Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Hrvatski jezik
hr
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

PIRMĀ ĶĒNIŅU GRĀMATA

1. nodaļa

1 Kad ķēniņš Dāvids bija kļuvis vecs un bija jau labi gados, viņu gan apsedza ar viņa drēbēm, bet viņš nesasila. 2 Tad viņa kalpi viņam sacīja: "Sameklēsim savam kungam un ķēniņam kādu jaunavīgu sievu, kas pastāvīgi būtu viņa tuvumā, kas viņu apkalpotu un būtu viņa aprūpētāja; viņa lai arī guļ pie viņa krūts un lai sasilda mūsu kungu un ķēniņu." 3 Un viņi meklēja skaistu jaunavu visās Israēla robežās, un viņi atrada sunamieti Abišagu, un viņi to atveda pie ķēniņa. 4 Un šī jaunava patiešām bija ļoti skaista un kļuva ķēniņam par aprūpētāju, un viņa tam kalpoja, bet sakaru ķēniņam ar viņu nebija. 5 Bet Hagitas dēls Adonja lielīdamies sacīja: "Es kļūšu par ķēniņu." Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu. 6 Bet viņa tēvs viņam nekad nebija nekādus pārmetumus par to izteicis, jautādams: "Kādēļ tu tā rīkojies?" Viņam bija arī skaists augums, un Hagita viņu bija dzemdējusi tūliņ pēc Absaloma. 7 Un viņš bija ar Joābu, Cerujas dēlu, un ar priesteri Abjatāru jau vienojies.Tie atbalstīja Adonju. 8 Turpretī priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, tāpat pravietis Nātāns un Šimejs, un Rejs, un arī Dāvida izlasītie varoņi nebija ar Adonju. 9 Un Adonja upurēja kaujamos upurus: sīklopus, liellopus un barotus lopus pie Zoheletes akmens, kas atrodas blakus Ajin-Rogelai. Un viņš saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un arī visus ķēniņa darbiniekus, Jūdas vīrus. 10 Bet pravieti Nātānu un Benaju, kā arī varoņus un Salamanu viņš neaicināja. 11 Tad Nātāns sacīja Salamana mātei Batsebai, sacīdams: "Vai tu to vēl neesi dzirdējusi, ka mums Adonja, Hagitas dēls, ir par ķēniņu, bet mūsu pašu kungs Dāvids to nezina. 12 Un tagad nāc, es tev gribu dot kādu derīgu padomu, kā tu vari izglābt pati savu un sava dēla Salamana dvēseli. 13 Aizej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu pats, mans kungs un ķēniņ, neesi ar zvērestu apsolījis savai kalponei: mans dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa? Bet kādēļ tagad Adonja ir ķēniņš? 14 Un, lūk, kamēr tu vēl sarunāsies ar ķēniņu, es arī pēc tevis nākšu pie viņa un apstiprināšu tavus vārdus." 15 Un Batseba gāja pie ķēniņa iekšējā telpā; un ķēniņš bija ļoti novecojis, un Abišaga pašreiz apkopa ķēniņu. 16 Un Batseba palocījās un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, bet ķēniņš jautāja: "Ko tu vēlies?" 17 Un tā viņam sacīja: "Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie Tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis: tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. 18 Un nu, redzi, Adonja ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini. 19 Un viņš jau ir upurējis - vēršus un barotus lopus, un sīklopus, un viņš ir saaicinājis visus ķēniņa dēlus, arī priesteri Abjatāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš aicinājis nav. 20 Bet tu pats, ak, kungs un ķēniņ, visa Israēla acis ir uz tevi vērstas, - tev pienākas tiem paziņot, kas sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa pēc viņa. 21 Un notiks, kad mans kungs un ķēniņš būs aizgājis dusēt pie saviem tēviem, es un mans dēls Salamans būsim grēcinieki visu acīs." 22 Un, kamēr viņa vēl sarunājās ar ķēniņu, tikmēr arī pravietis Nātāns bija atnācis. 23 Tad ķēniņam tika paziņots: "Pravietis Nātāns ir atnācis." Un tas piegāja pie ķēniņa un nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. 24 Un Nātāns teica: "Kungs un ķēniņ! Vai tu esi pats teicis: Adonja būs ķēniņš pēc manis, vai arī: viņš sēdēs uz mana troņa? 25 Redzi, viņš jau šodien ir nogājis un upurējis vērsi un barotus lopus, un daudz sīklopu un ir saaicinājis gan visus ķēniņa dēlus, gan karapulku virsniekus, gan arī priesteri Abjatāru, un redzi, šie tur ēd un dzer pie viņa un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonja! 26 Bet mani, kas es esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu, tos viņš nav aicinājis. 27 Vai varbūt tā ir ķēniņa griba, un tu tikai to neesi darījis zināmu saviem kalpiem, kas pēc viņa sēdēs uz mana kunga un ķēniņa troņa?" 28 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: "Ataiciniet pie manis Batsebu." Un tā atnāca pie ķēniņa un nostājās ķēniņa priekšā. 29 Un ķēniņš zvērēja un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir no visām bēdām atbrīvojis! 30 Tik tiešām, es tagad zvēru pie Tevis, Kungs, Israēla Dievs, sacīdams, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un viņš sēdēs uz mana troņa manā vietā, un tā es to šodien arī piepildīšu." 31 Un Batseba palocījās ar savu vaigu līdz zemei, un viņa nometās uz sava vaiga pie zemes, ķēniņu godinādama, un sacīja: "Mans kungs Dāvids lai dzīvo mūžīgi." 32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: "Ataiciniet man priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu." Un tie atnāca pie ķēniņa. 33 Un ķēniņš tiem sacīja: "Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz mana mūļa un novediet viņu uz Gihonu. 34 Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Salamans! 35 Tad ejiet viņam pakaļ, un lai viņš nāk un sēstas uz troņa manā vietā; un viņš būs ķēniņš manā vietā, un es došu pavēli, lai viņš kļūst par valdnieku pār Israēlu un pār Jūdu." 36 Tad Benaja, Jojadas dēls, atbildēja ķēniņam un sacīja: "Āmen, tā lai to apstiprina Tas Kungs, mana kunga un ķēniņa Dievs. 37 Kā Tas Kungs ir bijis ar manu kungu un ķēniņu, tā lai Viņš ir arī ar Salamanu: lai Viņš vēl augstāk paceļ viņa troni pār mana kunga un ķēniņa Dāvida troni." 38 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns un Benaja, Jojadas dēls, kā arī krētieši un plētieši nogāja un uzsēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa. Un tie to pavadīja līdz Gihonai. 39 Un priesteris Cadoks ņēma no telts eļļas ragu, un viņi svaidīja Salamanu un pūta taures, un visa tauta sacīja: "Lai dzīvo ķēniņš Salamans!" 40 Un visa tauta devās kalnup, viņam sekodama, un tie pūta stabules un priecājās ar lielu prieku, tā ka visa zeme, šķita, no viņu balsīm saplaisās. 41 Arī Adonja ar visiem ielūgtajiem viesiem, kad viņi bija beiguši ēst, izdzirda to, un, kad Joābs sadzirdēja taures skaņas, viņš sacīja: "Kas tas par troksni, kas satrauc pilsētu?" 42 Kamēr viņš vēl tā runāja, tikmēr atnāca Jonatāns, priestera Abjatāra dēls, un Adonja tam sacīja: "Nāc šurp, jo tu esi cienījams vīrs un tu nes labu vēsti." 43 Bet Jonatāns ienāca un sacīja Adonjam: "Taisni otrādi - mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, par ķēniņu ir iecēlis Salamanu. 44 Ķēniņš bija sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātānu, un Benaju, Jojadas dēlu, kopā ar krētiešiem un plētiešiem, un viņi to sēdināja uz ķēniņa mūļa. 45 Un priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja Gihonā par ķēniņu, un no turienes viņi gavilēdami ir devušies ceļā. Tas ir satraucis visu pilsētu, tādēļ arī saucieni un kliedzieni, kurus jūs nupat dzirdējāt. 46 Arī pats Salamans jau ir apsēdies ķēniņa tronī. 47 Tāpat arī ir jau atsteigušies ķēniņa kalpi, lai ar svētības vārdiem sveiktu mūsu kungu un ķēniņu Dāvidu, sacīdami: lai Tas Kungs Salamana vārdu padara vēl slavenāku par tavu vārdu, un lai Viņš paaugstina viņa troni vēl augstāk par tavu troni. - Un ķēniņš bija zemu noliecies pār savu guļasvietu 48 un vēl piebildis: svētīts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien vienu ir izraudzījis par mana troņa mantinieku, manām acīm to redzot." 49 Tad visi ielūgtie viesi, kas bija pie Adonjas, satrūkās, tie cēlās un gāja ikviens savu ceļu. 50 Bet Adonjam sametās bailes Salamana priekšā, un viņš cēlās, devās ceļā un satvēra stipri altāra ragus. 51 Un tas tika pateikts Salamanam: "Lūk, Adonja ir lielās izbailēs ķēniņa Salamana priekšā, un raugi, viņš ir stingri satvēris altāra ragus, vēlēdamies, lai vispirms ķēniņš Salamans viņam ar zvērestu apstiprina, ka tas ar zobenu nenonāvēs savu kalpu." 52 Un Salamans sacīja: "Ja viņš pats pierādīs sevi par godīgu vīru, tad lai neviens no viņa matiem nekrīt zemē. Bet, ja viņš pats būs ļaunprātīgs, tad es viņu nodošu nāvei." 53 Tad ķēniņš Salamans nosūtīja ļaudis, kas viņu noveda no altāra zemē; un viņš nāca un palocījās ķēniņa Salamana priekšā, un Salamans sacīja: "Ej savās mājās."

2. nodaļa

1 Kad Dāvidam pienāca miršanas brīdis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams: 2 "Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru. 3 Ievēro visu Tā Kunga, sava Dieva, nolikto, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev veiktos visā, ko tu dari un kur vien tu grieztos. 4 Lai Dievs apstiprina Savu apsolījumu, ko Viņš par mani ir teicis, sacīdams: ja vien tavi dēli turēs savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdi un dvēseli centīsies staigāt patiesībā, tad, Viņš sacīja, tev neviens netiks atrauts no Israēla troņa. 5 Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls, proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem - ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu -, kurus viņš ir nogalinājis, kara asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar izlietām asinīm savu jostu, kas ap viņa gurniem, un savas kurpes, kas tam kājās. 6 Tādēļ rīkojies pēc savas gudrības, bet viņš gan lai neaiziet mierā sirmā vecumā mirušo valstībā. 7 Bet ar gileādieša Barzillaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie turējās kopā ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma. 8 Un redzi, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls, no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad, kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija atnācis man pretī pie Jordānas, un es ar zvērestu pie Tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: ar zobenu es tevi nenonāvēšu. 9 Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko tu viņam izdarīsi, lai viņu sirmā vecumā novestu mirušo valstībā asinīm aptraipītu." 10 Un Dāvids gūlās pie saviem tēviem, un viņi to apglabāja Dāvida pilsētā. 11 Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit trīs gadi. 12 Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa vara nostiprinājās. 13 Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un viņa tam jautāja: "Vai tu nāc ar mieru?" Un viņš atbildēja: "Ar mieru gan." 14 Un viņš sacīja: "Man tev kas sakāms." Un viņa teica: "Saki." 15 Un viņš sacīja: "Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika manam brālim, jo no Tā Kunga tā viņam bija nolemta. 16 Bet tagad es izlūdzos vienu lūgumu no tevis, neaizliedz to man." Un viņa tam sacīja: "Runā." 17 Un viņš sacīja: "Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu." 18 Un Batseba sacīja: "Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu." 19 Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu vaigu viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē. 20 Un viņa sacīja: "Man pie tevis ir mazs lūgums, un lūdzu, neatsaki man to." Tad ķēniņš sacīja viņai: "Lūdz, mana māte, un es to nenoraidīšu." 21 Un tā sacīja: "Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu." 22 Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: "Kādēļ tu lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir tiklab priesteris Abjatārs, kā arī Joābs, Cerujas dēls." 23 Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats Tā Kunga priekšā, sacīdams: "Lai man Tas Kungs dara tā un vēl vairāk, ja šis Adonjas lūgums nemaksātu viņam dzīvību. 24 Bet tagad: tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir jāmirst!" 25 Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira. 26 Bet priesterim Abjatāram ķēniņš pavēlēja: "Ej uz Anatotu, uz savu lauku, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi Tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot." 27 Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt priesteris Tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēļa namu bija runājis Šīlo. 28 Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju, kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga Tā Kunga teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus. 29 Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis Tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: "Ej un nodur viņu." 30 Un Benaja ienāca Tā Kunga teltī un teica Joābam: "Tā saka ķēniņš: ej ārā." Bet viņš sacīja: "Nē, es šeit pat gribu mirt." Un Benaja nonesa ķēniņam atbildi, sacīdams: "Tā runāja Joābs, un tā es viņam atbildēju." 31 Un ķēniņš sacīja viņam: "Dari tā, kā viņš pats tev teica: nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no velti izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis. 32 Un Tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas, jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti: Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla karaspēka virspavēlnieks, un Amasu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku. 33 Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem, viņa namam un viņa tronim lai no Tā Kunga tiek mūžīga labklājība." 34 Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka viņam ar zobenu un to nonāvēja. Un viņš to apglabāja viņa namā tuksnesī. 35 Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā. 36 Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam: "Uzcel pats sev namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes ne šur, ne tur. 37 Un zini, ka tanī dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas ielejai, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu." 38 Tad Šimejs sacīja ķēniņam: "Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs." Un Šimejs nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku. 39 Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie Gātas ķēniņa Ahija, Maāhas dēla, un Šimejam tika paziņots: "Redzi, tavi kalpi ir Gātā." 40 Un Šimejs cēlās, pavēlēja apseglot savu ēzeli un devās uz Gātu pie Ahija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs tur nonāca un atveda savus kalpus no Gātas. 41 Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies. 42 Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: "Vai es tev ar zvērestu pie Tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, sacīdams: tanī dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, tad zini, ka tu mirdams mirsi. Un tu piebildi: ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu. 43 Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu Tā Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču arī bija pavēle, kādu es tev biju devis." 44 Un ķēniņš sacīja Šimejam: "Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un Tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu. 45 Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem." 46 Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Salamana roku.

3. nodaļa

1 Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. 2 Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts. 3 Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt. 4 Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upurēšanas vieta augstienēs. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. 5 Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: "Saki man, ko lai Es tev dodu?" 6 Un Salamans sacīja: "Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. 7 Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. 8 Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. 9 Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" 10 Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. 11 Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, 12 tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. 13 Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. 14 Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas." 15 Un Salamans pamodās: un, lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. 16 Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. 17 Un viena sieva sacīja: "Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. 18 Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā. 19 Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. 20 Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm. 21 Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi." 22 Bet otra sieva sacīja: "Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam." Un šī atkārtoti sacīja: "Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā. 23 Tad ķēniņš sacīja: "Tā viena sieva saka: dzīvais dēls - tas ir mans dēls, bet mirušais - tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." 24 Un ķēniņš pavēlēja: "Atnesiet man zobenu." Un tie atnesa ķēniņam zobenu. 25 Un ķēniņš sacīja: "Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai." 26 Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad - un sacīja: "Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet." Bet otra sacīja: "Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to." 27 Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: "Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte." 28 Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.

4. nodaļa

1 Un ķēniņš Salamans bija ķēniņš pār visu Israēlu. 2 Un šie bija viņa atbildīgie darbinieki: Asarja, Cadoka dēls, bija augstais priesteris. 3 Elihorefs un Ahija, Šišas dēli, bija rakstveži, un Jehošafats, Ahiluda dēls, valsts padomnieks. 4 Un Benaja, Jojadas dēls, bija iecelts pār karapulkiem, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri. 5 Bet Asarja, Nātāna dēls, bija pārvaldnieks, un Zabuds, Nātāna dēls, bija priesteris un ķēniņam draugs. 6 Un Ahišars bija nama pārraugs, bet Adonirāms, Abdas dēls, bija iecelts pār tiem, kas klausības darbos. 7 Un Salamanam bija divpadsmit pārvaldnieku visā Israēlā, un tie apgādāja ar uzturu ķēniņu un viņa namu: katram bija jāsagādā uzturs vienu mēnesi gadā. 8 Un šie ir viņu vārdi: Ben-Hūrs Efraima kalnājā; 9 Ben-Dekers Makacā, Šaālebimā, Bet-Šemešā, Ēlonā un Bet-Hananā; 10 Ben-Heseds Arubotā, tam pakļauta bija arī visa Šoho un visa Hefera zeme; 11 Ben-Abinadabs visā Nafat-Dorā, Salamana meita Tafata tam bija par sievu; 12 Baāna, Ahiluda dēls, bija Taānahā un Megidā un itin visā Bet-Šeanā, kas atrodas blakus Cartanai, dienvidos no Jezreēlas, no Bet-Šeanas līdz Ābel-Mekolai, un pat viņpus Jokmeāmai; 13 Ben-Gebers Gileād-Ramotā, viņam bija pakļauta arī Manases dēla Jaīra telšu nometne, kas atrodas Gileādā, viņam bija padots arī Argobas novads, kas atrodas Basanā, - sešdesmit pilsētas ar augstiem mūriem un vara vārtu aizšaujamām bultām; 14 Ahīnadabs, Ido dēls, Mahanajimā; 15 Ahimācs Naftaļa novadā; viņš paņēma Salamana vienu meitu - Basmati par sievu; 16 Baāna, Hušaja dēls, Ašerā un Bealotā; 17 Jošafats, Faruaha dēls, Isašarā; 18 Šimejs, Elas dēls, Benjamīnā; 19 Gebers, Ūrija dēls, Gileāda novadā, amoriešu ķēniņa Sihona un Basanas ķēniņa Oga zemēs, un viņš bija vienīgais pārvaldnieks tanī zemē. 20 Bet Jūda un Israēls bija tik daudz kā smiltis jūrmalā, un tie ēda un dzēra un līksmojās.

5. nodaļa

1 Bet Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām. Un tie visi nesa meslus un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu. 2 Un Salamana uzturs vienai dienai bija trīsdesmit koru smalko kviešu miltu un sešdesmit koru citu miltu; 3 desmit treknu barotu liellopu un divdesmit tādu liellopu, kas ganos bija turēti, simts sīklopu un bez tam vēl staltbrieži, gazeles, lāsainie brieži un vēl piedevām baroti putni, 4 jo viņš valdīja pār visu zemes apgabalu šaipus lielās upes no Tifsas līdz pat Gazai, pār visiem tiem ķēniņiem, kas bija rietumos no šīs upes. Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. 5 Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai visu Salamana dzīves laiku. 6 Un Salamanam bija arī četrdesmit tūkstoši braucamo zirgu, kā arī divpadsmit tūkstoši jātnieku. 7 Un šie pārvaldnieki katrs savu mēnesi apgādāja ar uzturu ķēniņu Salamanu un arī ikvienu, kas nāca pie ķēniņa Salamana viesos. Un tiem nekā netrūka. 8 Arī miežus un sauso barību zirgiem un kumeļiem viņi nogādāja tanī vietā, kur to vajadzēja, katrs savu reizi. 9 Un Dievs deva Salamanam gudrību un dziļu izpratni un tik daudz bagātu atziņu, cik ir smilšu jūrmalā. 10 Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. 11 Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Ētanu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Halkolu un Dardu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt. 12 Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas. 13 Viņš runāja par kokiem - sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm. 14 Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Arī visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. 15 Arī Tiras ķēniņš Hīrāms sūtīja savus kalpus pie Salamana, jo viņš bija dzirdējis, ka viņu bija svaidījuši par ķēniņu viņa tēva vietā, un Hīrāms bija bijis Dāvida draugs visu viņa mūža laiku. 16 Un Salamans nosūtīja ziņu Hīrāmam, sacīdams: 17 "Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja uzcelt namu Tā Kunga, sava Dieva, Vārdam to karu dēļ, kas tam visapkārt, līdz kamēr Tas Kungs viņa pretiniekus nenolika zem viņa kājām. 18 Un nu, Tas Kungs, mans Dievs, man ir devis mieru visapkārt, ka nav neviena pretinieka, nedz citu kavēkļu. 19 Un redzi, es esmu nolēmis uzcelt namu Tā Kunga, mana Dieva, Vārdam, kā Tas Kungs bija runājis ar manu tēvu Dāvidu, sacīdams: tavs dēls, kuru Es nosēdināšu uz tava troņa, - tas lai uzceļ namu Manam Vārdam. 20 Un tādēļ dod pavēli, ka manām vajadzībām tiek nocirsti ciedri Libanona kalnos. Un mani kalpi lai pievienojas taviem kalpiem. Un es tev došu algu tavu kalpu vajadzībām tik daudz, cik tu pats noteiksi, jo tu pats labi zini, ka mums neviena cita nav, kas prastu kokus tik labi cirst kā sidonieši." 21 Un notika, kad Hīrāms dzirdēja Salamana vārdus, tad viņš no sirds nopriecājās un sacīja: "Šodien lai ir svētīts Tas Kungs, kas Dāvidam devis gudru dēlu, kāds tagad valda pār šo lielo tautu." 22 Un Hīrāms deva ziņu Salamanam, sacīdams: "Es esmu dzirdējis to vēsti, ko tu man esi atsūtījis. Es darīšu visu, ko tu vēlies - ar tiem ciedriem un ciprešu kokiem. 23 Mani kalpi šos kokus nogādās no Libanona lejā līdz jūrai, un es tos ar plostiem novedīšu pa jūras ceļu uz to vietu, kuru tu man norādīsi. Un tur es tos izjaukšu, un tu tos no turienes varēsi aizvest. Bet tu izpildīsi manu vēlēšanos, piegādādams manam namam ēdamo." 24 Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un ciprešu kokus, kā tas pats bija vēlējies. 25 Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūkstošu koru kviešu pārtikai un divdesmit tūkstošu koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus. 26 Un Tas Kungs piešķīra Salamanam gudrību, kā Viņš to bija solījis, un miers valdīja Hīrāma un Salamana starpā; un tie abi noslēdza derību. 27 Un ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klausības darba veicējus. Un darbam ņēma trīsdesmit tūkstošus vīru. 28 Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu - ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, pārmaiņus: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus mājās. Bet Adonīrāms bija uzraugs pār tiem, kas klausības darbos. 29 Un Salamanam bija vēl arī septiņdesmit tūkstoši kravu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmeņkaļu kalnu apgabalos. 30 Un pārvaldnieku vien pār darba uzraugiem, kas darbus pārraudzīja, Salamanam bija trīs tūkstoši un trīs simti. Tie pārvaldīja ļaudis, kas veica darbus. 31 Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam. 32 Tā Salamana namdari kopā ar Hīrāma namdariem un ar ļaudīm no Gebalas ar kaltiem apcirta akmeņus un apdarināja kokus un akmeņus nama celšanai.

6. nodaļa

1 Un četri simti astoņdesmitajā gadā pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, ceturtajā Salamana valdīšanas gadā pār Israēlu, zīva mēnesī, tas ir otrais mēnesis, viņš sāka celt Tam Kungam namu. 2 Bet pats nams, kādu ķēniņš Salamans cēla Tam Kungam, bija sešdesmit olektis garš un divdesmit olektis plats, un trīsdesmit olektis augsts. 3 Un priekštelpas ar ailēm nama priekšpusē bija atbilstošas nama platumam - divdesmit olektis garas un desmit olektis platas. 4 Un viņš taisīja namam logus - uz ārieni šaurākām, uz iekšieni platākām ielodzēm. 5 Un visapkārt mūrim viņš cēla arī piebūvi, ap nama mūri visapkārt, gan ap svētnīcu, gan ap vissvētāko vietu. Tad viņš izveidoja šai piebūvē īpašas sānu telpas visapkārt. 6 Apakšējā telpa bija piecas olektis, vidējā sešas olektis, bet trešā septiņas olektis plata. Arī balstus viņš lika visapkārt mūrim, lai ar šiem mūrētiem balstiem nams tiktu nostiprināts. 7 Un, kad namu cēla, to cēla no iepriekš apcirstiem akmeņiem, tā ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami, kamēr to cēla. 8 Ieejas durvis apakšējā stāvā bija nama labajā spārnā, un pa loku kāpnēm bija jāuzkāpj vidējā, bet no vidējā trešajā stāvā. 9 Un viņš uzcēla namu un pabeidza to, un apsedza namu ar baļķiem un ar ciedru dēļiem. 10 Un visam namam visapkārt viņš uzcēla piebūvi piecas olektis augstumā un to piestiprināja pie nama ar ciedru koku baļķiem. 11 Un Tā Kunga vārds nāca pār Salamanu, sacīdams: 12 "Ja tu staigāsi Manos likumos un pildīsi Manas tiesas, un turēsi Manus baušļus, tajos staigādams, un šis nams, ko tu cēli, būs pabeigts, tad Es piepildīšu pie tevis Sava solījuma vārdu, kādu Es esmu devis jau tavam tēvam Dāvidam. 13 Tad Es patiesi dzīvošu Israēla bērnu vidū, un Es vairs arī neatstāšu Savu tautu Israēlu." 14 Un Salamans cēla namu un pabeidza to. 15 Viņš no nama iekšpuses apšuva mūrus ar ciedru koku dēļiem no grīdas līdz pat griestiem un nama grīdu noklāja ar ciprešu dēļiem. 16 Nama mugurpusē viņš apšuva divdesmit olektis platu telpu ar ciedru dēļiem no pašas grīdas līdz griestiem; un viņš izbūvēja iekšienē to par iekšējo svētnīcu, par vissvētāko vietu. 17 Bet priekšējais nams bija četrdesmit olektis garš. 18 Nama iekšpusē bija ciedru koku apšuvums - izgrebtiem augļu un ziedu rotājumiem. Un pilnīgi viss bija no ciedru koka, nebija redzams neviens akmens. 19 Bet iekšējo svētnīcu nama iekšienē viņš izbūvēja tā, lai tur varētu nolikt Tā Kunga derības šķirstu. 20 Un iekšējā svētnīca bija divdesmit olektis gara, divdesmit olektis plata, divdesmit olektis augsta, un viņš to izklāja ar tīru zeltu, arī ciedru koka altāri viņš pārvilka ar zeltu. 21 Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar zeltu, un iekšējai svētnīcai priekšā viņš aizvilka zelta gredzenu vijas un ar tām to noslēdza, un arī svētnīcas sienas pārvilka ar zeltu. 22 Tā viņš visu šo namu iekšpusē pārsedza ar zeltu, līdz kamēr nams bija pilnīgi gatavs. Arī visus altārus, kādi bija iekšējā svētnīcā, viņš pārvilka ar zeltu. 23 Un iekšējā svētnīcā viņš izveidoja divus ķerubus no olīvkoka, desmit olektis augstus. 24 Un viens ķeruba spārns bija piecas olektis un otrs ķeruba spārns bija piecas olektis garš; desmit olektis bija no viena ķeruba spārna gala līdz otra ķeruba spārna galam. 25 Un desmit olektis bija arī otrs ķerubs; abiem šiem ķerubiem bija tie paši mēri un vienāds izskats. 26 Un arī augstums bija desmit olektis vienam ķerubam un tikpat arī otram ķerubam. 27 Un viņš novietoja šos ķerubus nama vidū tā iekšpusē. Un ķerubi izpleta savus spārnus, tā ka viens ķeruba spārns pieskārās mūrim un arī otra ķeruba spārns pieskārās mūrim, bet paši ķerubi stāvēja nama vidū, saskardamies ar saviem spārniem. 28 Un viņš pārvilka ķerubus ar zeltu. 29 Kā no iekšējās, tā no ārējās puses visus mūrus viņš izgreznoja ar ķerubu griezumiem, palmām un uzplaukušu ziedu vijām. 30 Un arī grīdu viņš pārvilka ar zeltu kā iekšējā, tā ārējā telpā. 31 Un iekšējai svētnīcai viņš pierīkoja durvis - divviru durvis no olīvkoka. Durvju stabi kopā ar aizvērtajām durvīm bija piektā daļa no sienas. 32 Un šīs divas durvis bija no olīvkoka, un viņš tanīs izgreba ķerubus un palmas, un uzplaukušus ziedus. Un viņš tos pārklāja ar zeltu, arī ķerubiem un palmām viņš pārvilka zeltu. 33 Un tāpat viņš pierīkoja durvis arī priekšējam namam. Šīs durvis aizņēma sienas ceturto daļu. 34 Šīs abas durvis bija no ciprešu koka. Katrai bija divi spārni. 35 Arī šais durvju spārnos viņš lika izgrebt ķerubus, palmas un uzplaukušus ziedus un lika pārklāt ar zeltu, kā bija izgrebts. 36 Un viņš izbūvēja arī iekšējo pagalmu, tā mūris bija celts no trim kārtām kaltu akmeņu un vienas kārtas ciedru baļķu. 37 Tā ceturtā gada zīva mēnesī bija likti pamati Tā Kunga namam. 38 Bet vienpadsmitā gada būla mēnesī, tas ir astotais mēnesis, viņš pabeidza šo namu un visas tā daļas, atbilstoši plānam. Un viņš to bija cēlis septiņus gadus.

7. nodaļa

1 Bet Salamans pats sev namu cēla trīspadsmit gadus, tiekāms viņš savu namu pilnīgi pabeidza. 2 Proti, viņš uzcēla Libanona ciedru namu: simts olektis bija tā garums un piecdesmit olektis bija tā platums, un tas bija trīsdesmit olektis augsts. Uz četrām ciedru stabu rindām viņš nostiprināja apcirstos ciedru baļķus pāri šiem pāļiem. 3 Un virspusē bija ciedru koka griesti pāri šīm telpām, kas bija celtas virs pāļiem, tādu bija četrdesmit piecas: ik pa piecpadsmit katrā rindā. 4 Un pavisam bija trīs rindas logu. Logs bija logam pretī trijām kārtām. 5 Un visām durvīm un logiem bija četrstūra veids. 6 Un viņš lika uzcelt arī ar stabiem greznotu dižtelpu: piecdesmit olektis bija tās garums un trīsdesmit olektis tās platums. Tās priekšā bija priekštelpa ar stabiem un kāpnes. 7 Viņš izveidoja arī troņa telpas, kurās viņš vēlāk noturēja tiesas sēdes, un viņš izklāja šīs tiesas telpas ar ciedru koku no grīdas līdz pat griestiem. 8 Viņa paša namam, kurā viņš dzīvoja, otrā pagalmā aiz troņa telpām, bija tāds pats izveidojums. Un tādu pašu namu ar tādu pašu stabiem greznotu dižtelpu Salamans uzcēla faraona meitai, kuru viņš bija sev ņēmis par sievu. 9 Visi šie nami bija celti no ļoti dārgiem, pēc izmēriem apcirstiem akmeņiem, kas bija ar zāģiem apzāģēti no iekšējās un ārējās puses, no paša pamata līdz pat jumtam un no ārsienas līdz lielajam pagalmam. 10 Un pamats bija no dārgiem akmeņiem, no lieliem akmeņiem, akmeņiem desmit olekšu un akmeņiem astoņu olekšu garumā. 11 Un tiem pāri bija celti citi skaisti akmeņi, kas arī pēc izmēriem bija apzāģēti, un ciedru koki. 12 Un lielais pagalms bija apjozts visapkārt ar mūri no trim četrstūraini apcirstu akmeņu kārtām, uz kurām atradās viena kārta aptēstu ciedru baļķu; tāds pats bija arī Tā Kunga nama iekšējais pagalms un nama priekštelpa. 13 Un ķēniņš Salamans lika atnākt Hīrāmam no Tiras. 14 Tas bija atraitnes dēls no Naftaļa cilts, bet viņa tēvs bija varkalis no Tiras. Un viņam bija dota gudrība, māka un veiklība darināt jebkuru vara lietu. Un viņš nāca pie ķēniņa Salamana un veica visus viņa darbus. 15 Un viņš taisīja divus vara stabus: katrs bija astoņpadsmit olektis augsts, un katram bija divpadsmit olektis visapkārt; tāds pats bija arī otrs vara stabs. 16 Viņš arī izlēja no vara divus stabu vainagus, uzliekamus stabu augšgalā, katra vainaga augstums bija piecas olektis. 17 Vainagus rotāja īpaši pinumi - režģos sasaistītas važiņas un vītnītes, septiņas katrā pinumā. 18 Tā viņš taisīja stabus un divas rindas granātābolu pinumam visapkārt, lai nosegtu stabu vainagus; tā viņš taisīja arī otram vainagam. 19 Bet paši vainagi uz abiem stabiem tai namā bija veidoti kā lilijas, katra četras olektis augsta. 20 Un vainagi bija uz abiem stabiem; un augšā pār to apaļumu virs pinumiem visapkārt bija divi simti granātābolu; tāpat arī pie otra vainaga. 21 Un viņš uzcēla šos stabus pie svētnīcas priekštelpām. Un viņš uzcēla stabu labajā pusē un nosauca to vārdā Jahīns. Un tad tas uzcēla stabu kreisajā pusē un nosauca to vārdā Boāss. 22 Bet stabu galiem pāri bija likts liliju rotājums. Un tad darbs gar stabiem bija pabeigts. 23 Tad viņš vēl taisīja no vara lietu jūru. Desmit olektis bija no tās vienas malas līdz otrai; tā bija apaļa un piecas olektis augsta, bet apkārtmērs tai bija trīsdesmit olektis. 24 Gar šīs jūras apakšējo malu atradās meža gurķiem līdzīgi veidojumi, pa desmit uz vienu olekti. Tie aptvēra jūru visapkārt divi rindām un bija izlieti vienā lējumā. 25 Un jūra balstījās uz divpadsmit vēršiem: trīs no tiem bija ar skatu uz ziemeļiem, trīs uz rietumiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz austrumiem. Bet pati jūra bija virsū uz tiem. Un viņu pakaļpuses bija vērstas uz iekšu. 26 Tās biezums bija plaukstas platumā, bet tās mala bija izveidota kā kausa mala, līdzīga lilijas ziedam. Tajā sagāja divi tūkstoši batu. 27 Viņš veidoja arī desmit katlturus no vara: četras olektis bija ikkatra garums, četras olektis bija tā platums un trīs olektis bija tā augstums. 28 Un šie katlturi bija tā ierīkoti: tiem bija apmales, un starp apmalēm bija ielaidumi. 29 Un uz šiem ielaidumiem, kas bija starp apmalēm, bija lauvas, vērši un ķerubi, tāpat arī uz apmalēm; virs un zem lauvām un vēršiem karājās vītņu rotājumi. 30 Un ikvienam katlturim bija četri vara riteņi ar vara asīm un četri stūru atbalsti. Šie stūru atbalsti zem katla bija cits citam iepretī ar izcirstiem vītņu rotājumiem. 31 Bet atvērums katlam katltura vidū bija vienu olekti augsts. Tā vāks bija apaļš, pusotras olektis plats. Arī uz vāka vēl bija izgriezumi, un tā apmales bija četršķautņainas, ne apaļas. 32 Apakšā zem apmalēm bija četri riteņi, riteņu asis bija pie katlturiem. Katra riteņa augstums bija pusotras olektis. 33 Šie riteņi bija taisīti tāpat kā braucamiem ratiem. Tiem bija savas asis, savi loki, savi spieķi un savas rumbas. Tie visi bija lieti. 34 Un četri stūru atbalsti bija pie četriem stūriem: šie atbalsti bija ar katlturiem no viena gabala. 35 Katram katlturim vēl bija uzlikts pusolekti augsts krēsls, visapkārt apaļš, un šim krēslam vēl bija turamie no tā paša lējuma. 36 Un viņš lika izgrebt uz turamo sāniem un uz apmales ķerubus, lauvas un palmas, cik vietas bija, un visapkārt vītnes. 37 Un tāpat viņš darīja ar visiem desmit katlturiem, tie visi bija vienāda lējuma, vienāda mēra, un tie visi bija vienāda izskata. 38 Un viņš izgatavoja arī desmit katlus no vara, katrā sagāja četrdesmit bati. Katrs katls bija četras olektis garš. Uz ikviena katltura novietoja pa katlam, pavisam to bija desmit. 39 Un viņš novietoja piecus no katlturiem nama labajā spārnā, bet piecus katlturus nama kreisajā spārnā. Bet vara jūru viņš novietoja nama labā spārna dienvidaustrumu stūrī. 40 Hīrāms darināja vēl katlus, lāpstas, slakāmos kausus, un tā viņš pabeidza visus darbus, kurus tas darīja ķēniņam Salamanam pie Tā Kunga nama celšanas, 41 proti: divi stabus un stabu vainagus, kas bija uzlikti diviem stabu galiem virsū, tāpat tos divi pinumus, kādi bija izveidoti, lai pārklātu stabu vainagus; 42 un vēl: četri simti granātābolu pie tiem divi pinumiem; divas rindas granātābolu pie ikviena pinuma, lai ar tiem pārsegtu stabu vainagus; 43 desmit katlturus, kā arī desmit katlus uz katlturiem; 44 vara jūru un divpadsmit vēršus zem šīs jūras; 45 tāpat arī podus, lāpstas un slakāmos kausus, un visus rīkus, kādus Hīrāms bija taisījis ķēniņam Salamanam Tā Kunga namam. Tie bija no spodrināta vara. 46 Jordānas līdzenumā ķēniņš lēja tos, cietā zemē starp Sukotu un Cartanu. 47 Un Salamans atstāja visus šos rīkus nesvērtus, jo to skaits bija ļoti liels; vara svars nekļuva zināms. 48 Tā Salamans taisīja visas lietas, kas bija Tā Kunga namā, gan altāri no zelta, gan galdu no zelta, uz kura bija uzliktas maizes; 49 un arī lukturus - piecus lukturus labajā pusē un piecus kreisajā pusē - vissvētākās vietas priekšā no tīra zelta; tāpat puķes, eļļas lukturīšus un dakts dzirkles no zelta; 50 un bļodas un dakts nažus, slakāmos kausus, kvēpināmās pannas un ogļu traukus no tīra zelta. Arī durvju apkalumi iekšpusē iekšējās svētnīcas durvīm un visa nama durvīm bija no zelta. 51 Tā tika pabeigts viss darbs, ko ķēniņš Salamans veica pie Tā Kunga nama. Un ķēniņš Salamans ienesa sava tēva Dāvida veltītās lietas - gan sudrabu, gan zeltu, gan tos rīkus, un viņš tās novietoja Tā Kunga nama dārgumu krātuvēs.

8. nodaļa

1 Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu galvenos pie sevis Jeruzālemē, lai varētu pārnest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. 2 Un pie ķēniņa Salamana sapulcējās visi Israēla vīri uz svētkiem ētānima mēnesī, tas ir septītais mēnesis. 3 Un, kad visi vecaji bija sanākuši, tad priesteri pacēla šķirstu. 4 Un tie uznesa kalnā Tā Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visus svētos priekšmetus, kas bija teltī. Priesteri un levīti tos nesa kalnup. 5 Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas bija pie viņa sapulcējusies, atradās ar viņu šķirsta priekšā, un tie upurēja liellopus un sīklopus tik daudz, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. 6 Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. 7 Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. 8 Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas ir līdz pat šai dienai. 9 Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. 10 Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. 11 Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. 12 Tad Salamans sacīja: "Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. 13 Tad nu arī es Tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, mājokli, kurā mājot mūžīgi." 14 Un ķēniņš pagriezās ar savu seju un svētīja visu Israēla draudzi, bet visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās. 15 Un viņš sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un Viņš pats to ir piepildījis ar Savu roku, sacīdams: 16 kopš tās dienas, kad Es izvedu Israēlu, Savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Israēla cilšu novados nevienu pilsētu, lai tanī celtu Sava Vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņš pārvaldītu Israēlu, Manu tautu,- 17 un manam tēvam Dāvidam bija uz sirds - celt Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam namu. 18 Bet Tas Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: kaut gan tas bija tavas sirds nodoms - uzcelt Manam Vārdam namu - un kaut tas Man arī labi ir paticis, ka tāda apņemšanās ir bijusi tavā prātā, 19 tad tomēr tev pašam nebūs šo namu uzcelt. Vienīgi tavs dēls, kas celsies no taviem gurniem, - tas lai uzceļ Manam Vārdam namu. 20 Un Tas Kungs ir Savu vārdu piepildījis: es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla tronī, kā Tas Kungs to bija apsolījis, un es esmu uzcēlis arī namu Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam. 21 Un šai namā es tad esmu iekārtojis vietu šim šķirstam, kur atrodas Tā Kunga derība, ko Viņš ar mūsu tēviem bija noslēdzis, kad Viņš tos no Ēģiptes bija izvedis." 22 Un Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā visas Israēla draudzes klātbūtnē. Un viņš izpleta savas rokas pret debesīm, 23 un viņš sacīja: "Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav neviena cita tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes, kas sargā Savu derību un tur Savu žēlastību Savu kalpu starpā, kas paši staigā Tavā priekšā tikai Tavus ceļus no visas savas sirds. 24 Tu esi turējis šos apsolījumus, kādus Tu manam tēvam Dāvidam devi, kādus Tu viņam tiki teicis, Tu tos runāji pats ar Savu muti, un ar Savu paša roku Tu tos šodien izpildīji. 25 Un tagad - ak, turi Tu, Kungs, Israēla Dievs, Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu viņam esi sacījis, apsolīdams: lai tev nekad nepietrūktu Manā priekšā kāds, kas sēdēs uz Israēla troņa. Bet vienīgi gan ar to noteikumu, ka arī tavi dēli tā nosargā savu ceļu Manā priekšā, kā tu pats savu ceļu Manā priekšā esi staigājis. 26 Tādēļ tagad, Israēla Dievs, apstiprini, ka tas patiesi tā notiks, ko Tu pats ar Saviem vārdiem esi sacījis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! 27 Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis? 28 Un taču pievērsies, lūdzu, Tu, Kungs, Israēla Dievs, Sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tās lūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis. 29 Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. - Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz. 30 Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod! 31 Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas ir sagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam un tas zvēr pie šī altāra tavā namā, 32 tad uzklausi Tu debesīs, un dari un spried tiesu pār Saviem kalpiem, ka Tu netaisnā algu liec saņemt netaisnajam, lai viņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt taisnajam, dodams tam savas taisnības algu! 33 Un, ja Tava tauta Israēls tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie Tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesauksmēm nāk Tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, 34 tad uzklausi Tu debesīs, piedodams Savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis. 35 Un, ja debesis būtu aizslēgtas un lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu Vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, 36 ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod Sava kalpa grēkus un Savas tautas Israēla grēkus, jo Tu pats tos pamāci staigāt pa Saviem labajiem ceļiem, pa kuriem tiem ir jāstaigā. Un tad Tu dod arī lietu Savai zemei, kuru Tu Saviem kalpiem esi piešķīris par mantojumu. 37 Ja tad tanī zemē ir bads vai mēris, vai labības dzelte, vai labības rūsa, vai siseņi, vai sienāži, vai ienaidnieks to apspiestu kādā tās novadā, vai kāda cita smaga nelaime vai sērga viņus piemeklētu, 38 tad, lai arī kāda būtu lūgšana vai Tevis piesauksme un lai to izteiktu vai nu atsevišķs cilvēks, vai arī visa Tava tauta Israēls, jo ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus, un tad tas izpletīs savas rokas pret šo vietu, 39 tad Tu uzklausi to debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, un dod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu, Tu esi vienīgais, kas pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis. 40 Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņu tēviem esi devis! 41 Un arī svešinieks, kas pats nav no manas tautas, no Israēla, ja tas atnāk Tava Vārda dēļ šurpu no tālas zemes, 42 jo tie būs tad dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni, un ja tāds tad nonāktu un pielūgtu Tevi šinī namā, 43 tad uzklausi arī viņu debesīs, Savā mājoklī, un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts. 44 Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem, lai arī pa kādiem ceļiem Tu tos sūtītu, un ja tie tad pielūdz Tavu Vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats Sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 45 tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu! 46 Ja viņi pret Tevi arī grēkojuši, nav taču neviena cilvēka, kas negrēko, un ja Tu uz viņiem dusmosies un viņus nodosi viņu ienaidnieku rokās, tā ka tie tiktu aizvesti kā gūstekņi ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, 47 un ja tie tad to atzīst tanī zemē, uz kuru tie kā gūstekņi ir aizvesti, un tie atgriežas un piesauc Tevi tajā zemē, kurā tie kā gūstekņi ir aizvesti, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam nodarījuši pārkāpumus, mēs esam bijuši vainīgi, - 48 un ja tie no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atgriežas pie Tevis tajā viņu ienaidnieku zemē, kas viņus tur noveduši gūstā, un ja tad viņi Tevi pielūdz, griezušies ar vaigu pret savu pašu zemi, kuru Tu biji nodevis viņu tēviem, un to pilsētu, kuru Tu esi izredzējis, un to namu, kuru es esmu uzcēlis Tavam Vārdam, 49 tad uzklausi Tu debesīs, Savā dzīvojamā mājoklī, viņu lūgšanas un viņu piesauksmes un nes Tu tiem viņu taisnību, 50 un piedod Savai tautai, kura pret Tevi ir grēkojusi, visus viņu pārkāpumus, kādus tie pret Tevi ir darījuši, un piešķir viņiem žēlastību no to puses, kas viņus tur gūstā, lai tie pret viņiem būtu žēlīgi, 51 jo viņi ir Tava tauta, Tavs īpašums, kurus Tu esi izvedis no Ēģiptes - no paša dzelzs cepļa. 52 Uzlūko redzīgām acīm Sava kalpa pielūgšanu un Savas Israēla tautas saucienus pēc žēlastības, 53 jo Tu pats tos esi atšķīris no visām tautām pasaulē Sev par īpašumu, kad Tu ar Sava kalpa Mozus palīdzību, mans Kungs un Dievs, liki mūsu tēviem iziet no Ēģiptes!" 54 Un notika, tiklīdz Salamans bija beidzis piesaukt To Kungu ar visām šīm lūgšanām un pielūgsmēm, viņš, kas bija nometies uz saviem ceļiem, turēdams savas rokas izplestas pret debesīm, piecēlās no Tā Kunga altāra priekšas, 55 un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi, skaļā balsī sacīdams: 56 "Slavēts lai ir Tas Kungs, kas ir devis Savam Israēlam atpūtu, kā Viņš to bija apsolījis. Neviens vārds nav palicis nepiepildīts no tiem labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu. 57 Un Tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet. 58 Lai Viņš mūsu sirdis pievērš Sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai turam Viņa baušļus un Viņa likumus, un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis. 59 Un lai šie vārdi, kādus es, žēlastību lūgdams, nesu sava Kunga priekšā, ir tuvi Tam Kungam, mūsu Dievam, dienām un naktīm, lai Viņš apsvērtu Sava kalpa tiesu un Savai tautai Israēlam to tiesu, kāda diendienā tai pienākas. 60 Lai visas tautas virs zemes atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena. 61 Un lai miers ar To Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs, lai jūs tā kā šodien staigātu Viņa likumos un turētu Viņa baušļus!" 62 Un ķēniņš kopā ar visu Israēla tautu tad nesa kaujamos upurus Tam Kungam. 63 Un Salamans upurēja šādu kaujamo pateicības upuri Tam Kungam: divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu. Un tā kopā ar visu Israēla tautu ķēniņš iesvētīja Tā Kunga namu. 64 Tanī pat dienā ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, jo tur viņš sagatavoja gan dedzināmos upurus, gan dāvinājuma upurus, gan kaujamo pateicības upuru taukus, jo vara altāris, kas atradās Tā Kunga nama priekšā, bija par mazu visiem dedzināmiem un dāvinājuma upuriem kopā ar kaujamo pateicības upuru taukiem. 65 Un tanī laikā Salamans sarīkoja svētkus, un lielā sapulcē kopā ar viņu bija visa Israēla tauta, no Hamatas robežām līdz pat Ēģiptes upei, Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā tie sabija septiņas dienas un vēl septiņas dienas, kopā četrpadsmit dienas. 66 Bet astotajā dienā viņš atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltīs, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko Tas Kungs Savam kalpam Dāvidam un Savai tautai Israēlam bija darījis.

9. nodaļa

1 Kad Salamans bija pabeidzis celt Tā Kunga namu un ķēniņa namu, un itin visu, kas tam patika un ko tas bija nodomājis uzcelt, 2 tad Tas Kungs parādījās Salamanam vēl otru reizi, kā Viņš tam bija Gibeonā parādījies. 3 Un Tas Kungs sacīja viņam: "Es esmu dzirdējis tavas lūgšanas un arī tavas sauksmes, ar kādām tu žēlastību esi izlūdzies no Manis. Es esmu šo namu svētījis, kādu tu esi uzcēlis, lai Mans Vārds tanī mājotu mūžīgi un lai Manas acis un Mana sirds pie tā saistītos mūžīgi. 4 Bet tu pats, ja vien tu staigāsi Manos ceļos, tāpat kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, ar sirds vientiesību un ar taisnu prātu pildīdams visu, kā Es tev to esmu pavēlējis: lai tu turi Manus likumus un Manas tiesas, - 5 tad Es uzcelšu tavas valdības troni pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem, kā Es tavam tēvam Dāvidam biju apsolījis: neviens vīrs tev netiks atrauts no Israēla troņa. 6 Bet, ja tu nogriezīsies un Man nesekosi, vai nu tu pats, vai arī tavi bērni, un jūs neturēsit Manus baušļus un Manus likumus, kurus Es jums esmu cēlis priekšā, un jūs paši staigāsit un kalposit citiem dieviem, uz sava vaiga mezdamies to priekšā zemē, 7 tad Es izdeldēšu Israēlu no tās zemes, kuru Es tiem esmu devis, un namu, ko Es Savam Vārdam esmu svētījis, Es atmetīšu no Sava vaiga. Un Israēls būs par nievu vārdu un apsmieklu visām tautām. 8 Un šis nams, kas bija tik augsts, būs tāds, par ko katrs garāmgājējs vīpsnās un sacīs: kādēļ gan Tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam? 9 Un tad tiem atbildēs: tādēļ, ka viņi atstāja savu Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērās citiem dieviem, pielūdza tos un kalpoja tiem - tādēļ Tas Kungs pār viņiem ir licis nākt šai nelaimei." 10 Un notika, pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija pabeidzis celt šos divi namus - Tā Kunga namu un ķēniņa namu - 11 un kad Tiras ķēniņš Hīrāms bija Salamanu apgādājis ar ciedru kokiem un ar ciprešu kokiem, un ar zeltu, un ar visu, ko vien viņš bija vēlējies, - tad Salamans deva Hīrāmam divdesmit pilsētas Galilejas zemē. 12 Un Hīrāms devās ceļā no Tiras apskatīt tās pilsētas, kuras Salamans viņam bija devis, bet tās nepatika viņa acīm, 13 un viņš sacīja: "Kas tad tās par pilsētām, kuras tu, mans brāli, man esi devis?" Un tās nosauca par Kabulas zemi, līdz pat šai dienai. 14 Un Hīrāms bija ķēniņam nosūtījis simts divdesmit talentus zelta. 15 Bet lieta ar darba klausību, ko ķēniņš Salamans bija uzlicis, lai uzceltu Tā Kunga namu un pats savu namu, Millas pili un Jeruzālemes mūrus, kā arī Hacoru, Megidu un Gezeru, ir šāda: 16 faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija devies uzbrukumā, ieņēmis Gezeru un nodedzinājis to. Viņš bija arī nokāvis kānaāniešus, kas pilsētā dzīvoja. Un pēc tam viņš to bija devis pūrā savai meitai, kas bija kļuvusi Salamana sieva. 17 Bet Salamans uzcēla atkal Gezeru, tāpat arī lejas Bet-Horonu, 18 viņš uzcēla klajumā Baalatu un Tamāru, 19 kā arī visas pilsētas ar noliktavām, kādas bija Salamanam, un arī kara ratu novietņu pilsētas un jātnieku novietošanas pilsētas, un visu, ko vien vēl Salamans bija iedomājies uzcelt vai nu Jeruzālemē, vai Libanonā, vai viņa pārvaldītajā zemē. 20 Tad nu visiem, kas bija atlikušies no amoriešiem, hetiešiem, ferisiešiem, hīviešiem un jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērnu vidus, 21 un bērniem, kuri šiem palicējiem bija palikuši tanī zemē un kurus israēlieši nebija varējuši pilnīgi iznīcināt, - tiem Salamans uzlika darba klausību, līdz pat šai dienai. 22 Bet no Israēla bērniem Salamans nevienu nepadarīja par vergu, jo tie bija karavīri, bija viņa kalpotāji, viņa lielkungi, viņa virsnieki, viņa kara ratu virsnieki un jātnieki. 23 Pārraugu vien, kas Salamanam bija izraudzīti darbu pārraudzībai, bija pieci simti piecdesmit, tie uzraudzīja ļaudis, kas darbu darīja. 24 Arī faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas pati uz savu namu, kuru viņai bija uzcēlis Salamans. Tad viņš uzcēla arī Millu. 25 Un trīs reizes gadā Salamans nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus uz tā altāra, kuru viņš bija uzcēlis Tam Kungam, turpat arī kvēpinādams Tā Kunga priekšā. Un viņš pabeidza šo namu. 26 Un Eceon-Geberā ķēniņš Salamans taisīja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Edoma zemē, pie Niedru jūras krastiem. 27 Bet Hīrāms sūtīja kuģu apkalpei savus kalpus kuģiniekus, jūras pazinējus, kas darbojās kopā ar Salamana kalpiem. 28 Un tie devās pāri uz Ofīru, un tie atveda no turienes zeltu, četri simti divdesmit talentu. Un tie tos atveda ķēniņam Salamanam.

10. nodaļa

1 Un, kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam radās Tā Kunga Vārdam uzceltā nama dēļ, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām. 2 Un viņa nonāca Jeruzālemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds. 3 Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis. 4 Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis, 5 un viņa ēdienus uz viņa galda un viņa kalpu mītnes, un viņa kalpotāju stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja Tā Kunga namā, un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa. 6 Un viņa sacīja ķēniņam: "Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību. 7 Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi. 8 Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību. 9 Lai slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa Savas mūžīgās mīlestības dēļ pret Israēlu un kas tevi cēlis par ķēniņu, lai tu darītu tiesu un taisnību." 10 Un viņa iedeva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā, un dārgakmeņus. Neviens tik daudz balzama nekad vairs neatnesa, cik Sābas ķēniņiene bija iedevusi Salamanam. 11 Un arī Hīrāma kuģi, kas no Ofīras atveda zeltu, atveda no Ofīras lielos daudzumos sarkankoku un dārgus akmeņus. 12 Un ķēniņš no sarkankoka lika darināt margas Tā Kunga namam, kā arī cītaras un arfas dziedoņiem. Un tādi sarkankoki nekad vairs netika atvesti un netika redzēti līdz pat šai dienai. 13 Bet ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas tai patika, ko viņa no tā izlūdzās, neskaitot to, kas no paša ķēniņa Salamana rokas tai jau bija ticis dots. Tad viņa ar saviem kalpiem devās atpakaļ un atgriezās savā zemē. 14 Bet zelta svars, kāds ķēniņam Salamanam ienāca gadā, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta, 15 neskaitot ienākumus no tirgotājiem un veikalniekiem un no visiem Arābijas ķēniņiem, un no zemes pārvaldniekiem. 16 Un ķēniņš Salamans lika taisīt divi simti vairogu no plāni izkalta zelta; seši simti zelta gabalu viņš deva katram vairogam. 17 Arī trīs simti mazo vairogu tika darināti no kalta zelta. Trīs simti zelta gabalu viņš deva vienam mazajam vairogam. Un ķēniņš tos novietoja Libanona ciedru namā. 18 Un ķēniņš darināja lielu troni no ziloņkaula, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu. 19 Šim tronim bija seši pakāpieni, tā muguras atbalsta augšējā daļa bija apaļa, bet abos sānos bija roku atbalsti; un divi lauvas bija līdzās šiem atbalstiem. 20 Bet divpadsmit lauvas bija uz sešiem pakāpieniem abējās pusēs. Nekas tāds neviena ķēniņa valstī nekad nebija darināts. 21 Un arī visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un tāpat arī visi Libanona ciedru nama trauki bija no tīra zelta. Tur nebija nedz sudraba, nedz vara, jo Salamana laikā to ne par ko neturēja. 22 Un ķēniņam bija Taršišas kuģi, kas devās jūrā līdzās Hīrāma kuģu vienībai. Šie Taršišas kuģi reizi trijos gados atgriezās atpakaļ, tad tie atveda zeltu, sudrabu un ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. 23 Un ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu zemju ķēniņu starpā turībā un gudrībā. 24 Un visa pasaule meklēja Salamana vaigu, lai dzirdētu viņa gudrību, kādu Dievs tam bija licis sirdī. 25 Un tie katrs atnesa savu dāvanu: sudraba rīkus un zelta traukus, un drānas, mirres un balzamu, zirgus un mūļus. Tā tas notika katru gadu. 26 Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. 27 Un darīja ķēniņš, ka sudraba Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku kā vīģes koku ielejās. 28 Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu. 29 Un tie ieveda no Ēģiptes kara ratus par seši simti sudraba seķeļiem, bet vienu zirgu par simts piecdesmit. Un tāpat ar viņu starpniecību tos piegādāja visiem hetiešu ķēniņiem un Aramas ķēniņiem.

11. nodaļa

1 Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju sievu - gan faraona meitu, gan moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes - 2 no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: neejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar mīlestību. 3 Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi. 4 Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. 5 Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam. 6 Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un viņš nesekoja Tam Kungam tā kā viņa tēvs Dāvids. 7 Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham. 8 Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem. 9 Un Tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies 10 un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. 11 Un Tas Kungs sacīja Salamanam: "Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. 12 Tikai to gan - tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas. 13 Tomēr visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam Sava kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!" 14 Un Tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņa nama pēcnācējiem Edomā. 15 Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, karaspēka virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apglabātu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīrus Edomā. 16 Un Joābs palika Edomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīrus Edomā. 17 Tad Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kuri viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns. 18 Un tie cēlās no Midiānas un nonāca Paranā, un viņi paņēma sev līdzi vīrus no Paranas un tad nonāca Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva gan pajumti, gan maizi, gan zemi. 19 Un Hadads atrada lielu labvēlību faraona acīs, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tahpaneses, māsu par sievu. 20 Un Tahpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tahpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona dēlu vidū. 21 Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija gūlies pie saviem tēviem un ka karaspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: "Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē." 22 Un faraons viņam iebilda: " Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē?" Bet viņš sacīja: "Atlaid vien." Un viņš to atlaida. 23 Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera. 24 Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija sakāvis sīriešus, un viņi aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdnieku. 25 Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu. 26 Vēl tur bija Jerobeāms, efraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte, vārdā Cerua, bija atraitne, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu. 27 Un iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu ir šāds: Salamans tieši toreiz cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa tēva Dāvida pilsētas apsardzības joslā. 28 Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un, kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla pār visiem tiem, kas no Jāzepa nama darīja darbu. 29 Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca ārā no Jeruzālemes, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šīlo. Bet tas bija aplicis jaunu apmetni. Tie abi bija vieni paši laukā. 30 Un Ahija paņēma jauno apmetni, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos 31 un sacīja Jerobeāmam: "Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, - 32 bet šī viena cilts piederēs viņam Mana kalpa Dāvida un Manas pilsētas Jeruzālemes dēļ, kuru Es Sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, - 33 tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ir liekušies ar savu vaigu pie zemes sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša, un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši Manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un nav ievērojuši nedz Manus likumus, nedz Manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids. 34 Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas, un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida dēļ, kuru Es esmu izvēlējis - to, kas ir pildījis Manus baušļus un Manas tiesas, 35 bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev - tās desmit ciltis. 36 Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai Manam kalpam Dāvidam paliek Mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē - tanī pilsētā, kuru Es pats Sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu Savu Vārdu. 37 Tad nu tevi Es paņemšu, un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labpatīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu. 38 Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi Manus ceļus un darīsi to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un turēsi Manus likumus un Manus baušļus, kā tika darījis Mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu. 39 Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!" 40 Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei. 41 Un, kas vēl stāstāms par Salamanu un viss, ko viņš ir darījis, un viņa gudrības izteicieni - tas ir rakstīts Salamana darbu grāmatā. 42 Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi. 43 Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

12. nodaļa

1 Un Rehabeāms devās uz Sihemu, jo uz Sihemu devās arī viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu. 2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija bēdzis no ķēniņa Salamana un mita vēl tur. 3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza viņu atnākt, un Jerobeāms un visa Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja: 4 "Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot." 5 Un viņš tiem sacīja: "Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis atpakaļ!" Un tauta arī aizgāja. 6 Un Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: "Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?" 7 Un tie tam teica, sacīdami: "Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu." 8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā. 9 Un viņš jautāja tiem: "Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums to?" 10 Un tad jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, viņam teica, sacīdami: "Atbildi tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, - un saki tieši šādus vārdus: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. 11 Un tagad - kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar dzeloņainām pātagām." 12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: atgriezieties pie manis trešajā dienā! 13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši. 14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: "Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām." 15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no Tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, ko Tas Kungs caur Ahiju no Šīlo bija teicis Jerobeāmam, Nebata dēlam. 16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: "Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!" Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs. 17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās. 18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, pārraugu pār tiem, kas klausības darbos, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi. 19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai. 20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie viņa vēstnešus un aicināja to uz sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts. 21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ. 22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru: 23 "Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai: 24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi." Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs bija teicis. 25 Bet Jerobeāms uzcēla Efraima kalnā Sihemu un apmetās tur dzīvot, un, no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu. 26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida, 27 ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus Tā Kunga namā, proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa. 28 Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!" 29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru - Danā. 30 Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz Danu. 31 Un viņš ierīkoja kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla arī priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts. 32 Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša piecpadsmitajā dienā, līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis. 33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kuru viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem sarīkoja svētkus. Un viņš pats kāpa altārī, lai nestu kvēpināmo upuri.

13. nodaļa

1 Un te, lūk, kāds Tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu. 2 Un šis vīrs sauca Tā Kunga Vārdu, vērsdamies pret šo altāri: "Altāri, altāri, tā saka Tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti." 3 Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: "Šī ir tā zīme, kādu Tas Kungs sludina: redzi, šis altāris tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā, tiks nokratīti." 4 Un notika, tiklīdz ķēniņš dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, tā arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: "Sagrābiet viņu!" Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ. 5 Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira - gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva vīrs ar Tā Kunga vārdu bija pateicis. 6 Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: "Lūdz arī tu žēlastību no Tā Kunga, sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!" Un Dieva vīrs meklēja žēlastību Tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela un bija kā iepriekš. 7 Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: "Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu." 8 Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: "Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni, 9 jo tā man ar Tā Kunga vārdu ir pavēlēts, kas tā saka: tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kuru tu esi atnācis!" 10 Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru tas uz Bēteli bija nācis. 11 Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva vīrs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam. 12 Tad viņu tēvs tiem jautāja: "Kurš tad ir tas ceļš, pa kuru tas aizgāja?" Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kuru tas Dieva vīrs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis. 13 Un tas sacīja saviem dēliem: "Apseglojiet man ēzeli!" Un tie apsegloja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā. 14 Tā viņš sekoja Dieva vīram un to arī atrada, tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautāja: "Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?" Un tas teica: "Es tas esmu." 15 Un vecais pravietis sacīja: "Nāc man līdzi un baudi ko." 16 Bet tas sacīja: "Es nevaru maizi ēst, nedz ar tevi atgriezties, nedz arī iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā, 17 jo man ir sacīts ar Tā Kunga vārdu: tev nav atļauts maizi ēst, un tev nebūs ūdeni dzert. Un negriezies atpakaļ, lai tu ietu pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi nācis." 18 Un viņš tam sacīja: "Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar Tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!" Bet viņš meloja. 19 Un Dieva vīrs atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi viņa namā un dzēra ūdeni. 20 Un, kamēr tie vēl sēdēja pie galda, Tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis, 21 un tas rājās uz Dieva vīru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs Tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev bija pavēlējis, 22 bet esi atgriezies un esi ēdis maizi, un esi dzēris ūdeni tādā vietā, par kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst, un tev nebūs ūdeni dzert, - tādēļ tavas miesas nenonāks tavu tēvu kapā!" 23 Un notika, pēc tam kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsegloja sev pravieša ēzeli - tā pravieša, kas bija viņu atvedis. 24 Un viņš aizgāja. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un arī lauva stāvēja līķim blakus. 25 Un, lūk, tur gāja garām ļaudis, tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kurā dzīvoja vecais pravietis. 26 Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: "Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas Tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un Tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot Tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis." 27 Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: "Apseglojiet man ēzeli!" Un viņi to arī apsegloja. 28 Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli. 29 Un pravietis Dieva vīra līķi pacēla un lika to uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ, un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apglabātu. 30 Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: "Ak vai, manu brāli!" 31 Pēc tam kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: "Kad es nomiršu, tad apglabājiet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem." 32 Un tā patiesi piepildījās vārds, ko viņš, būdams Tā Kunga vārda skubināts, bija teicis gan par to altāri, kas ir Bētelē, gan par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās. 33 Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāru priesterus. Kam vien tas patika, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem. 34 Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojā ejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.

14. nodaļa

1 Tanī laikā saslima Abija, Jerobeāma dēls. 2 Un Jerobeāms sacīja savai sievai: "Celies, lūdzu, un pārģērbies, lai neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jerobeāma sieva, un aizej uz Šīlo; tur atrodas pravietis Ahija, kas par mani vēstīja, ka es kļūšot ķēniņš pār šo tautu. 3 Un paņem sev rokā līdzi desmit maizes un raušus, un trauciņu medus un aiznes to viņam; tas pateiks, kas zēnam vainas." 4 Un Jerobeāma sieva tā arī izdarīja: viņa cēlās un nonāca Šīlo pilsētā un iegāja Ahijas namā. Bet Ahija to nevarēja saredzēt, jo viņa acis bija vecuma dēļ kļuvušas vājas. 5 Bet Tas Kungs sacīja Ahijam: "Redzi, tā ir Jerobeāma sieva, kas pie tevis ir atnākusi, lai pie tevis meklētu kādu padomu sava slimā dēla lietā. Bet tev nu tā un tā ar viņu jārunā." Un tanī pat brīdī viņa arī ienāca, bet tā bija pārģērbusies. 6 Un notika, tiklīdz Ahija sadzirdēja viņas soļus, kad tā ienāca durvīs, tad tas arī sacīja: "Nāc vien, Jerobeāma sieva, kāpēc tu sevi esi padarījusi nepazīstamu? Man tomēr tev jāpaziņo kaut kas bargs. 7 Ej un saki Jerobeāmam, ka tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tādēļ ka Es tevi esmu paaugstinājis tautas vidū un ka Es tevi esmu iecēlis par vadoni pār Savu tautu Israēlu, 8 un tādēļ ka Es atrāvu ķēniņa valsti Dāvidam, kas gan Manus baušļus turēja un Man arī sekoja no visas savas sirds, cenzdamies darīt tikai to, kas ir taisns Manās acīs, un Es to iedevu tev, kas tu tāds neesi bijis, un tādēļ ka, 9 neraugoties uz visu to, tu tomēr esi darījis ļauna vairāk nekā visi tie, kas ir bijuši pirms tevis, jo tu aizgāji un darināji sev svešus dievus un tu sev izlēji tēlus, lai Mani apvainotu, un tu Mani esi atmetis un atstājis aiz savas muguras, - 10 un tādēļ, redzi, tagad Es likšu nelaimei nākt pār Jerobeāma namu, un Es izdeldēšu Jerobeāmam ikvienu vīru, gan vāju, gan stipru, Israēlā. Un Es izdeldēšu Jerobeāma pēctečus, kā mēslus mēdz izmēzt, tiekāms tie visi būs pagalam. 11 Kas no Jerobeāma mirs pilsētā, tos ēdīs suņi, bet, kas Jerobeāmam nomirs uz lauka, to debesu putni ēdīs, jo Tas Kungs ir runājis! 12 Bet tu piecelies, atgriezies savā namā, un, kamēr tu saviem soļiem nonāksi pilsētā, tikmēr tavs dēls būs miris. 13 Un viss Israēls to apraudās un viņu apglabās. Bet tas būs vienīgais no Jerobeāma, kas nonāks kapā, tādēļ ka viņā no visa Jerobeāma nama kaut kas labs pret To Kungu, Israēla Dievu, ir atrasts. 14 Tad Tas Kungs pats Sev iecels ķēniņu pār Israēlu, kas iznīcinās Jerobeāma namu, proti, jau šodien. 15 Un Tas Kungs sitīs Israēlu, tā kā niedre tiek kustināta ūdenī, un Viņš izraus Israēlu no šīs labās zemes, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņš tos izkaisīs viņpus Eifratas, tādēļ ka viņi sev ir darinājuši elku kokus, To Kungu apvainodami. 16 Un Viņš atmetīs Jerobeāma grēku dēļ Israēlu: to grēku dēļ, ar kādiem tas pats ir apgrēkojies un uz kādiem tas Israēlu ir pavedinājis." 17 Un Jerobeāma sieva cēlās un gāja un nonāca Tircā, un, tiklīdz tā pienāca pie nama sliekšņa, tā arī zēns nomira. 18 Un to apglabāja un apraudāja viss Israēls, tā kā Tas Kungs ar Savu vārdu caur Savu kalpu pravieti Ahiju bija runājis. 19 Un, kas vēl par Jerobeāmu stāstāms, kā viņš karojis un kā valdījis, redzi, tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 20 Bet laiks, cik ilgi Jerobeāms tika valdījis, bija divdesmit divi gadi. Tad tas gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Nadabs kļuva ķēniņš viņa vietā. 21 Bet Rehabeāms, Salamana dēls, bija ķēniņš pār Jūdu. Rehabeāmam bija četrdesmit viens gads, kad tas kļuva ķēniņš. Bet septiņpadsmit gadus tas bija ķēniņš Jeruzālemē - tanī pilsētā, kuru Tas Kungs Sev bija izraudzījis no visu Israēla cilšu vidus, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naema, un tā bija amoniete. 22 Bet Jūda darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. Un viņi To vēl vairāk sakaitināja ar grēkiem, kādus tie darīja, nekā visi viņu tēvi. 23 Arī viņi uzcēla sev gan augstieņu svētnīcas, gan elku stabus, gan elku kokus uz katras augstienes, kas vien pacēlās augstāk, zem katra zaļoksnēja koka. 24 Un arī netikļi bija tanī zemē. Un tie piekopa visas negantības kā tās tautas, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis no zemes. 25 Un notika ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā, ka Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi uzbrukumā. 26 Un viņš paņēma Tā Kunga nama dārgumus un ķēniņa pils dārgumus, itin visu tas paņēma, arī mazos vairogus viņš paņēma, kurus Salamans bija darinājis. 27 Bet to vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus. Un viņš tos nodeva sargu virsnieku rokās, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju. 28 Un, cikkārt ķēniņš gāja Tā Kunga namā, tikkārt pils karavīru sardze tos lietoja. Un vēlāk tie tos atkal novietoja sardzes vīru istabā. 29 Un, kas vēl stāstāms par Rehabeāmu un viss, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 30 Un nepārtraukts bija karš starp Rehabeāmu un Jerobeāmu. 31 Un Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Bet viņa mātes vārds bija Naema, un viņa bija amoniete. Un viņa dēls Abijāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

15. nodaļa

1 Tā astoņpadsmitajā ķēniņa Jerobeāma, Nebata dēla, valdīšanas gadā Jūdā sāka valdīt Abijāms. 2 Trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. Viņa mātes vārds bija Maāha, un tā bija Absaloma mazmeita. 3 Bet viņš staigāja visos sava tēva grēkos, kādus vien tas bija darījis pirms viņa. Un viņš savā sirdsprātā nebija pilnīgi pakļāvies Tam Kungam, savam Dievam, kā viņa ciltstēvs Dāvids. 4 Taču Dāvida dēļ Tas Kungs, viņa Dievs, bija licis Savam gaišumam atspīdēt viņa priekšā Jeruzālemē, ieceļot viņa dēlu par ķēniņu pēc viņa un liekot Jeruzālemei joprojām pastāvēt, 5 tāpēc ka Dāvids bija darījis to, kas bija Tā Kunga acīs taisns, un viņš nebija novērsies ne no vienas pavēles, kādas Viņš tam deva, nevienu savu mūža dienu, izņemot vienīgi lietu ar hetieti Ūriju. 6 Bet karš starp Abijāmu un Jerobeāmu ilga visu viņu dzīves laiku. 7 Un, kas vēl stāstāms par Abijāmu un viss, ko viņš ir darījis, - tas viss rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Un karš bija starp Abijāmu un Jerobeāmu. 8 Arī Abijāms gūlās pie saviem tēviem, un ļaudis viņu apglabāja viņa ciltstēva Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. 9 Israēla ķēniņa Jerobeāma divdesmitajā gadā Asa kļuva Jūdas ķēniņš, 10 un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit vienu gadu; un viņa mātesmātes vārds bija Maāha, un tā bija Absaloma mazmeita. 11 Un Asa darīja to, kas ir taisns Tā Kunga acīs, kā viņa ciltstēvs Dāvids. 12 Un viņš izraidīja netikļus no zemes un atmeta visu negantību, kādu viņa tēvi bija piekopuši. 13 Un arī viņa mātesmāte Maāha tika atcelta no valdnieces vietas, tādēļ ka viņa bija likusi darināt riebekli Ašērai. Bet Asa sadauzīja riebīgo Ašēras tēlu un sadedzināja to Kidronas ielejā. 14 Bet augstieņu svētnīcas nenozuda, taču Asas sirdsprāts atrada mieru pie Tā Kunga visu viņa mūža dienu. 15 Sava tēva svētītos rīkus un pats savus svētītos priekšmetus - sudrabu, zeltu un traukus viņš nonesa Tā Kunga namā. 16 Bet karš bija starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņu mūža dienu. 17 Un Israēla ķēniņš Baeša devās uzbrukumā pret Jūdu, un viņš uzcēla Rāmu, lai neviens nevarētu nedz iziet, nedz ienākt pie Asas, Jūdas ķēniņa. 18 Bet Asa paņēma visu sudrabu un zeltu, kas vēl Tā Kunga namā bija atlicis dārgumu krātuvē, un arī ķēniņa pils dārgumus, un visu to viņš lika savu kalpu rokās, un ķēniņš Asa tos sūtīja pie Heziona dēla un Tabrimmona dēla Ben-Hadada, Aramas ķēniņa, kas mita Damaskā, sacīdams: 19 "Manā un tavā starpā pastāv derība un arī mana tēva un tava tēva starpā; redzi, es tev esmu nosūtījis dāvanu - sudrabu un zeltu. Ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai tas no manis atstātos!" 20 Un ķēniņš Ben-Hadads paklausīja ķēniņu Asu un sūtīja savu karotāju virsniekus, kādi tam bija, pret Israēla pilsētām. Viņš uzveica Ijonu, Danu, Ābēl-Bēt Maāhu un visu Kinnerotas un Naftaļa zemi. 21 Un notika, tiklīdz Baeša to dzirdēja, tas pārtrauca Rāmas celšanu un atgriezās Tircā. 22 Bet ķēniņš Asa sasauca visu Jūdu, un neviens netika atbrīvots, un tie aizveda Rāmai domātos akmeņus un arī tos kokus, kādus Baeša bija tur jau sacēlis. Tā ķēniņš Asa no tiem uzcēla Gebu Benjamīnā un Micpu. 23 Un, kas vēl stāstāms par Asu un viņa varoņdarbi, kā arī viss, ko viņš ir darījis, arī pilsētas, kādas viņš ir uzcēlis, - tas viss rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. Bet tam palika slimas kājas vecuma dienās. 24 Un Asa gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā, bet viņa dēls Jošafats kļuva par ķēniņu viņa vietā. 25 Bet Nadabs, Jerobeāma dēls, valdīja pār Israēlu kopš Asas, Jūdas ķēniņa, otrā valdīšanas gada. Tas valdīja divi gadus Israēlā. 26 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja sava tēva ceļus, darīdams viņa grēku darbus, ar kādiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot. 27 Un Baeša, Ahijas dēls, no Isašara nama, sazvērējās pret Nadabu un nogalināja viņu pie Gibetonas, kas pieder filistiešiem, tai laikā, kad Nadabs ar visu Israēlu aplenca Gibetonu. 28 Baeša viņu nogalināja Asas trešajā valdīšanas gadā, kad tas bija ķēniņš pār Jūdu, un kļuva ķēniņš Nadaba vietā. 29 Un, kļuvis ķēniņš, viņš izdeldēja visu Jerobeāma namu un neatstāja dzīvu nevienu dvēseli Jerobeāma namā, līdz tie visi bija izdeldēti: to Tā Kunga vārds, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu Ahiju no Šīlo, tā bija noteicis 30 Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas darīja un ar kādiem tas pavedināja grēkot Israēlu, un apvainojuma dēļ, ar ko tas bija apvainojis To Kungu, Israēla Dievu. 31 Un, kas vēl stāstāms par Nadabu un viss, ko viņš ir darījis, - tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 32 Bet karš bija arī starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, visu viņa mūža dienu. 33 Un Jūdas ķēniņa Asas trešajā gadā Ahijas dēls Baeša kļuva ķēniņš pār visu Israēlu Tircā. Tas valdīja kā ķēniņš divdesmit četrus gadus. 34 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, un staigāja Jerobeāma ceļus, darīdams viņa grēku darbus, ar kādiem tas bija pavedinājis Israēlu grēkot.

16. nodaļa

1 Un Tā Kunga vārds nāca pār Hananija dēlu Jehu, vēršoties pret Baešu: 2 "Tādēļ, ka Es esmu tevi no pīšļiem paaugstinājis un esmu tevi iecēlis par Savas tautas, Israēla, vadītāju, bet tu tomēr esi staigājis Jerobeāma ceļus un esi pavedinājis Manu tautu, Israēlu, arī Mani apvainodams un izaicinādams Mani ar viņu grēkiem, - 3 tādēļ Es izdeldēšu Baešu un viņa namu un rīkošos ar tavu namu kā ar Jerobeāma, Nebata dēla, namu. 4 Kas Baešam nomirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet, kas viņam mirs uz lauka, tos putni ēdīs!" 5 Un, kas vēl stāstāms par Baešu un viss, ko viņš ir darījis, un viņa varoņdarbi - tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 6 Un Baeša gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts Tircā, bet viņa dēls Ēla kļuva ķēniņš viņa vietā. 7 Un Tā Kunga vārds caur pravieti Jehu, Hananija dēlu, bija pret Baešu un tā namu visa tā ļaunuma dēļ, ko viņš bija darījis Tā Kunga acīs, izaicinādams Viņu ar savu rīcību, tā būdams līdzīgs Jerobeāma namam, un arī tādēļ, ka viņš to bija iznīcinājis. 8 Un Jūdas ķēniņa Asas divdesmit sestajā valdīšanas gadā Baešas dēls Ēla sāka valdīt pār Israēlu Tircā; tas bija ķēniņš divus gadus. 9 Bet Simrijs, viņa darbinieks, tas bija virsnieks pār pusi viņa kara ratu, sazvērējās pret viņu. Kad Ēla pašreiz bija dzēris un atradās piedzēries Arcas namā Tircā, Arca bija Ēlas nama pārvaldnieks, 10 tai brīdī tur ielauzās Simrijs un nogalināja viņu Jūdas ķēniņa Asas divdesmit septītajā valdīšanas gadā un kļuva ķēniņš viņa vietā. 11 Bet, kļuvis par ķēniņu un tikko kā sēdies tronī, Simrijs nogalināja visu Baešas namu un neatstāja dzīvu nevienu vīru, ne Baešas radus, ne draugus. 12 Un Simrijs iznīcināja visu Baešas namu, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur pravieti Jehu pret Baešu bija runājis. 13 Un tas viss notika Baešas paša un viņa dēla Ēlas grēku dēļ, kādus tie bija paši darījuši un ar kādiem tie bija pavedinājuši grēkot Israēlu, ar savu elku kalpošanu izaicinādami To Kungu, Israēla Dievu. 14 Un, kas vēl stāstāms par Ēlu un viss, ko viņš ir darījis, - tas ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 15 Divdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Asas valdīšanas gadā Simrijs bija septiņas dienas ķēniņš Tircā. Tai laikā Israēla karaspēks bija apmeties teltīs un aplencis filistiešu pilsētu Gibetonu. 16 Un, kad karaspēks, kas bija telšu nometnē, dzirdēja ļaudis runājam: Simrijs ir gatavojis sazvērestību un arī ķēniņu nogalinājis, - tad tanī pat dienā viss Israēls iecēla karaspēka virspavēlnieku Omriju par ķēniņu kara nometnē. 17 Un Omrijs un viss Israēls kopā ar viņu devās uzbrukumā no Gibetonas uz Tircu. Un viņi to aplenca. 18 Kad Simrijs redzēja, ka pilsēta jau ir ieņemta, tad viņš iegāja ķēniņa nama nocietinājumā, aizdedzināja pāri sev esošo ķēniņa namu un aizgāja bojā 19 savu grēku dēļ, ar ko viņš bija apgrēkojies, darīdams to, kas ļauns Tā Kunga acīs, staigādams Jerobeāma ceļus un grēkus, ko tas bija darījis, pavezdams uz grēkiem Israēlu. 20 Un, kas vēl stāstāms par Simriju un ziņas par viņa sacelšanos, kā tā noritēja, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 21 Toreiz Israēla tauta sašķēlās divās daļās: viena daļa ļaužu sekoja Ginata dēlam Tibnijam, lai celtu viņu par ķēniņu, bet otra puse sekoja Omrijam. 22 Bet tie ļaudis bija stiprāki, kas bija Omrija sekotāji, nekā tie, kas bija Ginata dēla Tibnija piekritēji. Un Tibnijs nomira. Bet par ķēniņu kļuva Omrijs. 23 Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit pirmajā gadā sākās Omrija valdīšana pār Israēlu. Viņš bija ķēniņš divpadsmit gadus, bet Tircā viņš valdīja sešus gadus. 24 Pēc tam par diviem sudraba talentiem viņš nopirka no Šemera Samarijas kalnu. Viņš arī uzcēla kalnā pilsētu un nosauca šo pilsētu, kuru tas bija uzcēlis, pēc kalna agrākā īpašnieka Šemera vārda par Samariju. 25 Bet arī Omrijs darīja to, kas bija Tā Kunga acīs ļauns. Viņš pat bija ļaunāks nekā visi tie, kas pirms viņa bija bijuši, 26 jo viņš staigāja visus Jerobeāma, Nebata dēla, ceļus, darīdams visus viņa grēku darbus, ar kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot, tā izaicinādams To Kungu, Israēla Dievu, ar savu kalpošanu elkiem. 27 Un, kas vēl stāstāms par Omriju un viss, ko viņš darījis, arī varoņdarbi, kādus viņš veicis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 28 Un Omrijs gūlās pie saviem tēviem, un ļaudis to apglabāja Samarijā, un viņa dēls Ahabs kļuva ķēniņš viņa vietā. 29 Un Jūdas ķēniņa Asas trīsdesmit astotajā gadā Ahabs, Omrija dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un Omrija dēls Ahabs bija ķēniņš pār Israēlu Samarijā divdesmit divus gadus. 30 Un arī Omrija dēls Ahabs darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, vēl vairāk nekā visi, kas bija bijuši pirms viņa. 31 Un viņš paņēma sev par sievu Sidonas ķēniņa Etbaala meitu Izebeli, un viņš pats arī gāja un kalpoja Baalam un pielūdza viņu. 32 Un viņš uzcēla altāri Baalam Baala namā, ko tas uzcēla Samarijā. 33 Ahabs lika darināt arī Ašēru un darīja tādas lietas, kas izaicināja To Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši. 34 Viņa valdīšanas laikā Hiēls no Bēteles uzcēla Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā Tā Kunga vārds caur Jozuu, Nuna dēlu, bija runājis.

17. nodaļa

1 Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!" 2 Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu: 3 "Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. 4 Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi." 5 Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā. 6 Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. 7 Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē. 8 Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: 9 "Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu." 10 Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: "Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!" 11 Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: "Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!" 12 Bet viņa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst." 13 Un Elija tai sacīja: "Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, 14 jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes." 15 Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. 16 Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis. 17 Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams. 18 Un viņa sacīja Elijam: "Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?" 19 Bet Elija viņai sacīja: "Padod man savu dēlu!" Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. 20 Tad viņš piesauca To Kungu un sacīja: "Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?" 21 Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: "Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!" 22 Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās. 23 Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: "Redzi, tavs dēls ir dzīvs." 24 Un tad sieva sacīja Elijam: "Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!"

18. nodaļa

1 Un pēc kāda ilgāka laika Tā Kunga Vārds atkal nāca pār Eliju trešajā gadā, sacīdams: "Ej parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi." 2 Un Elija aizgāja parādīties Ahabam, bet bads bija bargs Samarijā. 3 Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārvaldnieks, bet Obadja ļoti bijās To Kungu, 4 jo, kad Izebele iznīcināja Tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni. 5 Un Ahabs sacīja Obadjam: "Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabāt zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus." 6 Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu. 7 Un, kad Obadja vēl bija ceļā, redzi, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga, un sacīja: "Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?" 8 Un viņš sacīja: "Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!" 9 Bet tas sacīja: "Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē? 10 Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, - tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši. 11 Un tu tagad saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija! 12 Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad Tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un, ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu. Bet tavs kalps bīstas To Kungu no pašas jaunības. 13 Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja Tā Kunga praviešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru, pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit, alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni? 14 Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?" 15 Tad Elija sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu, - es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!" 16 Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam pateica to. Bet Ahabs devās Elijam pretī. 17 Un, kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?" 18 Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem. 19 Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala priesterus, kas ēd pie Izebeles galda." 20 Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā. 21 Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda. 22 Un Elija sacīja tautai: "Es esmu vienīgais Tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. 23 Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi - es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. 24 Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!" Un tauta teica: "Tā ir labi." 25 Tad Elija sacīja Baala priesteriem: "Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet." 26 Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: "Ak, Baal, atbildi mums!" Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. 27 Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: "Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!" 28 Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. 29 Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. 30 Tad Elija sacīja visai tautai: "Pienāciet klāt pie manis!" Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts. 31 Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds! 32 Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. 33 Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. 34 Un viņš sacīja: "Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!" Un viņš sacīja: "Vēl otru reizi dariet tā!" Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: "Atkārtojiet to trešo reizi!" Un tie darīja tā trešo reizi. 35 Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. 36 Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. 37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!" 38 Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. 39 Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!" 40 Bet Elija sacīja: "Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!" Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva. 41 Bet Elija sacīja Ahabam: "Ej, ēd un dzer, jo lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama." 42 Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem, 43 un sacīja savam puisim: "Ej, lūdzu, un skaties uz jūras pusi." Un tas nogāja kalnup un raudzījās, un sacīja: "Tur nav nekā." Bet viņš sacīja: "Griezies turp atpakaļ septiņas reizes!" 44 Un notika, ka septītajā reizē tas sacīja: "Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, tas paceļas no jūras puses!" Un viņš sacīja tam: "Ej paziņo Ahabam: liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!" 45 Un notika, tanī laikā debesis aptumšojās ar mākoņiem un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu. 46 Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju: viņš apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlas pievārtei.

19. nodaļa

1 Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis. 2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!" 3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. 4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi." 5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd." 6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. 7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā." 8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. 9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?" 10 Un viņš sacīja: "Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu." 11 Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss. 13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?" 14 Bet viņš sacīja: "Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu." 15 Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. 16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. 17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. 18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to." 19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni. 20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: "Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev." Un tas tam sacīja: "Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!" 21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam.

20. nodaļa

1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to. 2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā, 3 un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani." 4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder." 5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus, 6 un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur." 7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju." 8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!" 9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam. 10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!" 11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis." 12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu. 13 Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!" 14 Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu." 15 Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši. 16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā. 17 Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu. 18 Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!" 19 Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ, 20 tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem. 21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā. 22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks." 23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt. 24 Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus. 25 Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja. 26 Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu. 27 Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu. 28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs." 29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. 30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā. 31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas." 32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis." 33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. 34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu. 35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist. 36 Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja. 37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja. 38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo. 39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. 40 Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis." 41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. 42 Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu." 43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.

21. nodaļa

1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij. 2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā." 3 Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!" 4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi. 5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?" 6 Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu." 7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu." 8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā. 9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! 10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!" 11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts. 12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā. 13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. 14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris." 15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris." 16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā. 17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: 18 "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. 19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis." 20 Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns. 21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā. 22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. 23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem. 24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!" 25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. 26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā. 27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams. 28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: 29 "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."

22. nodaļa

1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu. 2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa. 3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: "Vai jūs zināt, ka Gileādas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?" 4 Un viņš vaicāja Jošafatam: "Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēļ?" Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: "Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai - kā tavai tautai, maniem zirgiem - kā taviem zirgiem." 5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: "Jel pajautā tomēr, kāds ir Tā Kunga prāts?" 6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, ap četri simti vīru, un jautāja viņiem: "Vai man iet karot Gileādas Ramotas dēļ vai man neiet?" Un tie sacīja: "Dodies kalnup, jo Tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā." 7 Bet Jošafats jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kuru mēs varētu izjautāt?" 8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir gan vēl viens vīrs, caur kuru var To Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību devis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Miha, Imlas dēls." Bet Jošafats teica: "Lai ķēniņš tā nerunā!" 9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no ierēdņiem un sacīja: "Steidzies atvest Mihu, Imlas dēlu." 10 Kad Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklāta laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši deva praviešu liecības to priekšā, 11 tad Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: "Tā saka Tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!" 12 Un visi pravieši pravietoja, tā sacīdami: "Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā." 13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Mihu, sacīja tam, teikdams: "Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!" 14 Bet Miha sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!" 15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: "Miha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā vai neiet?" Un tas sacīja: "Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 16 Bet ķēniņš sacīja tam: "Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība Tā Kunga Vārdā." 17 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā!" 18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?" 19 Bet Miha turpināja: "Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē. 20 Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? - Un viens runāja šā, bet otrs tā, 21 kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. - Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā? 22 Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. - Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā. 23 Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu." 24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?" 25 Un Miha sacīja: "Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos." 26 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa 27 un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ." 28 Bet Miha sacīja: "Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis." Un viņš arī sacīja: "Klausaities, visi ļaudis!" 29 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes." Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā. 31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem - tādu tam bija trīsdesmit divi - pavēlējis un teicis: "Necīnieties ne ar mazu, ne ar lielu, bet tikai pret Israēla ķēniņu vien!" 32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, - un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats brēca. 33 Kad ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam. 34 Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!" 35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas. 36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: "Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!" 37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts. 38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis. 39 Un, kas vēl stāstāms par Ahabu un viss, ko viņš ir darījis, ziloņkaula nams, kuru tas taisījis, un visas pilsētas, kuras viņš uzcēlis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. 40 Un Ahabs gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā. 41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Jūdu. 42 Un Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Šilhija meita. 43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns Tā Kunga acīs. 44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas, vēl arvien tauta gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz tām augstienēm. 45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu. 46 Un, kas vēl stāstāms par Jošafatu un visi viņa varoņdarbi, kādus viņš veica un kā viņš karojis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 47 Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem. 48 Edomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks. 49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tie tur nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra. 50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: "Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!" Bet Jošafats to nevēlējās. 51 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem, un tas tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 52 Un Ahasja, Ahaba dēls, kļuva Israēla ķēniņš Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. Un tas valdīja pār Israēlu divus gadus. 53 Un viņš darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. 54 Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja To Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
hrХорватский
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us