Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Hrvatski jezik
hr
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

OTRĀ SAMUĒLA GRĀMATA

1. nodaļa

1 Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā, 2 tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un, tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga. 3 Un Dāvids tam sacīja: "No kurienes tu nāc?" Un tas viņam atbildēja: "Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes." 4 Tad Dāvids viņam sacīja: "Kā tur iet? Lūdzu, pastāsti man!" Un tas teica: "Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši, arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši." 5 Un Dāvids vēl prasīja šim jauneklim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: "Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?" 6 Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: "Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. 7 Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: lūk, še es esmu! 8 Un tad viņš man jautāja: kas tu tāds esi? - Un es viņam atbildēju: es esmu amalekietis. 9 Un viņš man sacīja: nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība līdz šim pašam laikam vēl ir manī. 10 Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam." 11 Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. 12 Un tie sēroja un raudāja, un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par Tā Kunga tautu, un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena. 13 Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: "No kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu kāda šeit piemītoša amalekieša dēls." 14 Tad Dāvids viņam vaicāja: "Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai Tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?" 15 Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: "Nāc šurp! Nokauj viņu!" Tad tas viņam cirta, ka viņš nomira. 16 Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: "Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: es esmu nogalinājis Tā Kunga svaidīto." 17 Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu 18 un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem - Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā: 19 "Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! 20 Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! 21 Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus, lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, arī Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. 22 Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens. 23 Sauls un Jonatāns - tik mīlami un dārgi - dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! 24 Ak, Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! 25 Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! 26 Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! 27 Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!"

2. nodaļa

1 Pēc tam Dāvids vaicāja To Kungu, sacīdams: "Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?" Un Tas Kungs tam atbildēja: "Jā, noej!" Kad Dāvids tālāk jautāja: "Uz kurieni man būs iet?" - tad viņš saņēma atbildi: "Uz Hebronu." 2 Tad Dāvids uz turieni nogāja kopā ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinomu un Abigailu, Nābala, Karmela iedzīvotāja, atraitni. 3 Un Dāvids lika arī saviem karavīriem, kuri bija pie viņa, ikkatram ar savu namu noiet uz turieni; un tie apmetās un dzīvoja Hebronas apkārtnes pilsētās. 4 Tad nāca vīri no Jūdas un svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Kad Dāvidam tika paziņots, ka Jabešas ļaudis Gileādā Saulu ir apglabājuši, 5 tad Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un lika tiem sacīt: "Lai Tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parādījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši! 6 Tad lai Tas Kungs tagad jums parāda žēmjlastību un uzticību! Un arī es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši. 7 Un lai tagad jūsu rokas ir stipras paļāvībā, un kļūstiet drošsirdīgi vīri! Gan Sauls, jūsu kungs, ir miris, bet Jūdas nams mani ir svaidījis sev par ķēniņu." 8 Bet Abners, Nera dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanajimu. 9 Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un pār ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Efraimu un pār Benjamīnu, un pār visu Israēlu. 10 Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas nams turējās pie Dāvida. 11 Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas namu, bija septiņi gadi un seši mēneši. 12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanajimas un gāja uz Gibeonu. 13 Un Joābs, Cerujas dēls, arī izgāja ar Dāvida kalpiem. Abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā. 14 Tad Abners sacīja Joābam: "Lai taču jaunekļi ceļas un lai cīkstās mūsu priekšā!" Tad Joābs sacīja: "Labi, lai notiek!" 15 Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, Išbošeta, Saula dēla, priekšā pēc skaita divpadsmit no Benjamīna un divpadsmit no Dāvida kalpiem. 16 Tad ikviens sagrāba savu pretinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobena asmeni pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par Helkat-Curīmu, un tā atrodas pie Gibeonas. 17 Kad šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem. 18 Un tur bija arī trīs Cerujas dēli - Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stirna laukā. 19 Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru. 20 Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: "Vai tu neesi Asahēls?" Tas atbildēja: "Es tas esmu." 21 Tad Abners tam sacīja: "Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem, un paņem viņa ieročus!" Bet Asahēls negribēja atstāties no viņa. 22 Tad vēlreiz Abners viņam uzsauca: "Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?" 23 Bet, kad viņš negribēja atstāties, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur krita un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, tie tur apstājās. 24 Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi. 25 Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem. 26 Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: "Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?" 27 Un Joābs atbildēja: "Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!" 28 Tad Joābs pūta tauri, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu. 29 Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākamo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jordānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju, un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanajimā. 30 Arī Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls. 31 Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīru; tie arī visi bija pagalam. 32 Tad Jūdas ļaudis ņēma Asahēlu un apglabāja viņa tēva kapā, kas atradās Bētlemē. Bet Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu.

3. nodaļa

1 Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks, bet Saula nams ar katru dienu jo vājāks. 2 Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas; 3 viņa otrais dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāhas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas; 4 viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls; 5 bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā. 6 Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja. 7 Bet Saulam bija bijusi blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: "Kāpēc tu guli pie mana tēva blakussievas?" 8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un viņš sacīja: "Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam, gan viņa radiem, gan viņa draugiem, uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkāpumu ar šo sievu! 9 Lai Dievs dara Abneram tā un vēl vairāk, ja es tagad to, ko Tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņam neizdaru, 10 proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Danas līdz Bēršebai!" 11 Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās. 12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: "Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis." 13 Un Dāvids deva atbildi: "Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt." 14 Tai pašā laikā Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar prasību: "Atdod man Mihalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simts filistiešu priekšādām!" 15 Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam. 16 Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bahurimai; tad Abners viņam sacīja: ej, griezies atpakaļ,- un viņš arī atgriezās. 17 Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un viņiem sacījis: "Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu. 18 Tad nu dariet to! Atminieties, ka Tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: ar Sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu Savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokas." 19 Tāpat Abners bija teicis arī Benjamīnam; un Abners gāja uz Hebronu to pateikt arī Dāvidam, un tas ļoti patika Israēlam un visam Benjamīna namam. 20 Kad Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres, 21 tad Abners sacīja Dāvidam: "Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!" Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā. 22 Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis. 23 Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: "Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis," - 24 tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: "Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis; bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, ka tas ir aizgājis? 25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas bija nācis tevi pierunāt, lai izzinātu tavu iziešanu un tavu atnākšanu un lai izprastu visu, ko tu dari!" 26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota, bet Dāvids to nezināja. 27 Kad Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis. 28 Kad Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: "Es un mana ķēniņa valsts vara Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem esam nenoziedzīgi par Abnera, Nera dēla, asinīm! 29 Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!" 30 Kad Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas, 31 tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: "Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus, un sērojiet Abnera dēļ!" Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta. 32 Kad Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta. 33 Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: "Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais? 34 Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāja priekšā!" Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk. 35 Kad visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!" 36 Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs. 37 Un visa tauta un viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu. 38 Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: "Vai jūs nezināt, ka šodien ir kritis vadonis un liels vīrs no Israēla? 39 Bet es, kaut arī svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; Tas Kungs pats lai atdara ļauna darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!"

4. nodaļa

1 Kad Saula dēls Išbošets dzirdēja, ka Abners ir Hebronā miris, tad viņam rokas kļuva slābanas, bet viss Israēls izbijās. 2 Un Saula dēlam Išbošetam bija divi vīri, sirotāju pulku vadītāji, viena vārds bija Baāna, otra - Rehabs; tie abi bija Rimona dēli, kas bija apmeties Beērotā un bija kāds no Benjamīna cilts pēctečiem, jo arī Beērota tiek pieskaitīta Benjamīnam. 3 Un beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, un tur tie mīt kā svešinieki vēl līdz šai pašai dienai. 4 Bet Saula dēlam Jonatānam bija dēls, kas bija gaudens uz abām kājām. Viņš bija piecus gadus vecs, kad nāca vēsts no Jezreēlas, ka Sauls un Jonatāns miruši. Tad viņa aukle to bija pacēlusi uz savām rokām un ar to bēgusi, bet, tā kā viņa lielās bailēs steigšus bija metusies bēgt, viņš bija kritis un tādēļ kļuvis kroplis; viņa vārds bija Mefibošets. 5 Un Rimona, beērotieša, dēli Rehabs un Baāna devās ceļā, un dienas karstumā tie iegāja Išbošeta namā, bet viņš bija apgūlies diendusā. 6 Un redzi, tie iegāja namā līdz tā vidum, it kā kviešus pirkt, un iesita sargam pa vēderu; un Rehabs un viņa brālis Baāna paglābās. 7 Un, kad tie iegāja Išbošeta namā, tas gulēja savā guļamā telpā; un viņi to sita un nogalināja, un nocirta viņam galvu, un paņēma to, un gāja visu nakti pa līdzenuma ceļu. 8 Tad tie nonāca ar Išbošeta galvu pie Dāvida Hebronā un sacīja ķēniņam: "Redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas meklēja tavu dzīvību! Bet Tas Kungs par manu kungu un ķēniņu šodien ir atriebies gan pašam Saulam, gan viņa pēcnācējiem." 9 Bet Dāvids atbildēja Rehabam un viņa brālim Baānam, Rimona, kurš bija no Beērotas, dēliem, un viņš tiem sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām, 10 es to vīru, kas man atnesa ziņu, sacīdams: redzi, Sauls ir miris,- un kas pats savās acīs šķitās labas vēsts nesējs, esmu apcietinājis un nogalinājis Ciklagā, lai tam dotu no savas puses vēstneša algu! 11 Un jo vairāk tagad, kad bezdievīgi vīri ir nokāvuši taisnu vīru viņa namā viņa guļas vietā, vai man nebūs prasīt viņa asinis no jūsu rokām, un kā lai es jūs neizdeldēju no zemes virsus?" 12 Un Dāvids pavēlēja saviem miesassargiem, un tie tos nogalināja. Viņi nocirta viņiem rokas un kājas un pašus uzkāra pie Hebronas dīķa. Bet Išbošeta galvu viņi ņēma un apglabāja Abnera kapa vietā Hebronā.

5. nodaļa

1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: "Redzi, mēs esam no tava kaula un no tavas miesas. 2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; un Tas Kungs tev ir sacījis: tev būs Manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!" 3 Un, kad tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību Tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. 4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. 6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: "Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie," - domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs. 7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta. 8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: "Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele." Tāpēc mēdz sacīt: "Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā." 9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī - un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi un no tā visapkārt uz visām pusēm. 10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu. 11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, arī namdarus un akmeņkaļus mūriem, un tie uzcēla Dāvidam pili. 12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ. 13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakussievu pēc tam, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. 14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, 15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija, 16 Ēlišāma, Elijada un Ēlifelets. 17 Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni. 18 Kad filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā, 19 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?" Un Tas Kungs atbildēja Dāvidam: "Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!" 20 Tad Dāvids nonāca līdz Baal-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: "Tas Kungs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem pirms manis, itin kā ūdens izlaužas!" Tādēļ šo vietu nosauca vārdā Baal-Peracima. 21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu. 22 Un filistieši vēlreiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā. 23 Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! 24 Un, kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pasteidzies, jo tad Tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu karapulku." 25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.

6. nodaļa

1 Pēc tam Dāvids sapulcināja visus izlasītos vīrus Israēlā, trīsdesmit tūkstošus vīru. 2 Tad Dāvids cēlās un gāja ar visiem ļaudīm, kas bija pie viņa, uz Baalu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu, kas ir nosaukts Dieva, Tā Kunga Cebaota, Vārdā, kas valda pār ķerubiem. 3 Un tie veda Dieva šķirstu, kas bija uzlikts uz jauniem ratiem, bet tas bija iznests no Abinadaba nama, kas atrodas pakalnā; un Uza un Ahio, Abinadaba dēli, vadīja šos jaunos ratus. 4 Un, kad tie iznesa Dieva šķirstu no Abinadaba nama, kas bija pakalnā, tad Ahio gāja šķirstam pa priekšu. 5 Bet Dāvids un viss Israēla nams līksmojās un dejoja Tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka cītarām, arfām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem. 6 Kad tie nonāca pie Nahona labības mjklona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo mjvērši paklupa. 7 Tad Tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur bargi sodīja, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, un viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira. 8 Un Dāvids bija satriekts, ka Tas Kungs lauzdams lauza Uzas dzīvību; tāpēc šīs vietas vārds tika nosaukts Perec-Uza, un tā līdz šai dienai. 9 Bet Dāvids tanī dienā stipri izbijās Tā Kunga priekšā, tā ka viņš izsaucās: "Kā Dieva šķirsts var nākt pie manis?" 10 Un Dāvids negribēja ļaut Tā Kunga šķirstu vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet viņš novirzīja to uz Obed-Edoma, kāda gātieša, namu. 11 Un Tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus; un Tas Kungs svētīja Obed-Edomu un visu viņa namu. 12 Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka Tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu. 13 Kad Tā Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, tad viņš upurēja vērsi un barotu teļu. 14 Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā, un Dāvids bija apjozts tikai ar linu efodu. 15 Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda kalnup Tā Kunga šķirstu ar gavilēm un taures skaņām. 16 Un notika, kad Tā Kunga šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, tad Mihala, Saula meita, bija izliekusies pa logu un skatījās. Kad viņa ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī Tā Kunga priekšā dejojam, viņa to nonicināja un ienīda savā sirdī. 17 Un tie ienesa Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus Tā Kunga priekšā. 18 Kad Dāvids savus dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus bija beidzis upurēt, tad viņš svētīja tautu Tā Kunga Cebaota Vārdā. 19 Un viņš lika izdalīt visai tautai, visai Israēla draudzei, gan vīriem, gan sievām, ikkatram pa maizei, pa gabalam gaļas un pa rozīņu rausim. Un tad visa tauta atgriezās ikviens savās mājās. 20 Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri!" 21 Bet Dāvids atbildēja Mihalai: "Tas notika Tā Kunga priekšā, kas mani ir izredzējis, mani celdams augstāk par tavu tēvu un tava tēva namu, par valdītāju Tā Kunga tautai, pār Israēlu; un es līksmojos Tā Kunga priekšā. 22 Un es vēl vairāk pazemošos nekā šoreiz un kļūšu zems savās acīs, bet ar tām kalponēm, kuras tu pieminēji, es pieaugšu savā godā." 23 Un Mihala, Saula meita, palika bez bērniem līdz savai miršanas dienai.

7. nodaļa

1 Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā - jo Tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem - , 2 ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: "Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet Tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām." 3 Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: "Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirdsprātā, jo Tas Kungs ir ar tevi!" 4 Bet vēl tanī pašā naktī Tā Kunga vārds atklājās Nātānam un Tas Kungs teica: 5 "Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: tā saka Tas Kungs: vai tev būs Man celt namu, lai Es tanī dzīvotu? 6 Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, līdz pat šai dienai; bet Es esmu apkārt staigājis telšu mājoklī. 7 Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu sacījis kādai no Israēla ciltīm, kurai Es biju uzdevis ganīt Manu tautu, Israēlu, sacīdams: kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu? 8 Tāpēc tu tagad runā tā ar Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu. 9 Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu darījis lielu tavu vārdu, kāds ir tikai pašiem lielākiem vīriem zemes virsū. 10 Un Savai tautai, Israēlam, Es esmu gādājis drošu vietu un tos tur iesakņojis, ka tā varētu mierīgi dzīvot savā vietā, lai to neviens vairs netraucē un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, 11 no tā laika, kad Es iecēlu soģus pār Savu tautu Israēlu; un tiešām Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un Tas Kungs dara tev zināmu, ka Tas Kungs pats cels tev namu. 12 Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību. 13 Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. 14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem. 15 Bet Savu žēlastību Es no viņa neatņemšu, kā to atņēmu no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. 16 Nē, bet tavs nams un tava ķēniņa valstība - tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!" 17 Un visus šos vārdus un šo parādību, to visu Nātāns vēstīja Dāvidam. 18 Tad ķēniņš Dāvids nāca un nometās Tā Kunga priekšā un sacīja: "Kas gan es esmu, ak, Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis! 19 Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak, Kungs, mans Dievs, runājis par Sava kalpa namu un esi devis solījumus par nākamajiem ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak, Kungs, mans Dievs! 20 Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu pats pazīsti Savu kalpu, ak, Kungs, mans Dievs! 21 Sava vārda labad un pēc Savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas Savam kalpam. 22 Tāpēc Tu esi tik liels, ak, Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm. 23 Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā Tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu Sev par tautu un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas Tavā zemē, Tavas tautas priekšā, ko Tu esi Sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis citas tautas un viņu elku dievus. 24 Un tā Tu esi Savu tautu, Israēlu, apstiprinājis Sev par Savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu. 25 Un nu, Kungs, mans Dievs, to vārdu, ko Tu esi runājis par Savu kalpu un viņa namu, to piepildi uz mūžīgiem laikiem un dari, kā Tu esi runājis! 26 Tad Tavs Vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un Tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs Tavā priekšā. 27 Jo Tu, Kungs Cebaot, Israēla Dievs, esi atklāsmē, Savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ Tavs kalps ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu Tevi pielūgt. 28 Tad nu, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un Tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tik daudz laba esi solījis Savam kalpam. 29 Lai tagad Tev labpatīk svētīt Sava kalpa namu, ka tas pastāvētu Tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar Tavu svētību Tava kalpa nams būs svētīts uz mūžīgiem laikiem!"

8. nodaļa

1 Un notika, pēc tam Dāvids sakāva filistiešus un viņš tos pakļāva sev, un Dāvids pārņēma valdības grožus no filistiešu rokām. 2 Viņš uzvarēja arī Moābu, un, pie zemes nogāzis, viņš moābiešus sadalīja ar mērnieku auklu; viņš nomērīja divi daļas nokaušanai, bet vienu pilnu mērauklas daļu dzīvošanai. Tā Moābs kļuva Dāvida kalps un maksāja meslus. 3 Pēc tam Dāvids uzvarēja Hadadēzeru, Rehoba dēlu, Cobas ķēniņu, kad tas bija izgājis, lai atkal nostiprinātu savu varu pie Eifratas. 4 Un Dāvids saņēma no viņa gūstā tūkstoš septiņi simti jātnieku un divdesmit tūkstošus kājnieku; viņš lika pārgriezt zirgiem kāju dzīslas, bet sev viņš paturēja simts ratu zirgus. 5 Kad sīrieši no Damaskas nāca Cobas ķēniņam Hadadēzeram palīgā, tad Dāvids no šiem sīriešiem nonāvēja divdesmit divus tūkstošus vīru. 6 Un Dāvids novietoja uzraugus Damaskā Sīrijā, tā sīrieši kļuva Dāvidam par kalpiem un nesa meslus. Un Tas Kungs Dāvidam visur palīdzēja, kur vien viņš gāja. 7 Un Dāvids ņēma zelta vairogus, kas bija piederējuši Hadadēzera galma ļaudīm, un viņš lika tos nonest Jeruzālemē. 8 No Hadadēzera pilsētām, Betas un Berotajas, Dāvids paņēma daudz vara. 9 Bet, kad Hāmatas ķēniņš Tous dzirdēja, ka Dāvids bija sakāvis visu Hadadēzera karaspēku, 10 tad Tous sūtīja savu dēlu Jorāmu pie ķēniņa Dāvida apvaicāties par viņa labklājību un viņu sveicināt un svētīt, tādēļ ka viņš bija karojis ar Hadadēzeru un bija to sakāvis, jo Tous bija Hadadēzera pretinieks. Un viņam līdzi bija zelta, sudraba un vara priekšmeti. 11 Arī tos ķēniņš Dāvids veltīja kā svētītus Tam Kungam kopā ar to sudrabu un zeltu, ko viņš bija novēlējis Tam Kungam no visām tām tautām, ko viņš bija sev pakļāvis, 12 proti, no Sīrijas, no Moāba, no Amona bērniem, no filistiešiem, no amalekiešiem, no Hadadēzera, Rehoba dēla, Cobas ķēniņa, iegūtām mantām. 13 Un Dāvids gādāja sev vārdu, pārnākdams no kaujas, kur viņš pie Sāls ielejas bija sakāvis edomiešus, astoņpadsmit tūkstošus vīru. 14 Un viņš Edomā nolika uzraugus, tā ka visa Edoma zeme bija viņam pakļauta un visi edomieši kļuva Dāvidam par kalpiem. Un Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kur vien viņš gāja. 15 Tā Dāvids valdīja pār visu Israēlu, un Dāvids rūpējās par tiesu un taisnību visā savā tautā. 16 Un Joābs, Cerujas dēls, bija karaspēka virspavēlnieks, un Jošafats, Ahiluda dēls, bija padomnieks. 17 Un Cadoks, Ahituba dēls, un Abjatars, Ahimeleha dēls, bija priesteri, bet Seraja bija rakstvedis. 18 Un Benaja, Jojadas dēls, bija virsnieks pār krētiešiem un plētiešiem, bet Dāvida dēli saucās priesteri.

9. nodaļa

1 Un Dāvids jautāja: "Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula nama? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!" 2 Un Saula namā bija kāds kalps, vārdā Ciba. Tas tika aicināts Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: "Vai tu esi Ciba?" Un viņš atbildēja: "Jā, tavs kalps!" 3 Un ķēniņš jautāja tālāk: "Vai nav vēl kāds no Saula nama, kam vēl es lai parādu Dieva žēlastību?" Tad Ciba atbildēja ķēniņam: "Vēl dzīvo Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām." 4 Kad ķēniņš viņam jautāja: "Kur viņš ir," - tad Ciba ķēniņam atbildēja: "Redzi, viņš atrodas Mahīra, Amiēla dēla, namā Lodebarā." 5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja ļaudis turp un lika to atvest no Mahīra, Amiēla dēla, nama, no Lodebaras. 6 Kad Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida, tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu goddevību. Un Dāvids sacīja: "Mefibošet!" Un viņš atbildēja: "Redzi, še ir tavs kalps!" 7 Un Dāvids viņam sacīja: "Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs ēst maizi pastāvīgi pie mana galda." 8 Un viņš palocījās un sacīja: "Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam sunim?" 9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: "Visu, kas piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga dēlam. 10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, gan tu pats, gan tavi dēli, gan tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda." Bet Cibam bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi. 11 Un Ciba sacīja ķēniņam: "Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēlēs savam kalpam, to tavs kalps darīs." Tā Mefibošets ēda pie Dāvida galda, it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem. 12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam. 13 Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām.

10. nodaļa

1 Un notika, pēc tam nomira amoniešu ķēniņš, un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Tad Dāvids sacīja: "Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani." Un Dāvids sūtīja savus kalpus mierināt viņu tēva dēļ, un tā Dāvida kalpi nāca uz amoniešu zemi. 3 Tad amoniešu lielkungi sacīja savam kungam Hanūnam: "Vai tu tici, ka Dāvids ir sūtījis šos mierinātājus, lai parādītu godu tavam tēvam? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izlūkotu un izpostītu?" 4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt ciet, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida. 5 Kad tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājās." 6 Kad amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu sīriešus, gan no Bet-Rehobas, gan sīriešus no Cobas, divdesmit tūkstošus kājnieku, un tāpat no Moāba ķēniņa - tūkstoš vīru, un no Tobas ļaudīm, divpadsmit tūkstošus vīru. 7 Un, tiklīdz Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu karapulku. 8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujai vārtu priekšā, bet sīrieši no Cobas un no Rehobas un karavīri no Tobas un Maāhas bija savrup uz lauka. 9 Kad Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot no priekšas un no aizmugures, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem un izkārtoja tos pretim sīriešiem. 10 Bet pārējos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās pret amoniešiem. 11 Tad viņš sacīja: "Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet, ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā. 12 Esi stiprs! Un lai stipri stāvam par mūsu ļaudīm un par mūsu Dieva pilsētām! Bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!" 13 Tad Joābs ar tiem karavīriem, kas pie viņa bija, devās uzbrukumā pret sīriešiem, un tie viņa priekšā bēga. 14 Bet, kad amonieši redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs griezās atpakaļ no amoniešiem un gāja uz Jeruzālemi. 15 Kad sīrieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus. 16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem sīriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobahs, Hadadēzera karaspēka virspavēlnieks, gāja to priekšgalā. 17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jordānai un nonāca Helamā, kur sīrieši nostājās kaujai Dāvidam pretim, un tie izcīnīja kauju ar viņu. 18 Bet sīrieši bēga Israēla priekšā; un Dāvids iznīcināja septiņi simti ratu un četrdesmit tūkstošus jātnieku; un viņš ievainoja viņu karaspēka virspavēlnieku Šobahu, ka tas tur nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadēzera kalpi, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu un viņam kalpoja. Tā sīrieši bijās turpmāk iet amoniešiem palīgā.

11. nodaļa

1 Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē. 2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. 3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. 4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. 5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: "Es esmu grūta." 6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: "Atsūti hetieti Ūriju pie manis!" Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida. 7 Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: "Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?" 8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: "Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!" Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa. 9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja. 10 Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?" 11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: "Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!" 12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu." Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē. 13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā. 14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju. 15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: "Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!" 16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki. 17 Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu. 18 Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies, 19 tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: "Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus 20 un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? 21 Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? - tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis." 22 Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis. 23 Un vēstnesis sacīja ķēniņam: "Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai. 24 Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu." 25 Tad Dāvids sacīja vēstnesim: "Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! - Un tā iedrošini viņu!" 26 Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu. 27 Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.

12. nodaļa

1 Un Tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Kad viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: "Divi vīri bija vienā pilsētā - viens bagāts un otrs nabags. 2 Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, 3 bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un izaudzējis un kas bija pie viņa izaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, un pie viņa krūtīm gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. 4 Un, kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam." 5 Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis! 6 Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!" 7 Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: "Tu esi tas vīrs! Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es esmu tevi izglābis no Saula rokas. 8 Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un, ja ar to visu nepietiktu, tad Es vēl šo un to pielikšu. 9 Kāpēc tad tu esi noniecinājis Tā Kunga vārdu, darīdams to, kas ļauns Viņa acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Ūriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. 10 Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva. 11 Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. 12 Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā." 13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: "Es esmu grēkojis pret To Kungu!" Un Nātāns atbildēja Dāvidam: "Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt! 14 Bet, tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu Tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tāpēc arī dēlam, kas tev dzimis, neglābjami ir jāmirst!" 15 Un, kad Nātāns atgriezās savā namā, tad Tas Kungs sita to bērnu, ko Ūrijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims. 16 Un šī bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un, kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes. 17 Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem. 18 Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kā tad tagad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu! 19 Bet Dāvids redzēja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: "Vai bērns ir nomiris?" Un tie viņam atbildēja: "Jā, viņš ir miris!" 20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās, un pārmainīja savas drēbes, un iegāja Tā Kunga namā un pielūdza Viņu. Kad viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. 21 Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: "Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi." 22 Bet viņš sacīja: "Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. 23 Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!" 24 Un Dāvids nomierināja arī savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņu vārdā Salamans, un Tas Kungs viņu mīlēja. 25 Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņu vārdā Jedīdjā, pēc Tā Kunga vārda. 26 Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja šo ķēniņa pilsētu. 27 Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: "Es esmu cīnījies pret Rabu un esmu ieņēmis šīs pilsētas lejas daļu ar ūdeņiem. 28 Tad nu sapulcini atlikušo karavīru saimi un ielenc šo pilsētu, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam." 29 Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja. 30 Un viņš noņēma viņu ķēniņa Milkoma kroni no viņa galvas, tas bija vienu zelta talentu smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem, un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu. 31 Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja pie zāģiem, pie dzelzs akmeņu kaltiem, pie dzelzs cirvjiem un lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.

13. nodaļa

1 Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. 2 Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt. 3 Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. 4 Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja: "Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu." 5 Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!" 6 Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!" 7 Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!" 8 Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos. 9 Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja. 10 Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. 11 Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!" 12 Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! 13 Un es pati - kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs." 14 Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja. 15 Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!" 16 Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt. 17 Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: "Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!" 18 Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis, 19 tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama. 20 Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā. 21 Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. 22 Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. 23 Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. 24 Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa." 25 Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. 26 Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?" 27 Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. 28 Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!" 29 Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga. 30 Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības." 31 Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. 32 Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. 33 Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!" 34 Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. 35 Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: "Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!" 36 Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. 37 Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. 38 Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus. 39 Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.

14. nodaļa

1 Kad Joābs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma, 2 tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: "Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā; 3 un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus vārdus." Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt. 4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga un palocījās viņa priekšā un sacīja: "Palīdzi man, ķēniņ!" 5 Kad ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: "Tiešām, es esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris! 6 Un tad vēl - tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un, tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu. 7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kuru viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo mantinieku iznīcināt! - Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!" 8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: "Ej uz savām mājām, es tevis labad došu rīkojumu!" 9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: "Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz mani un uz mana tēva namu! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!" 10 Tad ķēniņš sacīja: "Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis, un tas turpmāk tevi vairs neskumdinās!" 11 Bet viņa sacīja: "Ak, ķēniņ, piemini jel To Kungu, savu Dievu, lai asinsatriebēji nepavairo slepkavošanu un lai nenomaitā manu dēlu!" Tad viņš sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!" 12 Tad šī sieva sacīja: "Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?" Un viņš sacīja: "Runā!" 13 Un tad sieva sacīja: "Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās. 14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests. 15 Un tagad, lūk, šis ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: es runāšu ar ķēniņu, varbūt ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu. 16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu izdeldēt no Dieva mantinieku vidus. 17 Tāpēc tava kalpone domāja: lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa gan labu, gan ļaunu; un Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!" 18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: "Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!" Un sieva atbildēja: "Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!" 19 Un ķēniņš jautāja: "Vai Joāba roka nav darbojusies līdzi visā šinī lietā?" Tad sieva atbildēja un sacīja: "Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus. 20 Lai mainītu lietas būtību, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek." 21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: "Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!" 22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš palocījās viņa priekšā un pateicās ķēniņam; un tad Joābs sacīja: "Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acīs labvēlību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!" 23 Un Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. 24 Un ķēniņš sacīja: "Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!" Un Absaloms palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja. 25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzinājuši kā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas. 26 Un, kad viņš savu galvu apcirpa - un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas,- viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem. 27 Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija ļoti skaista izskata sieviete. 28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja. 29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt. 30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Redziet, Joāba tīrums ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!" Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni. 31 Un Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: "Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni nodedzinājuši manu tīrumu?" 32 Un Absaloms atbildēja Joābam: "Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!" 33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.

15. nodaļa

1 Un notika pēc tam, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu. 2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie vārtiem. Tad notika, ka ikvienam cilvēkam, kuram bija kāda tiesas lieta, kuras dēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca un jautāja: "No kuras pilsētas tu esi?" Un tas sacīja: tavs kalps ir no šīs vai tās Israēla cilts. 3 Tad Absaloms tam mēdza sacīt: "Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!" 4 Un Absaloms piebilda: "Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda strīdus vai tiesas lieta būtu, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!" 5 Un, kad kāds pie viņa nāca un metās uz sava vaiga pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to un skūpstīja. 6 Un tā Absaloms darīja ar ikvienu israēlieti, kurš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis. 7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: "Lūdzu, es gribētu iet uz Hebronu izpildīt savu solījumu, ko es Tam Kungam esmu solījis. 8 Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva solījumu, sacīdams: ja Tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ Jeruzālemē, tad es kalpošu Tam Kungam." 9 Un ķēniņš viņam atbildēja: "Ej ar mieru!" Un viņš cēlās un devās uz Hebronu. 10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis izlūkus pie visām Israēla ciltīm un licis vēstīt: "Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skaņu, tad sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!" 11 Un ceļā no Jeruzālemes ar Absalomu gāja divi simti vīru, kas bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā un nekā nezināja par šo lietu. 12 Un Absaloms atsauca gilonieti Ahitofelu, Dāvida padoma devēju, no viņa dzimtās pilsētas Gilo, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri. Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi pievienojās Absalomam. 13 Kad vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: "Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam," - 14 tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa Jeruzālemē: "Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, lai tas mūs nepārsteidz un nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu neizposta ar zobena asmeni!" 15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: "Redzi, tavi kalpi darīs visu, ko mūsu kungs, tas ķēniņš, vēlas!" 16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakussievas, lai tās namu sargātu. 17 Tā ķēniņš izgāja un visi ļaudis ar viņu, un viņi apstājās pie pēdējā nama. 18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi un visi krētieši un plētieši, un arī visi gātieši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizgāja garām. 19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: "Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa. Jo tu esi svešinieks un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas vietas. 20 Tikai vakar tu esi atnācis, un vai tad šodien es tev lai lieku iet kopā ar mums! Es jau arī tikai eju, kur varu iet; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus brāļus! Žēlastība un miers lai ir ar tevi!" 21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs,- nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!" 22 Un Dāvids sacīja Itajam: "Nāc, iesim!" Tad Itajs no Gātas aizgāja garām ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa. 23 Bet visa zeme raudāja lielām vaimanām, un, kad karaspēks bija aizgājis garām, tad ķēniņš gāja pāri Kidronas ielejai, un arī visa tauta gāja pāri ceļā uz tuksnesi. 24 Un redzi, tur bija arī Cadoks un visi levīti kopā ar viņu, kas nesa Dieva derības šķirstu; tad viņi nolika Dieva derības šķirstu zemē, bet Abjatārs turpat upurēja, kamēr visi ļaudis bija no pilsētas izgājuši. 25 Tad ķēniņš sacīja Cadokam: "Nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā! Ja jau es atradīšu labvēlību Tā Kunga acīs, tad Viņš arī mani atvedīs atpakaļ un man ļaus redzēt Viņu pašu ar Viņa mājokli. 26 Bet, ja Viņš sacīs tā: man nav nekādas patikas pie tevis,- tad redzi, še es esmu, lai Viņš man dara tā, kā tas Viņam pašam labi patīk!" 27 Un ķēniņš sacīja priesterim Cadokam: "Tu redzētāj, atgriezies vien pilsētā ar mieru, tu pats, Abjatārs, Ahimaācs, tavs dēls, Jonatāns, Abjatāra dēls, abi jūsu dēli kopā ar jums. 28 Redziet, es gribu nogaidīt, uzkavēdamies tuksnesī, līdz kamēr no jums kāda vēsts atnāks, kas man dos ziņu." 29 Un tā Cadoks un Abjatārs aiznesa Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur. 30 Bet Dāvids devās uz Eļļas kalnu, un, kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām; tāpat arī visa tauta, kas gāja viņam līdzi: ikviens bija ietinis savu galvu, un, kalnup dodamies, tie nepārtraukti raudāja. 31 Kad pēc tam Dāvidam tika paziņots, ka Ahitofels ir kopā ar dumpiniekiem pie Absaloma, tad Dāvids sacīja: "Ak, Kungs, dari Ahitofela padomu par ģeķību!" 32 Kad Dāvids nonāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad viņam pretī iznāca Hušajs no Arkas, un tā drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz tā galvas. 33 Un Dāvids viņam sacīja: "Ja tu nāksi man līdzi, tad tu man būsi par nastu, 34 bet, ja tu atgriezīsies atpakaļ pilsētā un teiksi Absalomam: ķēniņ, es būšu tavs kalps! Un, kā citkārt es esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps,- tad tu manā labā varētu izjaukt Ahitofela padomu. 35 Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatārs? Tāpēc visu, ko tu vien dzirdēsi ķēniņa namā, to saki priesteriem Cadokam un Abjatāram! 36 Redzi, tur kopā ar viņiem ir viņu abu dēli - Ahimaācs, Cadoka dēls, un Jonatāns, Abjatāra dēls; un ar viņiem sūtiet man visu, ko vien jūs dzirdēsit." 37 Un tā Hušajs, Dāvida draugs, nonāca pilsētā tieši tanī brīdī, kad Absaloms ienāca Jeruzālemē.

16. nodaļa

1 Kad Dāvids bija mazliet nogājis no kalna gala, redzi, tad Ciba, Mefibošeta puisis, nāca viņam pretī ar pāris apkrautiem ēzeļiem, un tie uz muguras nesa divi simti maizes, simts rozīņu raušu, simts vasaras augļu saiņu un ādas trauku ar vīnu. 2 Un ķēniņš sacīja Cibam: "Kas tie tev tur ir?" Tad Ciba sacīja: "Ēzeļi ir ķēniņa nama ļaudīm, ko jāt, bet maize un vasaras augļi kalpotājiem, ko ēst, bet vīns tiem, kas tuksnesī piekusuši, ko dzert." 3 Tad ķēniņš jautāja: "Bet kur tad ir tava kunga dēls?" Un Ciba atbildēja ķēniņam: "Redzi, viņš ir palicis Jeruzālemē, jo viņš teica: šodien Israēla nams man atdos atpakaļ mana vectēva ķēniņa valstību." 4 Tad ķēniņš sacīja Cibam: "Lai tad nu tev arī pieder viss, kas piederēja Mefibošetam!" Un Ciba sacīja: "Es noliecos tavā priekšā, lai atrodu labvēlību tavās acīs, mans kungs un ķēniņ!" 5 Kad ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahurimai, redzi, tad no turienes iznāca kāds vīrs no Saula nama piederīgiem, un viņa vārds bija Šimejs, Geras dēls. Tuvodamies viņš nepārtraukti lādējās 6 un meta akmeņus uz Dāvidu un uz visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut gan visa karavīru saime un visi miesassargi gāja ķēniņam pa labo un pa kreiso pusi. 7 Un Šimejs tam sacīja, lādēdams: "Ej ārā, ej projām, tu, asinskārīgais vīrs, tu, ļaundari! 8 Tas Kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins parādu, kā vietā tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad Tas Kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!" 9 Tad Abišajs, Cerujas dēls, sacīja ķēniņam: "Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!" 10 Bet ķēniņš atbildēja: "Kāda daļa man ar jums, jūs Cerujas dēli? Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka Tas Kungs būs viņam sacījis: lādi Dāvidu! - Kā gan tad drīkst jautāt: kādēļ tu tā dari?" 11 Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: "Redzi, mans paša dēls, kas cēlies no maniem gurniem, tagad tīko pēc manas dzīvības; vai tad ne vairāk šis benjamīnietis! Ļaujiet tam, lai viņš lādas, jo Tas Kungs viņam to ir licis! 12 Varbūt Tas Kungs mani uzlūkos manā postā un jau šodien pārvērtīs viņa lāstu man par svētību." 13 Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem tālāk pa ceļu, bet Šimejs gāja otrā pusē gar kalna klintāju, un iedams viņš lādējās, meta akmeņus uz viņiem un svaidīja pīšļus. 14 Un ķēniņš ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, piekusuši nonāca pie avotiem un tur atveldzējās. 15 Bet Absaloms un visi Israēla vīri gāja uz Jeruzālemi un Ahitofels līdz ar viņu. 16 Un notika, kad Dāvida draugs Hušajs no Arkas nāca pie Absaloma, tad Hušajs uzsauca Absalomam: "Ilgu mūžu ķēniņam! Ilgu mūžu ķēniņam!" 17 Bet Absaloms atbildēja Hušajam: "Vai tā ir tava uzticība pret tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu?" 18 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: "Nē! Bet, ko Tas Kungs ir izredzējis un šī tauta un visi Israēla vīri, tam es arī piederēšu un pie tā es arī palikšu! 19 Un tālāk - kam tad lai es kalpoju? Vai lai es nekalpoju viņa dēlam? Tāpat kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tāpat es gribu būt tavā priekšā!" 20 Un Absaloms sacīja Ahitofelam: "Dodiet padomu, ko lai mēs iesākam!" 21 Un Ahitofels sacīja Absalomam: "Ieej pie sava tēva blakussievām, ko viņš te ir atstājis, lai tās sargātu namu. Tad viss Israēls dzirdēs, ka tu esi kļuvis pretīgs savam tēvam. Un visu to rokas, kas pie tevis, taps stiprinātas." 22 Un viņi izplēta Absaloma telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva blakussievām, visam Israēlam to redzot. 23 Un Ahitofela padoms, ko viņš tanī laikā deva, bija tik augstu turēts itin kā Dieva atklāsme; tāds bija Ahitofela padoms tiklab Dāvidam, kā Absalomam.

17. nodaļa

1 Un Ahitofels sacīja Absalomam: "Lūdzu, atļauj man, ka es izmeklēju divpadsmit tūkstošus vīru, un tad es celšos vēl šo pašu nakti un došos vajāt Dāvidu. 2 Un es gribu viņam uzbrukt tad, kad viņš būs piekusis un viņa rokas būs nogurušas, un tad es viņu izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu. 3 Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek neskartai." 4 Šis padoms labi patika Absalomam, kā arī visiem Israēla vecajiem. 5 Tomēr Absaloms sacīja: "Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!" 6 Un, kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja, teikdams: "Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs tā rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad runā tu!" 7 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: "Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu." 8 Un Hušajs sacīja: "Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte laukā, kurai lācēni paņemti. Un tavs tēvs ir karavīrs, un viņš nepavadīs nakti pie ļaudīm. 9 Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai kādā citā vietā. Ja nu notiktu, ka kāds krīt no tiem jau uzbrukuma sākumā, tad ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: vīri, kas sekoja Absalomam, ir sakauti! 10 Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu stipri kopā turas, arī ir varoņi. 11 Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis tiek sapulcināts viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā. 12 Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu sastapsim, un kritīsim viņam virsū, kā rasa uzkrīt zemei, tā ka no visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgu! 13 Un gadījumā, ja tas atkāptos uz kādu pilsētu, tad viss Israēls apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves un mēs to novilktu lejā upē, ka tur ne zvirgzda pat nepaliktu." 14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: "Arkas vīra Hušaja padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms." Bet Tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka Tas Kungs pats lika nākt nelaimei pār Absalomu. 15 Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: "Tādu padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu esmu devis es. 16 Bet nu lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: nepavadi nakti tuksneša līdzenumos, bet steigšus ej pāri Jordānai, lai ķēniņu ar visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaizietu bojā." 17 Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ajin-Rogelas, un kāda kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās ceļā un visu paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. 18 Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahurimā. Tam bija aka pagalmā, un viņi tanī nolaidās. 19 Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja. 20 Kad Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja, kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: "Viņi ir pārgājuši pāri ūdens strautam." Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. 21 Un, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, gāja un paziņoja to ķēniņam Dāvidam; un viņi sacīja Dāvidam: "Celieties un steigšus ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir Ahitofels devis!" 22 Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, rīta ausmā cēlās un pārgāja Jordānu. Un nebija neviena, kas nebūtu pārgājis Jordānu. 23 Kad Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu dzimtajā pilsētā. Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās. Tā viņš nomira un tika apglabāts sava tēva kapa vietā. 24 Bet Dāvids nonāca Mahanajimā, un Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri līdz ar viņu. 25 Joāba vietā Absaloms iecēla Amasu par savu karaspēka virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuram bija vārds Jitro, kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas Cerujas māsas Abigailas, kura bija Joāba māte. 26 Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē. 27 Kad Dāvids bija nonācis Mahanajimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no Rabas, Amona bērnu galvaspilsētas, un Mahīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras, un gileādietis Barzillajs no Reglimas 28 atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā arī grauzdētu labību, pupas un lēcas, 29 medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu - to visu viņi pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu pārtika, jo viņi domāja: tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un izslāpušiem kā jau tuksnesī.

18. nodaļa

1 Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem. 2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja karavīriem: "Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!" 3 Bet ļaudis atbildēja: "Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk, ka tu mums no pilsētas sniegtu palīdzību." 4 Un ķēniņš tiem atbildēja: "Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!" Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem. 5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: "Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!" Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu. 6 Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā iesākās cīņa, 7 tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru. 8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens. 9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām. 10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: "Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!" 11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: "Nu redzi, tu viņu tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!" 12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: "Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret ķēniņa dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam, gan Itajam, sacīdams: saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu! 13 Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret mani." 14 Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros. 15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu. 16 Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis. 17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz savu dzīves vietu. 18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu. 19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!" 20 Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris." 21 Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās. 22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja: "Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi." 23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā būdams, bet es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā. 24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam. 25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: "Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē." Kamēr tas pamazām tuvojās, 26 sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu augšas: "Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!" Tad ķēniņš sacīja: "Arī tas būs labas vēsts nesējs." 27 Un sargs sacīja: "Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!" Tad ķēniņš sacīja: "Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!" 28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņš noliecās ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!" 29 Tad ķēniņš sacīja: "Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?" Tad Ahimaācs atbildēja: "Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja." 30 Tad ķēniņš sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņš gāja un nostājās. 31 Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!" 32 Tad ķēniņš jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?" Un etiopietis atbildēja: "Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!"

19. nodaļa

1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā un raudāja, un sauca: "Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!" 2 Kad Joābam tika pavēstīts: "Redzi, ķēniņš raud un sēro Absaloma dēļ," - 3 tad tanī dienā uzvara pārvērtās par sērām visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ. 4 Un zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, kā allaž zogas iekšā ļaudis, kas kaujā bēgdami krituši kaunā. 5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: "Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!" 6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: "Šodien tu esi ar kaunu apklājis visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakussievu dzīvību, 7 jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi karapulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ja būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pa prātam. 8 Bet tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgi uz saviem kalpiem. Tik tiešām, pie Tā Kunga es ar zvērestu apstiprinu - ja tu neiziesi, tad neviens vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz pat šai dienai!" 9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un, kad tautai tika paziņots: lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,- tad visa tauta nāca un gāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis ikviens savā teltī. 10 Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: "Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes! 11 Bet tagad, kad Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā miris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?" 12 Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: "Runājiet uz Jūdas vecajiem, sacīdami: kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā?" Tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā. 13 "Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un mana miesa - kāpēc tad jūs gribat būt tie pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ? 14 Un Amasam jums ir tā jāsaka: vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja tu nebūsi karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!" 15 Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi, tā ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: "Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!" 16 Un tā ķēniņš devās atpakaļ un nonāca pie Jordānas, un Jūda gāja uz Gilgalu, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jordānai. 17 Tad Šimejs, Geras dēls, benjamīnietis no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem. 18 Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārgājuši pāri Jordānai. 19 Tad ķēniņa nama iedzīve bija pārcelta, un bija darīts, kā viņš vēlējās. Un Šimejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā, kad viņš cēlās pāri Jordānai. 20 Un viņš sacīja ķēniņam: "Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, ka tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu! 21 Tavs kalps jau pats to zina, ka ir grēkojis; bet, redzi, šodien es esmu nācis pats pirmais no visa Jāzepa nama šeit lejā, lai sastaptu savu kungu un ķēniņu." 22 Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbildēja, sacīdams: "Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir Tā Kunga svaidīto lādējis?" 23 Bet Dāvids atbildēja: "Kas gan man daļas gar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātanu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!" 24 Un ķēniņš sacīja Šimejam: "Tev nebūs mirt!" Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu. 25 Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz kopis savas kājas, nedz kopis savas ūsas, nedz savas drēbes mazgājis no tās dienas, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās. 26 Un, kad viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man nācis līdzi?" 27 Tad viņš atbildēja: "Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi, es, tavs kalps, sacīju: es likšu sev apseglot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls. 28 Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk! 29 Kaut arī visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kuri ēd pie tava galda; kādas tiesības tad man vēl ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?" 30 Tad ķēniņš tam sacīja: "Ko tu te velti šķied vārdus? Es esmu teicis: tu un Ciba sadaliet tīrumu!" 31 Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: "Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!" 32 Arī gileādietis Barzillajs bija atnācis no Rogelimas un ar ķēniņu cēlās pāri Jordānai, lai viņu pavadītu. 33 Un Barzillajs bija ļoti vecs, ap gadiem astoņdesmit, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar uzturu, kad tas bija mitis Mahanajimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs. 34 Un ķēniņš sacīja Barzillajam: "Celies pāri kopā ar mani, kā sevi es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē." 35 Bet Barzillajs atbildēja ķēniņam: "Cik gan dzīves dienu vēl atlicis manos mūža gados, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi? 36 Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs - vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu sagaršot, ko viņš ēdīs vai ko dzers? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad man vēl jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam? 37 Tavs kalps tikai mazliet ies ķēniņam līdzi pāri Jordānai; bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēlastības? 38 Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un mātes kapa mirt! Un redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kā tev labpatīk!" 39 Tad ķēniņš atbildēja: "Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!" 40 Kad viss karaspēks bija pārcēlies pāri Jordānai, tad ķēniņš cēlās pāri, skūpstīja Barzillaju un svētīja viņu, un viņš griezās atpakaļ savā vietā. 41 Un ķēniņš gāja uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem. 42 Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: "Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un pārveduši ķēniņu līdz ar viņa namu un visus Dāvida vīrus pāri Jordānai?" 43 Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: "Tādēļ, ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks! Bet kādēļ jūs par to dusmojaties? Vai tad mēs esam ko ēduši no ķēniņa galda? Vai mēs no viņa esam kādas dāvanas saņēmuši?" 44 Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: "Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un arī uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā nicinājuši? Vai tad mēs pirmie neieteicām vest mūsu ķēniņu atpakaļ?" Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl bargāki nekā Israēla vīru vārdi.

20. nodaļa

1 Tur bija gadījies arī kāds nekrietns vīrs, vārdā Šeba, Bihrija dēls, benjamīnietis; tas pūta tauri, vēstīdams: "Mums nav nekādas daļas gar Dāvidu, nedz arī kāda daļa gar Isaja dēla mantojumu! Ikviens no Israēla lai paliek savās teltīs!" 2 Tad visi Israēla vīri novērsās no Dāvida un sekoja Šebam, Bihrija dēlam, bet ikviens Jūdas vīrs vēl ciešāk turējās pie sava ķēniņa no Jordānas līdz Jeruzālemei. 3 Kad Dāvids bija atgriezies savā pilī Jeruzālemē, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, kas bija blakussievas, kuras viņš bija atstājis, lai tās sargātu pili, un viņš tās novietoja kādā atsevišķā ēkā un gādāja tām iztiku, bet viņš vairs pie tām negāja. Tās kļuva cietumnieces līdz savai miršanas dienai un visu savu atlikušo mūžu nodzīvoja kā atraitnes. 4 Un ķēniņš pavēlēja Amasam: "Sasauc man Jūdas vīrus pēc trim dienām un esi arī tu pats te!" 5 Tad Amasa gāja, lai sasauktu kopā Jūdu, bet, kad viņš kavējās pāri noteiktajam laikam, ko ķēniņš bija viņam nolicis, 6 tad Dāvids sacīja Abišajam: "Nu mums Šeba, Bihrija dēls, nodarīs vairāk ļauna nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš netiek iekšā stipri nocietinātās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm!" 7 Tad Abišaja vadībā no Jeruzālemes izgāja Joābs ar saviem karavīriem, kā arī miesassargi, krētieši un plētieši, un visi karavadoņi, lai vajātu Šebu, Bihrija dēlu. 8 Kad tie bija pie lielā akmens, kas atrodas Gibeonā, tad Amasa nāca tiem pretim, bet Joābs bija tērpies savā karavīra tērpā, un tam pāri bija apjozta josta ar zobenu pie viņa gurniem piestiprinātā makstī, un tas izslīdēja no maksts un nokrita zemē. 9 Tad Joābs sacīja Amasam: "Kā tev klājas, mans brāli?" Tai brīdī Joābs satvēra ar labo roku it stipri Amasu pie bārdas, lai viņu noskūpstītu. 10 Bet Amasa nesargājās no zobena, kas bija Joāba rokā; to Joābs iedūra tā viņa vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā ka viņam vairs nevajadzēja otrreiz durt. Kamēr Joābs un viņa brālis Abišajs vajāja Šebu, Bihrija dēlu, 11 kāds jauneklis no Joāba karavīriem bija atstāts pie Amasas, lai sauktu: "Kas turas kopā ar Joābu un kas pieķēries Dāvidam, tas lai seko Joābam!" 12 Bet Amasa vēl vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad šis vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājas, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un pārsedza tam pāri drēbes, tāpēc ka viņš bija novērojis, ka ikviens, kas tam gāja garām, pie viņa apstājās. 13 Un, tikko tie bija viņu no ceļa novēluši nost, tā ikviens, pagājis garām, sekoja Joābam, lai vajātu Šebu, Bihrija dēlu. 14 Bet šis pārstaigāja visu Israēla cilšu novadus līdz Abelai un Bet-Maahai un visu Berima tiesu, un ļaudis pulcējās un sekoja viņam. 15 Tad tā karavīru saime, kura bija ar Joābu, nāca un viņu ielenca Abela-Bet-Maahā; un viņi uzmeta pret pilsētu valni, un tas pacēlās līdz pirmā mūra augstumam, un visi ļaudis, kas bija pie Joāba, lūkoja mūri graut un sagāzt. 16 Tad kāda gudra sieva uzkāpa uz pilsētas mūra un sauca no pilsētas: "Klausiet, klausiet! Lūdzu, sakiet Joābam: pienāc tuvu klāt še - šinī vietā, es gribu ar tevi runāt!" 17 Kad viņš bija pienācis tuvu pie tās klāt, tad sieva jautāja: "Vai tu esi Joābs?" Un viņš atbildēja: "Jā, es tas esmu!" Un viņa tam sacīja: "Uzklausi savas kalpones vārdus!" Un viņš atbildēja: "Es klausos!" 18 Tad viņa sacīja: "Senāk mēdza tā runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā! - Un tā tie viegli tika galā. 19 Šīs pilsētas ļaudis ir vieni no miermīlīgākiem un uzticamākiem Israēlā, bet tu pats esi tas, kas mēģini nopostīt pilsētu, pie tam tādu, kas ir Israēla māte. Kāpēc tu gribi iznīcināt Tā Kunga īpašumu?" 20 Tad Joābs atbildēja: "Es ir nedomāju to nedz izpostīt, nedz iznīcināt! 21 Tas nav tiesa! Bet viens vīrs no Efraima kalniem, vārdā Šeba, Bihrija dēls, bija savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; izdodiet man tikai vienīgi viņu, tad es aiziešu projām no pilsētas!" Tad sieva atbildēja Joābam: "Redzi, viņa galva pāri mūrim tiks pie tevis nomesta zemē!" 22 Un šī sieva gāja ar savu gudrību pie visiem iedzīvotājiem, un tie nogrieza Šebam, Bihrija dēlam, galvu un izmeta to ārā Joābam. Tad Joābs lika pūst tauri par zīmi, ka atkāpjas no pilsētas, un ļaudis izklīda visi pa savām dzīves vietām; bet Joābs atgriezās pie ķēniņa Jeruzālemē. 23 Un Joābs bija augstākais virspavēlnieks pār Israēla karaspēku, un Benaja, Jojada dēls, bija virspavēlnieks pār miesassardzi, pār krētiešiem un pār plētiešiem. 24 Un Adorāms bija pār tiem, kas klausības darbos, bet Jošafats, Ahiluda dēls, bija valsts padomnieks. 25 Un Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks un Abjatārs bija priesteri. 26 Un arī Īra, Jaīra dēls, tāpat bija Dāvida priesteris.

21. nodaļa

1 Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: "Uz Saulu un viņa namu guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus." 2 Tad ķēniņš saaicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija meklējis tos nokaut savā lielajā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem. 3 Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: "Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu Tā Kunga mantojumu, Viņa tautu, svētīt?" 4 Un gibeonieši tam atbildēja: "Mums nevajag Saula un viņa nama dēļ ne sudrabu, ne zeltu; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts." Tad viņš jautāja: "Ko tad jūs sakāt - ko man jums būs darīt?" 5 Tad tie atbildēja ķēniņam: "Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu. 6 Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram Tā Kunga kalnā Saula Gibeā, Tā Kunga izredzētajā pilsētā." Un ķēniņš sacīja: "Es došu!" 7 Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēladēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā Tā Kunga priekšā bija zvērējuši. 8 Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, abus dēlus, Armonu un Mefibošetu, ko tā bija Saulam dzemdējusi, un arī vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barzillaja dēlam. 9 Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra Tā Kunga kalnā. Un visi septiņi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja. 10 Tad Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļasvietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr pār tiem nolija lietus no debesīm; un viņa neatļāva uz tiem dienā nolaisties debesu putniem, nedz arī lauku zvēriem tos aizskart naktī. 11 Un Dāvidam tika pateikts, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, bija darījusi. 12 Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas iedzīvotājiem Gileādā, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rehob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā. 13 Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja arī šo pakārto kaulus; 14 un viņš tos apglabāja līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Kīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi. 15 Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura. 16 Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt. 17 Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerujas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza, sacīdami: "Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!" 18 Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas arī bija Rafas dzimuma. 19 Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Bētlemes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava. 20 Kad vēlreiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija seši pirksti katrai rokai un seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts. 21 Un, kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls. 22 Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas.

22. nodaļa

1 Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie Tā Kunga tanī dienā, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Un viņš sacīja: 2 "Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs. 3 Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām. 4 Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem. 5 Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja, 6 elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza. 7 Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs. 8 Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies. 9 Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa. 10 Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām; 11 un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem; 12 un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa; 13 no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi. 14 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij. 15 Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja. 16 Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu. 17 No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem, 18 Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es. 19 Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts; 20 Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani. 21 Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības, 22 jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva. 23 Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies. 24 Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma. 25 Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs. 26 Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns. 27 Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos. 28 Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu. 29 Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu. 30 Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem. 31 Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa. 32 Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs? 33 Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus. 34 Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem; 35 Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu. 36 Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu. 37 Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies. 38 Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis. 39 Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām. 40 Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies. 41 Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju. 42 Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja. 43 Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju. 44 Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo. 45 Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man. 46 Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm. 47 Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints, 48 tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām, 49 kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm! 50 Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas, 51 Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!"

23. nodaļa

1 Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi - Dāvida, Isaja dēla, vārdi. Tā teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts, Jēkaba Dieva svaidītais, Israēla dziesminieks: 2 "Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles. 3 Israēla Dievs ir pats runājis ar mani, Israēla klints man ir sacījusi: pār cilvēkiem valda taisnīgi tas, kas valda Dieva bijībā,- 4 Viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes. 5 Vai tāds pats nav mans nams kopā ar Dievu? Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību, kas ir pilnīga un droša visās lietās; jo visai manai glābšanai un visām manām cerībām - vai Viņš neliks tām plaukt? 6 Bet ļaundari ir kā ērkšķi, ko nomet, jo tos neviens nevar rokā saturēt, 7 un ikviens, kas tiem pieskaras, lai pienācīgi apbruņojas ar dzelzi un lai rīkojas veikli ar šķēpa kātu un tos sadedzina ar uguni tanī vietā, kur tie auguši!" 8 Šie ir to varonīgo vīru vārdi, kas bijuši Dāvidam. Jošeb-Bašebets, tahkemonietis, trijotnes galvenais, visizcilākais, kas, savu šķēpu pacēlis, vienā reizē nodūra astoņi simti ienaidnieku. 9 Un pēc viņa trijotnē nākamais bija Ēleāzars, Dodo dēls, Ahohija dēladēls, viņš bija kopā ar Dāvidu, un tie sakāva filistiešus toreiz, kad viņi bija sapulcējušies karam un israēlieši jau atkāpās; 10 viņš cēlās un kāva filistiešus, kamēr viņa roka piekusa un pielipa pie zobena. Un Tas Kungs deva tanī dienā lielu uzvaru; un tie ļaudis atkal atgriezās, lai nogalinātos aplaupītu. 11 Nākošais pēc viņa bija Šamma, hararieša Ages dēls. Kādreiz filistieši bija sapulcējušies pie Lehijas, un tur kādā tīrumā auga daudz lēcu; kad tauta bēga no filistiešiem, 12 tad viņš viens pats stājās tīruma vidū, noturējās tanī un kāva filistiešus, un Tas Kungs viņam deva lielu uzvaru. 13 Reiz šie trīs no trīsdesmit vadoņiem ieradās pļaujas laikā pie Dāvida Adullāmas alā, un tanī pašā laikā filistiešu pulki bija uzcēluši savas teltis Refaima līdzenumā. 14 Dāvids tolaik atradās kalnos nocietinātā vietā, bet filistiešu karavīri bija novietoti Bētlemē. 15 Un Dāvidam bija ienākusi prātā pārgalvīga doma, un viņš sacīja: "Kas man atnesīs ūdeni no tās akas, kura atrodas Bētlemē pie pilsētas vārtiem?" 16 Tad šie trīs varonīgie vīri izlauzās cauri filistiešu nometnei, pasmēla ūdeni no akas Bētlemē pie vārtiem un atnesa to Dāvidam. Bet viņš to negribēja dzert un izlēja kā dzeramo upuri Tam Kungam. 17 Un viņš teica: "Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tā kaut ko darītu! Vai tad tās nav to vīru asinis, kuri bija nogājuši, savu dzīvību netaupīdami?" Un viņš to negribēja dzert. Tādus darbus šie trīs varonīgie vīri bija darījuši. 18 Bet Abišajs, Joāba brālis, Cerujas dēls, bija galvenais tiem trīsdesmit vīriem; viņš savu šķēpu vicināja pār trīs simti vīriem un tos nokāva, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit. 19 Starp tiem trīsdesmit viņš bija visaugstākais, un tāpēc viņš kļuva tiem par virsnieku; tomēr tiem trim viņš līdzināties nespēja. 20 Benaja, Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, kas lielus darbus darījis, bija no Kabceēlas; viņš nogalināja abus Ariēla dēlus, Moāba varoņus; viņš reiz devās alā un nokāva lauvu kādā dienā, kad sniegs bija uzkritis. 21 Viņš arī nogalināja milzīga auguma ēģiptieti, un šī ēģiptieša rokā bija šķēps; bet viņš pie tā gāja ar nūju, izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un to nodūra ar viņa paša šķēpu. 22 To visu izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit varonīgajiem vīriem. 23 Viņš bija augsti cienīts no visiem trīsdesmit, bet tiem trim viņš līdzināties nespēja. Un Dāvids viņu nolika savas miesassardzes priekšgalā. 24 Arī Asahēls, Joāba brālis, bija starp šiem trīsdesmit un Ēlhanans, Dodo dēls, no Bētlemes; 25 Šamma no Harodas; Elika no Harodas; 26 Halecs, Paltija dēls; Īra, Ikeša dēls, no Tekojas; 27 Abiēzers no Anatotas; Mebunajs no Hušas; 28 Salmons, Aho dēls; Marajs no Netofas; 29 Halebs, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas Benjamīna ciltī; 30 Benaja no Piratonas; Hidajs no Gaāšas upju novadiem; 31 Abialbons no Arabas tuksneša; Asmavets no Bahurimas; 32 Eljaba no Šaālbonas; arī gunietis Jāzens; 33 Jonatāns, Šammas dēls, no Harāras; Ahiāms, Šarara dēls, no Harāras; 34 Ēlifelets, Ahasebaja dēls, no Bet-Maāhas; Ēliāms, Ahitofela dēls, no Gilonas; 35 Hecrajs no Karmela; Paārajs no Arbas; 36 Īgals, Nātāna dēls, no Cobas; Banijs no Gadas; 37 amonietis Celeks; Naharajs no Beērotas, Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs; 38 Īra no Tatīras; Garebs no Tatīras; 39 un hetietis Ūrija, pavisam kopā trīsdesmit septiņi vīri.

24. nodaļa

1 Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: "Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!" 2 Tad ķēniņš pavēlēja karaspēka virspavēlniekam Joābam: "Ej un apstaigā it visur visas Israēla ciltis no Danas līdz Bēršebai un izdari tautas skaitīšanu, lai es zinātu ļaužu daudzumu!" 3 Tad Joābs atbildēja ķēniņam: "Lai Tas Kungs, tavs Dievs, padarītu visu tautu, cik liela tā arī jau būtu, vēl simtkārt lielāku, un lai manam kungam un ķēniņam būtu lemts to vēl skatīt ar paša acīm! Bet kāpēc tu, mans kungs un ķēniņ, gribi darīt šo lietu?" 4 Bet ķēniņa pavēle palika spēkā pret Joābu un pret karaspēka virsniekiem. Tā Joābs un karaspēka virsnieki devās projām no ķēniņa, lai Israēlā izdarītu tautas skaitīšanu. 5 Un viņi devās pāri Jordānai un apmetās teltīs pie Aroēras, pa labi no pilsētas, kas atrodas Arnonas upes ielejas vidusdaļā virzienā uz Gadu un uz Jāzeru. 6 No turienes viņi nogāja uz Gileādu un uz Tahtīm-Hodšī zemi; un tie nonāca līdz Dan-Jaānai un līdz Sidonas apkārtnei. 7 Pēc tam tie devās uz nocietināto Tiras pilsētu un uz visām heviešu un ānaāniešu pilsētām un beidzot nonāca Jūdas Negebā pie Bēršebas. 8 Kad tie bija pārstaigājuši visu zemi, tie pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām pārnāca atpakaļ Jeruzālemē. 9 Tad Joābs deva ķēniņam skaitīšanā uzzināto ļaužu skaitu: Israēlā bija astoņi simti tūkstošu spēcīgu vīru, kas bija zobena nesēji, bet Jūdā bija pieci simti tūkstošu vīru. 10 Tad, kad Dāvids bija beidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga un viņš lūdza To Kungu: "Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet tagad, ak, Kungs, lūdzu piedod Sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!" 11 Kad Dāvids nākamā rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds atklājās pravietim Gadam, Dāvida redzētājam, sacīdams: 12 "Noej pie Dāvida un saki viņam: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām - un Es tev to darīšu!" 13 Tad Gads nogāja pie Dāvida un teica viņam, sacīdams: "Vai lai tev par sodu tava zeme top piemeklēta ar trim bada gadiem? Jeb vai tu gribi trīs mēnešus slapstīties no saviem vajātājiem? Jeb vai tu gribi, lai trīs dienas tavā zemē plosās mēris? Pārdomā labi un apsver, kādu atbildi lai es tam dodu, kas šo pavēli ir devis un mani sūtījis." 14 Tad Dāvids sacīja Gadam: "Man ir ļoti lielas bailes. Es labāk vēlētos krist Tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!" 15 Tad Tas Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira - no Danas līdz Bēršebai - pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. 16 Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad To Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: "Tagad pietiek! Atrauj savu roku!" Un Tā Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. 17 Tad Dāvids sacīja Tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: "Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!" 18 Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: "Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!" 19 Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. 20 Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. 21 Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos." 22 Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! 23 Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!" 24 Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. 25 Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
hrХорватский
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us