Русский
ru
Azərbaycan dili
az
Gjuha shqipe
sq
English
en
العربية
ar
հայերեն
hy
Afrikaans
af
Български език
bg
Cymraeg
cy
Magyar nyelv
hu
Việt ngữ
vi
Ελληνικά
el
ქართული ენა
ka
Dansk
da
עִבְרִית
he
Bahasa Indonesia
id
Español
es
Íslenska
is
Gaeilge
ga
italiano
it
Қазақша
kk
Gĩgĩkũyũ
ki
中文
zh
한국어, 조선말
ko
Κurdî
ku
Кыргыз тили
ky
lv
Lietuvių kalba
lt
Македонски
mk
Bahasa Melayu
ms
Malti
mt
Монгол хэл
mn
Deutsch
de
Nederlands
nl
Norsk
no
język polski
pl
Português
pt
Limba română
ro
Cebuano
ceb
Српски
sr
slovenčina
sk
kiswahili
sw
Tagalog
tl
Тоҷикӣ
tg
ภาษาไทย
th
Тыва дыл
tyv
Türkçe
tr
اردو
ur
Ўзбекча
uz
فارسی
fa
suomi
fi
Français
fr
हिन्दी
hi
Hrvatski jezik
hr
Český jazyk
cs
Svenska
sv
eesti keel
et
日本語
ja

Реквизиты для пожертвований:

41001409981867

PIRMĀ SAMUĒLA GRĀMATA

1. nodaļa

1 Un tur bija kāds vīrs no Ramataim-Cofimas, no Efraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, tas bija Ēlihus dēls, un tas atkal Tohus dēls, kas atkal bija efratieša Cūfa dēls. 2 Un tam bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, bet otrai bija vārds Penīna; un Penīnai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. 3 Un šis vīrs gāja ik gadus kalnup no savas dzimtās pilsētas uz Šīlo, lai pielūgtu Dievu, To Kungu Cebaotu, un lai Viņam upurētu kaujamos upurus; un tur bija divi Ēļa dēli - Hofnus un Pinehass, kuri bija Tā Kunga priesteri. 4 Un tanī dienā, kad Elkana nesa kaujamo upuri, viņš deva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un viņas meitām devas, 5 bet Annai viņš deva divkāršu devu, jo viņš Annu mīlēja, bet Tas Kungs bija viņas klēpi aizslēdzis. 6 Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi. 7 Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja Tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda. 8 Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: "Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?" 9 Un tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Jo priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem Tā Kunga svētnīcas priekšā. 10 Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. 11 Tad viņa deva solījumu, sacīdama: "Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu." 12 Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, 13 jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. 14 Un Ēlis tai sacīja: "Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!" 15 Bet Anna atbildēja un sacīja: "Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. 16 Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām." 17 Tad Ēlis atbildēja un sacīja: "Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi." 18 Un viņa sacīja: "Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs." Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi. 19 Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu pieminēja. 20 Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls, jo viņa sacīja: "Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga." 21 Un, kad viņas vīrs Elkana ar visu savu dzimtu nogāja kalnā, lai nestu Tam Kungam savu gadskārtējo kaujamo upuri un savu solījuma upuri, 22 tad Anna negāja līdzi, bet sacīja savam vīram: "Kad puisītis būs atšķirts no krūts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās Tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu." 23 Un viņas vīrs Elkana tai sacīja: "Dari, kā tev labāk patīk; paliec arī šeit, līdz kamēr tu būsi viņu atšķīrusi. Ka tikai Tas Kungs piepildītu Savu vārdu!" Tā šī sieva palika mājās un zīdīja savu dēlu, tiekāms tā viņu atšķīra no krūts. 24 Un, kad viņa bija to atšķīrusi, viņa veda to sev līdzi, arī trīs vēršus un ēfu miltu, un vienu ādas trauku ar vīnu, un noveda uz Šīlo Tā Kunga namā; bet puisēns bija vēl jauns. 25 Tad tie nokāva vērsi un pieveda zēnu pie Ēļa. 26 Un viņa sacīja: "Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeit pie tevis stāvēja, lūgdama To Kungu. 27 Es lūdzu pēc šī zēna, un Tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. 28 Tādēļ es arī to Tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, - viņš ir no Tā Kunga izlūgts." Un viņi tur pielūdza To Kungu.

2. nodaļa

1 Tad Anna pielūdza un sacīja: "Mana sirds ir līksma par To Kungu, mans rags ir augstu pacelts Tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. 2 Neviens nav svēts, kā vien Tas Kungs, neviens, vienīgi Tu, un nav citas klints, kā vien mūsu Dievs. 3 Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no mjjūsu mutes neiziet nekaunīgi vārdi! Jo Tas mjKungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus. 4 Stipro loki guļ salauzti, bet nogurušie apjozti ar spēku. 5 Kas bija paēduši, sader par maizi, bet izsalkušie nav vairs izsalkuši; pat neauglīgā ir dzemdējusi septiņus, bet bērniem svētītā ir sakaltusi. 6 Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā. 7 Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš paaugstina. 8 Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubļiem, likdams tiem kopā sēdēt ar dižciltīgajiem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder Tam Kungam; uz tiem Viņš arī ir cēlis pasauli. 9 Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru. 10 Tas Kungs liek salūzt Saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkoniem. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku Savam ķēniņam, un Viņš pacels Sava svaidītā pestīšanas ragu." 11 Un Elkana nogāja uz Rāmu savā namā, bet zēns kalpoja Tam Kungam priestera Ēļa uzraudzībā. 12 Bet Ēļa dēli bija bezgodīgi vīri; un tie neatzina To Kungu. 13 Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem. 14 Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šīlo. 15 Dažreiz, iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, nāca un sacīja tam cilvēkam, kas pašreiz nesa savu kaujamo upuri: "Dod gaļu priesterim priekš cepeša! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu." 16 Tad tas vīrs tam atbildēja: "Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro." Bet viņš tam atbildēja: "Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, ja ne, tad es ņemšu ar varu." 17 Tā šo abu jauno vīru grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo tie nicināja Tā Kunga ēdamo upuri. 18 Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja Tam Kungam, apjozies ar linu efodu. 19 Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtējo kaujamo upuri. 20 Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu ar vārdiem: "Lai Tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no Tā Kunga izlūgusi." Un tie gāja uz savu dzīves vietu. 21 Un Tas Kungs svētīja Annu, un tā kļuva grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls pieauga, būdams pie Tā Kunga. 22 Ēlis gan bija jau ļoti vecs, bet viņš dzirdēja visu, ko viņa dēli darīja visam Israēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja Saiešanas telts durvju priekšā. 23 Un viņš tiem sacīja: "Kādēļ jūs darāt tādas lietas, šīs ļaunās lietas, par kurām es dzirdu no visas tautas? 24 Nē, mani dēli! Tā nav laba slava, kādu jūs esat - kā es dzirdu - iemantojuši Tā Kunga tautā. 25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu - kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?" Bet tie neklausīja sava tēva balsij, jo Tas Kungs gribēja tos nonāvēt. 26 Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika gan Tam Kungam, gan cilvēkiem. 27 Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Ēļa un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs: Es pats esmu atklādamies atklājies tava tēva Ārona dzimtai, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā. 28 Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm Sev par priesteri, lai tas tuvotos Manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu efodu Manā priekšā; un Es esmu tava tēva namam novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem. 29 Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā mājoklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? 30 Tādēļ šāds ir Tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: tiešām, Es biju teicis, ka tavam un tava tēva namam būs Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad Tā Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti. 31 Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva nama elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā. 32 Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja. 33 Tomēr visus Es neizdeldēšu, atraudams tos no Mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados. 34 Un tas lai tev ir par zīmi, kas nāks pār abiem taviem dēliem, Hofnuu un Pinehasu: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā! 35 Bet Sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Mana sirdsprāta, un tas būs Manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās Manis svaidītā priekšā vienumēr. 36 Tad ikviens, kas vēl atlicies no tava nama, nāks, lai mestos tā priekšā zemē par naudas artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: pieņem mani kādā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu kumoss maizes, ko ēst."

3. nodaļa

1 Tā jauneklis Samuēls kalpoja Tam Kungam priestera Ēļa priekšā; un Tā Kunga atklāsme bija retums tanī laikā; un parādību bija maz. 2 Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļasvietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas. 3 Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. 4 Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: "Redzi, še es esmu!" 5 Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: "Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis." Bet tas sacīja: "Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!" Un tas aizgāja un apgūlās. 6 Tad Tas Kungs atkal sauca: "Samuēl!" Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa, un sacīja: "Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis." Bet tas sacīja: "Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!" 7 Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. 8 Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: "Samuēl!" Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: "Še es esmu, jo tu esi mani saucis." Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis. 9 Un Ēlis sacīja Samuēlam: "Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!" Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļasvietā. 10 Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: "Samuēl! Samuēl!" Un Samuēls sacīja: "Runā, jo Tavs kalps klausās." 11 Un Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abās ausīs skanēs. 12 Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu, un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa namu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu! 13 Jo Es esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti, viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu. 14 Un tādēļ Es, pie Sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar nemūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem." 15 Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra Tā Kunga nama divkāršās durvis, un viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim. 16 Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: "Samuēl, mans dēls!" Un tas atsaucās: "Še es esmu!" 17 Un viņš sacīja: "Kas tā ir par vēsti, ko Viņš tev ir paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev dara tā un vēl vairāk, ja tu kaut vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu." 18 Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: "Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam." 19 Un Samuēls pieauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis. 20 Un viss Israēls, no Danas līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir Tā Kunga uzticīgais pravietis. 21 Un Tas Kungs arī vēl turpmāk atklājās Šīlo pilsētā, jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu.

4. nodaļa

1 Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam. Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. 2 Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. 3 Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: "Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas." 4 Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli - Hofnus un Pinehass. 5 Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. 6 Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, 7 tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē." Un tie sacīja: "Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! 8 Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! 9 Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!" 10 Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. 11 Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. 12 Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. 13 Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. 14 Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim. 15 Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. 16 Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?" 17 Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu." 18 Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus. 19 Bet viņa vedeklas, Pinehasa sievas, dzemdību laiks bija tuvu. Kad tā dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts ticis atņemts, ka tās vīratēvs miris un arī viņas pašas vīrs pagalam, tad viņa saļodzījās un dzemdēja, jo tai it pēkšņi bija uznākušas sāpes. 20 Un tanī brīdī, kad arī viņa mira, tad tās sievas, kas pie viņas stāvēja klāt, sacīja: "Nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi." Bet viņa vairs neatbildēja un neņēma to pie sirds. 21 Tomēr tā vēl nosauca to puisēnu vārdā Ihabods, ar ko tā gribēja teikt: godība ir atņemta nost no Israēla, - tādēļ ka atņemts bija Dieva šķirsts un tādēļ ka bija miris viņas vīratēvs, kā arī viņas vīrs. 22 Un viņa sacīja: "Godība ir atņemta Israēlam, tādēļ ka ticis atņemts Dieva šķirsts, mans vīratēvs un mans vīrs!"

5. nodaļa

1 Un filistieši paņēma Dieva šķirstu un aizveda to no Eben-Ezeras uz Ašdodu. 2 Tur filistieši paņēma Dieva šķirstu, ienesa to Dagona svētnīcā un novietoja blakus Dagonam. 3 Un, kad nākamajā rītā ašdodieši agri piecēlās, tad redzi, Dagons bija nokritis ar savu seju uz zemi šķirsta priekšā. Un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā. 4 Bet, kad tie nākamajā rītā atkal agri uzcēlās, tad redzi, Dagons atkal bija nogāzies ar savu seju uz zemi Tā Kunga šķirsta priekšā, bet Dagona galva un viņa roku delnas nolūzušas gulēja pie sliekšņa; vienīgi Dagona rumpis bija palicis uz tā. 5 Tādēļ Dagona priesteri un ikviens, kas ieiet Dagona svētnīcā, nemin uz Dagona sliekšņa Ašdodā līdz pat šai dienai. 6 Bet Tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem gan Ašdodā, gan tās robežās. 7 Kad Ašdodas vīri saprata savu postu, tad viņi sacīja: "Lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek, jo Viņa roka ir smagi piemeklējusi mūs un mūsu dievu Dagonu." 8 Tāpēc tie izsūtīja ziņu un sapulcināja kopā visus filistiešu lielkungus un sacīja: "Ko lai mēs darām ar Israēla Dieva šķirstu?" Un tie nosprieda: "Lai Gātas pilsētai tiek nodots Israēla Dieva šķirsts." Un tā viņi aizgādāja uz turieni Israēla Dieva šķirstu. 9 Bet, kad viņi to bija turp nogādājuši, tad Tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu un izbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, gan mazus, gan lielus, ar augoņiem, tā ka tie lauzās viņu miesās uz āru. 10 Un tad viņi nosūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu. Un notika, tiklīdz Dieva šķirsts nonāca Ekronā, tad pilsētas iedzīvotāji brēca un sacīja: "Vai jūs esat atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai mūs un visu mūsu tautu nomaitātu?" 11 Un tie izsūtīja ziņu un sapulcināja visus filistiešu lielkungus un sacīja: "Sūtiet projām Israēla Dieva šķirstu, lai tas nonāk atpakaļ savā vietā un lai tas nenokauj mūs un mūsu tautu!" Patiesi, nāves bailes bija ļoti lielas ikvienā pilsētā, kuru Dievs bija smagi skāris ar Savu roku. 12 Arī tie ļaudis, kuri nenomira, tika smagi šausti ar augoņiem, un no pilsētas pret debesīm cēlās žēlabas.

6. nodaļa

1 Kad Tā Kunga šķirsts atradās filistiešu novadā jau septiņus mēnešus, 2 tad filistieši saaicināja savus priesterus un zintniekus un viņiem jautāja: "Ko lai mēs darām ar Tā Kunga šķirstu? Izziniet, kā mums to nosūtīt atpakaļ savā vietā!" 3 Un tie sacīja: "Ja jūs gribat Israēla Dieva šķirstu sūtīt atpakaļ, tad nesūtiet to tukšā, bet atdodiet to atpakaļ kopā ar vainas izpirkšanas upuri, jo tikai tādā ceļā jūs paši tiksit dziedināti un jums kļūs arī zināms, kādēļ Viņa roka no jums vēl nav atstājusies." 4 Tad tie prasīja: "Kādu vainas izpirkšanas upuri tad lai mēs tam līdzi nosūtām?" Un tie sacīja: "Pēc filistiešu lielkungu skaita - piecus lielus zelta trumus un piecas zelta peles, jo viena un tā pati sērga ir pārņēmusi viņus visus: gan tautu, gan vadoņus. 5 Tad nu taisiet savu trumu attēlus un peļu attēlus, kas posta jūsu zemi, un dodiet godu Israēla Dievam; varbūt Viņš padarīs Savu roku pār jums mazliet vieglāku - pār jūsu dievu un pār jūsu zemi. 6 Un kāpēc tad jūs gribat savu sirdi apcietināt, kā ēģiptieši un faraons reiz savas sirdis apcietināja? Vai tad tā nebija: kad Viņš tiem Savu gribu bija brīnišķi parādījis, tad viņi tos arī atlaida, un tie aizgāja. 7 Un tagad, taisiet jaunus ratus un ņemiet divas zīdītājas govis, uz kurām vēl nekad jūgs nav likts; iejūdziet abas jaunās govis ratos, bet viņu mazos telēnus aizvediet no tām prom uz mājām; 8 tad ņemiet Tā Kunga šķirstu un uzceliet to uz ratiem, tos zelta priekšmetus, ko jūs Viņam esat nolikuši kā vainas izpirkšanas maksu, tos ielieciet vācelē tam blakām un tad to sūtiet projām, lai iet savu ceļu. 9 Un tad vērojiet: ja tas uzsāks savu atceļu kalnup virzienā uz Bet-Šemešu, tad tas mums šo nelaimi ir atnesis; bet ja ne, tad mēs zināsim, ka Viņa roka nav mūs skārusi, bet tas mums nejauši noticis." 10 Un tie vīri tā arī izdarīja - ņēma divas jaunas govis, kas tikko kā bija atnesušās, un iejūdza tās ratos, bet viņu teļus tie paturēja mājās. 11 Un tie iecēla Tā Kunga šķirstu ratos līdz ar vāceli ar zelta pelēm un trumu attēliem. 12 Tad govis aizgāja taisni pa ceļu virzienā uz Bet-Šemešu, iedamas pa vienām un tām pašām sliedēm, nepārtraukti maudamas, solīti pa solītim, un tās nenogriezās ne pa labi, ne pa kreisi; un filistiešu lielkungi sekoja tām līdz Bet-Šemešas robežām. 13 Bet-Šemešas iedzīvotāji pašreiz pļāva ielejā kviešus, un, kad tie savas acis pacēla un ieraudzīja šķirstu nākam, tad tie, to redzēdami, kļuva līksmi. 14 Un rati nobrauca Jozuas, Bet-Šemešas iedzīvotāja, tīrumā un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie saskaldīja ratus malkā, bet govis tie upurēja kā dedzināmo upuri Tam Kungam. 15 Tad levīti nocēla Tā Kunga šķirstu līdz ar vāceli, kas bija tam klāt un kurā atradās zelta priekšmeti, un nolika to uz lielā akmens, un Bet-Šemešas iedzīvotāji tanī dienā upurēja Tam Kungam gan dedzināmos, gan kaujamos upurus. 16 Kad tie pieci filistiešu lielkungi to redzēja, tad tie tanī pašā dienā atgriezās Ekronā. 17 Bet šie nu ir trumu atveidojumi tīrā zeltā, ko filistieši atsūtīja Tam Kungam kā vainas izpirkšanas upuri: viens par Ašdodu, viens par Gazu, viens par Aškalonu, viens par Gātu, viens par Ekronu. 18 Un arī zelta peļu daudzums bija pēc filistiešu pilsētu skaita, kuras bija padotas pieciem lielkungiem, gan no nocietinātām pilsētām, gan no lauku ciemiem. Un tam liecinieks ir lielais akmens, uz kura tie nolika Tā Kunga šķirstu un kas līdz šai dienai vēl atrodas Jozuas, no Bet-Šemešas, tīrumā. 19 Bet Tas Kungs sodīja Bet-Šemešas iedzīvotājus, tāpēc ka tie bija ielūkojušies Tā Kunga šķirstā, un Viņš lika nomirt no iedzīvotājiem septiņdesmit vīriem. Un tauta par tiem sēroja, ka Tas Kungs ar šādu bargu pārmācību bija tautu sodījis. 20 Un Bet-Šemešas iedzīvotāji sacīja: "Kas gan var pastāvēt Tā Kunga, tā svētā Dieva, vaiga priekšā?! Un pie kā gan Viņš no mums aizietu?" 21 Un tie nosūtīja vēstnešus pie Kirjat-Jeārimas iedzīvotājiem, teikdami: "Filistieši ir atdevuši atpakaļ Tā Kunga šķirstu, nāciet lejā un vediet to kalnā pie sevis."

7. nodaļa

1 Tad atnāca vīri no Kirjat-Jeārimas un aizveda Tā Kunga šķirstu kalnup, un tie to noveda Abinadaba namā uz pakalna; tur viņi iesvētīja tā dēlu Ēleāzaru, lai tas apsargātu Tā Kunga šķirstu. 2 Un pagāja no tās dienas, kopš šķirsts bija novietots Kirjat-Jeārimā, daudz laika, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams vaimanāja un meklēja To Kungu. 3 Tad Samuēls runāja, visam Israēla namam sacīdams: "Ja jūs no visas savas sirds gribat atgriezties pie Tā Kunga, tad izmetiet ārā no sava vidus šos svešo tautu dievus un Aštartes tēlus, pievērsiet savu sirdi Tam Kungam un kalpojiet vienīgi Viņam, tad Viņš jūs izglābs no filistiešu rokas." 4 Un tad Israēla bērni izmeta Baala un Aštartes tēlus un kalpoja vienīgi Tam Kungam. 5 Un Samuēls sacīja: "Sapulciniet visu Israēlu Micpā, tad es jūsu labad piesaukšu To Kungu!" 6 Un tie tika sapulcināti Micpā, un viņi smēla ūdeni un to izlēja Tā Kunga priekšā; un viņi to dienu gavēja un sacīja: "Mēs esam grēkojuši Tā Kunga priekšā." Tā Samuēls Micpā sprieda tiesu pār Israēla bērniem. 7 Kad filistieši dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā, tad filistiešu lielkungi devās kalnā pret Israēlu. Un Israēla bērniem, to dzirdot, sametās bailes filistiešu priekšā. 8 Un Israēla bērni sacīja Samuēlam: "Nemities mūsu labad skaļi piesaukt To Kungu, mūsu Dievu, lai Viņš mūs izglābj no filistiešu rokas!" 9 Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un to visu upurēja Tam Kungam kā dedzināmo upuri; un Samuēls skaļā balsī lūdza Israēla labad To Kungu, un Tas Kungs viņu uzklausīja. 10 Kad Samuēls patlaban upurēja Tam Kungam dedzināmo upuri, tad filistieši ar kauju uzbruka Israēlam; bet Tas Kungs tanī dienā lika lielam negaisam ar briesmīgiem pērkona grāvieniem iet pāri filistiešiem un iedvesa tiem tādas bailes un radīja viņos tādu sajukumu, ka tie tika Israēla sakauti. 11 Un Israēla vīri devās laukā no Micpas, un tie kāva filistiešus un vajāja tos līdz pat Bet-Karai. 12 Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu; viņš nosauca to vārdā Eben-Ēzera 13 Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās; un Tā Kunga roka bija visu laiku pret filistiešiem, kamēr Samuēls dzīvoja. 14 Bet tās pilsētas, ko filistieši bija atņēmuši mjIsraēlam, nonāca atkal atpakaļ Israēla mjīpašumā no Ekronas līdz Gātai, un arī to robežu apgabalus Israēls izrāva no filistiešu rokas. Un miers bija arī starp Israēlu un amoriešiem. 15 Un Samuēls bija soģis pār Israēlu visu savu dzīves laiku. 16 Un viņš gāja gadu no gada visapkārt uz Bēteli, Gilgalu un Micpu; un, kad nu viņš visās tanīs vietās bija Israēlu tiesājis, 17 tad viņš atkal atgriezās atpakaļ Rāmā, jo tur bija viņa nams, un tur viņš arī sprieda tiesu pār Israēlu, un tur viņš uzcēla altāri Tam Kungam.

8. nodaļa

1 Un notika, kad Samuēls jau bija kļuvis vecs, tad viņš iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā. 2 Viņa pirmdzimtā dēla vārds bija Joēls, un otra vārds bija Abija; abi tie bija soģi Bēršebā. 3 Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas, tie pieņēma uzpirkšanas dāvanas un grozīja tiesu. 4 Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. 5 Un viņi tam sacīja: "Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos, tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām." 6 Tas Samuēlam nepatika, it īpaši, kad viņi teica: dod mums ķēniņu, kas lai mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. 7 Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. 8 Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara. 9 Bet tagad klausi viņu balsij, tikai brīdini viņus nopietni un dari tiem zināmu, kādas tiesības būs ķēniņam, kas pār tiem valdīs." 10 Tad Samuēls visus Tā Kunga vārdus sacīja tautai, kas prasīja no viņa ķēniņu. 11 Un viņš sacīja: "Šādas tiesības būs ķēniņam, kas pār jums valdīs: viņš ņems jūsu dēlus par braucējiem saviem ratiem un arī, lai tie būtu viņa jātnieki, un arī, lai tie tecētu viņa ratu priekšā. 12 Un viņš tos iecels, lai tie būtu virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār piecdesmit vīriem; un citiem viņš liks, lai tie apartu un arī nopļautu viņa laukus, un vēl citiem, lai tie darina gan kara ieročus, gan ratu piederumus. 13 Un jūsu meitas viņš ņems, lai tās gatavotu ziedes, būtu par virējām un par cepējām. 14 Un jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna dārzus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos saviem kalpiem. 15 Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. 16 Viņš ņems arī jūsu kalpus un jūsu kalpones, un jūsu labākos jaunekļus, un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus. 17 No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsit viņam par kalpiem. 18 Un, kad jūs tanī dienā brēksit sava ķēniņa dēļ, ko jūs paši būsit sev izvēlējušies, tad Tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs." 19 Bet tauta nevēlējās paklausīt Samuēla balsij, un tie sacīja: "Nē, lai tikai ķēniņš būtu pār mums! 20 Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus." 21 Un Samuēls dzirdēja visus tautas vārdus, un viņš tos darīja zināmus Tam Kungam. 22 Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Paklausi viņu balsij un iecel tiem ķēniņu!" Tad Samuēls sacīja Israēla vīriem: "Ejiet ikviens savā pilsētā."

9. nodaļa

1 Un tur bija kāds vīrs no Benjamīna cilts, vārdā Kīšs, pārticis cilvēks, Abiēla dēls, kas bija Cerora dēls, un tas Behorata dēls, un tas Afijas dēls. 2 Un viņam bija dēls, vārdā Sauls, viņa pirmdzimtais, skaists jauneklis, un visā Israēlā nebija neviena vīra, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš; veselu galvas tiesu viņš bija lielāks kā visi citi tautā. 3 Tieši tai laikā Saula tēvam Kīšam bija nomaldījušās ēzeļu mātes, un Kīšs sacīja savam dēlam Saulam: "Ņem sev līdzi kādu no šiem puišiem un celies un dodies ēzeļu mātes meklēt!" 4 Tad viņš pārstaigāja Efraima kalnus un izgāja caur Šališa zemi, un tie tās neatrada; un tie nogāja Šalima zemē, bet ir tur to nebija; un tad tie nonāca Benjamīna zemē, bet tie vēl arvien tās neatrada. 5 Un tad tie nogāja uz Cūfa zemi, un Sauls sacīja savam puisim, kas pie viņa bija: "Nāc, dosimies atpakaļ! Var būt, ka mans tēvs ir beidzis bēdāties par ēzeļu mātēm un sācis raizēties par mums." 6 Bet tas viņam sacīja: "Redzi, šai pilsētā ir kāds Dieva vīrs, kas ir ļoti godājams; viss, ko vien viņš saka, tas noteikti piepildās; dosimies nu uz turieni, varbūt viņš mums norādīs mūsu ceļu, kuru mums iet." 7 Tad Sauls atbildēja savam puisim: "Redzi, kad mēs tur noiesim, bet ko mēs šim vīram aiznesīsim? Jo maizes mūsu ceļa kulītēs vairs nav, un dāvanu mums nav, ko Dieva vīram pasniegt; kas tad mums ir?" 8 Taču puisis atkal atbildēja Saulam un sacīja: "Redzi, manā rokā ir sudraba seķeļa ceturtdaļa, to es gribu dot tam Dieva vīram, lai viņš mums pasaka mūsu ceļu." 9 Senāk Israēlā tā mēdza sacīt, kad kāds gāja savā gaitā, lai meklētu Dieva padomu: nāciet, iesim pie redzētāja! - Ko šodien sauc par pravieti, to senāk dēvēja par redzētāju. 10 Tad Sauls sacīja savam puisim: "Tavs padoms ir labs, nāc, iesim." Un tie gāja uz to pilsētu, kur šis Dieva vīrs mita. 11 Un tiem, kalnup kāpjot pa pilsētas uzkalniem, ceļā gadījās jaunavas, kuras bija iznākušas ārā, lai smeltu ūdeni. Un tie viņām jautāja: "Vai te atrodas redzētājs?" 12 Tās viņiem atbildēja un sacīja: "Redzi, šeit pat jau viņš ir - tur, jūsu priekšā; tikai pasteidzieties, jo šodien viņš ir nācis pilsētā, tāpēc ka šodien tautai kalnā ir upurējams kaujamais upuris. 13 Kad ieiesit pilsētā, tad jūs varēsit viņu vēl sastapt, pirms viņš dodas augšā kalnā ēst upura mielastu. Tauta nevar to baudīt pirms viņa atnākšanas, jo viņam vispirms upuris ir jāiesvētī, un tikai pēc tam to var baudīt tie, kas ir aicināti; tāpēc nu tagad ejiet, jo šodien jūs to tiešām sastapsit." 14 Un tie devās kalnup pilsētā; un, kad viņi nonāca iekšpilsētā, tad Samuēls izgāja tiem pretī, lai dotos kalnā. 15 Bet Tas Kungs dienu agrāk, pirms Sauls nāca, bija atklājies Samuēlam, sacīdams: 16 "Rītdien ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni Manai Israēla tautai, jo viņš Manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis Savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis." 17 Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, tad Tas Kungs arī deva viņam ziņu: "Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu." 18 Un Sauls piestājās pie Samuēla pašos vārtos un sacīja: "Lūdzu, pasaki man, kur te ir redzētāja nams?" 19 Tad Samuēls atbildēja Saulam: "Es pats esmu redzētājs; ej man pa priekšu uz to pakalnu! Un ēd šodien kopā ar mani, bet no rīta agri es tevi atlaidīšu, un es tev došu ziņu par visu, kas tev ir uz sirds. 20 Bet par tām ēzeļu mātēm, kuras tev jau pirms trijām dienām bija nomaldījušās, vairs nebēdājies, jo tās ir atrastas. Un kuram tad tiks viss Israēla labums? Vai ne tev un visam tava tēva namam?" 21 Tad Sauls atbildēja un sacīja: "Vai es nenāku no Benjamīna, no mazākās Israēla cilts, un no mazākās dzimtas visu Benjamīna dzimtu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?" 22 Tad Samuēls ņēma līdzi Saulu un viņa puisi un tos ieveda ēdamā telpā; viņš tos sēdināja visaugstākajā vietā ielūgto priekšgalā, bet tādu bija pie trīsdesmit vīru. 23 Un Samuēls sacīja pavāram: "Dod šurp to gabalu, kuru es tev devu un par kuru es tev sacīju, lai tu noliec to pie sevis." 24 Tad pavārs atnesa, augstu pacēlis pleci ar visu, kas pie tā, un to cēla Saula priekšā. Un Samuēls sacīja: "Redzi, kas te ir atlicināts, tas tev ir celts priekšā, ēd, jo tas šim noliktajam laikam tev bija paglabāts, jau kopš es sacīju, ka esmu tautu saaicinājis." Un tā Sauls ēda kopā ar Samuēlu tanī dienā. 25 Un, kad tie nogāja lejā no kalna pilsētā, tad viņš sarunājās ar Saulu uz jumta. 26 Un tie cēlās agri, tikko kā ausa gaisma, un Samuēls sauca Saulu no jumta un sacīja: "Celies augšā! Es gribu tevi pavadīt." Tad Sauls piecēlās, un tie abi, viņš un Samuēls, izgāja laukā. 27 Un, kad viņi bija, lejup dodamies, nogājuši līdz pilsētas galam, tad Samuēls sacīja Saulam: "Saki puisim, lai viņš paiet mums garām un paliek mūsu priekšā." Un tas arī aizgāja. "Bet tu paliec nu kādu brīdi stāvot, jo es tev pavēstīšu Dieva vārdu."

10. nodaļa

1 Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: "Vai Tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār Savu īpašumu - Israēla tautu? 2 Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu sastapsi divus vīrus pie Rahēles kapa uz Benjamīna robežām Celcā. Tie tev ziņos, sacīdami: tās ēzeļu mātes, ko tu biji izgājis meklēt, ir atrastas; un tavs tēvs tagad nebēdājas par ēzeļu mātēm, bet viņš raizējas par jums, domādams, ko varētu darīt sava dēla labad. 3 Un, no turienes vēl tālāk aizgājis, tu nonāksi pie Tābora ozola, un tur tevi satiks trīs vīri, kuri dosies kalnup uz Bēteli pie Dieva; viens nesīs trīs āžus, otrs trīs klaipus maizes, un trešais nesīs ādas maisu ar vīnu. 4 Un tie tevi sveicinās un dos tev divas maizes, tās ņem no viņu rokām. 5 Pēc tam tu nonāksi Dieva pakalnā, kur novietojusies filistiešu sardze, un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas pašreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras, un tie pravietos. 6 Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku. 7 Un redzi, kad šīs zīmes notiks un tās kļūs tev zināmas, tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi. 8 Bet tev būs noiet man pa priekšu uz Gilgalu, un redzi, arī es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus un arī kaujamos pateicības upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekāms es pie tevis nāku un saku, kas tev ir jādara." 9 Un notika, tikko viņš pagrieza muguru pret Samuēlu, lai turpinātu ceļu, Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā. 10 Un tad tie devās uz Gibeu, un praviešu pulks viņam nāca pretī, un pēkšņi pār viņu nāca Tā Kunga Gars, un viņš viņu vidū pravietoja. 11 Un visi, kas viņu citkārt bija pazinuši, ne tikai kopš vakarējās un aizvakarējās dienas, kad redzēja, ka viņš kopā ar praviešiem pravietoja, tad cits citam teica: "Kas ar Kīša dēlu ir noticis? Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?" 12 Tad kāds vīrs no turienes atbildēja un sacīja: "Un kas tad ir viņu, šo praviešu, tēvs?" Tādēļ ir cēlies šāds sakāmvārds: vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem? 13 Un, kad viņš beidza pravietot, viņš devās uz augstieni. 14 Tad Saula radinieks prasīja viņam un viņa puisim: "No kurienes nākuši?" Un viņš atbildēja: "Ēzeļu mātes meklēt. Bet, kad redzējām, ka to tur nav, tad mēs devāmies pie Samuēla." 15 Tad Saula radinieks sacīja: "Pastāsti man, ko Samuēls jums teica." 16 Un Sauls sacīja savam radiniekam: "Viņš mums droši pateica, ka ēzeļu mātes atrastas." Bet par ķēniņa godu, par ko Samuēls arī bija vēstījis, viņš tam nekā neteica. 17 Tad Samuēls sasauca tautu Tā Kunga priekšā Micpā 18 un sacīja Israēla bērniem: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu izvedis Israēlu no Ēģiptes, un Es esmu arī tos glābis no ēģiptiešu rokas un arī no visu ķēniņu valstību varām, kas jūs ir apspiedušas; 19 bet jūs šodien paši esat savu Dievu atmetuši, kas jūs ir izglābis no visām jūsu likstām un no visām jūsu bēdām, un jūs esat Viņam teikuši: iecel pār mums ķēniņu! - Un tagad stājieties Tā Kunga priekšā, pēc jūsu ciltīm un pēc jūsu dzimtām!" 20 Un, kad Samuēls bija savedis kopā visas Israēla ciltis, tad tika mesti mesli, un tika iezīmēta Benjamīna cilts. 21 Un, kad Benjamīna cilts pēc savām dzimtām bija klāt pienākusi, tad ar meslu tika iezīmēta Matrija dzimta, un tā ar meslu tika izraudzīts Sauls, Kīša dēls. Un tie to meklēja, bet neatrada. 22 Tad tie vēlreiz vaicāja To Kungu: "Vai viņš vēl nāks?" Un Tas Kungs atbildēja: "Redzi, viņš ir paslēpies starp mantu kravām." 23 Tad tie steidzās un izvilka viņu no turienes laukā, un viņš nostājās tautas vidū, un viņš bija galvas tiesu pārāks nekā citi ļaudis. 24 Tad Samuēls sacīja visai tautai: "Vai jūs redzat, kādu Tas Kungs ir izredzējis? Tiešām, nav neviena cita visā tautā, kas būtu tāds kā viņš!" Tad visa tauta uzgavilēja un sauca: "Lai dzīvo ķēniņš!" 25 Tad Samuēls tautai teica, kādas ir ķēniņa varas tiesības, un viņš to ierakstīja grāmatā un nolika Tā Kunga priekšā; tad Samuēls atlaida tautu, ikvienu uz savām mājām. 26 Un arī Sauls gāja uz savām mājām Gibeā, un viņam līdzi gāja pulks vīru, kuru sirdis Dievs bija aizskāris. 27 Bet kādi nelieši sacīja: "Ko gan šis mums palīdzēs?" Un tie viņu nicināja un nenesa viņam dāvanas, bet viņš nelikās to dzirdējis.

11. nodaļa

1 Tad amonietis Nahašs devās un apmetās teltīs pie Jabešas Gileādā, un visi Jabešas vīri sacīja Nahašam: "Noslēdz derību ar mums, mēs gribam tev kalpot." 2 Tad amonietis Nahašs viņiem sacīja: "Tikai tā esmu ar mieru ar jums visiem noslēgt derību, ka es jums visiem izduru labo aci, tā likdams kaunam nākt pār visu Israēlu." 3 Tad Jabešas vecaji viņam sacīja: "Dod mums septiņas dienas laika, lai mēs izsūtām vēstnešus pa visām Israēla robežām; ja tad nebūs neviena glābēja mums, mēs paši iziesim pie tevis." 4 Kad vēstneši nonāca Gibeā, Saula pilsētā, un izstāstīja visus šos vārdus tautai, tad visa tauta pacēla savu balsi un raudāja. 5 Bet Sauls atgriezās ar vēršiem no lauka. Un Sauls vaicāja: "Kas ļaudīm ir noticis, ka tie raud?" Tad tie viņam izstāstīja Jabešas vīru vēsti. 6 Kad Sauls šos vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu un viņš iedegās ļoti bargās dusmās. 7 Viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Tos ar vēstnešu rokām viņš izsūtīja pa visām Israēla robežām, teikdams: "Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat!" Tad bijība Tā Kunga priekšā it pēkšņi pārņēma visu tautu, un tie devās karā kā viens vīrs. 8 Viņš tos pārskaitīja Bezekā, un tad Israēlam izrādījās trīs simti tūkstošu, bet Jūdam trīsdesmit tūkstoši vīru. 9 Tad tie sacīja vēstnešiem, kas bija nākuši: "Tā sakiet Jabešas vīriem Gileādā: rītdien, kad saule karsti spiedīs, jums būs glābšana." Kad vēstneši atnāca un paziņoja to Jabešas vīriem, tad tie priecājās. 10 Un tad Jabešas vīri paziņoja amoniešiem: "Rīt mēs labprātīgi dosimies jūsu rokās, tad dariet ar mums, kā jums patīk!" 11 Nākamā rītā Sauls sadalīja karaspēku trijos pulkos, un tie rīta ausmā uzbruka ienaidnieku nometnei un kāva amoniešus līdz dienas karstākai stundai; bet tie, kuri palika pāri, tika tā izklīdināti, ka pat divi nepalika kopā. 12 Tad tauta sacīja Samuēlam: "Kas tie tādi bija, kuri sacīja: vai lai Sauls pār mums valda kā ķēniņš? - Dodiet šurp mums šos vīrus, lai mēs tos nonāvējam!" 13 Bet Sauls sacīja: "Šodien lai neviens nemirst, tāpēc ka Tas Kungs šodien ir devis atpestīšanu Israēlam." 14 Un tad Samuēls sacīja tautai: "Nāciet, dosimies uz Gilgalu un apstiprināsim tur ķēniņa varu!" 15 Tad visa tauta nogāja uz Gilgalu, un tur viņi iecēla Saulu par ķēniņu Tā Kunga priekšā Gilgalā, un viņi tur nesa Tam Kungam kaujamos pateicības upurus. Tur tad arī Sauls ar visiem Israēla vīriem ļāvās lielam priekam.

12. nodaļa

1 Tad Samuēls sacīja visam Israēlam: "Redzi, es esmu uzklausījis visas jūsu vēlēšanās, ko jūs esat izteikuši, un esmu jums iecēlis ķēniņu. 2 Un redzi, te jūsu priekšā staigā jūsu ķēniņš, bet es esmu palicis vecs un nosirmojis, un mani dēli ir ar jums, un es esmu jūsu priekšā staigājis no savas jaunības līdz pat šai dienai. 3 Redzi, še es stāvu. Atbildiet par mani Tā Kunga un Viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis, un kura ēzeli es esmu piesavinājies? No kura es esmu izspiedis netaisnu peļņu, un kuram es esmu varas darbus darījis? Un no kura rokas es esmu ņēmis dāvanas, ka es savas acis tādēļ būtu piemiedzis? Tad es jums atlīdzināšu; lieciniet pret mani, tad es jums atdošu!" 4 Un tie atbildēja: "Tu neesi no mums netaisnu peļņu izspiedis, tu arī neesi centies mums izdabāt, un tu arī neesi ne no viena cilvēka rokas neko pieņēmis." 5 Tad viņš turpināja: "Lai Tas Kungs man ir liecinieks pret jums, un Viņa svaidītais lai ir šodien liecinieks, ka jūs manā rokā nekā tāda neesat atraduši." Un tie sacīja: "Lai Viņš ir liecinieks." 6 Un Samuēls sacīja tautai: "Jā, Tas Kungs ir liecinieks, kas Mozu un Āronu sūtījis un kas jūsu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes. 7 Un nu tagad nostājieties še, lai es ar jums izskaidrojos Tā Kunga priekšā par visiem labiem darbiem un žēlastības liecībām, ko Viņš jums un jūsu tēviem ir parādījis. 8 Kad Jēkabs bija nogājis uz Ēģipti un jūsu tēvi vaimanādami brēca uz To Kungu, tad Tas Kungs sūtīja Mozu un Āronu, un tie izveda jūsu tēvus no Ēģiptes un lika tiem apmesties šinī vietā. 9 Bet tie aizmirsa To Kungu, savu Dievu, tāpēc Viņš tos nodeva Siseras, Hacoras karaspēka virspavēlnieka, varā, arī filistiešu varā un Moāba ķēniņa varā, un šie karoja pret viņiem. 10 Un tad tie brēca un vaimanāja, griezdamies pie Tā Kunga, un sacīja: mēs esam grēkojuši, jo mēs esam To Kungu atstājuši un esam kalpojuši baaliem un aštartēm! Bet nu, lūdzams, izglāb mūs no mūsu ienaidnieku rokas, un mēs Tev kalposim! 11 Tad Tas Kungs sūtīja Jerubbaalu, Baraku, Jeftu un Samuēlu, un Viņš jūs izglāba no jūsu ienaidnieku rokas, kas bija jums visapkārt, tā ka jūs varējāt dzīvot mierā. 12 Un, kad jūs redzējāt, ka amoniešu ķēniņš Nahašs jums uzbrūk, tad jūs man teicāt: ne tā, bet ķēniņam būs pār mums valdīt, - kaut gan Tas Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš. 13 Un nu redzi, te ir tas ķēniņš, ko jūs sev izraudzījāt un kuru jūs prasījāt; un redzi, Tas Kungs ir jums iecēlis ķēniņu. 14 Vai nu jūs gribat bīties To Kungu, Viņam kalpot, klausīt Viņa balsij un nesacelties pret Tā Kunga pavēlēm, un tiklab jūs, kā arī tas ķēniņš, kurš pār jums valda, sekot Tam Kungam, savam Dievam? 15 Bet, ja jūs Tā Kunga balsij neklausīsit un sacelsities pret Tā Kunga pavēlēm, tad Tā Kunga roka būs pret jums, kā tā bija pret jūsu tēviem. 16 Tagad nostājieties še un vērojiet to lielo parādību, kurai Tas Kungs liks notikt jūsu acu priekšā. 17 Vai pašreiz nav kviešu pļaujamais laiks? Es piesaukšu To Kungu, un Viņš dos pērkonus un lietu, lai jūs atzīstat un nomanāt, ka ļaunums, ko jūs esat izdarījuši, ir ļoti liels Tā Kunga priekšā, proti, ka esat prasījuši sev ķēniņu." 18 Kad nu Samuēls To Kungu piesauca, tad Tas Kungs sūtīja pērkonus un vēlīno lietu tanī pašā dienā; un visa tauta ļoti bijās To Kungu un Samuēlu. 19 Un tad visa tauta sacīja Samuēlam: "Aizlūdz par saviem kalpiem To Kungu, savu Dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs arī vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu." 20 Tad Samuēls sacīja tautai: "Nebīstieties! Jūs gan patiešām esat šo ļaunumu izdarījuši; tomēr neatkāpieties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi. 21 Un neatkāpieties, sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tie ir nieki. 22 Gan Tas Kungs Savu tautu neatmetīs Sava lielā Vārda dēļ, jo Tam Kungam ir paticis jūs darīt par Savu tautu. 23 Arī es nekad tā neapgrēkošos pret To Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jūs staigāt labo un taisno ceļu. 24 Tikai bīstaities To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas varen lielas lietas Viņš jums ir darījis. 25 Bet, ja jūs tomēr darīsit ļaunu, tad gan jūs, gan jūsu ķēniņš aiziesit bojā."

13. nodaļa

1 Sauls bija gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divus gadus pār Israēlu. 2 Un Sauls sev izmeklēja no Israēla trīs tūkstošus vīru, un divi tūkstoši bija pie viņa Mikmašas un Bēteles kalnos, bet tūkstoš vīru bija pie Jonatāna Gibeā Benjamīna ciltī; visus pārējos vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti. 3 Bet Jonatāns sagrāva filistiešu sardžu nometni, kura atradās Gibeā, un filistieši to dzirdēja; bet Sauls lika pūst taures visā zemē, paziņodams: "Lai ebreji to dzird." 4 Kad viss Israēls dzirdēja sakām, ka Sauls ir sagrāvis filistiešu sardžu nometni un Israēls kļuvis filistiešiem nepanesams, tad tika sasaukta visa tauta uz Gilgalu, lai sekotu Saulam. 5 Arī filistieši sapulcējās, lai uzbruktu Israēlam, pavisam kopā trīsdesmit tūkstoši ratu un seši tūkstoši jātnieku, bet kājnieku tik daudz kā smiltis jūrmalā; tie devās karagājienā un uzcēla savu telšu nometni austrumos no Bet-Avenas pie Mikmašas. 6 Un, kad nu Israēla vīri redzēja, ka viņi ir briesmās, jo ļaudis bija apspiesti, tad ļaudis paslēpās gan alās, gan aizās un klintīs, gan klintīs iekaltās kapenēs, gan ūdens tvertnēs. 7 Daži devās pat pāri Jordānai uz Gada un Gileāda zemi, bet Sauls vēl kavējās Gilgalā, un visi aiz viņa stāvošie ļaudis bija lielās izbailēs. 8 Tā viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noliktajam laikam, bet, kad Samuēls nenāca uz Gilgalu un ļaudis, kas bija pie viņa, sāka jau izklīst, 9 tad Sauls sacīja: "Atnesiet šurp pie manis dedzināmo upuri un kaujamo pateicības mjupuri!" Un viņš upurēja dedzināmo upuri. 10 Un notika, tikko kā viņš bija pabeidzis upurēt dedzināmo upuri, redzi, tad atnāca Samuēls. Un Sauls izgāja viņam pretī, lai viņu apsveiktu. 11 Tad Samuēls sacīja: "Ko tu esi darījis?" Un Sauls atbildēja: "Kad es redzēju, ka ļaudis klīst projām no manis un tu noliktā laikā nenāci, un filistieši ir sapulcējušies Mikmašā, 12 tad es domāju: tagad filistieši dosies pret mani uz Gilgalu uzbrukumā, bet es vēl neesmu paspējis Tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību, - tā es iedrošinājos un nesu dedzināmo upuri." 13 Tad Samuēls atbildēja Saulam: "Tu esi aplam darījis; tu neesi izpildījis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban Tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, 14 bet nu tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis Sev vīru, kas ir pēc Viņa sirdsprāta, un Tas Kungs tam ir nolicis būt Savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko Tas Kungs bija tev pavēlējis." 15 Tad Samuēls cēlās, devās projām no Gilgalas uz Gibeu Benjamīna ciltī; bet Sauls pārskaitīja savu karapulku, kas bija vēl pie viņa palicis, - ap seši simti vīru. 16 Un Sauls līdz ar savu dēlu Jonatānu un tiem ļaudīm, kas bija pie viņa palikuši, apmetās Gibeā Benjamīna ciltī, bet filistieši bija uzcēluši savas teltis Mikmašā. 17 Tad no filistiešu nometnes izgāja trīs sirotāju pulki - viens pulks nogriezās pa ceļu uz Ofru, uz Šuala zemi, 18 bet otrs pulks nogriezās uz Bet-Horonas pusi, un trešais pulks pagriezās uz ceļu, kas sniedzas līdz Ceboima ielejai uz tuksneša pusi. 19 Tolaik neviena kalēja nevarēja atrast pa visu Israēla zemi, jo filistieši bija teikuši: "Lai tikai ebreji sev neizgatavo zobenu vai šķēpu." 20 Tādēļ ikvienam israēlietim bija jānoiet lejā pie filistiešiem, lai asinātu sava arkla lemesi, kapli, cirvi, sirpi, 21 arī zobus izkaptīm, kapļiem un cirvjiem, zarus trijžuburu dakšām vai lai sametinātu vēršu dzenamos. 22 Tā notika, ka kaujas dienā to karotāju rokās, kuri atradās pie Saula un Jonatāna, nebija neviena zobena un neviena šķēpa; vienīgi Saulam un viņa dēlam Jonatānam bija ieroči. 23 Bet viena filistiešu sardze bija izvirzījusies uz kalnu pāreju pie Mikmašas.

14. nodaļa

1 Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica. 2 Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti. 3 Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. 4 Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes - viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai vārds bija Sene. 5 Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu. 6 Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm." 7 Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi." 8 Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot. 9 Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme." 11 Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies." 12 Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!" 13 Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam. 14 Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā. 15 Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas. 16 Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu, 17 tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja. 18 Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem. 19 Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!" 20 Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums. 21 Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē. 22 Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami. 23 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai. 24 Un tanī dienā Israēla vīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis tautai lāstu, sacīdams: "Nolādēts tas vīrs, kas ko ēdīs, pirms nāks vakars un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!" Un tā neviens no viņiem neaiztika ēdamo. 25 Un visa tauta devās mežā, un tur bija medus uz lauka. 26 Kad ļaudis ienāca mežā, redzi, tur pilēja medus, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo viņi bijās lāsta. 27 Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs bija uzlicis lāstu tautai, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā, iemērca to medus šūnās un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva skaidras. 28 Tad kāds no ļaudīm ieminējās, sacīdams: "Tavs tēvs likdams uzlika lāstu tautai, sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas šodien ko ēd!" Un tā tauta nogura. 29 Tad Jonatāns sacīja: "Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet, cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus nobaudījis. 30 Bet cik daudz labāk vēl būtu bijis, ja ļaudis šodien būtu spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši; tāpēc nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela." 31 Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši. 32 Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm. 33 Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: redzi, tauta apgrēkojas pret To Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm, - tad viņš sacīja: "Jūs esat noziegušies! Atveliet man tagad šurp lielu akmeni!" 34 Un Sauls sacīja: "Iejaucieties ļaužu vidū un sakiet tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi un nokaujiet tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret To Kungu, ka jūs ēdat gaļu kopā ar asinīm!" Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva. 35 Tad Sauls uzcēla altāri Tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Tam Kungam. 36 Un Sauls sacīja: "Dzīsimies filistiešiem pakaļ šai naktī un aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem dzīvu nevienu!" Un tie sacīja: "Dari, kā tev patīk." Bet priesteris teica: "Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā." 37 Kad Sauls prasīja Dievam: "Vai man doties vajāt filistiešus? Vai Tu tos dosi Israēla rokā?" - tad Tas Kungs viņam tanī dienā neatbildēja. 38 Tad Sauls sacīja: "Nāciet šurp, visi tautas vadoņi, meklējiet un izdibiniet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks! 39 Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un, jebšu tas būtu mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!" Bet neviens no visas tautas viņam neatbildēja. 40 Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: "Jūs būsit vienā pusē, bet es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē." Bet kara tauta Saulam atbildēja: "Dari, kā tev patīk." 41 Tad Sauls sacīja Tam Kungam, Israēla Dievam: "Dari zināmu patiesību!" Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta izgāja bez vainas. 42 Tad Sauls pavēlēja: "Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!" Un mesli krita par ļaunu Jonatānam. 43 Un Sauls vaicāja Jonatānam: "Saki man, ko tu esi izdarījis?" Un Jonatāns viņam sacīja: "Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?" 44 Tad Sauls sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!" 45 Tad ļaudis iebilda un sacīja Saulam: "Vai Jonatānam ir jāmirst, kas Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ne matam nebūs nokrist no viņa galvas! Jo viņš to šodien ir veicis kopā ar Dievu." Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija jāmirst. 46 Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās paši savās vietās. 47 Bet Sauls bija sagrābis varu pār Israēlu, un viņš karoja visapkārt pret visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona bērniem un pret Edomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja. 48 Un viņš rīkojās drosmīgi un sakāva amalekiešus, un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām. 49 Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malhišs, un viņa abu meitu vārdi bija: pirmdzimtās - Meraba, bet jaunākās - Mihala. 50 Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa karaspēka virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēvabrāļa, dēls. 51 Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli. 52 Bet karš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs. Un, kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu cīnītāju, viņš to pievienoja savam pulkam.

15. nodaļa

1 Tad Samuēls runāja ar Saulu: "Tas Kungs ir mani sūtījis tevi svaidīt par ķēniņu pār visu viņa tautu, pār Israēlu, un nu tagad uzklausi Tā Kunga vārdus! 2 Tā saka Tas Kungs Cebaots: Es piemeklēšu Amaleku tās pārestības dēļ, ko tas ir nodarījis Israēlam, aizsprostodams viņam ceļu, kad Israēls nāca no Ēģiptes. 3 Tādēļ ej tagad un sakauj Amaleku, iznīcini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesaudzē nevienu no viņiem, nedz arī kaut ko no viņa kustoņiem: liec, lai aiziet nāvē gan visi vīri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!" 4 Tad Sauls to darīja tautai zināmu, un viņš tos pārskaitīja Telaimā, to bija divi simti tūkstoši kājnieku un vēl desmit tūkstoši vīru no Jūdas. 5 Un Sauls devās uzbrukumā pret Amaleka galvaspilsētu un novietoja kādu daļu paslēptu karavīru izlūkošanai strauta ielejā. 6 Bet keniešiem Sauls lika sacīt: "Ejiet, šķirieties un ejiet prom no amalekiešu vidus, lai es jūs neizdeldēju kopā ar tiem, jo jūs esat parādījuši labvēlību ikvienam israēlietim, kad tie izgāja no Ēģiptes." Un kenieši atšķīrās no amalekiešiem. 7 Bet Sauls sakāva amalekiešus, no Havilas līdz pašai Šuras pievārtei, kas atrodas austrumos no Ēģiptes. 8 Un viņš dzīvu sagūstīja amalekiešu ķēniņu Agagu, bet visu tautu viņš pilnīgi iznīcināja ar zobena asmeni. 9 Bet Sauls un karotāji saudzēja Agagu un labākos sīklopus un liellopus, un nobarotus aunus, un itin visu, kas bija labs, un tos negribēja iznīcināt, bet visu, kas bija nederīgs un panīcis, to viņi iznīcināja. 10 Tad Tā Kunga vārds nāca pār Samuēlu: 11 "Man ir žēl, ka Es esmu iecēlis Saulu ķēniņa kārtā, jo viņš ir no Manis novērsies, Man neseko un nav izpildījis Manus vārdus." Tad Samuēls iedegās satraukumā, un viņš To Kungu piesauca lūgšanās visu nakti. 12 Un Samuēls agri cēlās, lai no paša rīta dotos Saulam pretī; tad viņam tika paziņots, ka Sauls ir aizgājis uz Karmela kalnu, kur viņš pats sev uzcēlis pieminekli, bet tad apgriezies un gājis lejā uz Gilgalu. 13 Kad Samuēls atnāca pie Saula, Sauls viņam sacīja: "Esi Tā Kunga svētīts! Es esmu izpildījis Tā Kunga pavēles." 14 Tad Samuēls sacīja: "Bet ko nozīmē šī avju blēšana manās ausīs, un kas tā ir par vēršu maušanu, ko es dzirdu?" 15 Tad Sauls atbildēja: "No amalekiešiem mūsu ļaudis tos ir atveduši, jo viņi ir pataupījuši treknākās avis un brangākos vēršus kā kaujamo upuri Tam Kungam, tavam Dievam, bet pārējos mēs esam pilnīgi iznīcinājuši. 16 Tad Samuēls atbildēja Saulam: "Pietiek! Es tev pateikšu, ko Tas Kungs man ir teicis šai naktī." Tad tas viņam teica: "Runā!" 17 Un Samuēls sacīja: "Vai tas tā nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu un tad Tas Kungs tevi svaidīja par ķēniņu pār Israēlu. 18 Un tad Tas Kungs tevi sūtīja ceļā un tev sacīja: ej un izdeldē tos grēciniekus, tos amalekiešus, un karo pret viņiem, līdz kamēr tie ir izdeldēti! 19 Kāpēc tu neesi klausījis Tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs?" 20 Tad Sauls sacīja Samuēlam: "Es esmu gan klausījis Tā Kunga balsij un esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru Tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. 21 Bet tauta no salaupītā ir paņēmusi sīklopus un liellopus, kuri bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri Tam Kungam, tavam Dievam." 22 Un Samuēls sacīja: "Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību mjTā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, 23 bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš." 24 Tad Sauls sacīja Samuēlam: "Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. 25 Bet tagad piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu pielūgtu!" 26 Bet Samuēls sacīja Saulam: "Es negriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu." 27 Kad Samuēls pagriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa. 28 Tad Samuēls viņam sacīja: "Šodien Tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu. 29 Un Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot." 30 Tad Sauls atbildēja: "Es esmu tagad izdarījis grēku, bet pagodini mani manas tautas vecaju un Israēla priekšā un griezies ar mani atpakaļ, ka es varu To Kungu, tavu Dievu, pielūgt!" 31 Tad Samuēls griezās atpakaļ Saulam līdzi, bet Sauls pielūdza To Kungu. 32 Tad Samuēls sacīja: "Atvediet pie manis Agagu, Amaleka ķēniņu!" Un Agags priecīgs nāca pie viņa un domāja: patiešām nāves rūgtums man jau pagājis secen. 33 Bet Samuēls sacīja: "Kā tavs zobens sievām ir viņu bērnus laupījis, tā lai tava māte starp visām sievām paliek bez bērniem!" Un Samuēls sacirta Agagu gabalos Tā Kunga priekšā Gilgalā. 34 Tad Samuēls devās uz Rāmu, bet Sauls atgriezās savās mājās - Saula Gibeā. 35 Un Samuēls līdz savai miršanai vairs Saulu neredzēja; taču Samuēls bija noskumis par Saulu; un Tam Kungam bija žēl, ka Viņš Saulu bija iecēlis Israēlam par ķēniņu.

16. nodaļa

1 Un Tas Kungs sacīja uz Samuēlu: "Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī bētlemieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis Sev ķēniņu." 2 Bet Samuēls sacīja: "Kā es varu iet? Tiklīdz Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nogalinās!" Tad Tas Kungs sacīja: "Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: es esmu nācis nest kaujamo upuri Tam Kungam. 3 Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu." 4 Un Samuēls tā darīja, kā Tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Bētlemi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: "Vai tu nāc miera nolūkā?" 5 Un viņš atbildēja: "Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai Tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā." Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā. 6 Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais. 7 Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi." 8 Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." 9 Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis." 10 Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: "No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis." 11 Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis." 12 Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: "Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!" 13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu. 14 Un Tā Kunga Gars atstāja Saulu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts. 15 Tad Saula kalpi viņam sacīja: "Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda. 16 Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot spēlēt cītaru; un, kad Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš spēlē cītaru, un tev paliks labāk." 17 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot spēlēt, un tad atvediet to pie manis!" 18 Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: "Redzi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi spēlēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, gudrs vārdos un skaists augumā, un Tas Kungs ir ar viņu." 19 Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: "Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem." 20 Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam. 21 Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju. 22 Un Sauls sūtīja pie Isaja un lika sacīt: "Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir labvēlību atradis manās acīs." 23 Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja - un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.

17. nodaļa

1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" 10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" 11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. 12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. 13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. 14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, 15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. 16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. 17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. 18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." 19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. 20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. 21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. 22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. 25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" 26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" 27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." 28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." 29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." 30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. 31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. 32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" 33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." 34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" 37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" 38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" 45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" 48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. 55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" 56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" 57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. 58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."

18. nodaļa

1 Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība. 2 Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā. 3 Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi. 4 Un Jonatāns noņēma savu apmetni, kas viņam bija, un viņš to deva Dāvidam, kā arī savas bruņas, savu zobenu, savu loku un savu jostu. 5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm. 6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī. 7 Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu." 8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!" 9 Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām. 10 Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps. 11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes. 12 Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis. 13 Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā. 14 Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu. 15 Kad Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās. 16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un atgriezās viņu karapulka priekšgalā. 17 Un Sauls sacīja Dāvidam: "Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu, bet esi tikai man allaž varonīgs karotājs un izcīni tu manā labā Tā Kunga karus." Pie tam Sauls domāja: mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu. 18 Bet Dāvids atbildēja Saulam: "Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva dzimta Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots?" 19 Bet, kad pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas. 20 Bet Saula meita Mihala iemīlēja Dāvidu, un, kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika. 21 Un Sauls nodomāja: to es viņam došu par sievu, lai tā kļūst viņam par slazda valgu un lai viņš krīt filistiešu rokā. Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: "Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu." 22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: "Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!" 23 Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: "Vai tā ir maza lieta jūsu acīs - kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs." 24 Kad Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: "Šādus vārdus Dāvids ir runājis," - 25 tad Sauls sacīja: "Sakiet Dāvidam tā: ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem." Jo Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem. 26 Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt par ķēniņa znotu. Un, iekāms laiks bija piepildījies, 27 Dāvids jau cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās pilnā skaitā tika nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu par ķēniņa znotu. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihalu par sievu. 28 Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja. 29 Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja. 30 Un, kad filistiešu lielkungi izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula vadoņi; un tā viņa vārds kļuva augsti cienīts.

19. nodaļa

1 Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti mīļš. 2 Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: "Mans tēvs Sauls tīko pēc tavas dzīvības, tāpēc rīt no rīta agri piesargies un labi paslēpies! 3 Bet es pats iziešu un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukā, kur tu būsi noslēpies, un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un, ja es ko ievērošu, tad es tev to pateikšu." 4 Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Saulu, un viņš tam sacīja: "Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa darbība tev bijusi ļoti noderīga. 5 Viņš pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti, un Tas Kungs ir devis lielu izglābšanos visam Israēlam. To tu pats redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?" 6 Un Sauls klausīja Jonatāna balsij, un viņš deva zvērestu: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nonāvētam!" 7 Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar. 8 Kad atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar filistiešiem, tad viņš tos sakāva lielā kaujā, un tie no viņa metās bēgt. 9 Bet Tā Kunga sūtītais ļaunais gars pārņēma Saulu, kad viņš sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru. 10 Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un tā tanī naktī izglābās. 11 Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākamā rītā nonāvēt. Bet Mihala, Dāvida sieva, to viņam pastāstīja, sacīdama: "Ja tu šinī naktī neglābsi savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!" 12 Un Mihala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās. 13 Tad Mihala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām. 14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, tā sacīja: "Viņš ir slims." 15 Tad Sauls sūtīja vēstnešus Dāvidu aplūkot, sacīdams: "Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, ka es viņu nogalinu." 16 Kad viņa vēstneši ienāca, tad redzi, terafīms bija gultā un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī. 17 Tad Sauls sacīja Mihalai: "Kādēļ tu esi mani tā pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka viņš ir aizbēdzis?" Bet Mihala sacīja Saulam: "Viņš man sacīja: atlaid mani, jo citādi man tevi jānogalina!" 18 Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās, viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas. 19 Kad Saulam tas tika paziņots, sakot: "Redzi,- Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas," - 20 tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai Dāvidu sagūstītu. Kad tie redzēja praviešu pulku pravietojam un Samuēlu pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, ka arī viņi pravietoja. 21 Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus, bet arī tie pravietoja. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kurus Sauls izsūtīja trešo reizi, un arī tie pravietoja. 22 Un tad viņš pats gāja uz Rāmu; un, kad viņš nonāca pie lielās ūdens tvertnes, kura atrodas pie Seho, tad viņš jautāja un sacīja: "Kur atrodas Samuēls ar Dāvidu?" Un viņam teica: "Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!" 23 Tad viņš gāja uz turieni - uz Najotu pie Rāmas. Un arī pār viņu nāca Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja pravietodams, līdz viņš nonāca Najotā pie Rāmas. 24 Un arī viņš tur novilka savas drēbes un pravietoja Samuēla priekšā. Viņš krita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī nakti. Tāpēc mēdz sacīt: vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?

20. nodaļa

1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: "Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?" 2 Tad tas viņam sacīja: "Lai Dievs pasargā! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums gan lielās, gan mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav." 3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!" 4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu." 5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram. 6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai. 7 Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu. 8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu Tā Kunga derību. Bet, ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nonāvē tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?" 9 Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas tev nemūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!" 10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: "Kas man to pateiks, ja tavs tēvs tev atbildēs bargi?" 11 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Nāc, iesim laukā!" Un tie abi izgāja laukā. 12 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir liecinieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību, 13 tad lai Tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet, ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu. 14 Un kaut tu, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu Tā Kunga žēlastību, 15 bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu nemūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama - arī tad ne, kad Tas Kungs būs izdeldējis no zemes virsus visus Dāvida ienaidniekus!" 16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: "Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!" 17 Un Jonatāns vēlreiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli. 18 Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. 19 Bet trešajā dienā tiešām ej un noej uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un apmeties blakus Azela akmenim. 20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams. 21 Un redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: ej un sameklē manas bultas! Un, ja es zēnam skaidri teikšu: redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc un tās paņem, - tad nāc, jo viss ir labi un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, - tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! 22 Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta prom. 23 Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs." 24 Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda. 25 Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša. 26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi. 27 Un notika, ka arī nākošā dienā, kas sekoja Jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: "Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?" 28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: "Dāvids mani lūgdams lūdza, ka varētu noiet uz Bētlemi. 29 Un viņš man sacīja: lūdzams, atlaid mani, jo mūsu dzimtai ir kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos. - Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda." 30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu? 31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, nedz tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad sūti un liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!" 32 Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: "Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?" 33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt. 34 Tad Jonatāns savā dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī jauna mēness otrā dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā. 35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdzi. 36 Un viņš sacīja savam zēnam: "Skrej, meklē tās bultas, ko es šaušu!" Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri. 37 Kad zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: "Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?" 38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: "Ātri, pasteidzies, neapstājies!" Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga. 39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna. 40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: "Ej, nones tos uz pilsētu!" 41 Kad zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem, un viņš nometās uz sava vaiga pie zemes; un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar vaigu pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri. 42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ej ar mieru! Ko mēs abi esam Tā Kunga Vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, - tā tas lai paliek mūžīgi!" 43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.

21. nodaļa

1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats un neviena nav tev līdzi?" 2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! - Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā. 3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!" 4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir atturējušies no sievām!" 5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!" 6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas. 7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija edomietis un uzraugs pār Saula ganiem. 8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams." 9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!" 10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. 11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!" 12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. 13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. 14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? 15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?"

22. nodaļa

1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats un neviena nav tev līdzi?" 2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! - Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā. 3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!" 4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir atturējušies no sievām!" 5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!" 6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas. 7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija edomietis un uzraugs pār Saula ganiem. 8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams." 9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!" 10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. 11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!" 12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. 13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. 14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? 15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?" 22 Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāmas alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa. 2 Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru. 3 Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: "Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs." 4 Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās nocietinātā vietā kalnos. 5 Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: "Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdas zemi!" Tad Dāvids gāja un nonāca Heretas mežā. 6 Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, - bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariska koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu - , 7 tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kuri ap viņu stāvēja: "Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna dārzus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par virsniekiem pār simtiem? 8 Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu darījis zināmu, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena, kas man būtu ziņojis, un es to dzirdējis, ka mans dēls pret mani ir sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!" 9 Tad edomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: "Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Ahimeleha, Ahituba dēla. 10 Tas viņa labad vaicāja To Kungu un deva viņam ceļamaizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu." 11 Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelehu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa, 12 tad Sauls sacīja: "Uzklausi mani, Ahituba dēls!" Un viņš sacīja: "Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!" 13 Tad Sauls tam sacīja: "Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, manu kalpu, pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams?" 14 Tad Ahimelehs ķēniņam atbildēja un sacīja: "Bet kurš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesassargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā? 15 Vai tad tikai šodien es sāku pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam, nedz visai manai dzimtai! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas vai svarīgas." 16 Bet ķēniņš sacīja: "Ahimeleh, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtai!" 17 Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: "Griezieties un nokaujiet Tā Kunga priesterus, jo arī viņu rokas ir ar Dāvidu un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!" Taču ķēniņa kalpi negribēja pacelt savas rokas, lai nogalinātu Tā Kunga priesterus. 18 Tad ķēniņš sacīja Doēgam: "Griezies tu un nodur priesterus!" Un edomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu efoda valkātāji. 19 Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams vīrus, sievas, bērnus, zīdaiņus, un tāpat arī viņš nokāva vēršus, ēzeļus, sīklopus - visus ar zobena asmeni. 20 Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimeleha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam. 21 Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis Tā Kunga priesterus. 22 Tad Dāvids sacīja Abjatāram: "Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija edomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimtas locekļu nāvē. 23 Paliec pie manis, nebīsties! Jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums."

23. nodaļa

1 Kad Dāvidam paziņoja: "Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!" - 2 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs iet un sakaut filistiešus?" Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!" 3 Bet Dāvida vīri viņam sacīja: "Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu karapulkiem?" 4 Tad Dāvids vēlreiz griezās ar jautājumu pie Tā Kunga, un Tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: "Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā." 5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet viņus pašus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus. 6 Bet, kad Abjatārs, Ahimeleha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi arī savu efodu. 7 Kad Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: "Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir aizbultējami divkārši vārti." 8 Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. 9 Kad Dāvids uzzināja, ka Sauls klusībā bija apņēmies darīt viņam ļaunu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: "Atnes efodu!" 10 Un Dāvids lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisās nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ. 11 Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā Tavs kalps to ir dzirdējis? Ak, Kungs, Israēla Dievs, saki to, lūdzu, Savam kalpam!" Tad Tas Kungs sacīja: "Jā, viņš nonāks lejā!" 12 Un Dāvids sacīja: "Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?" Tas Kungs atbildēja: "Nodos!" 13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un siroja, kur vien varēdami. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kara gājienā. 14 Bet Dāvids uzturējās tuksnesī nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Sauls gan to meklēja visu laiku, bet Dievs nedeva to viņam rokā. 15 Kad Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, - bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos -, 16 tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu, 17 un sacīja viņam: "Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrais pēc tevis, un to itin labi zina arī mans tēvs Sauls." 18 Tad viņi abi noslēdza derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā. 19 Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kuri atrodas dienvidos no Ješimonas. 20 Un nu, ķēniņ, nāc pie mums lejā un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!" 21 Tad Sauls sacīja: "Lai jūs būtu svētīti Tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši! 22 Ejiet un pārliecinieties vēl, izlūkojiet un skatiet vietu, kur viņa pēdas atrodamas un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot ļoti manīgs vīrs. 23 Un, kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un, ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!" 24 Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješimonas. 25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maonas tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī. 26 Un Sauls gāja kalna vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja kalna otrā pusē. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus, gribēdams tos sagūstīt. 27 Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: "Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē." 28 Un Sauls griezās atpakaļ, nevajādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par Glābšanas akmeni.

24. nodaļa

1 Un Dāvids aizgāja no turienes un apmetās En-Gedija nepieejamās kalnu augstienēs. 2 Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija tuksnesī. 3 Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus uz kalnu kazu klintīm. 4 Un, kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tur bija kāda ala, un Sauls tur iegāja dabiskās vajadzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā. 5 Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri. 6 Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam. 7 Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!" 8 Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas. 9 Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu. 10 Un Dāvids sacīja Saulam: "Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? 11 Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un, kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nogalinu, es tevi žēloju un domāju: es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. 12 Un nu, mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te savu virssvārku stūri manā rokā; un redzi, es esmu gan nogriezis tavu virssvārku stūri, bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu. 13 Lai Tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai Tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi! 14 Tēvutēvu sakāmvārds saka: no bezdievīgiem iziet bezdievība. - Bet mana roka nebūs pret tevi! 15 Ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu! 16 Tāpēc lai Tas Kungs ir tiesnesis un lai izspriež taisnību un tiesu starp mani un tevi! Viņš arī izmeklēs manu lietu, aizstāvēs un atbrīvos mani no tavas rokas." 17 Kad Dāvids bija beidzis šos vārdus ar Saulu runāt, tad notika, ka Sauls sacīja: "Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Sauls pacēla savu balsi un gauži raudāja. 18 Un viņš sacīja Dāvidam: "Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu bijis ļauns. 19 Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi spēcīgi, jo, kad Tas Kungs mani bija nodevis tavā rokā, tu tomēr mani neesi nogalinājis. 20 Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams viņam labu ceļu? Lai Tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien man esi darījis! 21 Un redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavā rokā pastāvēs Israēla ķēniņa valstība. 22 Un tagad zvērē pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis neizdeldēsi un manu vārdu mana tēva namā neiznīcināsi!" 23 Tad Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri devās kalnup uz savām nocietinātām kalnu vietām.

25. nodaļa

1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apglabāja Rāmā, viņa dzimtajā vietā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. 2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis. 3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija no kālebu cilts, varmācīgs un ļauns. 4 Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis, 5 tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas. 6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! 7 Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. 8 Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka atrod!" 9 Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu. 10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem! 11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?" 12 Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus. 13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!" Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām. 14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos izsmēja. 15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. 16 Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. 17 Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties." 18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem. 19 Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica. 20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. 21 Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, mjes esmu velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu. 22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu vienīgu, kas vīriešu kārtas!" 23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei. 24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus! 25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru, uz Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals 26 Un tagad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un tagad, lai taviem ienaidniekiem un visiem, kuri pret manu kungu domā ļauni, klājas tāpat kā Nābalam! 27 Un šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuri seko manam kungam viņa ceļos. 28 Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala. 29 Un, ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēseli izlingos kā no lingas! 30 Kad Tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar Savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, 31 tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un, kad Tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi." 32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī! 33 Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu! 34 Un patiesi, tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani aizkavējis tev ļaunu darīt: ja tu nebūtu steigusies un nākusi man pretī, tad Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas vīriešu kārtas!" 35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu." 36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals bija visai priecīgā omā. Bet, tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai. 37 Bet, kad nākamā rītā Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens. 38 Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. 39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam un kas Savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba; Tas Kungs Nābala ļaunam darbam ir licis krist uz viņa paša galvu!" Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu. 40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: "Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu," - 41 tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas." 42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kuras viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva. 43 Bet Dāvids ņēma arī Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas, 44 jo Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija atdevis Paltiēlam, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.

26. nodaļa

1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas pakalnā austrumos no Ješimonas?" 2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi trīs tūkstoši vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu Dāvidu Zifas tuksnesī. 3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī, 4 tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis. 5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties teltī. Kad Dāvids to vietu redzēja, kur Sauls ar savu karaspēka virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, - jo Sauls gulēja aplī novietoto ratu vidū, bet kara saime bija apmetusies teltīs viņam visapkārt -, 6 tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimeleham un Abišajam, Cerujas dēlam, Joāba brālim, teikdams: "Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?" Un Abišajs sacīja: "Es iešu tev līdzi!" 7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm naktī, tad redzi, Sauls bija apgūlies un aizmidzis savesto nometnes ratu vidū un viņa šķēps bija viņa galvgalī zemē iedurts, bet Abners un karavīri gulēja visapkārt ap viņu. 8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: "Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs." 9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: "Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst izstiept savu roku pret Tā Kunga svaidīto un palikt nenoziedzīgs?" 10 Un Dāvids sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, - nē! Varbūt viņu ķers Tā Kunga roka, varbūt tam pienāks viņa laiks, ka tas mirs, varbūt viņam būs jādodas kaujas laukā un viņš ies bojā. 11 Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku paceltu pret Tā Kunga svaidīto! Nē! Tāpēc ņem tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvgalī, un ūdens krūzi, un ejam!" 12 Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis. 13 Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums. 14 Un tad Dāvids uzsauca karavīru saimei un Abneram, Nera dēlam, sacīdams: "Vai tu neatbildi, Abner?" Un Abners atsaucās: "Kas tu tāds esi, ka tu uzsauc ķēniņam?" 15 Tad Dāvids sacīja Abneram: "Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu! 16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat labi sargājuši savu pavēlnieku, Tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvgalī?" 17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un ķēniņ!" 18 Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām? 19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai Viņš ož dāvanu upura smaržu; bet, ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani šodien ir izdzinuši, ka es nevaru piedalīties Tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: ej projām, kalpo citiem dieviem! 20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no Tā Kunga vaiga, jo tiešām Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt, kā meklē kādu blusu jeb kā irbi medī kalnos." 21 Tad Sauls sacīja: "Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!" 22 Tad Dāvids atbildēja un teica: "Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem! 23 Bet Tas Kungs lai ikvienam atmaksā, vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo Tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto. 24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acīs, tāpat lai mana dvēsele tagad tiek augsti turēta Tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām." 25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās savā vietā.

27. nodaļa

1 Un Dāvids pārdomāja savā sirdī: taču kādā dienā man pienāks gals no Saula rokas; nekas cits man neatliek kā steidzīgi glābties filistiešu zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu izglābies no viņa rokas. 2 Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar seši simti vīriem, kuri bija pie viņa, pie Ahiša, Maoha dēla, Gātas ķēniņa. 3 Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Ahiša, ikviens ar savu namu, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un Abigailu, Nābala atraitni no Karmela. 4 Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja. 5 Un Dāvids sacīja Ahišam: "Ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad dod man vietu kādā no lauku pilsētām, ka es tur varētu dzīvot; jo kādēļ gan tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā kopā ar tevi?" 6 Tad Ahišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai. 7 Un tas laiks, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši. 8 Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie kopš seniem laikiem bija šīs zemes iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei. 9 Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvu nevienu vīru un nevienu sievu, un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes; pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Ahiša. 10 Un Ahišs tam jautāja: "Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?" Tad Dāvids atbildēja: "Jūdas, jerahmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu kuru reizi gadījās." 11 Bet Dāvids neatstāja nedz vīrus, nedz sievas pie dzīvības, neļaudams nevienam nākt uz Gātu, jo viņš domāja: lai tie nenes vēstis pret mums, sacīdami: tā un tā Dāvids mums ir darījis, tāda un tāda ir bijusi viņa rīcība. Un tā viņš darīja visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja filistiešu zemē. 12 Un Ahišs uzticējās Dāvidam un domāja: viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā; un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem. 28 Kad tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: "Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani." 2 Tad Dāvids sacīja Ahišam: "Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt." Un Ahišs sacīja Dāvidam: "Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesassargu uz visiem laikiem." 3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu apglabājuši Rāmā, viņa dzimtajā pilsētā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus. 4 Kad filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos. 5 Kad Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes. 6 Un Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību. 7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt." Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja." 8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu." 9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?" 10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!" 11 Un tad šī sieva jautāja: "Ko lai es tev izsaucu?" Viņš atbildēja: "Liec, lai man parādās Samuēls!" 12 Kad šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: "Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!" 13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes." 14 Un viņš tai jautāja: "Kāds viņš ir pēc sava izskata?" Un viņa atbildēja: "Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī." Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar savu vaigu pie zemes, parādīdams tam godu. 15 Un Samuēls sacīja Saulam: "Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?" Tad Sauls sacīja: "Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru." 16 Tad Samuēls sacīja: "Kāpēc tad tu mani vaicā, ja jau Tas Kungs no tevis ir novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? 17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš caur mani ir sacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. 18 Tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tāpēc Tas Kungs tev šodien to dara. 19 Un Tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un Tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!" 20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis. 21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: "Redzi, tava kalpone ir tavai balsij klausījusi, un es esmu savu dzīvību likusi savā rokā un paklausījusi taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis! 22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā." 23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: "Es negribu ēst!" Bet, kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā. 24 Un tai sievai bija barots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja, un izcepa neraudzētas maizes. 25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.

28. nodaļa

1 Kad tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: "Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani." 2 Tad Dāvids sacīja Ahišam: "Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt." Un Ahišs sacīja Dāvidam: "Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesassargu uz visiem laikiem." 3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu apglabājuši Rāmā, viņa dzimtajā pilsētā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus. 4 Kad filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos. 5 Kad Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes. 6 Un Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību. 7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt." Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja." 8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu." 9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?" 10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!" 11 Un tad šī sieva jautāja: "Ko lai es tev izsaucu?" Viņš atbildēja: "Liec, lai man parādās Samuēls!" 12 Kad šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: "Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!" 13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes." 14 Un viņš tai jautāja: "Kāds viņš ir pēc sava izskata?" Un viņa atbildēja: "Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī." Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar savu vaigu pie zemes, parādīdams tam godu. 15 Un Samuēls sacīja Saulam: "Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?" Tad Sauls sacīja: "Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru." 16 Tad Samuēls sacīja: "Kāpēc tad tu mani vaicā, ja jau Tas Kungs no tevis ir novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? 17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš caur mani ir sacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. 18 Tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tāpēc Tas Kungs tev šodien to dara. 19 Un Tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un Tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!" 20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis. 21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: "Redzi, tava kalpone ir tavai balsij klausījusi, un es esmu savu dzīvību likusi savā rokā un paklausījusi taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis! 22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā." 23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: "Es negribu ēst!" Bet, kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā. 24 Un tai sievai bija barots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja, un izcepa neraudzētas maizes. 25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.

29. nodaļa

1 Kad filistieši bija visus savus karapulkus sapulcinājuši Afekā un Israēls bija apmeties teltīs pie avota, kas ir Jezreēlā, 2 un filistiešu lielkungi, kas bija pavēlnieki pār simtiem un pār tūkstošiem, aizgāja garām, bet Dāvids ar saviem vīriem kopā ar Ahišu gāja viņiem pakaļ, 3 tad filistiešu lielkungi jautāja: "Ko šie ebreji te dara?" Un Ahišs atbildēja filistiešu lielkungiem: "Vai jūs to nezināt, ka tas ir Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?" 4 Bet filistiešu lielkungi sašuta par to un sacīja viņam: "Sūti šo vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar mūsu vīru galvām? 5 Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie, dejodami dejas solī, dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!" 6 Tad Ahišs aicināja Dāvidu un tam sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es tevi labprāt redzētu gan izejam, gan atgriežamies kopā ar karaspēku nometnē, jo es neesmu manījis tevī nekā ļauna kopš tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi patīkams pārējo lielkungu acīm. 7 Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, un tu nedari nekā, kas būtu ļauns filistiešu lielkungu acīm!" 8 Un Dāvids sacīja Ahišam: "Ko es īsteni esmu izdarījis, un ko tu esi ļauna savā kalpā manījis kopš tās dienas, kad es nokļuvu pie tevis, līdz šai dienai, ka es nu nevarētu iet un cīnīties pret mana kunga, ķēniņa, ienaidniekiem?" 9 Tad Ahišs atbildēja un sacīja Dāvidam: "Es zinu, ka tu esi patīkams manām acīm, tieši kā Dieva eņģelis, bet filistiešu lielkungi ir tā lēmuši, ka tev nebūs ar mums kopā doties karā. 10 Tad nu celies rītā agri, tu ar sava kunga kalpiem, kas ir tev līdzi nākuši; celieties agri un, kad gaisma būs aususi, dodieties prom!" 11 Tad Dāvids cēlās agri no rīta, viņš un viņa vīri, lai dotos ceļā un lai atgrieztos filistiešu zemē; bet filistieši devās kalnup uz Jezreēlu.

30. nodaļa

1 Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši. 2 Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu. 3 Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un viņu meitas bija aizvesti gūstā, 4 tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt. 5 Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā. 6 Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu. 7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: "Atnes man šurp efodu!" Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu. 8 Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?" Un Viņš tam atbildēja: "Jā, vajā viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!" 9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru. 10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un palika turpat. 11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni. 12 Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un, tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis. 13 Tad Dāvids tam jautāja: "Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims. 14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni." 15 Un Dāvids tam jautāja: "Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?" Un viņš tam atbildēja: "Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka." 16 Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes. 17 Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus. 18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. 19 Un no tiem netrūka neviena - ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to visu Dāvids atguva atpakaļ. 20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: "Šis ir Dāvida laupījums!" 21 Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem klājas. 22 Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: "Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!" 23 Bet Dāvids sacīja: "Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. 24 Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, - tie kopīgi lai dalās!" 25 Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai. 26 Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: "Redzi, še jums dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!" 27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā, 28 un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā, 29 un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās, 30 un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā, 31 tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.

31. nodaļa

1 Un filistieši karoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas pakalnos. 2 Un filistieši uzvarēja Saulu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus. 3 Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots. 4 Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: "Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodur, lai tie neliek mani apsmieklā!" Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā. 5 Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu. 6 Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri. 7 Kad Israēla vīri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un pilsētās pie Jordānas, redzēja, ka Israēla vīri metās bēgt un ka Sauls ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi. 8 Kad nākamā dienā nāca filistieši, lai kritušos aplaupītu, un tie atrada Saulu un viņa trīs dēlus, kas visi bija krituši Gilboas pakalnos, 9 tad tie viņam nocirta galvu, novilka viņam bruņas līdz ar ieročiem, un tie sūtīja uzvaras vēsti visapkārt pa visu savu zemi, pasludinādami to savu elku dievu namos un visai tautai. 10 Un tie novietoja viņa ieročus Aštartes templī, bet viņa līķi tie pakāra pie mūra Bet-Šeanā. 11 Kad Jabešas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko filistieši bija Saulam izdarījuši, 12 tad cēlās visi spēcīgie vīri, gāja visu nakti, noņēma Saula līķi un arī viņa dēlu līķus no Bet-Šeanas mūra un griezās ar tiem atpakaļ uz Jabešu, kur viņi tos sadedzināja. 13 Un viņi ņēma viņu kaulus un apraka tos Jabešā zem tamariska un gavēja septiņas dienas.

ruРусский
azАзербайджанский
sqАлбанский
enАнглийский
arАрабский
hyАрмянский
afАфрикаанс
bgБолгарский
cyВаллийский
huВенгерский
viВьетнамский
elГреческий
kaГрузинский
daДатский
heИврит
idИндонезийский
esИспанский
isИсландский
gaИрландский
itИтальянский
kkКазахский
kiКикуйю
zhКитайский
koКорейский
kuКурдский
kyКыргызский
lv
ltЛитовский
mkМакедонский
msМалайский
mtМальтийский
mnМонгольский
deНемецкий
nlНидерландский
noНорвежский
plПольский
ptПортугальский
roРумынский
cebСебуано
srСербский
skСловацкий
swСуахили
tlТагальский язык
tgТаджикский
thТайский
tyvТувинский
trТурецкий
urУрду
uzУзбекский
faФарси
fiФинский
frФранцузский
hiХинди
hrХорватский
csЧешский
svШведский
etЭстонский
jaЯпонский



© Russian Orthodox Mission Society of st. Serapion Kozheozersky
write us