tie pastāstīja ķēniņam šos vārdus.

23. nodaļa

1 Kad viņi šo atbildi nonesa ķēniņam, tad ķēniņš izsūtīja vēstnešus, lai pie viņa sapulcējas visi vecaji no Jūdas un no Jeruzālemes. 2 Un ķēniņš gāja augšup Tā Kunga namā un visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji līdz ar viņu, visi priesteri, un pravieši, un visa tauta, gan mazi, gan lieli, un tad viņš, tiem dzirdot, lasīja priekšā visus šīs derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Tā Kunga namā. 3 Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību Tā Kunga priekšā, ka sekos Tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa liecības, un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās, ka tiktu pildīti šīs derības vārdi, kas ierakstīti šinī grāmatā. Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece, 4 un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un priesterim, kurš pēc amata bija otrais, un sliekšņu sargiem, lai tie iznes ārā no Tā Kunga nama visus tos priekšmetus, kuri bija darināti Baalam un Ašērai, kā arī visiem debesu zvaigznāju pulkiem, un lai tie visi tiek sadedzināti ārpus Jeruzālemes, laukos pie Kidronas, bet to pīšļus nonest uz Bēteli. 5 Tad viņš atcēla elku priesterus, kurus bija iecēluši Jūdas ķēniņi un kas bija upurējuši augstieņu svētnīcās Jūdas pilsētu un Jeruzālemes apkārtnē, kā arī tos, kas upurēja Baalam, saulei un mēnesim, zvaigznājiem un visiem debesu zvaigžņu pulkiem. 6 Un viņš izmeta Ašēras tēlu no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes vārtiem Kidronas ielejā un lika to tur sadedzināt un sagrūst putekļos, un šos putekļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem. 7 Viņš lika arī noplēst netikļiem ierīkotās telpas; šīs telpas atradās Tā Kunga namā, un tur sievas auda pārsegas Ašērai. 8 Tāpat viņš lika saaicināt visus priesterus no Jūdas pilsētām un lika sagānīt augstieņu altārus, uz kuriem priesteri bija upurējuši, no Gebas līdz Bēršebai, un viņš lika norakt arī ar āžu attēliem greznotos pakalniņus, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas nama vārtiem, pa kreisi no pilsētas vārtiem. 9 Taču augstieņu svētnīcu priesteri nedrīkstēja upurēt uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie gan ēda neraudzētas maizes savu amata brāļu vidū. 10 Viņš sagānīja arī to negantību vietu, kas atradās Ben-Hinomas ielejā, lai turpmāk neviens vairs neupurētu savu dēlu vai savu meitu kā uguns upuri Moloham. 11 Viņš lika arī novākt tos zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija darinājuši, godinādami saules dievu, pie ieejas Tā Kunga namā, virzienā uz galma sulaiņa Netan-Meleha mītni, kas atrodas Tempļa piebūvē, un viņš lika sadedzināt arī saules ratus. 12 Viņš lika arī nojaukt tos altārus, kas uz Ahasa augštelpas jumta un ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši līdz ar tiem altāriem, kurus Manase bija novietojis Tā Kunga nama abos pagalmos; ķēniņš lika tos nojaukt un sadauzīt un to drazas nomest Kidronas ielejā. 13 Tāpat ķēniņš lika sagānīt augstieņu svētnīcas, kas atradās austrumos no Jeruzālemes un dienvidos no Samaitāšanas kalna, ko Israēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis Aštartei, briesmīgai Sidonas elka dievei un negantībai, un Milkomam, šausmīgai Amona bērnu negantībai. 14 Tāpat viņš sadragāja elku stabus un lika nocirst elku kokus un to vietas piepildīt ar cilvēku kauliem. 15 Viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, kas Israēlu paveda uz grēku darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu. 16 Kad Josija pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja. 17 Un viņš sacīja: "Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?" Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: "Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri." 18 Tad viņš pavēlēja: "Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!" Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas. 19 Josija nojauca arī visas kalnu svētnīcas Samarijas pilsētās, kuras bija cēluši Israēla ķēniņi, kaitinādami To Kungu; ar tām viņš rīkojās tāpat, kā viņš bija darījis Bētelē. 20 Tāpat viņš lika uz altāriem nokaut visus augstieņu priesterus, kuri tur bija, un uz šiem altāriem sadedzināt cilvēku kaulus; pēc tam viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 21 Un ķēniņš pavēlēja visai tautai, sacīdams: "Svētījiet Tam Kungam, savam Dievam, Pashā svētkus tā, kā tas ir rakstīts šīs derības grāmatā!" 22 Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija svinēti nedz soģu laikā, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā. 23 Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā šie Pashā svētki tika svinēti Tam Kungam Jeruzālemē. 24 Un Josija arī izskauda miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus, visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē, lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis Tā Kunga namā. 25 Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies Tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. 26 Tomēr Tas Kungs nerimās Savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. 27 Tāpēc Tas Kungs sacīja: "Es arī Jūdu atstumšu nost no Sava vaiga, kā Es esmu atstūmis Israēlu, un atstumšu šo pilsētu, kuru Es biju izraudzījis, proti, Jeruzālemi, un namu, par kuru Es reiz biju sacījis, ka Manam Vārdam tur būs dzīvot." 28 Un, kas vēl stāstāms par Josiju un viss, ko viņš ir darījis,- tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 29 Viņa valdīšanas laikā faraons Neho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Asīrijas ķēniņu pie Eifratas upes. Un ķēniņš Josija izgāja tam pretī, bet Ēģiptes ķēniņš Neho to nogalināja pie Megidas, tikko viņi sastapās. 30 Tad viņa kalpi viņu aizveda mirušu ratos projām no Megidas un pārveda uz Jeruzālemi, un apglabāja viņa kapā. Tad tās zemes ļaudis ņēma Joahasu, Josijas dēlu, svaidīja viņu un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. 31 Joahasam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutla, Jeremijas meita no Libnas. 32 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā viņa tēvi bija darījuši. 33 Bet faraons Neho to saistīja un lika iemest cietumā Riblā, Hamatas zemē, lai viņš nebūtu ilgāk ķēniņš Jeruzālemē, un viņš uzlika par zemi meslus - simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. 34 Pēc tam faraons Neho iecēla Ēljakimu, Josijas dēlu, par ķēniņu viņa tēva Josijas vietā un pārdēvēja viņu par Jojakimu; Joahasu turpretī viņš paņēma sev līdzi; tā tas nonāca Ēģiptē un tur nomira. 35 Un Jojakims deva faraonam sudrabu un zeltu, bet viņš uzlika zemei meslus tā, lai varētu nomaksāt visu naudu pēc faraona pavēles; pēc tā, kā ikviens bija novērtēts, viņš piedzina zeltu un sudrabu no zemes iedzīvotājiem, lai to nodotu faraonam Neho. 36 Divdesmit piecu gadu vecumā Jojakims kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Sebuda, un viņa bija Pedajas meita no Rumas. 37 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā bija darījuši viņa tēvi.

24. nodaļa

1 Viņa valdīšanas laikā cēlās un nāca Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, un Jojakims bija viņam pakļauts trīs gadus, bet tad viņš no tā atkrita. 2 Tad Tas Kungs lika doties pret viņu kaldeju un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem, un Viņš tiem lika iebrukt Jūdā, lai to iznīcinātu pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Saviem kalpiem, praviešiem. 3 Patiešām, Jūdam notika tikai pēc Tā Kunga vārda, kad Viņš to atstūma no Sava vaiga Manases grēku dēļ, kurus viņš bija darījis, 4 un nenoziedzīgo asiņu dēļ, kuras viņš bija izlējis, piepildīdams Jeruzālemi ar nevainīgām asinīm; arī tās Tas Kungs negribēja viņam piedot. 5 Un, kas vēl stāstāms par Jojakimu, tas, ko viņš ir darījis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 6 Kad Jojakims gūlās pie saviem tēviem, tad viņa dēls Jojahīns kļuva ķēniņš viņa vietā. 7 Un Ēģiptes ķēniņš vairs neizgāja kara gājienos no savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija viņam visu atņēmis, kas Ēģiptes ķēniņam piederēja - no Ēģiptes robežu upes līdz Eifratas upei. 8 Jojahīnam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Nehusta, un viņa bija Ēlnatāna meita no Jeruzālemes. 9 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā viņa tēvs bija darījis. 10 Tanī laikā cēlās pret Jeruzālemi Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karavīri, un viņi ielenca pilsētu. 11 Un Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca pilsētā, kad viņa karavīri to bija aplenkuši, 12 tad Jojahīns, Jūdas ķēniņš, gāja ārā pie Bābeles ķēniņa, viņš un viņa māte, viņa galma ļaudis, viņa karaspēka virsnieki un viņa galma kalpotāji, un Bābeles ķēniņš saņēma viņu savas valdīšanas astotajā gadā. 13 Un viņš lika no turienes paņemt visus Tā Kunga nama dārgumus un visus ķēniņa pils dārgumus un nolauza zeltu no visiem rīkiem, kurus Salamans, Israēla ķēniņš, bija licis darināt Tā Kunga namam; tā Tas Kungs to bija jau iepriekš pavēstījis. 14 Viņš izveda visu Jeruzālemi: visus virsniekus un visus karam spējīgos vīrus, desmit tūkstošus, arī visus kalējus un amatniekus; nekas netika atstāts kā vienīgi zemes nabadzīgie ļaudis. 15 Tā viņš izveda Jojahīnu uz Bābeli, tāpat arī ķēniņa māti un ķēniņa sievas; arī viņa galma kalpotājus un zemes varenos viņš izveda no Jeruzālemes uz Bābeli; 16 turklāt visus spēcīgos karavīrus, septiņus tūkstošus, amatniekus un kalējus, kādu tūkstoti, visus, kas drošsirdīgi un derīgi karam - tos Bābeles ķēniņš izveda uz Bābeli. 17 Un Bābeles ķēniņš cēla par ķēniņu viņa vietā Matanju, Jojahīna tēvabrāli, un pārdēvēja viņu par Cedekiju. 18 Cedekijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit viens gads, un viņš valdīja kā ķēniņš Jeruzālemē vienpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Hamutala, viņa bija Jeremijas meita no Libnas. 19 Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā Jojakims bija darījis. 20 Jo tāpēc Tā Kunga dusmu dēļ tā notika ar Jeruzālemi un Jūdu, ka Viņš tos pilnīgi atstūma no Sava vaiga. 25 Un Cedekija bija atkritis no Bābeles ķēniņa. Un notika viņa valdīšanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocietinājumus. 2 Tā pilsēta palika ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm vairs nebija maizes, 4 tad tika vienā vietā izlauzti pilsētas mūri, un visi karavīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem, kas pie ķēniņa dārza, lai gan kaldeji bija visapkārt pilsētai; un tie bēga pa Jordānas līdzenumu. 5 Bet kaldeju karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā pēc tam, kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis. 6 Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika turēta tiesa pār viņu. 7 Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli. 8 Bet piektā mēneša septītajā dienā - tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā - uz Jeruzālemi nāca Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam. 9 Viņš nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos. 10 Un visiem kaldeju karavīriem, kuri bija padoti miesassardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei. 11 Un visus pārējos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un pārējos vienkāršos ļaudis Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, arī izveda. 12 Bet no zemes nabadzīgiem ļaudīm miesassardzes priekšnieks nedaudzus atstāja par vīna dārzu strādniekiem un arājiem. 13 Izrotātos vara stabus, kas bija pie Tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās Tā Kunga namā, kaldeji salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli. 14 Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts nažus, un kausus, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti kalpošanai Dieva namā, 15 un miesassardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu traukus un slakāmos kausus, kas bija no tīra zelta un no tīra sudraba; 16 abus stabus un ūdens jūru, arī katlturus, ko Salamans bija licis darināt Tā Kunga namam, - visu šo priekšmetu vara svars nebija aplēšams. 17 Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija rotājums no vara; šī rotājuma augstums bija trīs olektis, pinumi un granātāboli bija virs rotājuma tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāds pats bija arī otrs stabs ar pinumiem. 18 Un miesassardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. 19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma kalpotāju - to, kas bija pār karavīriem, un piecus no tiem vīriem, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un atradās pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršiem ļaudīm, kas vēl atradās pilsētā. 20 Un Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. 21 Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā, Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests. 22 Bet pār tiem ļaudīm, kas vēl bija palikuši Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija tos tur atstājis, viņš iecēla Gedalju, Ahikāma dēlu, kas bija Šafana dēls. 23 Kad visi karaspēka virsnieki dzirdēja, gan viņi paši, gan arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš ir iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareaha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāhatas iedzīvotāja dēls, - viņi un viņu vīri. 24 Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: "Nebīstieties no kaldeju kalpotājiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam - un jums klāsies labi!" 25 Bet septītajā mēnesī atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēladēls, viņš bija ķēnišķas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldejiem, kuri bija pie viņa Micpā. 26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar karaspēka vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldejiem. 27 Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc Jojahīna, Jūdas ķēniņa, izvešanas, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Evil-Merodahs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad kļuva ķēniņš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojahīnu un izlaida viņu no cietuma. 28 Un viņš runāja ar to draudzīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. 29 Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja. 30 Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā viņam tika dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr mjviņš dzīvoja.

25. nodaļa

1 Un Cedekija bija atkritis no Bābeles ķēniņa. Un notika viņa valdīšanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocietinājumus. 2 Tā pilsēta palika ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm vairs nebija maizes, 4 tad tika vienā vietā izlauzti pilsētas mūri, un visi karavīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem, kas pie ķēniņa dārza, lai gan kaldeji bija visapkārt pilsētai; un tie bēga pa Jordānas līdzenumu. 5 Bet kaldeju karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā pēc tam, kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis. 6 Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika turēta tiesa pār viņu. 7 Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli. 8 Bet piektā mēneša septītajā dienā - tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā - uz Jeruzālemi nāca Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam. 9 Viņš nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos. 10 Un visiem kaldeju karavīriem, kuri bija padoti miesassardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei. 11 Un visus pārējos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un pārējos vienkāršos ļaudis Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, arī izveda. 12 Bet no zemes nabadzīgiem ļaudīm miesassardzes priekšnieks nedaudzus atstāja par vīna dārzu strādniekiem un arājiem. 13 Izrotātos vara stabus, kas bija pie Tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās Tā Kunga namā, kaldeji salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli. 14 Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts nažus, un kausus, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti kalpošanai Dieva namā, 15 un miesassardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu traukus un slakāmos kausus, kas bija no tīra zelta un no tīra sudraba; 16 abus stabus un ūdens jūru, arī katlturus, ko Salamans bija licis darināt Tā Kunga namam, - visu šo priekšmetu vara svars nebija aplēšams. 17 Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija rotājums no vara; šī rotājuma augstums bija trīs olektis, pinumi un granātāboli bija virs rotājuma tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāds pats bija arī otrs stabs ar pinumiem. 18 Un miesassardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. 19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma kalpotāju - to, kas bija pār karavīriem, un piecus no tiem vīriem, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un atradās pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršiem ļaudīm, kas vēl atradās pilsētā. 20 Un Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. 21 Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā, Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests. 22 Bet pār tiem ļaudīm, kas vēl bija palikuši Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija tos tur atstājis, viņš iecēla Gedalju, Ahikāma dēlu, kas bija Šafana dēls. 23 Kad visi karaspēka virsnieki dzirdēja, gan viņi paši, gan arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš ir iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareaha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāhatas iedzīvotāja dēls, - viņi un viņu vīri. 24 Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: "Nebīstieties no kaldeju kalpotājiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam - un jums klāsies labi!" 25 Bet septītajā mēnesī atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēladēls, viņš bija ķēnišķas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldejiem, kuri bija pie viņa Micpā. 26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar karaspēka vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldejiem. 27 Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc Jojahīna, Jūdas ķēniņa, izvešanas, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Evil-Merodahs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad kļuva ķēniņš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojahīnu un izlaida viņu no cietuma. 28 Un viņš runāja ar to draudzīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. 29 Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja. 30 Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā viņam tika dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr mjviņš dzīvoja.

24. nodaļa

1 Un Cedekija bija atkritis no Bābeles ķēniņa. Un notika viņa valdīšanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocietinājumus. 2 Tā pilsēta palika ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm vairs nebija maizes, 4 tad tika vienā vietā izlauzti pilsētas mūri, un visi karavīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem, kas pie ķēniņa dārza, lai gan kaldeji bija visapkārt pilsētai; un tie bēga pa Jordānas līdzenumu. 5 Bet kaldeju karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā pēc tam, kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis. 6 Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika turēta tiesa pār viņu. 7 Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli. 8 Bet piektā mēneša septītajā dienā - tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā - uz Jeruzālemi nāca Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam. 9 Viņš nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos. 10 Un visiem kaldeju karavīriem, kuri bija padoti miesassardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei. 11 Un visus pārējos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un pārējos vienkāršos ļaudis Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, arī izveda. 12 Bet no zemes nabadzīgiem ļaudīm miesassardzes priekšnieks nedaudzus atstāja par vīna dārzu strādniekiem un arājiem. 13 Izrotātos vara stabus, kas bija pie Tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās Tā Kunga namā, kaldeji salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli. 14 Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts nažus, un kausus, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti kalpošanai Dieva namā, 15 un miesassardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu traukus un slakāmos kausus, kas bija no tīra zelta un no tīra sudraba; 16 abus stabus un ūdens jūru, arī katlturus, ko Salamans bija licis darināt Tā Kunga namam, - visu šo priekšmetu vara svars nebija aplēšams. 17 Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija rotājums no vara; šī rotājuma augstums bija trīs olektis, pinumi un granātāboli bija virs rotājuma tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāds pats bija arī otrs stabs ar pinumiem. 18 Un miesassardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. 19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma kalpotāju - to, kas bija pār karavīriem, un piecus no tiem vīriem, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un atradās pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršiem ļaudīm, kas vēl atradās pilsētā. 20 Un Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. 21 Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā, Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests. 22 Bet pār tiem ļaudīm, kas vēl bija palikuši Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija tos tur atstājis, viņš iecēla Gedalju, Ahikāma dēlu, kas bija Šafana dēls. 23 Kad visi karaspēka virsnieki dzirdēja, gan viņi paši, gan arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš ir iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareaha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāhatas iedzīvotāja dēls, - viņi un viņu vīri. 24 Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: "Nebīstieties no kaldeju kalpotājiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam - un jums klāsies labi!" 25 Bet septītajā mēnesī atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēladēls, viņš bija ķēnišķas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldejiem, kuri bija pie viņa Micpā. 26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar karaspēka vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldejiem. 27 Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc Jojahīna, Jūdas ķēniņa, izvešanas, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Evil-Merodahs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad kļuva ķēniņš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojahīnu un izlaida viņu no cietuma. 28 Un viņš runāja ar to draudzīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. 29 Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja. 30 Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā viņam tika dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr mjviņš dzīvoja.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us